Vārda dienu svin: Māris, Mārica, Maigurs

Ceļojuma piezīmes: Prāga un klintis novembrī

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Laikā, kad atbildes uz visiem jautājumiem var atrast internetā, ceļojumus parasti plānoju, izmantojot tīmeklī pieejamo informāciju. Un ceļojumus tiešām plānoju. Pat pirms vienas dienas izbraucieniem pa Latviju, palasu internetā pieejamo informāciju par sasniedzamo galamērķi.

Šoreiz sanāca tā, kā sanāca. Braucot uz izstādi Polijā, apsvērām iespēju pie viena paviesoties Čehijā – apskatīt Prāgu un varbūt vēl šo to. Taču dažādu apsvērumu dēļ līdz pēdējam brīdim nezinājām, vai tāds plāns izdosies, tālab informācijas vākšanai un ceļojuma plānošanai nepievērsos.

Tomēr apstākļi bija labvēlīgi, un mums atlika mazliet laika Čehijai.

No Polijas izbraucām vēlā pēcpusdienā. Pa ceļam, ieturot maltīti ceļmalas krodziņā, nolēmām, ka brauksim caur Vāciju, jo bija grēks neizmantot iespēju “ieiet veikalā pēc mazgāšanas līdzekļiem”. To izdarījām godam! Saprotams, ka par mazgāšanas līdzekļiem sauc arī saldumus, higiēnas preces, pārtiku, dažādas saimniecības preces un apģērbu. Pēc pamatīgas veikala ķemmēšanas Vācijā  turpinājām ceļu uz Prāgu.

Es ļoti, ļoti gaidīju tikšanos ar šo skaisto pilsētu, jo tā bija pirmā lielpilsēta, uz kuru savulaik braucu ārpus bijušās PSRS. Tas bija vairāk kā divdesmit gadus atpakaļ, un man tik ļoti vienmēr gribējās atkal būt skaistajā, cēlajā Prāgā. Mans mīļais vīrs parūpējās par to, lai šis sapnis piepildās!

Čehijas daļā secinājām, ka ceļš ir ļoti labas kvalitātes un jau plānojām, kā pavadīsim dienu Prāgā. Drīz vien bija brīdinājums par ceļa remontu un informācija par apbraucamo ceļu. Un te sākās interesantās lietas! Ceļa norādes bija nelielas, neizteiksmīgas plāksnītes ar nosaukumiem, bet bez kilometru un, vietām arī, virzienu norādēm. Tā saucamais apbraucamais ceļš bija pavisam šaurs, līkumains un bedrains grants ceļš. Protams, Haris tādu brīnumu neatpazina un faktiski braucām pa nekurieni. (Haris ir mūsu navigācijas ierīce, kura, mūsuprāt, dod norādes, runājot aktiera Harija Spanovska balsī. Pat ja tas tā nav, mums ir Haris, nevis kaut kāds bezpersonisks TomToms!)

Apkārt bija lauki, meži un tikai tālumā redzami ciemi. Vietām ielejās klājās bieza migla. Vīrs ieminējās, ka, lai arī ceļš nav norobežots no meža, interesanti, ka nemana meža dzīvniekus. Tikko viņš to pateica, mašīnas priekšā saredzējām vairākus spīdošu acu pārus! Stirnas! Meža dzīvniekus nemana?! Labi gan, ka pamana!

Vēl kādu brīdi ceļš līkumu līkumos veda pāri laukiem, nekādas norādes par braukšanas virzienu vai attālumiem nebija izliktas. Tad ievērojām, ka jaunā autostrāde ir virs mums. Bija cerība izbraukt uz tās, lai Prāgu sasniegtu pa īsto lielceļu, jo maz ticams, ka grants ceļš mūs aizvestu līdz Čehijas galvaspilsētai.

Izrādījās, ka autostrāde bija laba zīme un drīz vien arī mēs veiksmīgi izbraucām uz tās un turpinājām ceļu uz Prāgu.

