Vārda dienu svin: Lauma, Ilvars, Halina

Dāmu romāns, kas ļauj aizbēgt no ikdienas rūpēm

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Onorē Balzaka stāsta „Vecmeita” iedvesmotas, augusta izskaņā ķērāmies pie grāmatas, kas mūsdienās atbilstu tam, ko savā laika darīja Balzaks, aprakstītu mūsdienu Latvijas sabiedrības domāšanu un sadzīvi!

Izvēle krita par labu Monikas Zīles jaunākajam romānam “Ar tādām neprecas”. Vai mūs šis romāns uzrunāja, lasi mūsu komentāros!

INESE KUŠĶE: mani šajā romānā saistīja tikai detektīvsižets
Dzimusi Latgalē, pēc izglītības filoloģe, strādājusi žurnālu redakcijās, bijusi Saeimas deputāte – tāds ir saīsinātais rakstnieces Monikas Zīles biogrāfijas variants. Ja Anglijai ir Rozamunde Pilčere, tad Latvijai – Monika Zīle – daudzu sadzīvisku romānu un lugu autore. Katrā no viņas darbiem dominē sievietes pasaule ar visām tās romantiskajām ilgām un sentimentālajiem niekiem. Jaunākais romāns „Ar tādām neprecas” nav izņēmums.

Romānā diezgan veiksmīgi attēlota mūsdienu mazpilsētas vide, kurā visi par visiem visu zina, notiek tenkošana un aprunāšana. Ieskicētas bāreņu problēmas, interneta vides izmantošana, iepazīstoties un kontaktējoties ar ārzemniekiem, taču darba centrā, protams, ir skaista, apsviedīga sieviete, kura ieņēmusi galvā, ka var palikt vecmeitās, un ļoti to pārdzīvo.

Mani personiski šajā romānā saistīja tikai detektīvsižets, kas sākumā bija savērpts visnotaļ intriģējoši, taču tika atrisināts banāli. Amizanta šķita autores vēlme paspēlēties ar tēlu vārdiem un uzvārdiem, taču tas nebija atrisināts veiksmīgi (piem., Laura Runce, Romualds Pūkainis). Monika Zīle vēlas nepazaudēt latviešu valodas vecvārdu bagāžu (garnadzis, kamieši), saglabāt lasītāju atmiņā dažādus izteicienus (nemeklē utis kažokā), tomēr, ja šādā stilā runā visi tēli, tas vairs nav ticami, jo nav raksturīgi mūsdienu sabiedrībai, kuru autore cenšas reālistiski attēlot.

Kopumā „Ar tādām neprecas” var raksturot kā viena vakara lasāmvielu, kas ļauj uz brīdi atpūsties no savām problēmām, palūrot caur atslēgas aci, kā klājas citiem. Taču ilgi atmiņā šis darbs neaizkavēsies.

 

LĪGA OZOLIŅA: kaut kas nojauca šo „īstenības” sajūtu
Līdz šim nebiju pazīstama ar Monikas Zīles daiļradi – to, ka viņa raksta, daudz un dikti, gan biju piefiksējusi. Tomēr tieši šis apstāklis, ka autore ir tik ražīga, lika man domāt, ka romāns būs „ātrā” literatūra, kura uz brīdi aizrauj, bet pēc tam tikpat ātri izplēn no atmiņas. Nu gluži kā meksikāņu seriāli!

Romāns cenšas parādīt nelielas mazpilsētas sadzīvi un cilvēku savstarējās attiecības ar visu, kas tam pieder: aprunāšana, partneru mainīšana, novērošana, skaušana, dažādas dīvainības, tas, ka baltais un pūkainais, beigās nemaz nav tik balts un pūkains utt. It kau jau aizraujoši un šķiet, ka daudzas lietas venā mazpilsētā tādā garā arī tiek risinātas. Tomēr kaut kas nojauca šo „īstenības” sajūtu. Pirmkārt, jau ļoti tracināja, ka viena un tā paša personāža tekstā vienlaikus var sadzīvot virkne vecvārdu un pilnīgi mūsdienīgu izteicienu. Tas nešķita dabiski. Tāpat nepatika, ka vietām teksts bija nevajadzīgi pārsātināts ar dažādu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu lietojumu. Diemžēl arī noslēgums šķita tik… tik izdomāts, ka radīja iespaidu, ka autre nespēj iznest līdz beigām sākumā visai veiksmīgo detektīvsižeta līniju. Un, ja pavisam godīgi, tā arī nesapratu –  ar kādām sievietēm tad neprecas, jo beigās visas dāmas, kuras šis jautājums nodarbināja, tika pie gredzena…

