Grāmata, kurai upurē naktsmieru – Lellīte

Apgāds „Kontinents” laidis klajā Sūzanas Elizabetes Filipsas romānu „Lellīte jeb Kad skaistums ir vienīgā bagātība…”.

Piedzimusi bagātai mātei, bērnību pavadījusi princešu valstībā, izlutinātā Frančeska uzskata, ka pasaule griežas tikai ap viņas pasakaino skaistumu. Kad Frančeskai tiek piedāvata kino loma Amerikā, viņa, ne mirkli nevilcinādamās, dodas uz Lielo Iespēju zemi. Šoks un bezizejas atskārsme nāk neilgi pēc ierašanās Amerikā, kad skaistā Fransija paliek uz tuksnešaina ceļa bez centa kabatā, un tagad viņai pieder vien tas, kas mugurā…

Sūzana Elizabete Filipsa piedāvā lasītājiem Pelnrušķītes stāsta dubultporciju, kurā liek sava romāna varonei iziet teju visus elles lokus, balansējot uz spēka un gribas izsīkuma robežas, lai viņa kā Fēnikss saņemtos atdzimt jaunai, pilnvērtīgai dzīvei.

Latvijā šis ir jau trīspadsmitais Sūzanas Elizabetes Filipsas romāns. Kā sola izdevēji – šī ir grāmata, kurai jūs upurēsiet savu naktsmieru!

 

Piedāvājam arī nelielu romāna fragmentu ieskatam:

Kad Frančeska pirmoreiz tika ielikta mātes rokās, Hloja Seritella Deja izplūda asarās un sāka apgalvot, ka māsiņas Londonas privātajā slimnīcā, kurā noritēja dzemdības, ir samainījušas viņas bērnu ar kādu citu. Ikvienam muļķim bija skaidrs, ka šī mazā, neglītā radība ar saspiesto galvu un pietūkušajiem plakstiem nekādā ziņā nevarēja būt nākusi no viņas izcili daiļā ķermeņa.

Tā kā vīra, kas varētu nomierināt histērijā iekritušo Hloju, tuvumā nebija, māsiņām nācās mēģināt iestāstīt viņai, ka vairums jaundzimušo vairākas dienas nav savā labākajā izskatā. Hloja viņām pavēlēja nest projām neglīto mazo viltvārdi un nenākt atpakaļ, kamēr viņas nebūs sameklējušas viņas pašas dārgo bērniņu. Tad viņa no jauna uzkrāsojās un sagaidīja savus apmeklētājus, starp kuriem bija franču kinozvaigzne, Lielbritānijas Iekšlietu ministrijas sekretārs un Salvadors Dalī. Hloja viņiem pavēstīja asarainu stāstu par briesmīgo noziegumu, kas tikko ticis pret viņu pastrādāts. Apmeklētāji, kuri jau sen bija pieraduši pie skaistās Hlojas pārspīlētā dramatisma, glāstīja viņas roku un solīja visu noskaidrot. Dalī labsirdības uzplūdā paziņoja, ka uzgleznošot zīdaini sirreālisma manierē kā kristību dāvanu, taču laimīgā kārtā zaudēja interesi par šo ieceri un tā vietā atsūtīja viņai zelta biķeri.

Pagāja nedēļa. Dienā, kad viņai bija paredzēts iznākt no slimnīcas, māsas palīdzēja Hlojai uzposties brīvi krītošā melnā Balmain kleitā ar baltu organdija apkaklīti un aprocēm. Tad viņas to iesēdināja ratiņkrēslā un ielika rokās atraidīto zīdaini. Aizritējušais laika sprīdis gandrīz nebija uzlabojis bērniņa izskatu, taču, palūkojusies uz tīstokli savās rokās, Hloja piedzīvoja savu kārtējo zibensātro garastāvokļa maiņu. Ielūkojusies krunkainajā sejiņā, viņa paziņoja, ka trešā Seritellu skaistuļu paaudze nu ir nodrošināta. Neviens nebija tik nepieklājīgs, lai iebilstu, un izrādījās, ka labi vien bija, jo jau dažu mēnešu laikā Hlojai izrādījās taisnība.

Hlojas sakāpinātais jūtīgums jautājumā par sieviešu skaistumu sakņojās viņas pašas bērnībā. Meitenes gados viņa bija apaļīga, ar lieku tauku kārtu uz vidukļa un tauku polsteriem uz vaigiem, kas apslēpa smalkos sejas kaulus. Viņa nebija pietiekoši smagnēja, lai tiktu uzskatīta par pārlieku tuklu apkārtējo acīs, taču bija pietiekoši apaļīga, lai justos neglīta iekšēji, jo īpaši salīdzinājumā ar savu slaido un stilīgo māti, izcilo Itālijā dzimušo modes mākslinieci Nitu Saritellu. Tikai tūkstoš deviņsimt četrdesmit septītā gada vasarā, kad viņai apritēja divpadsmit gadu, visi sāka Hlojai apgalvot, ka viņa esot skaista.

