Vārda dienu svin: Modris, Matīss, Mariss

Ģimenes brauciens pa Latviju

Pinterest LinkedIn Tumblr +

asara jau iet uz otro pusi, bet arvien alksti pēc piedzīvojumiem, atpūtas, laika kopā ar saviem tuvākajiem? Izplāno kādu tuvāku vai tālāku braucienu un dodaties ceļā!

Jau gadiem manai ģimenei ir tradīcija doties pašu izplānotā braucienā uz divām vai trīs dienām. Gadiem ejot, man un vecākiem piebiedrojušies vīra vecāki, māsas bērni – kopā jau esam 9 braucēji, tai skaitā, 3 bērni. Lai arī esam braukuši pa kaimiņzemēm, šajā gadā nolēmām paceļot tepat pa Latviju, maršrutā iekļaujot Zemgali, viduskurzemi un Kurzemes jūrmalu.

Daži brauciena pamatlikumi:

– paši plānojam maršrutu – apkopojam viedokļus, kādu braucienu katram gribētos, ņemam karti un, apskates vietas pielāgojot maršrutam, vai otrādāk, zīmējam savu brauciena karti;

– ir maršruts, plāns, bet necenšamies par katru cenu tam sekot – jāļaujas taču arī sajūtām, jābauda, nevis jādara kaut kas tikai tāpēc, ka jādara!

– paši rezervējam naktsmītnes;

– iznomājam busiņu, lai visi brauciena laikā esam kopā – jo pārbraucienu laikā taču arī notiek visādas interesantas lietas!

– gatavojam ēdienu paši, visa brauciena laikā parasti tikai vienu reizi dodamies sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu virzienā – parasti topā ir zupa 🙂

– izmaksas sadalām uz visiem brauciena dalībniekiem vai ģimenēm.

Šogad galvenā vēlme bija atpūsties, būt pie dabas, baudīt ūdens priekus. Bija skaidrs, ka vairāk kā citus gadus negribam būt pakārtoti kaut kādiem dzelžainiem plāniem. Braucām trīs dienas – piektdienas rītā izbraucām un svētdienas vakarā atgriezāmies.

1.diena

Ir karstās jūlija dienas, tāpēc mērķis ir plkst. 9.00 izbraukt no Rīgas. Pirmās dienas galamērķis ir Tērvetes dabas parks. Dažs no mums tur nav bijis nekad, dažs – pirms vairākiem desmitiem gadu, taču saka, ka neko vairs neatceras. Esam dzirdējuši, ka parks ir tik liels, ka pilnīgai apskatei var būt nepieciešamas pat divas dienas. Tik ilgi palikt Tērvetē nav mūsu plānos, bet visu dienu – gan! Ierodamies starp desmitiem un vienpadsmitiem – cilvēku vēl pamaz.

Bērniem ļoti patīk interesanti izveidotās norādes un kartes. Arī taku malās ik pa gabaliņam izveidoti nelieli atpūtas laukumiņi ar dažādām atrakcijām – šūpoles, līdzsvaru trennējošas šķēršļu joslas, koka figūras. Tās izbaudīt gribas gan lieliem, gan maziem – un bail nav, jo viss izgatavots no pamatīga koka.

Staigājot pa taku, sajūta ir kā bagātību meklēšanas spēlē: ir dotas norādes, atliek tik doties un atrast. Vispirms dodamies Rūķu ciema virzienā. Te atrodam daudz mazu rūķu mājiņu, kas bērnos izraisa izbrīnu un prieku. Visiem tikai skumji, ka mājiņas tukšas – rūķi devušies dienas darbos. Bet pašā rūķu ciema centrā gan mūs sagaida viens labsirdīgs rūķis. Viņa darbnīcā ikviens var iesist savu nagliņu kādas jaunas parka norādes plāksnītē, te var arī pazīmēt, parotaļāties, pabarot mazās aitiņas, kas ganās aplokā.

Mājam ardievas rūķim un dodamies jaunā Skatu torņa virzienā. Tas te atklāts tikai šajā vasarā, par godu Tērvetes dabas parka 55 gadu jubilejai. Tas, ka tornis ir jauns, kā arī pamatīgās konstrukcijas, pārliecina pat tos, kuriem augstums nav tā lielākā aizraušanās. Sākumā sasniedzam pirmo skatu platformu, tad dodamies arī uz pašu augšu. Karstajā dienā, te augšā pūš patīkams vējiņš. Skatu laukuma katrā malā izvietoti stacionāras tālskates ierīces, kas ļauj aplūkot tuvplānā apkārtni. Interesantākais, ko pamanām – lauks pilns ar stārķiem. Mēģinām saskaitīt, bet saprotam, ka bezjēdzīgi – stārķu ir tik daudz! Pieņemam to kā labu zīmi un svētību mūsu braucienam, un dodamies tālāk.