***
Kā jau teicu, brauciens bija gribēts, bet netika saplānots, tāpēc pie Prāgas iebraucām kādā benzīntankā, lai ar Hara palīdzību atrastu naktsmītni. Prāgas kartes mums nebija, tāpēc arī nebija īstas skaidrības, no kuras puses iebraucām pilsētā, cik tālu līdz sabiedriskajam transportam, centram.  Internets bija, maigi sakot, nekāds…

Ar Hari atradām kādu hoteli, līdz kuram no mūsu tābrīža ataršanās vietas nebija jābrauc sevišķi tālu. Tas labi, jo laiks jau bija pāri pusnaktij.

Izbraucām atpakaļ uz autostrādes un… Haris “uzkārās”. Super, īstajā brīdī! Vīrs teica – nomierinies, jo tu taču esi Prāgā! O, jā, protams! Mana mīļā Prāga! Tikai tā mani sagaida tādā – aizbrauc tur, nezin kur – stilā!

Par cik tā nebija pirmā reize, kad Haris atbildīgos brīžos rādīja raksturu, cerējām, ka pēc brīža sagurušais čalis atmodīsies un tomēr aizvedīs mūs uz nosprausto mērķi. Taču šoreiz Harim bija citi nodomi un viņš, kā izskatījās, jau bija devies pie miera. Nekas cits neatlika, kā braukt pēc sajūtām un meklēt naktsmītni, skatoties vien pēc izkārtnēm pie ēkām, jo nakts laikā sevišķi daudz gājēju Prāgas ielās tajā pilsētas daļā nebija.

Drīz vien nojautām, ka tuvojamies apdzīvotākajai pilsētas daļai, jo pārbraucām tramvaja sliedes, tomēr vieta bija diezgan drūma, acīmredzot (un tā arī bija) kārtīga pilsētas nomale. Pēc brīža ieraudzījām izkārtni “Hotel”. Par laimi, tā telpās dega gaisma, tāpēc vīrs devās viesnīcā, lai novērtētu, vai tajā gribam palikt un uzzinātu, vai vispār vēl ir brīvas vietas.

Pēc kāda brīža viņš iznāca no viesnīcas kopā ar manāmi iereibušu, kalsnu, garmatainu Ļoļeku-Boļeku (sensenos laikos bija tā poļu multfilma), kurš kaut ko aktīvi žestikulēja, rādīdams uz viesnīcas ēkas otru pusi.         

Jā, viesnīca bija ļoti vienkārša, bet tajā bija pietiekoši labs numuriņš, slēgta auto stāvvieta, foajē pilni stendi ar dažādām kartēm un visādu cita veida informāciju par Prāgu un Čehiju. Tieši tas, kas šādā – neplānotā braucienā vajadzīgs. Izrādījās, Ļoļeks-Boļeks bija viesnīcas īpašnieks trešajā paaudzē, tiešām – manāmi sadzēries, bet vāciski ar manu vīru sapratās lieliski un kopā ar numuriņa atslēgām iedalīja mums arī kausus ar alu. Sveika, Prāga!

Aiz viesnīcas bija automašīnu stāvlaukums un ieeja viesnīcas ēkā. Novietojām mašīnu un devāmies meklēt savu numuriņu. Iekšpagalms bija labi iekopts, vīra uzmanību piesaistīja blīvi noaugušas efejas, kuras vijās augšup pa nogāzi un koku stumbriem.

Bijām Prāgas nomalē, bet mums bija labs numuriņš un alus bonusā. Ļoļeks-Boļeks bija kartē parādījis, kur atrodamies un īsumā izstāstījis, ka uz centru labāk nokļūt nieka trīs pieturas braucot ar metro un bez maksas iedalījis saprotamu pilsētas karti. Norunājām, ka celsimies agri, lai vairāk laika būtu Prāgas apskatei.

Iedzērām alu, pļāpājām par šo un to, bija arī nedaudz ļoti lēna interneta. Smēķēt telpās nedrīkstēja, tāpēc vīrs devās uz minēto iekšpagalmu, bet es gāju līdz. Gribējās ieelpot naksnīgo Prāgas nomali un papētīt jau pamanītos, bagātīgi saaugušos zaļos augus.