Atgriezusies mājās no kārtējās Šveices internātskolas, kurās meitene pavadīja krietnu daļu no savas bērnības, viņa bija neuzkrītoši apsēdusies mātes elegantajā salonā Lapaija ielā Parīzē, ar pilnīgajiem gurniem balstoties uz pašas krēsla maliņas. Hloja reizē ar aizvainojumu un skaudību noskatījās, kā zīmuļslaidā Nita melnā lietišķa piegriezuma kostīmā ar pārspīlēti platiem aveņsārtiem atlokiem apspriežas ar eleganti ģērbušos klienti. Hlojas māte nēsāja savus zilimelnos matus īsi apgrieztus taisnā frizūrā, tā ka tie krita pāri kreisajam vaigam vieglā izliekumā, un viņas Modiljāni kaklu rotāja vairākas ideāli saskaņotu melnu pērļu virtenes. Pērles, tāpat kā viss, kas atradās nelielajā sienas seifā viņas guļamistabā, bija dāvana no Nitas pielūdzējiem, starptautiski atzītiem bagātniekiem, kuri labprāt dāvināja dārglietas sievietei, kura bija pietiekoši pārtikusi, lai varētu tās iegādāties pati. Viens no šiem vīriešiem bija Hlojas tēvs, lai arī Nita atklāti atzina, ka neatceras, kurš īsti, un viņa pilnīgi noteikti ne uz mirkli nebija domājusi par precībām ar viņu.

Pievilcīgā blondīne, kura topēcpusdien salonā baudīja Nitas uzmanību, runāja spāniski, un viņas izruna bija pārsteidzoši laucinieciska sievietei, kura baudīja tik lielu pasaules uzmanību šajā konkrētajā tūkstoš deviņsimt četrdesmit septītā gada vasarā. Hloja sekoja sarunai ar pusausi un veltīja savu uzmanību niedrītes slaiduma manekeniem, kas bija izkārtoti salona centrā, lai izrādītu Nitas jaunākos darinājumus. Kāpēc viņa nevarētu būt tikpat slaida un pašapzinīga kā šie manekeni, Hloja domāja. Kāpēc viņa nevarētu izskatīties tāpat kā māte, jo īpaši tāpēc, ka abām bija tie paši melnie mati un tās pašas zaļās acis? Ja vien viņa būtu skaista, Hloja prātoja, varbūt tad māte pārstātu viņu uzlūkot ar tādu nepatiku. Jau simto reizi viņa apņēmās atteikties no smalkmaizītēm, lai iegūtu mātes atzinību, un jau simto reizi samanīja kuņģī nepatīkamu vibrējošu sajūtu, kas liecināja, ka viņai pietrūks gribasspēka. Līdzās Nitas visaptverošajai mērķtiecībai Hloja sev likās mīksta kā pūderslotiņa.

Gaišmate piepeši atrāvās no skices, kuru viņas bija vērojušas, un bez brīdinājuma pievērsa savu brūno, izteiksmīgo acu skatienu Hlojai. Savā neparasti robustajā spāņu valodā viņa ieminējās:

– Tā mazā kādu dienu kļūs par izcilu skaistuli. Viņa ir ļoti līdzīga jums.

Nita paraudzījās uz Hloju ar vāji slēptu nepatiku.

– Es nesaskatu nekādu līdzību, señora. Un viņa nekad nekļūs par skaistuli, ja neiemācīsies atstumt dakšiņu.

Nitas kliente pacēla ar vairākiem košiem gredzeniem izrotāto plaukstu un pamāja Hlojai.

– Panāc šurp, querida. Nāc un iedod Evitai buču.

Kādu mirkli Hloja nekustējās, cenzdamās aptvert sievietes sacīto. Tad viņa nedroši piecēlās no krēsla un šķērsoja salonu, apzinādamās, ka no kokvilnas vasaras kleitas apakšmalas rēgojas ārā tukli stilbi. Piegājusi pie sievietes, viņa pieliecās un uzspieda kautrīgu, tomēr pateicīgu skūpstu uz Evas Peronas smaržīgā vaiga.

– Fašistu cūka! – Nita Seritella nošņācās vēlāk, kad Argentīnas pirmā lēdija bija izgājusi pa salona parādes durvīm. Viņa iesprauda starp lūpām melnkoka cigarešu iemuti un tūlīt pat to izrāva ārā, atstājot uz tā koši sarkanu lūpukrāsas traipu. – Man metas zosāda, viņai pieskaroties vien! Visi zina, ka ikviens Eiropas nacists varēja atrast patvērumu pie Perona un viņa drauģeļiem Argentīnā.

Atmiņas par vācu okupāciju Parīzē bija labi saglabājušās Nitas prātā, un viņa nejuta pret nacistu piekritējiem neko citu kā vien nicinājumu. Tomēr viņa bija praktiska sieviete, un Hloja zināja, ka viņas māte neuzskata par vajadzīgu sūtīt Evas Peronas naudu, lai cik negodīgā ceļā tā būtu iegūta, no Lapaija ielas uz Montāna avēniju, kurā valdīja Diora modes nams.

Pēc tam Hloja sāka izgriezt Evas Peronas fotogrāfijas no avīzēm un līmēt tās albumā ar sarkaniem vākiem. Kad Nitas sarkasms kļuva īpaši kodīgs, Hloja ielūkojās attēlos, atstājot uz lapām pa kādam šokolādes traipam, un atcerējās Evas Peronas pareģojumu par to, ka kādu dienu viņa kļūšot par izcilu skaistuli.