Dodamies uz pasaku mežu!

Ir jau pats dienas vidus. Tā kā takas šur tur pārklājas, redzam, ka uz parku nāk cilvēku pūļi. Nopriecājamies, ka ieradāmies savlaicīgi! Kad tikko speram kāju pasaku mežā, dzirdam, ka kaut kur aiz kokiem sāk ducināt pērkons. Saprotam, ka visus pasaku meža iemītniekus nepaspēsim apiemot, tāpēc izvēlamies tos, ko noteikti gribam redzēt – raganu, meža laumiņu un, protams, protams, Lutausi un Sprīdīti, jo mūsu komandā ir puika, kuru mīļi saucam par Sprīdīti! 🙂

Visās šajās vietās izrādās, ka apmeklētājus gaida kāds parka darbinieks. Pie laumiņas ikviens varēja apsēsties krēslā un pārbaudīt, cik daudz katrā ir princes, prinča, karaļa vai karalienes gēnu – jāuzmin, cik čiekuri atrodas zem karaliskā spilvena. Pērkons sāk ducināt spēcīgāk, tomēr dodamies tālāk.

Taka kļūst tumšāka, draudīgāka – kā gan ne, esam ienākuši raganiņas un velna pasaulē. Te jau mūs caur krūmiem sauc un pie sava pavarda aicina melnā tērpta raganiņa. Visi sasēžam ap ugunskuru, kopā minam mīklas, dzeram īpašo saknīšu uzlējumu (tēja), uzēdam zaķu spiras (jūras akmentiņi) un odu kājiņu miltu cepumiņus. Bērni var izmēģināt lidot uz slotas. Mūsu sprīdītis ir noilgojies pēc fiziska darba, tāpēc palīdz raganiņai sagādāt malku pavardam.

Dodamies pie Lutauša un Sprīdīša. Ceļš iet pa kalniem un lejām. Jūtam, ka gan pašiem, gan bērniem spēki tuvojas izsīkumam. Tāpēc tieši laikā ir pusdienas. Kā senos laikos pie mašīnas izliekam līdzpaņemtās maizītes, marinētos gurķus. Tie, kas nestūrē, pamanās arī iegādāties vietējo aliņu – sak, kā tad var atbraukt uz Tērveti, bet nenobaudīt vietējo brūvējumu! 🙂

Ar kādām sajūtām dodamies tālāk? Ar tādām, ka šeit noteikti būtu interesanti atgriezties! Tik daudzas lietas jau ir atjaunotas, un redzējām, ka vēl daudz interesantu lietu top. Arī īpaša koka pilsētiņa. Mūs nemaz neizbrīna, ka šī vieta ir viena no Latvijā iecienītākajiem tūristu galamērķiem. Te vari piknikot, bet te meža vidū ir arī jauka kafejnīca. Te nav jāskrien mežiņā, jo kā pie cilvēkiem ir izveidotas lauka tualetes, kā arī izveidotas civilizētas tualetes ar  ūdeni. Takā pavisam neuzbāzīgi ir izbūvēta apgaismošanas sistēma, līdz ar to, arī vakaros noteikti ir skaisti un interesanti!

Pilniem vēderiem, dodamies ceļā uz Kuldīgu – mūsu pirmajām naktsmājām Virkas muižā.

Brauciens ir bijis gana ilgs, spēki atgūti un dodamies vēl vakara pastaigā pa Kuldīgas vecpilsētu. Ir doma, ka varētu palīst zem Ventas rumbas pamasēt muguras, tomēr vakars jau gana vēls un neviens nesadūšojas uz šādu soli. Dienas svaigā gaisa deva ir bijusi pietiekama, lai jau līdz ar pusnakti mūsu muižas apartamentos iestātos klusums.

2.diena

Mmmm… sajūtas lieliskas. Visi pamodušies svaigi kā gurķīši. Pēc vieglām brokastīm, pārrunājam dienas plānu. Gribam pabūt Ventspilī, vienkārši pabaudot pilsētu, lai tālāk dotos uz Kolkas ragu un, iekāpjot jūrā pašā raga galā, izjustu kā satiekas divas straumes – atklātā jūra un līča ūdeņi. Bet vispirms nolemjam, ka esot Kuldīgā, mums jāaizbrauc arī līdz Riežupes smilšu alām.