Autostāvvietā bija vēl dažas mašīnas, visas ar Čehijas numuriem, tātad – ieklīduši no citurienes šajā viesnīcā bijām tikai mēs.

Viesnīcas ēkai bija četri stāvi, dažos logos vēl dega gaisma, arī sava numuriņa logu sazīmējām. Izpētījām tik tiešām bagātīgo efeju klājumu un citus augus, atradām grila vietu, un, paejot no ēkas tālāk, tālumā saskatījām arī Prāgas centra veidolu. Rīt mēs būsim tur!

Viesnīcas numuriņa durvju atslēga, protams, atradās pie vīra. Kādā brīdī pamanīju, ka, iedams gar iekšpagalma izejas durvīm, viņš bažīgi uz tām paskatījās, bet tad padomāju, ka tas ir mēģinājums izlasīt uz durvīm esošo informāciju čehu valodā. Nakti pavadīt uz ielas nebijām plānojuši un es jau gribēju doties viesnīcā iekšā.

Un tad, paraustījis aizslēgtās durvis, vīrs atzinās, ka atslēga, ar kuru tās varētu no ārpuses atslēgt, ir palikušas iekšpusē. Interesanti! Lieki teikt, ka, izejot uz īsu brīdi viesnīcas pagalmā pēc vieniem naktī, mums līdz nebija ne naudas, ne telefonu, pie tam, abi bijām sporta tērpos (ērtākai braukšanai). Mūsu numuriņam logs bija atvērts, taču, ak, tu skāde, tas atradās trešajā stāvā. Ar cerību, ka atsauksies kāds cilvēks no tiem numuriņiem, kuros dega gaisma, sākām saukt palīgā. Taktika nostrādāja citā virzienā – aiz viena numuriņa logu aizkariem parādījās roka, kas logu vienkārši aizvēra. Acīmredzot, lai netraucētu mūsu trokšņošana! Neviens cilvēks no turienes uz pagalmu pat nepaskatījās!

Uz izejas durvīm bija norādīts telefona numurs, uz kuru zvanīt vajadzības gadījumā (un kur nu vēl lielāku vajadzības gadījumu kā šis) pēc pulksten desmitiem vakarā. Viss saprotams, tikai viena sīka problēma – mūsu telefoni atradās numuriņā. Piedāvāju, lai vīrs iziet uz ielas un mēģina apstādināt kādu automašīnu, ar domu, ka dabūsim telefonu. Un atkal ideja izrādījās Prāgai nederīga – viena automašīna viņu apbrauca ar līkumu, taksometrs piestāja, bet tad strauji aizbrauca, protams, nekādā veidā nepalīdzot. Pats labākais – policijas auto, uz kuru es liku milzīgas cerības, piebremzēja un aizbrauca garām, pat neapstājoties.

Skats no malas bija izcils! Normāli cilvēki tādā situācijā kristu panikā, bet mums abiem nāca smiekli. Nu, labi, gan jau tā bija aizsargreakcija uz šo situāciju, bet, kamēr man nesāka salt, es izbaudīju arī šādu nakti Prāgā!

Taču laiks gāja un kaut kā tomēr bija jātiek atpakaļ viesnīcā. Vēl bija ļaunais variants – spārdīt mašīnas stāvlaukumā, cerot, ka signalizācijas darbošanās izdzīs no numuriņa kāda auto īpašnieku. Vai arī, kā teica vīrs, tad gan atbrauks policija un “palīdzēs”! Protams, šo plānu neizmēģinājām dzīvē, bet saucām palīgā, cerot, ka kāds mūs tomēr sadzirdēs. Pēc brīža mūsu glābējs, ne visai ar dzīvi apmierināts vīrietis, iznāca pa durvīm. Beidzot tikām telpās, paņēmām savu atslēgu un laimīgi devāmies uz numuriņu.

***
Uz brokastīm cēlāmies laikus un jau pēc astoņiem no rīta, klausot Ļoļeka-Boļeka padomam, ar metro braucām uz centru, baudīt Prāgas skaistumu un čehu labumus.