Toziem, kad Hlojai apritēja četrpadsmit, viņas tauki brīnumainā kārtā nozuda līdz ar kāri pēc našķiem, un Seritellu vaigu kauli beidzot kļuva skaidri saskatāmi. Viņa sāka stundām ilgi grozīties spoguļa priekšā, ar baudu aplūkodama niedrītes slaido augumu savā priekšā. Tagad, viņa sev sacīja, viss būs savādāk. Cik vien viņa spēja atcerēties, Hloja vienmēr skolā bija jutusies kā izstumtā, bet nu viņa piepeši bija iekļuvusi starp izredzētajiem. Viņa nesaprata, ka pārējās meitenes piesaistīja viņas jauniegūtā pašapziņa, nevis divdesmit divas collas šmaugais viduklis. Hlojai Seritellai skaistums nozīmēja to, ka viņa tiek pieņemta.

Nita šķita priecājamies par meitas svara zudumu, tāpēc pēc atgriešanās no Parīzes vasaras brīvdienās Hloja saņēma drosmi, lai parādītu mātei dažas pašas izveidotas tērpu skices cerībā, ka kādu dienu arī viņa varētu kļūt par modes mākslinieci. Nita izklāja skices uz sava darba galda, aizdedzināja cigareti un izķidāja ikkatru no tām ar savu kritisko skatienu, kas bija viņu padarījis par izcilu mākslinieci.

– Šī līnija ir smieklīga. Un te visas proporcijas ir nepareizas. Vai redzi, kā tu esi sabojājusi šo ar pārāk daudzām detaļām? Kur ir tavas acis, Hloja? Kur ir tavas acis?

Hloja paķēra skices no galda un vairs nekad nemēģināja zīmēt tērpus.

Atgriezusies skolā, Hloja pievērsās uzdevumam kļūt skaistākai, asprātīgākai un populārākai par visām savām klasesbiedrenēm, lai nevienam nenāktu ne prātā, ka viņā vēl aizvien mīt neveiklā tuklā meitene. Viņa iemācījās dramatizēt visikdienišķākos notikumus savā dzīvē ar plašiem žestiem un ekstravagantām nopūtām, līdz viss, ko viņa darīja, likās svarīgāks par jebko, ko varētu paveikt citas. Pamazām pat visnenozīmīgākās norises Hlojas Seritellas dzīvē tika dramatiski apspēlētas.

Sešpadsmit gadu vecumā viņa dāvāja savu nevainību draudzenes brālim vasaras mājiņā ar skatu uz Lucernas ezeru. Pieredze izrādījās neveikla un nepatīkama, taču lika Hlojai sajusties slaidai. Viņa aši nolēma atkārtot to visu ar kādu pieredzējušāku partneri.

Piecdesmit trešā gada pavasarī, kad Hlojai apritēja astoņpadsmit, Nita negaidīti nomira aklās zarnas plīsuma dēļ. Hloja sēdēja mātes bērēs, būdama pārāk apjukusi, lai saprastu, ka viņas bēdas ir vairāk saistītas nevis ar mātes nāvi, bet gan ar sajūtu, ka viņai vispār nekad nav bijis mātes. Baidīdamās palikt viena, viņa pasteidzās ierāpties bagāta poļu grāfa gultā, kurš bija daudzus gadus vecāks par viņu. Viņš meitenei sniedza pagaidu patvērumu no bailēm un pēc sešiem mēnešiem palīdzēja pārdot Nitas salonu par galvu reibinošu naudas summu.

Grāfs beigu beigās atgriezās pie sievas, un Hloja sāka pārtikt no sava mantojuma. Būdama jauna, bagāta un bez ģimenes, viņa ātri vien piesaistīja dīkdienīgus jaunus vīriešus, kuri paši gluži kā apzeltīti diegi bija ievijušies starptautiskās sabiedrības audumā. Viņa kļuva par tādu kā kolekcionāri, kavējot laiku ar vienu un otru, pirms atrast vīrieti, kas spētu Hlojai dāvāt beznosacījumu mīlestību, kuru viņa nekad nebija saņēmusi no mātes, – vīrieti, kurš liktu viņai pārstāt justies kā nelaimīgai tuklītei.

Džonatans jeb „melnais Džeks” Dejs ienāca viņas dzīvē, nostājoties otrā pusē ruletes ratam Berklija laukuma azartspēļu klubā. Melnais Džeks Dejs bija ieguvis savu iesauku nevis izskata dēļ, bet gan pateicoties savai mīlestībai pret risku. Divdesmit piecu gadu vecumā viņš jau bija pazudinājis trīs jaudīgas sporta mašīnas un krietni lielāku sieviešu skaitu. Grēcīgi skaistajam amerikāņu pleibojam no Čikāgas bija kastaņbrūni mati, kas krita pār pieri nekārtīgās cirtās, nelielas ūsiņas un laba polo spēlētāja slava. Daudzējādā ziņā viņš īpaši neatšķīrās no neskaitāmiem citiem jauniem dzīves baudītājiem, kuri bija kļuvuši par daļu no Hlojas dzīves: viņš dzēra džinu, valkāja labu drēbnieku darinātu uzvalkus un mainīja spēļu laukumus katru sezonu. Tomēr citiem vīriešiem pietrūka Džeka Deja neapdomīgās aizrautības, viņa spējas likt uz spēles visu – pat Amerikas dzelzceļa sagādāto ģimenes mantojumu.