Tomēr nenoliegšu, ka bija arī virkne domu un citātu, kas atspoguļo daudzu sieviešu domas un liek pasmaidīt.  Nu, piemēram: „Neticu kundzītēm, kuras caur sieviešu žurnāliem cenšas pasaulei iestāstīt, ka saujiņa ūdenī iemaisītu auzu pārslu, divas žāvētas plūmes un uzpirkstenis vājpiena jogurta „man ir enerģija visai dienai”.”

Savā veidā jūtams, ka caur rindiņām un personāžu dialogiem autore cenšas attaisnot arī šādu romānu radīšanu: „(..) par dāmu romānu, kas apstiprinātu sievietes iespēju jebkurā vecumā satikt mīlestību, runāju pilnīgi nopietni. Zināms, smalkie kritiķi šķobīs ģīmjus, bet tādai lasāmvielai, ja dikti nepārdozē, piemīt terapijas efekts.”

 

IVETA BLAUNE: valoda ir bagāta, bet grūti izsekot vecvārdiem un dīvainajiem izteicieniem
Grāmatu ņēmu rokās ar bažīgu sajūtu, ja nu nepatiks. Es sieviešu romānus īpaši nelasu un pie šī žanra īpatnībām un likumiem neesmu radusi. Sākumā bija grūti pierast pie tēliem, viņu vārdiem un valodas, bet, tā kā stāstā ir arī neliels krimināla rakstura pavērsiens, lasījās raiti un man tiešām gribējās zināt, kas tur īsti beigās atklāsies.

Autorei ir bagāta valoda, tomēr brīžiem ir grūti izsekot viņas vecvārdiem un dīvainajiem izteicieniem. Daļa no tiem neiederas mūsdienu cilvēka leksikā, nezinu, kādēļ autore izlēmusi tos tomēr izmantot. Mani favorīti ir “ķeipt” un “vilna aiz nagiem”. Tā arī nesapratu to nozīmi, kaut arī romāna gaitā tie atkārtojas vairākas reizes.

Sižets risinās mazpilsētā, kur pie savas radinieces viesojas galvenā varone. Vairāki tēli ir veidoti ļoti raksturīgi noslēgtai mazpilsētas videi, policists kurš visus pazīst, ziņkārīgā un pļāpīgā kaimiņiene, izdarīgā pašvaldības darbiniece utt. Man personīgi šāds dzīvesveids nav pieņemams, kur cilvēkam par katru savas dzīves notikumu un lēmumu ir gandrīz vai piespiedu kārtā jāatskaitās kaimiņiem un citiem tenkojošiem interesentiem, kā arī ar tādu pat intensitāti jāaprunā pārējie, lai nekļūtu par izstumto. Ja ir iespēja, izvēlos pilsētas vidi, kur varu rēķināties ar garantētu anonimitāti un privāto dzīves telpu. Varbūt tādēļ vairāki sižeta pavērsieni un tēlu rīcības motīvi man tā arī nekļuva skaidri. Saprotu, ka autore vēlējās parādīt, ka jebkurš ir tiesīgs uz laimi neatkarīgi no apstākļiem un notikumiem. Diemžēl pretruna ir tajā, ka Zīle pati aktīvi saviem varoņiem un situācijām piemēro stereotipus. Iespējams, tīri komerciālos nolūkos, lai pēc iespējas vairāk lasītāju var viņas darbos meklēt paralēles ar savu dzīvi un notikumiem.