Tiešām – nieka trīs pieturas ar metro un mēs jau bijām laukumā, no kura labi pārredzami visi interesējošie virzieni. Sekojot kartei, devāmies meklēt vienu no Eiropas slavenākajiem tiltiem – Kārļa tiltu. Pa ceļam kaut kā trāpījām seksa muzejā…

Netālu no Kārļa tilta pie mums pienāca matroža tērpā ģērbts, tumšādains jauneklis un laipni aicināja par divdesmit eiro izbaudīt braucienu ar kuģīti pa Vltavu [lielākā upe Čehijā – red.piez.]. Jauneklis ieklausījās, ka mēs ar vīru apspriežamies un pārgāja uz sarunu krievu valodā. Oho! Melnādains čalis no Magadanas? Nē, tik tālu gan vēl neesot bijis! Jauneklis mūs pārliecināja, ka šis brauciens ir vitāli nepieciešams, un mēs viņam noticējām. Viņam izrādījās taisnība – brauciena cenā bija iekļauts labs gida stāstījums par pilsētu, vēsturi, tase tējas vai kafijas un arī ieejas biļete Kārļa tilta muzejā. Labs pirkums. Paldies tev, matrozi!

Priecīgi par redzēto un dzirdēto, devāmies uz stāstījuma laikā ieinteresējušajām vietām. Lēnām pārgājām pāri Kārļa tiltam (Prāgai, manuprāt, vispār steiga nepiestāv) un pa mazām, līkumotām ieliņām, kāpām Petrinas kalnā, lai apskatītu novērošanas torni. Jā, gids nemeloja – tas tiešām ir līdzīgs Eifeļa tornim. Vīrs kārtējo reizi ignorēja manas bailes no augstuma, un mēs uzbraucām tornī. Skats uz Prāgu, protams, bija elpu aizraujošs un manu baiļu vērts.

Ceļu lejup no kalna caur parku izbaudījām, gājām nesteidzoties.

Devāmies atpakaļ, tuvāk Kārļa tiltam, to šķērsojām kopā ar protestētāju pūli. Patiesībā, bija divas akcijas – Greenpeace un kaut kāds politiskais pasākums. Pirmie bija ar savām atbalstāmajām idejām par planētu, tīru no atkritumiem, taču tie otrie ar attieksmes izrādīšanu pret ES politiku mazliet biedēja, jo vēlāk sapratām, ka tieši viņu dēļ visa vecpilsēta ir pilna ar dažādu specvienību ekipāžām.

Kā jau vienmēr, izstaigājāmies pa simts un vienu suvenīru bodīti (vīrs Šveika krogā nopirka Šveika cepuri, bet neesmu novērojusi, ka to vilktu), nogaršojām čehu vafeles, un neskaitāmās kafejnīcās baudījām alu… Bijām piekusuši, bet tas bija tāds patīkams nogurums pēc skaistā pilsētā pavadītas, iespaidiem bagātas dienas. Neskatoties uz to, ka bija novembris, tūristu Prāgā netrūka un dzīve arī vēlā rudenī turpināja svinēt svētkus.

Nolēmām, ka piekusušās kājas jāatpūtina un jāļaujas gurra rufa zivtiņām. Mūs austrumnieciski noformētā telpā laipni apkalpoja maza auguma, biklas aziātes (baidos minēt izcelsmes valsti). Vairāki cilvēki jau baudīja zivtiņu pakalpojumu, un arī mums tika iedalīta vieta. Ūdens silts, zivtiņas bezgala čaklas (tas ir – ēdelīgas) un kājas no pakalpojuma kut. Vīrs kādu brīdi nepieklājīgi skaļi smējās, taču tad pierada un vēl pēc brīža… aizmiga, nolicis galvu man uz pleca. Vai tas bija alus vai zivtiņu efekts, bet man šī viņa atpūtas pauze ne visai patika, jo es vizualizēju, kā viņš atslābst pavisam un… iekrīt akvārijā pie zivtiņām. Tad nu gan mēs būtu tikuši ziņu lapās!

Tomēr viss beidzās labi – kājas bija apgrauztas ar mēru, zivtiņas dzīvas, mēs – laimīgi. Tad vēl gājiens pa mazajām ieliņām kopā ar citu ceļotāju pūli, vēl kāds krodziņš, vakariņas, ielu muzikantu spēlētās melodijas un pēc divpadsmit stundām – attā, mīļā Prāga!        