Skaidri sajuzdama sev pievērsto skatienu pāri ruletes ratam, Hloja vēroja, kā mazā ziloņkaula bumbiņa skraida no rouge uz noir un atkal atpakaļ, līdz beidzot apstājās pie melnā 17. Viņa atļāvās pacelt skatienu un ieraudzīja, ka Džeks Dejs uzlūko viņu pāri galdam. Viņš pasmaidīja, sakustinādams ūsas. Hloja atbildēja uz smaidu, apzinādamās, ka izskatās žilbinoši sudrabpelēkajā Jacques Fath atlasa un tilla kleitā, kas uzsvēra šķipsnas tumšajos matos, ādas bālumu un acu zaļās dzīles.

– Izskatās, ka tu šovakar nezaudē, – viņa noteica. – Vai tev vienmēr tā veicas?

– Ne vienmēr, – viņš atbildēja. – Un tev?

– Man? – Viņa izdvesa vienu no savām dramatiskajām nopūtām. – Es šovakar esmu zaudējusi it visā. Je suis miserable. Man nekad neveicas.

Viņš izņēma no sudraba etvijas cigareti, skatienam aizrautīgi klaiņojot pa jaunās sievietes augumu.

– Skaidrs, ka tev ir paveicies. Tu nupat esi satikusi mani, vai ne tā? Un es grasos šovakar aizvest tevi mājās.

Hloju viņa pārdrošība reizē ieintriģēja un uzbudināja, un viņas plauksta instinktīvi satvēra galda malu, lai atbalstītos pret to. Viņai tā vien likās, ka puiša spožās sudrabkrāsas acis ir izkausējušas viņas kleitas audumu un iekļuvušas visslēptākajos ķermeņa stūrīšos. Nespēdama skaidri formulēt, kas ir tas, kas atšķir Melno Džeku no pārējiem, Hloja apjauta, ka tikai visizcilākā sieviete spēs iegūt šī ārkārtīgi pašapzinīgā vīrieša sirdi, un, ja viņa kļūs par šo sievieti, tad varēs uz visiem laikiem beigt raizēties par sevī mītošo tuklo meiteni.

Taču, lai kā arī viņa pēc tā alka, Hloja pavēlēja sev uzvesties atturīgi. Gada laikā kopš mātes nāves viņa bija iemācījusies vīriešus pazīt labāk nekā pati sevi. Viņa bija ievērojusi pārgalvīgo mirdzumu Džeka acīs, ziloņkaula bumbiņai atsitoties pret ruletes rata cipariņiem, un nojauta, ka viņš nevērtēs augstu neko tādu, ko iespējams viegli iegūt.

– Man ļoti žēl, – viņa vēsi atbildēja. – Man ir citi plāni. – Pirms Džeks paguva atbildēt, viņa paņēma savu vakara somiņu un izgāja no telpas.

Viņš piezvanīja Hlojai nākamajā dienā, taču viņa lika istabenei atbildēt, ka ir izgājusi. Hloja pamanīja Džeku citā azartspēļu klubā pēc nedēļas un, atļāvusi viņam sevi apbrīnot, izslīdēja ārā pa sētas durvīm, pirms viņš paguva pienākt klāt. Dienas gāja, un Hloja konstatēja, ka nespēj domāt ne par ko citu kā vien par izskatīgo pleiboju no Čikāgas. Viņš piezvanīja vēlreiz, un viņa atkal atteicās sarunāties. Tajā pašā vakarā viņa ieraudzīja Džeku teātrī un veltīja viņam nevērīgu galvas mājienu un smaida atblāzmu, pirms doties uz savu ložu.

Trešajā reizē, kad viņš zvanīja, Hloja atbildēja, taču izlikās viņu neatceramies. Viņš sausi iesmējās un sacīja:

– Es atbraukšu tev pakaļ pēc pusstundas, Hloja Seritella. Ja tu nebūsi gatava, es tevi vairs nekad neredzēšu.

– Pēc pusstundas? Es taču nevaru… – Taču viņš jau bija nolicis klausuli.

Noliekot klausuli, Hlojas rokas sāka drebēt. Gara acīm viņa redzēja griežamies ruletes ratu, ziloņkaula bumbiņai lēkājot no rouge uz noir, noir uz rouge šajā spēlē, kuru viņi abi bija uzsākuši. Ar drebošām rokām viņa uzvilka mugurā baltu smalkvilnas kleitu ar kažokādas aprocēm un tad pievienoja tai mazu cepurīti ar plīvuriņu. Hloja pati atbildēja uz durvju zvanu precīzi pēc pusstundas.

Džeks veda viņu lejā pa kāpnēm pie savas sarkanās sporta Isotta-Fraschini, uzsākdams braukt pa Naitsbridžas ielām elpu aizraujošā ātrumā, uzlicis uz stūres tikai labās rokas pirkstus. Hloja viņu uzlūkoja ar acs kaktiņu, apbrīnodama kastaņkrāsas matu šķipsnu, kas tik nevērīgi gūlās viņam uz pieres, un priecādamās par faktu, ka viņš ir karstasinīgs amerikānis, nevis kāds iepriekš paredzams eiropietis.

Beigu beigās viņš apstājās pie kāda nomaļa restorāna un pieskārās ar savu plaukstu viņējai katru reizi, kad viņa sniedzās pēc savas vīna glāzes. Hloja ilgojās pēc viņa līdz sāpēm. Zem šo nemierīgo sudrabaino acu skatiena viņa jutās reizē mežonīgi skaista un iekšēji tikpat tieva kā ārēji. Itin viss Džekā uzrunāja viņas jutekļus – viņa gaita, balss skaņa, tabakas smarža elpā. Džeks Dejs bija galvenā trofeja, galīgais viņas pašas skaistuma apliecinājums.

