Vārda dienu svin: Kārlis, Spodris

Gandrīz 24 stundas Latgalē uz velosipēda

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Doma par šādu braucienu radās, kad tika runāts, ka derētu apskatīt Latgali vismaz 200 km garā maršrutā, pa cik es nevaru atļauties būt ilgāk prom no mājām kā vienu diennakti, piedāvāju braukt  24 stundas – arī pa nakti. Draugiem iepatikās doma un tika veidots maršruts. Viens pēc otra braukt gribētāju atkrita un beigās palikām tikai divi braucēji. Tad nu vadoties vairs tik pēc savām spējām un interesēm radījām maršrutu Nīcgale – Dubna – Špoģi – Višķi – Aglona – Dagda – Ezernieki – Rēzekne.

Plānoto 24 stundu un 200 km vietā braucām 14 stundas un  tikai 175 km.

Skaistie dārzi un plašie lauki
„Dārzs  ir saimnieces vizītkarte”, šādu frāzi izteica, kādu māju saimnieks, kad es sajūsmināta fotografēju krāšņo piemājas puķudobi. Teiktajam nevar nepiekrist, jo redzot ar kādu rūpību ir izvēlēts katram augam vieta, cik kopts un sakārtots viss, var secināt, ka latgaliešiem piemīt gaumes sajūta un čaklums. 

Braucot ar baudu vilku gaisu plaušās, kā viss smaržoja pēc rudziem, kviešiem, miežiem, nobriedušo graudu aromāts tā uzmundrināja un deva enerģiju, pie tam dzīvojot tik ilgi pilsētā bija piemirsta šī apburošā smarža.  Kvieši un mieži šķiet tiek audzēti visvairāk, vietām redzēju arī auzas un samērā maz rudzus, kas apbēdina, jo tā tak ir mūsu rupjmaizīte. No kārtējā paugura raugoties ainavā kur redzami vieni vienīgi kviešu lauki tā vien gribējās sākt kādu skanīgu latgaliešu dziesmu – tādi plašumi.

Tomēr bija vietām arī bēdīgāka aina, aizauguši lauki, latvāņi, pamestas mājas, bet kopumā ņemot, secinājums viens – Latgalē dzīvo strādīgi cilvēki.

Ezers, baznīca, ezers, baznīca …
Ne velti Latgale tiek dēvēta par zilo ezeru zemi. Ja iesākot braucienu, ar sajūsmu tvēru skatu uz ezeru, jo griez galvu uz kuru pusi gribi, skats atduras pret kādu ezeru, tad beigās bija:”Re, kur vēlviens ezers, braucam klāt vai minam garām?”.  Vislielākās patīkamākās emocijas izraisīja Ežezers un Rāznas, jo tur nokļuvām tieši, kad saulīte rietēja.

Pie katras mājas altāris ar iesākumā izraisīja interesi, pēcāk, jau vairs apstājos tik pie interesantākajiem. Baznīcas, ak, cik tās ir skaistas un varenas – ir vien jātic, ka Latgale ir svētās Māras zeme. Višķu baznīcā iegāju iekšā  – tā bija izrotāta margrietiņām un meijām pēc visa spriežot, tur bija gaidāmas kāzas. Šai baznīcā vecāki 21 gadu atpakaļ mani kristīja, līdz ar to manī raisot īpašas jūtas pret baznīcu, jāatzīmē, ka es te tā arī šī 21 gada laikā ne reizes nebiju bijusi.

Lielākajās pilsētās vēl aizvien jūtams Padomju laiku pēdas
Aglonā bažīgi raudzījāmies tumšajās debesīs, aptverot, ka ir tikai 2 iespējas palikt turpat Aglonā un gaidīt līdz pērkona negaiss paies garām, bet līdz ar to zaudējot laiku, vai arī skriet mākonim pa priekšu un no negaisa glābties Dagdā, kur pie viena kādā skaistā vietā ieturētu pusdienas, līdz pārietu lietus. Otrais variants likās pieņemamāks, jo baidījāmies, ka varētu zaudēt daudz laika, jo tā īsti nevarēja saprast cik ātri draudīgais negaiss mums tuvojas. Burtiski skrienot pērkonam un pamatīgai lietus sienai pa priekšu ar vidējo ātrumu 26 km/h, tik tiko paguvam iebraukt Dagdā, kad sāka pamatīgi līt, velosipēdus ātri novietojām zem kinoteātra jumta un raugoties lietus lāsēs, zibenī un klausoties pērkonā, skaitot sekundes un rēķinot cik tālu zibens atrodas no mums mierīgi padzērām no termosiem līdzpaņemto kafiju un mielojoties ar maizītēm, lai arī vieta nebija, kā es biju gribejusi – ezera krastā, tomēr izjūtas bija lieliskas. Kad lietus mitējās, devāmies apraudzīt pilsētu, izrādās kinoteātri sauc „Komjaunietis” un lielais uzraksts uz kādas mājas sienas „Слава труду!” un garām traucošais žigulītis, radīja sajūtu, ka esmu atgriezusies 25  gadus talā pagātnē, arī starp iedzīvotājiem pārsvarā dzirdējās krievu valoda.