***
Otrā rītā pēc brokastīm pateicāmies par viesmīlību Ļoļekam-Boļekam un braucām tālāk, māju virzienā, ar domu vēl apskatīt slaveno baznīcu uz kauliem Kutna Horā.

Nu, jā, tā tāda baisa vietiņa! Baznīcā daudz, daudz kauliņu un izrakumi (kauliņu meklēšanai) pie baznīcas joprojām turpinās. Interesanti, ja citur no zemes rok ārā akmeņus vai dažādus artefaktus, tur joprojām – cilvēku kaulus. Skumji, ka netikām sudraba raktuvēs, jo ekskursija, izrādās, jāpiesaka iepriekš un arī izslavētā St.Barbaras baznīca bija slēgta kāzu ceremonijai, tāpēc mēs turpinājām ceļu, ar domu paspēt apskatīt Prahovas klintis.   

Te nu braukšana bez kartes un brauciena plāna ideāli atspēlējās! Arī Haris pa laikam streikoja, īpaši ceļu remontu vietās un parādīja raksturu, objektu pēc ievadītā nosaukuma neatrodot. Savukārt kartē (cik nu daudz no Čehijas ļauj redzēt Polijas ceļu atlants) klinšu parks bija liels un neviens saprotams ceļš, pa kuru tur nokļūt, nebija atzīmēts. Internets? Nē, tajā apvidū to tā nevar saukt…

Pēc maldīšanās pa nepareizajiem ceļiem un dusmošanās, ka valodas barjera ir nepārvarama tieši tad, kad tā visvairāk traucē, iebraucām benzīntankā. Ar cerību, ka, ja nu tomēr apkalpojošajā sfērā atradīsies kāds, kurš runā ne tikai savā dzimtajā, bet vēl kādā nebūt valodā.

Cerība bija muļķa mierinājums, jo benzīntankā nebija neviena, kas spētu atrisināt mūsu gadsimta problēmu. Interesanti, kā mūsu priekšteči, ejot pēc saules, nonāca pareizajos galamērķos pat tad, ja šķērsoja tuksnesi? Kā izgāja cauri biezajiem mežiem un nekļūdīgi nokļuva pareizajos galamērķos? Laikam jau viņi nemaz nebija muļķi! Bet par mums es vairs nebiju droša… Pie tam tuvojās vakars un, kas zina, cik tālu bija ceļš līdz šķietami nesasniedzamajam galamērķim.

Vīrs ienesās benzīntankā ar karti un kāda benzīntanka karaliene uz lapas malas uzšņāpa, kā mums izskatījās, vārdu “Vičin”. Kaut nosit, bet Haris tādu vietu neatrada… 

Tad blakus mums piebrauca kāds vietējais. Sūtīju vīru nopratināt padzīvojušo aborigēnu, jo, ja viņš nevar norādīt pareizo virzienu, tad – kurš var? Bingo! Mēs bijām glābti! Izrādījās, ka benzīntanka karalienes (vai mūsu redzes) “V” realitātē ir “J”. Un ciematu Jičin Haris atrada nekavējoties. Tie bija nepilni divdesmit kilometri no mūsu atrašanās vietas… Urrā!

Braucām, nāca tumsa… Bet tik ļoti gribējās redzēt tās klintis!

Pabraucot pāris kilometrus pa autostrādi, beidzot bija redzams ilgi meklētais pagrieziens. Johaidī! Te es pamanīju, ka uz Hari esmu dusmojusies nepamatoti. Izrādījās, ka esmu palaidusi garām mazu niansi – vairākkārt meklētā “Prahova” čehu izpratnē un patiesībā bija “Prachova”. Lūk, cik viss vienkārši! Daži burti un – viss ir ok. Īzī!

Tur viņa bija – pirmā lielā norāde uz Prahovas klinšu parku. Nieka vienpadsmit kilometri un mērķis sasniegts! Ja paši nebūtu tādi auni, jau sen būtu izstaigājušies pa parku krustām šķērsām. Mēs bijām apņēmības pilni – labāk vēlu, nekā nekad!