Līdzīgi kā Tērvetē, arī te esam laicīgi – alas tikko, tikko sākušas strādāt. Kamēr nopērkam biļetes, mums jau piebiedrojusies neliela lietuviešu grupiņa (lietuvieši te vispār biežākie viesi). Dodamies visi alās. Ir diezgan vēsi – alās vienmēr ir +8 grādu temperatūra. Sajūtas ir interesantas, gids saka, ka nekas nevar uzkrist uz galvas, tomēr prāts to negrib pieņemt… Uzzinām par to, kā alas tapušas, kā šeit tiek svinētas kāzas, izpildām dažādus rituālus un izdevumus. Visi pasmējušies un padarbojušies, dodamies pa līku loču takām uz izeju. Aiz mums jau stāv rindā vairākas grupas tūristu.

Papriecājušies par skaisto dabu, uzstādītajām koka figūrām, dodamies uz busiņu. Esam ceļā uz Ventspili. Laiks nedaudz apmācas, kļūst ļoti vējains, taču tik un tā nolemjam doties uz Piejūras dabas parku. Gribam izbraukt ar bānīti. Bērniem tas patiešām liels pārdzīvojums. Arī es pati neticēju, ka sajutīšos kā tādā miniatūrā tramvaju depo, kur tiek kurināts ar oglēm, ir uzgaidāmā zāle. Izbraukuši ar bānīti, dodamies pastaigā pa pašu parku – kārtībā, interesantās atrakcijas uzrunā.

Aizbraucam arī līdz molam, tomēr laiks nav mūsu sabiedrotais, tāpēc aši, aši jau esam mašīnā un dodamies Kolkas virzienā. Pieaugušos nebeidz pārsteigt tas, ka posmā no Ventspils robežas līdz pat pašai Kolkai pa ceļam nav ne vienas pašas autobusu pieturas, neredz nevienu viensētu – nav brīnums, ka šis ir viens no retāk apdzīvotajiem novadiem… Tomēr novērtējam, ka salīdzinot ar situāciju pirms daudziem gadiem, nu šis ceļš ir asfaltēts. Piebraucam pie Kolkas raga. Laiks joprojām nav pārāk mīlīgs, tomēr dodamies līdz pašam ragam.

Tuvojas vakars un nolemjam virzīties tālāk, nu jau gar Rīgas jūras līča krastu. Braucot cauri Kolkai, saprotam, ka būtu grēks neizmantot mazo jūras ciemu priekšrocības – piestājam pie kāda zvejnieka mājas un nopērkam pa kādai žāvētai zivij. Vakariņas ir sarūpētas!

Mūsu galamērķis ir atpūtas komplekss „Dzintarkrasts”. Iebraucam laikā, kad pie mājiņām ap griliem pulcējas cilvēki. Aši iekārtojamies istabiņās, kamēr vēl gaišs, ar bērniem dodamies uz nelielo rotaļu pilsētiņu. Pašūpojušies, patrakojuši, nolemjam iziet cauri kāpām, līdz jūrai. Noriskēju pataustīt ūdeni. Tavu brīnumu – tas ir tiiiiik silts. Aši dodamies uz mājiņu pie pārējiem, saku, ka vakariņas var pagaidīt, jo šādu ūdeni nevar laist garām. Man nav ilgi jāpielauž – drīz vien ģērbušies peldkostīmos un dvieļos satinušies dodamies uz pludmali. Kompleksa iemītnieki ieritinājušies pledos noskatās uz mums kā uz trakajiem. Bet mums vienalga. Ūdenī dzīvojam gandrīz stundu  – viļņi satriecoši, mūsu acu priekšā saule iegrimst jūrā, ūdenī ir tik silti, ka negribas nemaz līst ārā, jo uz krasta zēģelē vēss vakara vējš. Taču kāpās jau saradies vairāk saulrieta vērotāju.  

3.diena

Pēc vakara peldes esam tik saviļņoti, ka ar vecākiem nolemjam celties arī no paša rīta, tā ap septiņiem, un doties rīta peldē. Tā arī izdarām, un neticēsiet – ūdens tikpat vienreizējs.

Sagaidām, kad pamodīsies bērni, pabrokastojam, sakrāmējam somas un dodamies vēl vienā peldē. Un tad jau arī var sākties mūsu brauciens mājup – cauri zvejnieku ciemiem, cauri Rīgai, uz mūsu mīļo Vidzemi. 

Dalīties.

Atstāt Ziņu