Atsaucīgie iedzīvotāji
Cilvēki, kur ne braucām, neatkarīgi no valodas kādā runāja, visur bija atsaucīgi, labsirdīgi un labprāt ar mums sarunājās, ieteica labākos apskates objektus un vietas, aicināja pie galda, cienāja ar ēdamo, izrādīja sētu, stāstot lieliskus notikumus, piedzīvojumus un stāstus.

Pie Ežezera, atpūtas vietā ozolaudzē sastapām jauniešu kompāniju, ar kuriem pa pusei krieviski, pa pusei latgaliski runājot uzzināju visu iespējamo par tuvējo apkārtni, pie viena  tikām cienāti ar ēdamo un dzeramo. Jauniešos radās neviltota interese par mūsu apņēmību nobraukt ar velosipēdiem 175 km, tika izteikta atzinība un apbrīna. Kompānija bija ieradusies, lai sagaidītu 1. augustu, jo vienam no draugiem bija dzimšanas diena, pasmējos un teicu, ka man ar, tā bija kļūda – šī atzīšanās, jo nu bija problēma ar atvadīšanos, jo tika uzstāts iedzert par šo lielisko sakritību un uzkavēties. Visbeidzot atvainojoties un vēlot laimes jubilāram atvadījāmies un devāmies uz Rāznas ezeru, cerējām paspēt līdz saulrietam.

Interesanta saruna bija arī ar dažu māju saimniekiem, kad apjautājos par to cik izdevīgi ir audzēt aitas, citās saruna izvērtās par graudaugu audzēšanu un vēl citās tieši par daiļdārzu ierīkošanu. Ar mani tika runāts tikai latgaliski, nemaz necenšoties pielāgoties manai latviešu mēlei – tas tiešām radīja tikai cieņu pret šiem lieliskajiem cilvēkiem.

Jau esot stacijā Rēzeknē, līdz pirmajam vilcienam bija dikti ilgi jāgaida, mans brauciena pavadonis bija aizmidzis uzgaidājamā telpā uz soliņiem, bet man baidoties atstāt mantas bez uzraudzības miegs nenāca, tādēļ vienā brīdī, lai īsinātu laiku devos uz stacijai līdzās esošo spēļu zāli „Fēniks”, lai iedzertu kafiju, smiekli sanāca, kad apsargs palūdza uzrādīt pasi, jo uzskatīja, ka man nav vēl to 18 un tad, kad bārmene pasniedza kafiju un jautāja cik žetonus ņemšu, lai spēlētu automātus, iesmējos un atbildēju, ka man pat nav īstas sajēgas, kā tam aparātam klāt pieiet un vēlos tikai padzert kafiju, pie viena sāku stāstīt kā es šeit nokļuvu, rezultātā bārmene izstāstīja savu ceļojumu piedzīvojumus pa Latgali, šādi pavadot laiku vismaz ne tikai laiks ātrāk paskrēja, bet arī guvu jaunus iespaidus par vietām kur bijām bijuši.

Secinājumi

  • Ja ir vēlme doties uz Latgali ar velosipēdu, noteikti jārēķinās ar vietām esošiem drausmīgiem ceļiem, piemēram posms Višķi – Aglona ir vienās bedrēs, pat ne bedrēs, bet tai saucamajā „trepītē” un pilnīgi gandrīz viss tas posms.
  • Ceļš pārsvarā it visur ir no kalna lejā un kalnā augšā, līdz ar to jābūt gatavam nelielai slodzei, bet principā šis maršruts kopumā bija samērā labs ceļu seguma ziņā.
  • Ja jābrauc pa tumsu, vēlams izvēlēties diezgan jaudīgu lampu, jo dēļ mana mazā lukturīša, sanāca krist, jo neredzēju nelielu bedri uz ietves, kā rezultātā aizmugurējā riepa tika pārdurta, par laimi, tas gan bija jau turpat pie galamērķa.
  • Noteikti nav jābaidās apjautāt vietējos iedzīvotājus par labākajām apskates vietām, jo dažkārt fotokadra vērta vieta nemaz kartē nav atzīmēta.
  • Runājot par ēdienu, es rekomendēju konservus, jo tie nebojājas karstumā un ir ērti pārvadājami un lieliska lieta ir graudu vai musli batoniņi – remdē izsalkumu un dod enerģiju. Protams, obligāti jābūt dzeramajam ūdenim!
  • Jābūt gatavam lietum, tādēļ par skādi nenāks lietusmētelis, vai kāda vējjaka, vai vismaz liekām sausām drēbēm somā.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu