Vārda dienu svin: Daina, Dainis, Dainida

‘Es nezināju, ka tā mīlēt var…’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

rāmatu klubiņa šīs vasaras piedzīvojums bija ekskursija uz Kuldīgu un tikšanās ar rakstnieci Daci Priedi. Pastaiga pa mazajām Kuldīgas ieliņām, miers un tāds īsts, nesamākslots skaistums, kas valdīja pilsētā, fantastiski uzlādēja. Tāpat kā pēc tam sekojošā saruna ar rakstnieci, mācītāju pienākumu izpildītāju, arī režisori Daci Priedi. Viņa ir tik ļoti enerģiska un iedvesmojoša personība, un viņas pārliecības, uzskati un domas par dzīvi un Dievu – tik dziļas un interesantas, ka atstāja mūs katru ar pārdomām pilnu galvu uz vairākām dienām.
“Es visu to, ko rakstu, rakstu ar sirds asinīm. Nebūs vairs asiņu – nerakstīšu. Rakstu tikai par to, ko es zinu, vai kam esmu blakus stāvējusi un roku turējusi,” tā Dace Priede. Tādēļ katrā viņas darbā ir gabaliņš rakstnieces dzīves pieredzes un dvēseles, un mēs, lasītāji, to jūtam. Arī mūsu lasītais D.Priedes romāns ‘Taurenis vientuļās debesīs’ – tik cilvēcīgs un īsts, ka galvenās varones sāpes, pārdomas un iekšējās cīņas nevar atstāt vienaldzīgu. Tas raisa skumjas, līdzi jušanu, pat dusmas. Tomēr vienaldzīgu neatstāj. Lūk, mūsu pārdomas par romānu.

Līga Ozoliņa: Nekad nav par vēlu ‘izlekt no vāveres riteņa’
Vai arī tev dažkārt šķiet, ka dzīve paskrien garām kā neapturams vilciens un tev tajā iedalīta tikai skatītāja vieta? Ka notikumi un notiekošais brāžas pāri bez lielām iespējām kaut ko mainīt? Vai arī tev dažkārt ir sajūta, ka gādā un rūpējies par visiem, bet tad, kad tavs trauks ir izsmelts, nav neviena, kas būtu gatavs to piepildīt? Vai domā par to, kāda ir tava loma uz šīs zemes – kalpot un uzupurēties, vai mīlēt, priecāties un rast savu piepildījumu? Šīs domas neliek mieru arī romāna galvenajai varonei Dārtai, kura viena pati izaudzinājusi bērnus, tomēr savā vecumā arvien sadzīvo ar mātes centieniem diriģēt viņas dzīvi, kura papildu savam maizes darbam brīvprātīgi uzņēmusies rūpes arī par pārīti vecu, vientuļu cilvēku, kuriem ik dienas jāpienes ēdiens, kurus jāapmazgā un jāapčubina.

Sasniedzot 50 gadu slieksni, nožēla un skumjas ilgas pēc kaut kā skaista un cēla (lasi – mīlestības) arvien biežāk ir viešņas Dārtas domās, un viņu nepamet sajūta, ka gadu gaitā ir palikusi tikai smagā nasta, bet no pašas nav palicis pāri nekas. Kā un vai maz vispār iespējams izlekt no šī vāveres riteņa, kad apkārt ir tik daudz „pieradināto”? Dārta mēģinās, uzdzirkstīs, bet… vai noturēs iegūto?

Inese Kušķe: Rakstniece ir spēcīga personība
Dace Priede ir ļoti spēcīga un interesanta personība, kuras dzīve pati par sevi ir romāna vērta. Varbūt tieši tāpēc katrā viņas sarakstītajā daiļdarbā slēpjas diezgan liela daļa pašas pieredzētā, izjustā un pārdzīvotā. Un katrā centrālā varone ir sieviete.

Romānā „Taurenis vientuļās debesīs” daudz ciešanu, noguruma, pārdomu par dzīves jēgu. Taureņa kā dvēseles simbola tradicionāls izmantojums, un, manuprāt, ļoti veiksmīgi iesaistītas dažādu dzejnieku – gan latviešu, gan amerikāņu – dzejas rindas.

Man personiski tuvāka ir Priedes risinātā tēma par latviešu un indiāņu tautas likteņa un senās dzīvesziņas pārsteidzošo līdzību. Aizkustinoša mīlasstāsta veidā tas atklāts romānā „Mēnesstars pār jūru”, kuram jau ir iznācis turpinājums „Mēnesstars pār ezeru”, un būšot arī trešā daļa.

Liene Štoka: Vairāk jādomā par sevi, saviem sapņiem
Romāna galvenā varone ir Dārta, kura dzīvo mazpilsētā un strādā par bibliotekāri. Dārtas dzīve paiet starp darbu un divu vecīšu  – Ernesta un Ieviņtantes apkopšanu. Dārta savu dzīvi velta apkārtējiem cilvēkiem, vienmēr domā par to, kas vajadzīgs un patīk citiem.

Lasītājam tiek dota iespēja padomāt par cilvēka vērtību, atbildību, vientulību. Romānā aprakstītie notikumi lika aizdomāties par to, ka dzīvē ir jādomā par sevi, saviem sapņiem, lai dzīve būtu piepildīta. 

Lienīte Kroja: Kā pildīt pienākumu, nepazaudējot savu dvēseli?

Daces Priedes grāmata „Taurenis vientuļās debesīs” ir par sievieti Dārtu, par viņas dzīvi mazā Latvijas pilsētiņā. Dārta ir ļoti vientuļa, bērni jau lieli, personīgā dzīve nav izdevusies. Ir tikai pienākums pret māti, pret vecīšiem, kurus Dārta apņēmusies aprūpēt. Tā paiet dienas, mēneši, gadi. Bet dvēseles ilgas netiek piepildītas. Un tad rodas sapnis par lielu mīlestību, ar kuras palīdzību iespējams pārvarēt jebkurus ikdienas šķēršļus, piepildīt ilgas pēc brīvības, pēc skaistas, romantiskas mīlestības.

Šis stāsts par Dārtu man atsauca atmiņā Ojāra Vācieša dzejas rindas:

Es nezināju, ka tā mīlēt var.

Es nezināju, ka var laime sāpēt.

Es domāju, ka visas sāpes smagas,

Es domāju, ka visas sāpes ļaunas.

Sāp?

Jā. Beidzot sāp.

„Sapņotāji”.

Ikvienā no mums mīt vēlēšanās izrauties no pelēkās ikdienas, ļauties savam sapnim par ideālu mīlestību, pilnvērtīgu dzīvi. Bet te arī rodas jautājums, cik tālu mēs varam būt brīvi, jautājums par atbildību un pienākumu pret citiem, kuri no mums  atkarīgi. Kā pildīt šo pienākumu, nepazaudējot sevi, savu dvēseli?

Risinājumu mēs šajā grāmatā neatradīsim, vien rodas pārdomas par savu dzīvi, par iespējām, ko varbūt esam palaiduši garām.

Gabaliņš mūsu piedzīvotā:

Paldies Dacei Priedei par sarunu!

Dalīties.

1 komentārs

Atstāt Ziņu