Ceļš pirms pilsētas nogriezās uz ciematu “Prachov” un caur to bija līkumots, kalnains un šaurs. Vietējiem džigitiem tas netraucēja zemu lidot.

Beidzot! Pirmais klinšu parka stāvlaukums! Bet mēs brauksim tālāk, jo teikšana tam, kurš pie stūres. Jo dziļāk mežā, jo… Ceļš palika vēl šaurāks, bet tad bija nākošā norāde par klinšu parka stāvlaukumu. Jauki, braucam!

Izbraucot caur mežu, priekšā tiešām bija paliels stāvlaukums. Blakus tam – informācijas centrs, kāda (iespējams – administratīvā) ēka, bet viss jau bija slēgts. Acīmredzot, tik vēlā novembra pēcpusdienā normāli (!) cilvēki pastaigas klintīs neuzsāk. Uz ziņojumu dēļa bija pietiekoši daudz informācijas par taku marķējumu un garumu. Te nu tās bija – pus dienu meklētās Prahovas klintis. Gluži kā no Juras laikmeta parka. Jāpaskatās apkārt, vai kāds dino negrib nokost galvu!

***
Neskatoties uz to, ka neviena cita apmeklētāja nebija, drosmīgi devāmies klintīs. Tas nekas, ka bija jau diezgan tumšs. Mēs taču bijām atbraukuši, lai pastaigātos klinšu parkā! Pretim nāca vīrietis ar puisēnu. Viņi nebija ne apēsti, ne nomaldījušies, veiksmīgi iznāca no parka. Vīrietis uz mums ļoti pētoši noskatījās, taču neko neteica. Khm… kāpēc tāds skatiens?

Nu, jā! Tur ir tik iespaidīgi! Tāāādas klintis! Takas labi samarķētas, tikai iešanas vaina. Un tā tumsa, kas tik ātri pielavījās. Pat bildes sanāca sliktas. Ai, galvenais ir atmiņas savā cietajā diskā!

Novembris laikam nav īsti labs pārgājienu mēnesis. Slapji, ar lapām aplipuši akmeņi savienojumā ar tumsu ir pietiekoši ekstrēmi. Un te nu jāsaka, ka līdzpaņemtais telefons ir kā glābiņš, jo to var izmantot kā lukturīti.

Dažas ejas starp klintīm ir šauras un tumsas dēļ klints virsotnes vairs nevar saskatīt. Labi, ka marķējumi ir pietiekoši koši. Kas tad nu? Ja var ticēt marķējuma norādei, taka turpinās, taču realitātē taka ir slēgta, pārvilkta ķēde. Velns! Uz otru pusi eja starp klints bluķiem noslēgta ar baļķi. Nu, ko? Ejam atpakaļ, līdz krustcelēm.

Krustceles arī ir tāda dīvaina padarīšana. Ne tikai dzīvē. Bet klinšu parkā, tumsā tās ir ļoti viltīgas.

Ņemot vērā to, ka ceļu zem kājām sen vairs nevarējām redzēt, lapas slīdēja ik uz soļa un nebija pārliecības, ka visi dino ir paēduši, vīrs piedāvāja iet uz priekšu, nevis atpakaļ. Viņaprāt, iešanai atpakaļ pa tumsu ceļš bija nepiemērots, jo vietām taka veda augšup pa stāvu nogāzi,  kas, ejot pretējā virzienā, nozīmētu slīdēšanu lejup pa slapjām lapām un akmeņiem. Ok, lai būtu – ejam uz priekšu!

Uz brīdi izslēdzām lukturīti. Wow! Bija absolūts klusums. Tumsa. Apkārt milzu klintis. Un kaut kur Dino. Pat neredzot, zināju ka kāds no viņiem joprojām ir kaut kur netālu no manis. Un nezināju, paēdis vai vēl tikai meklēja vakariņas. Bet tas noteikti bija gaļēdājs, nevis no veģetāriešu cilts…

Sekojot norādēm, izgājām līdz pļavai. Un atkal – krustceles! Nu jau biju dusmīga. Tumsas dēļ klintis tik un tā neizdevās apskatīt un tagad atlika vien cerēt uz mazumiņu – ka Dino nav un no klintīm tomēr ir iespējams izkļūt. Brīdi pastrīdējušies, kurp iesim, devāmies pa vīra atrasto zilo marķējumu. Nu, pēc tam tas bija kā lamuvārds, bet tobrīd vīram šķita, ka viņš izlēmis pareizi.