Viņiem izdejot no restorāna, Džeks piespieda Hloju pie platānas stumbra un sniedza viņai kaislīgu, pavedinošu skūpstu. Pārlaizdams rokas pāri viņas augumam, viņš satvēra jaunās sievietes gurnus.

– Es gribu tevi, – viņš nomurmināja.

Hlojas ķermeni bija pārņēmusi tāda iekāre, ka viņai nenācās viegli atbrīvoties.

– Tu pārāk steidzies, Džek. Man ir vajadzīgs laiks.

Džeks iesmējās un ieknieba viņai zodā, it kā viņam sagādātu prieku tas, cik veikli Hloja spēlē šo spēli; tad viņš saspieda sievietes krūtis tieši tajā brīdī, kad no restorāna iznāca kāds pavecs pāris un palūkojās viņu virzienā. Mājupceļā Džeks uzjautrināja Hloju ar asprātīgām anekdotēm un neteica neko par viņu nākamo tikšanos.

Pēc divām dienām, kad istabene paziņoja par viņa telefona zvanu, Hloja papurināja galvu, atteikdamās paņemt klausuli. Tad viņa ieskrēja savā istabā un ļāvās kaismīgai raudu lēkmei, baidīdamās, ka viņa ir aizgājusi par tālu savā atturībā, taču negribēdama zaudēt viņa interesi, rīkojoties citādi. Nākamajā reizē, kad viņa satika Džeku kādas galerijas atklāšanā, viņam elkonī bija ieķērusies meiča ar sarkani krāsotiem matiem. Hloja izlikās viņu nemanām.

Džeks parādījās pie viņas namdurvīm nākamajā pēcpusdienā un aizveda Hloju izbraucienā uz laukiem. Viņa apgalvoja, ka iepriekšējas norunas dēļ nevarēšot paēst kopīgas vakariņas tajā pašā vakarā.

Iespēju spēle turpinājās, un Hloja nespēja domāt ne par ko citu. Kad Džeka nebija līdzās, viņa uzbūra to savā iztēlē – nemierīgās kustības, bezrūpīgo matu cirtu, nelielās ūsiņas. Viņa gandrīz vai zaudēja jebkādas spriešanas spējas reibinošās spriedzes dēļ, kas mita viņas ķermenī, tomēr turpināja noraidīt Džeka tuvināšanās mēģinājumus.

Viņš skarbi ierunājās, ar lūpām pieskardamies Hlojas ausij.

– Nedomāju, ka tu man esi pietiekoši sievišķīga.

Hloja apvija ar plaukstām viņa kaklu.

– Nedomāju, ka tu man esi pietiekoši bagāts.

Ziloņkaula bumbiņa mētājās pa ruletes ratu, rouge uz noir un noir uz rouge… Hloja zināja, ka drīz tā apstāsies.

– Šovakar, – Džeks noteica, kad viņa nocēla klausuli. – Gaidi mani pusnaktī.

– Pusnaktī? Nekļūsti nu smieklīgs, dārgais. Tas nav iespējams.

– Pusnaktī vai nekad, Hloja. Spēle ir beigusies.

Tovakar viņa uzvilka melnu samta kostīmu ar pērļu pogām un šampanieša krāsas krepdešīna blūzi. Viņas acis spoži mirdzēja pretī no spoguļa, pie kura Hloja sukāja savus tumšos matus. Melnais Džeks Dejs, ģērbies smokingā, uzradās pie viņas namdurvīm precīzi divpadsmitos. Ieraugot viņu, Hloja sajuta savu sirdi izkūstam gluži kā smaržīgo losjonu, kuru viņa bija ieberzējusi savā kaistošajā ādā. Šoreiz Džeks pieveda Hloju nevis pie sporta auto, bet gan pie Daimler ar šoferi un paziņoja, ka vedīšot viņu uz Harrods.

Hloja iesmējās.

– Vai pusnakts nav mazliet par vēlu, lai sarīkotu iepirkšanos?

Viņš neko neatbildēja, tikai pasmaidīja, iekārtodamies ērtāk mīkstajos ādas sēdekļos un sākdams pļāpāt par polo poniju, kuru gatavojās nopirkt no Aga hana. Nepagāja ilgs laiks, kad automobilis piebrauca pie Harrods zaļzeltainā sauljuma. Hloja paraudzījās uz pieklusināto gaismu, kas plūda ārā pa slēgtā veikala durvīm.

– Neizskatās, ka veikals būtu vēl atvērts, Džek, pat ne tevis dēļ.

– To mēs vēl redzēsim, vai ne, maziņā? – Šoferis atvēra viņiem aizmugurējās durtiņas, un Džeks palīdzēja Hlojai izkāpt.

Viņai par pārsteigumu pa veikala stikla durvīm iznāca livrejā tērpies šveicars un, pametis zaglīgu skatienu uz ielas, lai redzētu, vai neviens nenoskatās, atslēdza ārdurvis un pieturēja tās, lai ielaistu abus iekšā.

– Esiet sveicināti Harrods veikalā, Deja kungs.