Romāns ir laba izklaide garākos pārbraucienos un brīvos brīžos pēc garas darba dienas.

 

LIENE ŠTOKA: kādas tad ir sievietes, ar kurām neprecas, nekļuva skaidrs
Romāns „Ar tādām neprecas” ir pirmais, ko esmu lasījusi no Monikas Zīles darbiem. Romāna sākumā man bija mazliet grūti saprast, par ko risinās notikumi. Autores valoda ir savdabīga – „..Pūkainis nedrīkstēja turēt vilnu aiz nagiem.” Šāds izteiciens parādās arī romāna tālākajā gaitā.

Man romāns patika, sižets ir vienkāršs, par ikdienišķām cilvēku attiecībām, tajā ir ievērpts arī nedaudz krimināls sižets.

Romāna galvenā varone Laura ir devusies uz Druvkalni, kur pieskata krustmātes māju, kamēr krustmāte devusies uz Austriju pie sava drauga. Savus skolas gadus Laura ir pavadījusi Druvkalnē. Notikumi, kas risinās ap Lauru, lasītājam dod iespēju sekot līdzi gan bijušo klasesbiedru attiecībām, gan saskarsmei ar kaimiņiem. Kā jau mazpilsētā šeit visi par citiem zina to, ko dažkārt gribētos noslēpt no citu acīm.

Tomēr romāna galveno domu, kādas tad ir sievietes, ar kādām neprecas, man laikam neizdevās uzķert…

Romāna beigās ir autores piezīmes par romāna tapšanu, man patika tas, kā autore izskaidro to, kā veidojas romāna sižets – kā mēs veidojam savus rāmīšus par sevi un citiem.

 

LĪGA ROZENTĀLE: Šī nav Zīles labākā grāmata
Moniku Zīli neizvēlējāmies nejauši. Pēc iepazīšanās ar Balzaka „Cilvēciskās komēdijas” stāstiem, kuros viņš atainoja 20.gadsimta sākuma franču sabiedrību, vēlējāmies palasīt mūsdienu latviešu sabiedrības tēlojumu. Monika Zīle ir ļoti ražīga autore, viņai ir vairāki desmiti grāmatu, tādēļ izvēlējāmies jaunāko veikumu – „Ar tādām neprecas”.
Mans secinājums- ļoti viegla lasāmviela, ko var pārlapot vakaros, kad gribas atpūtināt smadzenes. Daudzviet bija jāpasmaida gan dīvaino izteicienu un vecvārdu izmantošanas, gan varoņu naivuma un situāciju „rožainuma” dēļ. Stāsts ir veidots ar nodomu radīt intrigu,kas diemžēl ir tik „baltiem diegiem šūta”, ka atrisinājums lasītājam jau sen ir galvā un grāmatas beigas šķiet, kā apzināti radītas pasakas beigas.
To ,ko vēlējāmies iegūt no šīs grāmatas –mūsdienu sabiedrības atainojumu, neieguvām.

Stāsta darbība norisinās mazpilsētā, taču izņemot pāris ainiņas un aprakstīto „tenku vīšanas tīklu” pārējam bija grūti noticēt.

Man ir sajūta, ka „Ar tādā neprecas” nav ierindojama starp M.Zīles labākajām grāmatām. Neesmu daudz lasījusi viņas daiļradi, bet šī mēneša ietvaros izlasīju arī
„Vasaras namiņš” un „Aizved mani uz Kolku”. Abas bija krietni labākas par pirmo. Un „Aizved mani uz Kolku” krietni vien reālāk apraksta maza ciematiņa dzīvi, kā arī ļauj ielūkoties vienas sievietes sajūtās un pārdzīvojumos, stāvot savas dzīves krustcelēs- šķirties no sava vīra dzērāja un doties līdzi jaunības dienu mīlestībai vai palikt ģimenes saglabāšanas vārdā? Tā gan ir grāmata, ko iesaku izlasīt!

 

Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!

Dalīties.

Atstāt Ziņu