Gājām un gājām, gājām vēl… Atkal kaut kādas savijušās takas, krustceles… Bet mēs tikai gājām un gājām, klupdami, krizdami pa slidenajām lapām un ķerdamies aiz klintīm. Labi, ka telefona akumulators nebija miris, labi, ka Dino bija tikai manās iedomās…

Laika izjūta bija kaut kur pazudusi. Un tad pēkšņi – ir! Kā cerību stars – tālumā (tiešām – tālumā) spīdēja gaismas. Tātad – civilizācija kaut kur ir! Cik tālu? O, labs jautājums! Turpinājām iet, mūsuprāt, ciemata virzienā. Stop! Balsis! Kāds nāca mums pretī. Tas nebija Dino, jo varēja dzirdēt, kā sarunājas divi cilvēki. Super! Mēs tomēr te nebijām vieni!

Mūs sastopot, pretimnākošie jaunieši nebija izbrīnīti. Laikam jau ne mēs vienīgie esam tādi, nu… klinšu dīvainīši, kas pa svešu apvidu klaiņo naktī. Jaunieši teica, ka netālu ir viesnīca, bet tālāk – ciemats. O, jau cerīgāk! Un tad pajautājām – kur ir parka stāvlaukums. Puisis ar meiteni domīgi saskatījās, taču skaidri norādīja gaismiņu (ciemata?) virzienā. Pateicāmies un devāmies katrs savā virzienā. Izrādījās, ka jaunieši devās klinšu parka takās. Mjā… Es labāk jutos, atradusi izeju no tām.

Pēc pārsimts metriem tiešām iznācām pie kādas viesnīcas, bet aiz tās ceļš veda lejup. Tātad – uz ciematu, kur gan jau, ka ir stāvlaukums un mūsu mašīna. Bet nebūtu interesanti, ja viss būtu tik vienkārši. Mēs izgājām pie T-veida krustojuma. Kurp nu? Pēc loģikas, ceļš no labās puses nāca no ciemata, taču, spriežot pēc tā, kā mēs iznācām pie viesnīcas, mums jāiet pa kreisi. Un tad – kā Dino iesistu pa galvu! Ir taču Waze! Ak, mana mīļā, labā aplikācija! Lēnu garu ejot ciemata virzienā, sastellēju Waze. Sevi izplatījumā atradu kā mazu, zilu, bet dzīvu punktu kaut kādas zaļas nekurienes vidū. Labu brīdi mocīju aplikāciju, līdz atradu kādu stāvlaukumu. Nē, pēc visa spriežot, ne tas, kur, vientuļi pamesta, ir mūsu automašīna. Vēl brīdi pamocījām Waze un tā mums piedāvāja citu stāvlaukumu. Tas gan izskatījās īstais. Nu, ko, riskējam! Ka tavu māti! Nieka četri kilometri ejot kājām un trīs minūtes ar automašīnu. Waze ir ar humoriņu!

Beidzot sasmējāmies. Kas tas ir – nieka četri kilometri pa tumsu. Tas jau nav pa klinšu parku vazāties! Tas tomēr ir asfaltēts ceļš, ciemats. Civilizācija!

Saņēmuši optimisma devu no Waze, ejam un ejam, tad saprotu, ka šis nav ceļš, pa kuru jel kad esam braukuši. Tiešām Waze krāpjas?! Nu, nevar būt! Apstājamies, atkal pētām Waze. Nē, viss ir ok. Vienkārši mēs ejot pa zili marķēto trasi bijām aizgājuši velns sazina kur.

Iela līkumu līkumos veda lejā pa kalnu, tad – atkal krustojums. Neviena ceļa apzīmējuma, un dēļ katras mašīnas gluži vai jālec grāvī, jo mums uz abiem viens atstarojošais elements – telefons.