Hloja izbrīnīti noraudzījās uz atvērtajām durvīm. Jādomā, ka pat Melnais Džeks Dejs nevarēja tik vienkārši ienākt visslavenākajā pasaules veikalā krietni pēc darbalaika beigām bez pārdevēju klātbūtnes. Kad viņa nepakustējās, Džeks pastūma viņu uz priekšu, uzlikdams plaukstu Hlojai uz muguras. Tiklīdz viņi bija iegājuši veikalā, šveicars izdarīja ko pavisam neparastu – viņš piešāva pirkstus pie formas cepures, izgāja ārā uz ielas un aizslēdza aiz abiem durvis. Hloja nespēja noticēt redzētajam un paraudzījās uz Džeku, gaidot paskaidrojumus.

– Ruletes rats ir bijis jo īpaši laipns pret mani, kopš esmu saticis tevi, maziņā. Nodomāju, ka tev varētu patikt neliela iepirkšanās.

– Bet veikals ir slēgts. Es neredzu nevienu pārdevēju.

– Jo labāk.

Viņa centās izdabūt paskaidrojumus, taču Džeks neatklāja neko citu kā vien faktu, ka viņš ir noslēdzis privātu – un viņa bija pārliecināta, ka gluži nelikumīgu vienošanos ar dažiem no veikala jaunākajiem un mazāk piekasīgajiem darbiniekiem.

– Bet vai tad te neviens nestrādā naktīs? Apkopējas? Naktssargi?

– Tu uzdod pārāk daudz jautājumu, maziņā. Kāda jēga no naudas, ja es par to nevaru nopirkt prieku? Palūkosimies, kas tevi šovakar uzrunās. – Viņš paņēma sudrabainu šalli no vitrīnas un pārmeta to pāri Hlojas žaketes samta apkaklei.

– Džek, es nevaru to tik vienkārši pieņemt!

– Nomierinies, maziņā. Veikalam ir labi atlīdzināts. Nu, vai tu turpināsi mani garlaikot ar savām raizēm, vai arī mēs varam papriecāties?

Hloja nespēja noticēt notiekošajam. Tuvumā nebija neviena pārdevēja, neviena uzrauga vai sarga. Vai viss šis lielais veikals patiešām piederēja viņai? Viņa paraudzījās uz šalli, kas sedza kaklu, un izgrūda aprautu izsaucienu. Džeks norādīja uz elegantu preču pārpilnību.

– Aiziet. Izvēlies kaut ko.

Bezbēdīgi iesmējusies, Hloja pasniedzās un paņēma no vitrīnas ar pērlītēm izšūtu somiņu un pārmeta pīto siksniņu sev pār plecu.

– Ļoti jauki, – Džeks noteica.

Viņa apvija rokas Džekam ap kaklu.

– Tu pilnīgi noteikti esi visaizraujošākais vīrietis pasaulē, Džek Dej! Kā es tevi dievinu!

Viņa plaukstas slīdēja lejup no Hlojas vidukļa līdz gurnu izliekumam, pievelkot viņu sev klāt.

– Un tu esi visaizraujošākā sieviete. Es nevarēja pieļaut, lai mūsu mīlas sakars notiktu kādā parastā vietā, vai ne?

No rouge uz noir un no noir uz rouge… Apskāviens neļāva pārprast viņa vārdu nozīmi, un Hloja sajuta, ka viņai kļūst vienlaicīgi karsti un auksti. Spēle beigsies šeit… Harrods veikalā. Tikai Džeks Dejs varēja dabūt gatavu kaut ko tik neparastu. Doma par to lika viņas galvai sagriezties gluži kā sarkanmelnajam laimes ratam.

Džeks noņēma somiņu Hlojai no pleca, novilka viņas samta žaketi un uzlika abus priekšmetus uz zīda lietussargu vitrīnas ar rožkoka kātiem. Tad viņš novilka sava smokinga žaketi un nolika to līdzās viņējai, nostādamies Hlojas priekšā baltā kreklā ar melnām kniedēm, kas saturēja ielocīto priekšpusi, ar platu jostu, kas apvija viņa šmaugo vidukli.

– Mēs tos paņemsim vēlāk, – viņš paziņoja, atkal uzklādams šalli Hlojai uz pleciem. – Iesim izpētīt visu pārējo.             

Džeks ieveda viņu Harrods slavenajā pārtikas nodaļā ar iespaidīgajām marmora virsmām un apgleznotajiem griestiem.

– Vai esi izsalkusi? – viņš apjautājās, paņemdams no vitrīnas sudrabainu šokolādes konfekšu kārbu.

– Pēc tevis, – viņa atbildēja.

Viņa lūpas zem ūsām izlocījās smaidā. Nocēlis kārbai vāku, Džeks izņēma tumšās šokolādes konfekti un iekodās tai vienā pusē, atklājot krēmam līdzīgu ķiršu liķiera pildījumu. Viņš ātri piespieda to Hlojai pie lūpām, slidinādams konfekti šurpu turpu, lai arī viņai tiktu kāda daļa no bagātīgā pildījuma. Tad viņš iemeta konfekti savā mutē un pielieca galvu, lai noskūpstītu Hloju. Kad viņas saldās un pēc ķiršu liķiera smaržojošās lūpas pavērās, Džeks ar mēli iebīdīja starp tām šokolādes apvalku. Hloja to ievaidēdamās satvēra, un viņas ķermenis izkusa gluži tāpat kā šokolādes pildījums.

Kad Džeks beidzot atrāvās, viņš izraudzījās šampanieša pudeli, atkorķēja to un pielika vispirms pie Hlojas lūpām, bet pēc tam pie savējām.

