Vārda dienu svin: Leonīds, Leonīda

Grāmata par sievietes gudrību. Mēdeja un viņas bērni

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ēdeja un viņas bērni ir pirmais Ludmilas Uļickas romāns: vienas vasaras stāsts, ģimenes sāg un ar neparastu gudrību svētītas sievietes portrets. Ar rotaļīgu vieglumu un smalki ironisku valodu rakstniece būvē tiltus, savienojot gasimta lielos notikumus un cilvēku dzīves vienkāršās norises,- teikts romāna anotācijā. Rudenīgi tumšie vakari šķita īsti piemēroti, lai izdzīvotu kādas dzimtas „vasaras stāstus”, izbaudītu saulainās Krimas aprakstus un iepazītu rakstnieces Ludmilas Uļickas izdaudzināti vieglo rakstības stilu.

Lasījām, tikāmies un apspriedām lasīto. Lūk, dažas pārdomas, atziņas, vērtējumi. 

Lienīte: piemineklis aizgājušajai paaudzei
Ludmilas Uļickas romāns „Mēdeja un viņas bērni” ir ģimenes sāga. Tas ir stāsts par vairākām grieķu ģimenes Sinopli paaudzēm, kuras laika gaitā izklīdušas pa visu pasauli, bet katru vasaru atgriežas Mēdejas mājā Krimā. Dažādi ir šo cilvēku likteņi – ir gan smagi zaudējumi, gan vieglprātīgi mīlas piedzīvojumi, kā arī sirdsapziņas mokas un gadu gaitā glabāti noslēpumi.
Romānu nākas lasīt lēni un uzmanīgi, pārdomājot un izbaudot katru teikumu, pavērot notikumus ar Mēdejas acīm. Romānā ir brīnišķīga gaisotne un smalks humors, ir sievietes gudrība, bet ne tāda, kuru varētu piemērot sev, bet tāda, kuru iegūst laika gaitā caur asarām, kļūdām un pieredzi.
Romāns ir pilnīgs pretstats mītam par Kolhidas valdnieka meitu Mēdeju. Tas ir stāsts nevis par kaislībām, bet par klusu mīlestību, nevis par atriebību, bet par augstsirdību un piedošanu, kaut arī darbība notiek tajā pašā vietā – Krimā. Tas ir piemineklis aizgājušajai paaudzei. Līdzās viņiem dzīve šķita labāka, godīgāka, cilvēciskāka un drošāka.

Liene: grāmata, kur savijas kopā pagātne ar tagadne
Krievu rakstnieces Ludmilas Uļickas romāns „Mēdeja un viņas bērni” stāsta par Mēdejas Mendesas dzimtu. Mēdeja savu dzīvi vada Krimā, viņa ir atraitne, bez bērniem, bet katru gadu pie viņas ciemos sabrauc radu bērni un mazbērni.
Autores valoda ir interesanta, jo savij pagātni ar tagadni un dažādiem dzīves stāstiem. Autore apraksta Mēdejas dzīvi, kā arī notikumus, kas skar viņas radiniekus. Mēdeja ir dzīvesgudra sieviete, kura vēro savus radiniekus, tomēr neiejaucas viņu dzīvēs.

Inese: romāns ir viegli lasāms, jo autore raksta par to, ko labi pārzina
„Es ļoti priecājos, ka caur vīru esmu ienākusi šajā dzimtā un ka manos bērnos rit kāds mazums grieķu asiņu, Mēdejas asiņu. Uz Ciematu arī tagad brauc Mēdejas pēcteči – no krieviem, lietuviešiem, gruzīniem, korejiešiem.” Šie ir vieni no pēdējiem romāna epiloga teikumiem, kas atklāj mazliet utopisku ainu, jo patiesībā Mēdejai pašai bērnu nebija. Viņa bija kļuvusi par tādu kā dzimtas ciltsmāti, dzīvojot ģeogrāfiski visizdevīgākajā krustpunktā Krimā, uz kurieni vasarās sabrauca neskaitāmie radi ar bērniem.
Utopiska šī aina ar daudzo tautību pieminēšanu ir arī tāpēc, ka viņi sadzīvo draudzīgi savas radniecības un Mēdejas piemiņas dēļ. Anonīmās stāstnieces atklāsmes par unikālo Sinopli dzimtu aprautas 1996.gadā, kad vēl bija iespējama vēsturiskās netaisnības labošana – Mēdejas testamentā novēlētās vecās tatāru zemnieku sētas atdošana no Krimas savulaik izraidīto tatāru pēctecim. Mēdejas labestība un Krimas dabas skaistums caurstrāvo šī romāna lappuses un liek skaudri apzināties, ka laimīgā līdzāspastāvēšana šobrīd – 2014. gadā – ir atkal zaudēta.
Romāna „Mēdeja un viņas bērni” pamatnotikumi risinās Krimā un Maskavā 1976. gadā, kad izveidojas savdabīgs mīlas trīsstūris starp radiniecēm Niku un Mašu un sportisko atpūtnieku Butonovu. Taču stāstījuma pavedieni gluži kā zirnekļa tīkls savijas un aizvijas pagātnē, attēlojot dažādus Sinopli dzimtas pārstāvjus un to saikni ar visus vienojošo Mēdeju. Romāna beigās mīlas kaislības sasniedz sprieguma pilnu kulmināciju un tiek citēts daudz dzejas, kas ļoti organiski iekļaujas kopējā tekstā.
Nav brīnums, ka Krievijas autores Ludmilas Uļickas pirmais romāns ir viegli lasāms – viņa raksta par to, ko pati labi pārzina. Ir jūtama pareizticības klātbūtne, divu varoņu vīri ir ebreji, viens no tiem attēlots kā talantīgs ģenētiķis, kurš emigrē uz ASV. Uļicka ir pareizticīga ebrejiete, kura studējusi ģenētiku un kādu laiku strādājusi Maskavas Ģenētikas institūtā. Autore prot psiholoģiski labi pamatot tēlu raksturus un uzvedību, piemēram, trauslās Mašas jūtīgumu un vīzijas, kas noteikti ir traumatisko bērnības notikumu sekas.
Es pati 1980.gadu sākumā esmu bijusi Krimā. Sinopli dzimtas stāsts uzjundīja manī nostalģiskas atmiņas un vēlmi kaut kad vēlreiz aizbraukt uz šo saulaino Melnās jūras piekrasti, pameklējot arī tās vietas, pa kurām it kā staigājusi Mēdeja. Bet šobrīd tā šķiet vien utopija…

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!

Dalīties.

Atstāt Ziņu