Vārda dienu svin: Guntra, Ginters, Marianna

Dubultnieki un citi stāsti. Iepazīstam Toma Kreicberga daiļradi

Pinterest LinkedIn Tumblr +

iņš ir jauns, bet jau ārkārtīgi daudz pieredzējis. Puisis, kurš pēc Rīgas 1.ģimnāzijas absolvēšanas devās uz Ameriku, kur ieguva bakalaura grādu fizikā, savā dzīvē ir operējis kodolreaktoru, ieguvis melno jostu aikido, kādu laiku nopietni aizrāvies ar latino dejām, apguvis klavierspēli, strādājis gan pazemes cinka raktuvēs, gan finanšu nozarē Volstrītā. Šobrīd ir prezentācijas prasmju un biznesa sarunu pasniedzējs, finanšu tirgus konsultants un, jā, arī rakstnieks. Par savējo viņš sauc zinātniskās fantastikas žanru, ar kuru aizrāvies jau no agras bērnības.  

Savu rakstnieka karjeru viņš ļoti mērķtiecīgi ir veidojis Amerikā, kur publicējies ar pseidonīmu Tom Crosshill. Viņa stāsti ir publicēti dažādos fantastikas žanrā pazīstamos žurnālos. 2009. gadā viņš uzvarēja ietekmīgajā fantastikas īsprozas konkursā „Writers of the Future”. Viņš ir pirmais latvietis starp Amerikas fantastikas rakstnieku asociācijas (SFWA) biedriem, kā arī ievērojamās Ņujorkas rakstnieku grupas Altered Fluid biedrs. Viņš tiek uzteikts par lielisko prasmi ļoti viegli stāstīt par sarežģītām tehnoloģijām un zinātnes brīnumiem, stāstos ievijot arī ļoti patiesas cilvēciskās emocijas.

Stāstu krājums “Dubultnieki un citi stāsti” ir viņa pirmais izdevums latviešu valodā. Lūk, mūsu pārdomas par to!

Inese: apbrīnoju Kreicbergu, taču es negribētu dzīvot viņa izfantazētajā pasaulē
Es apbrīnoju Tomu Kreicbergu, taču es negribētu dzīvot viņa izfantazētajā pasaulē. Nosaucot sevi par Tom Crosshill, šis jaunais autors mērķtiecīgi iekaro ASV, rakstot fantastikas stāstus angliski un uzvarot ar tiem īsprozas konkursos. Esot tapuši jau pirmie romāni.

Latviski iztulkoti, krājumā „Dubultnieki un citi stāsti” ir atrodami 13 īsprozas darbi, sarakstīti fantastikas un fantāzijas stilā. Tas nav liedzis autoram rakstīt emocionāli un atklāt varoņu psiholoģijas dzīles.

Kāpēc šī bagātā pasaule, kurā lido cūkas, pūķi sapņo par Parīzi un tiek radītas dzīvas lellītes-īkstītes, mani nesaista un es tajā negribētu dzīvot? Tāpēc ka visi stāstu varoņi ir emocionāli un psiholoģiski traumēti, tie cieš un to sāpes mani ievaino. Žeņa un viņa ģimene ir zinātniska eksperimenta upuri, vardarbīgi ielinieki nogalina mājsēžus un apēd to smadzenes, Džons mēģina glābt Sašu, kuru pats ar prāta saslēguma palīdzību novedis līdz izmisīgai rīcībai, kas apdraud Sašas dzīvību. Šāda nākotnes pasaule ir nežēlīga, draudīga un man nepieņemama.

Vislabāk man patika stāsts „Andra Pakalniņa beidzamā glāzīte”, jo tas risinājās Latvijas vidē, tajā labi parādītas tēva un dēla attiecības, kurās liela loma alkoholam un kas mūsdienu pasaulei arī nav sveša problēma. Šajā stāstā ir atsauce uz padomju laika ideju Rīgā būvēt metro, un tieši metro kļūst par paralēlo dimensiju, caur kuru dēls satiekas ar savu jau mirušo tēvu un noskaidro viņu attiecības. Šis stāsts šķiet arī vispabeigtākais, jo par pārējiem man gribētos teikt, ka jūtama „mazuma piegarša”. Piemēram, daudzos stāstos ieskicēta ideja par prātu saslēgumiem, taču trūkst plašāka konteksta, lai varētu visu pilnvērtīgāk izprast. Tāpēc man daudzi stāsti šķita kā skices, kas izrautas no kāda plašāka darba.