– Par visfantastiskāko sievieti Londonā, – viņš noteica pieliekdamies un nolaizīdams pēdējo šokolādes drumsliņu, kas bija aizķērusies viņas mutes kaktiņā.

Viņi izgāja cauri pirmajam stāvam, pa ceļam paķerdami līdzi cimdu pāri, zīda vijolīšu pušķīti, ar roku apgleznotu dārglietu kārbiņu, un krāva to visu kaudzē, ko paņemt līdz vēlāk. Visbeidzot viņi nonāca pie smaržu nodaļas, un reibinošais pasaules smalkāko parfīmu aromāts plūda Hlojai pretī, neskatoties uz cilvēku pūļiem, kas bija staigājuši pa šīm paklājiem klātajām ejām dienas laikā.

Kad abi nonāca centrā, Džeks atlaida Hlojas roku un pagrieza viņu pret sevi. Viņš sāka atpogāt jaunās sievietes blūzi, un viņa sajuta dīvainu uzbudinājuma un samulsuma sajaukumu. Lai arī veikals bija tukšs, viņi tik un tā atradās Harrods centrā.

– Džek, es…

– Neesi nu bērns, Hloja, – viņš noteica. – Seko man.

Viņa salēcās, kad Džeks pavēra viņas atpogāto blūzi, atklājot krūštura mežģīnes. Viņš izņēma no atvērtas stikla vitrīnas celofānā ietītu Joy smaržu pudelīti un to izsaiņoja.

– Atbalsties pret leti, – viņš noteica, un viņa balss bija tikpat zīdaina kā Hlojas blūzes krepdešīns. – Uzliec rokas uz tās malas.

Viņa darīja, kā teikts, nespēdama pretoties Džeka sudrabaino acu uzstājīgajam skatienam. Izņēmis no flakona stikla korķīti, viņš to ieslidināja Hlojas mežģīņu krūštura iekšpusē. Viņa strauji ievilka elpu, sajuzdama tā vēso pieskārienu krūts galiņam.

– Tas ir patīkami, vai ne? – viņš nomurmināja piesmakušā balsī, noslidinādams krūšturi.

Viņi gāja cauri klusajam veikalam, staigādami no vienas nodaļas uz otru un gandrīz nemaz nesarunādamies. Juvelierizstrādājumu nodaļā Džeks izņēma no Hlojas ausīm pērļu auskarus un nomainīja tos pret zelta klipšiem, kurus rotāja dučiem sīku briljantiņu. Kad viņa iebilda, ka tie ir pārāk dārgi, viņš tikai iesmējās.

– Viena vienīga laimes rata kustība, maziņā. Viena vienīga.

Džeks pievilka viņu sev klāt, un Hloja nodrebēja, sajuzdama, kā viņu apdedzina iekšēja uguns.

– Lūdzu… – viņa nomurmināja. – Ak, lūdzu… nemoki mani ilgāk.

Viņš atrāvās, un viņa nemierīgās acis ķircinoši uzlūkoja jauno sievieti.

– Vēl mazliet, maziņā. Es vēl neesmu beidzis rotaļu. Domāju, ka mums vajadzētu ielūkoties kažokādu nodaļā.

– Es negribu skatīties uz kažokādām, – viņa sacīja. – Es gribu…

Taču Džeks jau veda Hloju uz liftu, kuru viņš vadīja tik lietpratīgi, it kā darītu to katru dienu.

Kad viņi nonāca kažokādu salonā, šķita, ka Džeks ir aizmirsis par Hloju. Viņš staigāja starp stendiem, pētīdams visus pārdošanai izliktos kažokus un apmetņus, pirms izvēlēties garu lūšādas mēteli. Akots bija garš un biezs, krāsa sudrabaini balta. Džeks kādu brīdi pētīja kažoku un tad pagriezās pret Hloju.

– Novelc svārkus.

Viņas pirksti knibinājās ap rāvējslēdzēju, un kādu mirkli jau likās, ka viņai būs vajadzīga palīdzība. Taču tad rāvējslēdzējs padevās, svārki līdz ar apakšsvārkiem noslīdēja lejā, un Hloja izkāpa no tiem abiem.

– Biksītes. Tagad novelc biksītes.

Hlojas elpa bija kļuvusi strauja un saraustīta, un viņa paklausīja, paliekot vienīgi zeķturī un zeķēs.

Džeks panācās uz viņas pusi, pastiepis uz priekšu fantastisko kažoku, un viņa acis kvēloja gluži kā melnās kniedes pie sniegbaltā smokinga krekla.

– Lai izvēlētos kažoku, ir jāsajūt akota pieskāriens ādai… krūtīm… – Viņa balss bija tikpat zīdaina kā lūša akots, ar kuru viņš pieskārās Hlojas ķermenim, lai to uzbudinātu. – Tavām krūtīm… tavam vēderam un gurniem… gurnu iekšpusei…

Hloja pasniedzās pēc kažoka un piekļāva to sev klāt.

– Lūdzu… Tu mani moki. Lūdzu, izbeidz.

Viņš atkal atrāvās, taču šoreiz, tikai lai noņemtu spožās kniedes no krekla. Hloja vēroja, kā viņš izģērbjas, sirdij strauji pukstot un kaklam iekārē aizžņaudzoties. Nostājies kails viņas priekšā, Džeks izņēma kažoku Hlojai no rokām un novietoja to ar akotu uz augšu uz nelielā paaugstinājuma telpas centrā. Tad viņš uzkāpa uz tā un uzvilka Hloju sev līdzi.