Klusējot, pa piķa melnu tumsu, ejam gar pašu ceļa malu. Aiz kārtējā krustojuma apkārtne (cik nu tumsā var pareizi saskatīt) iegūst iepriekš redzētas aprises. Tātad – mīļā vāzīte ved pareizi. Paldies!

Vīrs pa laikam uzmet acis telefonam. Uzticies, bet – pārbaudi!

Turpinot ceļu, nonākam līdz takai, kas pa kreisi, pret kalnu, ved uz ciematu. Vīraprāt, taka  pēc loģikas iziet uz ceļu, pa kuru tagad ejam. Tātad – tas būtu īsāks ceļa posms. Nē, mīļais! Es jau tā tev uzticīgi sekoju pa zilo marķējumu. Tagad tikai pēc Waze, lieki es nekur neiešu. Man šodienai pietiek! Vēl nav zināms, vai Dino paēduši. Nu, labi, ne Dino, bet lāči. Tāda zīme tur bija – klinšu parks ir pilns ar visvisādām dzīvībiņām, tajā skaitā – lāčiem. Iedomājies, tu ej, ej melnā novembra vakarā un tev viens uzsit uz pleca… Brrrr… Kur tas stāvlaukums? Nu nē, vēl divarpus kilometri.

Tiešām, vīram atkal bijusi taisnība – taka izveda uz ceļa. Tik un tā biju pārliecināta, ka rīkojos pareizi, nepiekrītot iet pa to. Tas nekas, ka ilgāk, toties – pēc Waze prāta.

Izlīkumojot cauri ciematam, jau bijām sasnieguši pirmo stāvlaukumu. Urrā! Ejam pareizi. Domās tuneļa galā rādījās gaisma, tas ir – otrs stāvlaukums, kur atradās mūsu mašīna.

Redzamība bija ļoti slikta, bet acis šķita jau pieradušas pie tumsas. Galvenais – neiekāpt grāvī un neiziet uz ceļa vidus, jo pa laikam mums garām palidoja kāda mašīna. Tad izmantojām apgaismoto ceļu un pagājām ātrāk. Nu, tā man šķita.

Nekādu apzīmējumu ceļam nebija, tas veda caur mežu. Gāju, kaut ko savu domājot, jo zināju, ka kaut kur priekšā ir stāvlaukums. Un tad tumsu un klusumu pāršķēla Waze “Griez pa kreisi!” Ak, šausmas! Tā jau ar sirdi var aiziet! Iedomājies, absolūts klusums, mežs abās ceļa pusēs, kaut kur blakus klintis ar Dino, meža biezoknī lāčuki un kāds tev liek iet pa kreisi… Vienreizēji! Par šo joku uz Waze biju dusmīga, bet tas bija uz brīdi, jo bijām sasnieguši krustojumu pirms stāvlaukuma. Nu jau kājas pašas nesa lejup pa kalnu.

 Urrā! Atnācām. Mašīna mūs uzticīgi gaidīja. Kamēr kāri dzēru ūdeni, vīrs pie informācijas dēļa pētīja trašu marķējumu. Malacītis mans! Izrādījās, ka tāda zilā marķējuma vispār nebija! Jā, laikam jau mums ļoti jāpriecājas, ka ejot pa neesošu marķējumu, no parka tomēr izkļuvām.

Esot mašīnā, jutos drošībā. Lai paliek izdomātie Dino un reālie lāči! Žēl gan, ka pareizā ceļa meklējumos zaudējām laiku un nepavisam neizbaudījām Prahovas klinšu parka majestātisko skaistumu. Tas nozīmē vien to, ka šajā parkā būs jāatgriežas, lai skaistā, saulainā vasaras dienā apskatītu vietu, kur mēs eleganti maldījāmies kādā tumšā novembra vakarā!

 

Piedzīvojumu dēļ ir vērts dzīvot un būt. Mazbērniem pasaku vietā stāstīšu savus piedzīvojumus. Mums būs jautri!

Dalīties.

Atstāt Ziņu