Tieši Toma Kreicberga stāstu krājumā pirmoreiz sastapos ar tik interesantu fenomenu, ka autors pievieno katra stāsta beigās savu komentāru. No šiem komentāriem uzzinām, kā radušās stāstu ieceres, kādam konkursam tie bijuši iesniegti, kur un kad pirmoreiz publicēti. Varu tikai no sirds novēlēt – lai Tomam veicas Amerikas iekarošanā!

Līga: stāsta sižeti manī izraisa neizpratni, izbrīnu, neticību, bet ne asaras vai smieklus
Žanrs, kādā sarakstīta Toma Kreicberga grāmata „Dubultnieki un citi stāsti”, nav mans iemīļotākais. Pēc katra grāmatā publicētā stāsta seko autora komentārs, kas palīdz saprast stāsta ideju. Vienlaicīgi stāstu pavadošajā komentārā autors nekautrējas palielīties ar balvām, kuras attiecīgais stāsts saņēmis un kad tas ir pirmo reizi publicēts. Kādā no stāsta komentāriem norādīts, ka viens no lasītājiem esot atklājis autoram, ka tas, lasot stāstu, apraudājies. Šis komentārs mani pārliecināja, ka es ‘netveru lauku’. Stāsta sižeti manī izraisa neizpratni, izbrīnu, neticību, bet ne asaras vai smieklus. Par spīti manām attiecībām ar izlasīto grāmatu, man ir prieks par autora panākumiem, ambīcijām un neatlaidību.

Lienīte: stāstos izmantotās metaforas rosināja manu iztēli
Neesmu fantastikas žanra cienītāja, bet Toma Kreicberga stāstu krājums „Dubultnieki un citi stāsti” mani pārņēma savā varā jau ar pirmo stāstu. Katra stāsta pamatā ir skaidri formulēta doma, kuru rakstnieks risina tālāk ar metaforu palīdzību. Tās rosināja manu iztēli un iedarbojās uz manu zemapziņu dziļāk nekā dažreiz reālistiski apraksti. Bija interesanti pievienotajos komentārus salīdzināt savas  izjūtas ar rakstnieka ieceri.

Atsevišķi stāsti izsauca arī personiskas asociācijas. Tā stāsts „Tiešs reiss uz Parīzi ar 1. klases pūķi” lika atcerēties man tuva cilvēka sapni redzēt Parīzi, kas tā arī nepiepildījās.

Katrs stāsts aplūko kādu sociālu problēmu, kuras, pēc autora domām, nezudīs arī nākotnē. Cilvēku attiecību risināšanā rakstnieks izmanto „saslēguma teoriju”. Stāstā „Domājošas sievietes muļķu pulks” aplūkots sievietes saslēgums ar savu ģimeni, lai ņemtu no tās enerģiju darbam, lai tādā veidā izdzīvotu.

Varbūt nākošās paaudzes mūs apskaudīs par šo laiku, kurā dzīvojam tagad? 

Līga: savdabīga prakse pēc katra stāsta sniegt lasītājam sava rakstītā “tulkojumu”

Toma Kreicberga stāstu krājums “Dubultnieki un citi stāsti” ir iznācis jau pirms pāris gadiem, taču pie domas, ka vajadzētu palasīt kaut ko no šī autora daiļrades radās vien pēc ziemā notikušās radošumam veltītās konferences “Subject: Creativity”, kurā viņš uzstājās ar runu (video skatāms šeit >>). Tajā viņš ļoti atklāti stāstīja, ka darbu tēmas un sižeti ir diezgan labi izkalkulēti, lai tos izdotos pārdot. Kā pats atzina, reizēm tas strādā, bet reizēm – nē. Atzīšos, ka šis stāstu krājums man nelikās “aprēķināts”, lai gan fantāzijas žanrs un futūristika nu jau ilgāku laiku ir gan izdevēju, gan Holivudas filmu industrijas jājamzirdziņš. Tā vietā gan radās cita sajūta, sajūta, ka stāsti nav līdz galam izvērsti un noslīpēti. Diezgan savdabīga šķita arī prakse pēc katra stāsta sniegt lasītājam savdabīgu sava rakstītā “tulkojumu” un padižoties par apbalvojumiem.

Kas attiecas uz stāstu tematiku, kopumā tā šķita interesanta. Man stāstus vislabāk patika lasīt pa vienam, nevis vienu pēc otra, bez brīža pārdomām. No 13 krājumā iekļautajiem stāstiem visspēcīgāk uzrunāja „Andra Pakalniņa beidzamā glāzīte”, iespējams, dēļ tā, ka notikumi norisinās tepat Latvijā, Rīgā, un skar alkoholisma tēmu, kas katram no mums tā, vai savādāk, ir zināma un sāpīga.  

Dalīties.

Atstāt Ziņu