Džeks noguldīja Hloju sev līdzās uz mīkstās kažokādas. Pieglaudusi vaigu zīdainajam akotam, viņa pacēla augšup gurnus, atdodamās viņam kažokādu salona vidū uz paaugstinājuma, uz kura bija izstādīts pats labākais, ko Harrods varēja piedāvāt.

Džeks ielūkojās pulkstenī.

– Sargiem tūlīt jāatgriežas atpakaļ postenī. Interesanti, cik ilgs laiks viņiem būs vajadzīgs, lai izsekotu mūsu pēdām līdz pat šejienei. – Tad Džeks iegāja viņā.

Hlojai vajadzēja kādu brīdi, lai aptvertu viņa vārdu nozīmi. Viņa izgrūda aprautu kliedzienu, kad saprata, ko viņš ir izdarījis.

– Mans dievs! Tu to visu biji sīki izplānojis, vai ne?

Viņš saspieda Hlojas krūtis savās plaukstās un paātrināja kustības.

– Bez šaubām.

Viņas ķermenī iekvēlojusies liesma un atklājuma šausmas savienojās satricinošā jūtu sprādzienā. Ļaudamās kulminācijai, viņa iekodās Džeka plecā.

– Nelietis…

Viņš iesmējās un tad kulminēja pats, izgrūzdams spēcīgu, skaļu vaidu.

Viņi tik tikko izmuka no sargiem. Uzrāvis mugurā pašus nepieciešamākos apģērba gabalus, Džeks aizklāja Hlojas kailumu ar lūšādas kažoku un vilka viņu uz kāpnēm. Kailajām kājām skarot pakāpienus, viņai ausīs skanēja Džeka neprātīgie smiekli. Pirms viņi bija izgājuši no veikala, viņš uzmeta Hlojas biksītes uz stikla vitrīnas līdz ar savu vizītkarti.

Nākamajā dienā Hloja saņēma zīmīti, kurā bija teikts, ka Džeka māte ir saslimusi un viņam uz kādu laiku jāatgriežas Čikāgā. Gaidīdama viņa atgriešanos, Hloja pārdzīvoja visdažādāko izjūtu gammu – dusmas par risku, kuram viņš bija to pakļāvis, sajūsmu par viņa dāvāto aizrautīgo piedzīvojumu un stindzinošas bailes par to, ka viņš varētu neatgriezties. Pagāja četras nedēļas un tad jau piecas. Hloja mēģināja viņam zvanīt, taču savienojums bija tik slikts, ka viņa nespēja neko sadzirdēt. Pagāja divi mēneši. Viņa jutās pārliecināta par to, ka Džeks viņu nemīl. Viņš bija piedzīvojumu meklētājs, kurš alka pēc adrenalīna. Viņš bija saskatījis Hlojā to agrāko resno meiteni un vairs negribēja neko par viņu zināt.

Desmit nedēļas pēc nakts Harrods veikalā viņš parādījās tikpat pēkšņi, kā bija aizbraucis.

– Sveika, maziņā, – viņš noteica, nostādamies mājas durvīs, Džekam uz pleciem bija nevērīgi uzmests kašmira mētelis. – Es ilgojos pēc tevis.

Viņa metās vīrieša apskāvienos, šņukstēdama aiz atvieglojuma par to, ka atkal ir viņu satikusi.

– Džek… Džek, mans dārgais…

Viņš pārbrauca ar īkšķi pāri Hlojas apakšlūpai un tad viņu noskūpstīja. Viņa atvēzēja roku un iesita Džekam pļauku.

– Es esmu stāvoklī, tu nelieti!

Viņai par pārsteigumu Džeks tūlīt pat bija ar mieru viņu precēt, un viņi salaulājās pēc trīs dienām kādas Hlojas draudzenes lauku mājā. Stāvēdama līdzās izskatīgajam līgavainim pie improvizētā dārza altāra, Hloja zināja, ka viņa ir laimīgākā sieviete pasaulē. Melnais Džeks Dejs būtu varējis apprecēt jebkuru, bet izvēlējās viņu. Nedēļām ejot, viņa apņēmīgi nepievērsa uzmanību baumām, ka ģimene atņēmusi Džekam mantojumu, kamēr viņš uzturējies Čikāgā. Tā vietā viņa sapņoja par savu bērnu. Cik burvīgi būs baudīt nedalītu divu cilvēku – vīra un bērna mīlestību.

Pēc mēneša Džeks nozuda līdz ar desmit tūkstošiem mārciņu, kas bija noguldīti vienā no Hlojas bankas kontiem. Kad viņš pēc sešām nedēļām atkal uzradās, Hloja iešāva viņam plecā ar vācu Lugger pistoli. Tam sekoja īss salabšanas posms, līdz Džekam atkal uzsmaidīja laime pie spēļu galda un viņš no jauna nozuda.

Tūkstoš deviņsimt piecdesmit piektā gada Valentīna dienā Fortūna uz visiem laikiem pameta Melno Džeku Deju uz bīstama, pielijuša ceļa starp Nicu un Montekarlo. Ziloņkaula bumbiņa pēdējo reizi iekrita bedrītē, un ruletes rats apstājās uz visiem laikiem.