“Gribam ieteikt mūsu mammu un mīļo Omīti konkursam! Mēs tevi mīlam un tāpēc piesakām tevi konkursam! Mēs gribam dāvāt neaizmirstamus brīžus, kas veltīti tikai tev!”
“Mana ikdiena ir pelēkā krāsā, prāts pieradis pie rutīnas. Pagājušais gads bija smagu pārbaudījumu laiks, es kļuvu par atraitni. Bērni arī jau izauguši…”
“11 gadus nostrādāju par pārdevēju, 6 gadus man nebija neviena svētku diena, tikai vakarā pēc darba laika, vasaras nebija. Tagad esmu nomainījusi profesiju…”
“Esmu kā sniegpulkstenīte zem sniega čupiņas, jau kādus trīs gadus nevaru pamosties. Viss rit savu gaitu, sūdzēties nebūtu par ko, bet ah… pašai skumīgi.”
“Gribu beidzot būt arī sieviete, ne tikai mamma. Ļoti gribu šajā pavasarī uzplaukt skaista, smaidīga, uzposta, pašpārliecinātāka.”
“Esmu optimiste, kas par dzīvi nesūdzas, un gribu izmēģināt savā dzīvē kaut ko jaunu un interesantu. Tā pagājušā vasarā izmēģināju ekstrēmo lidojumu ar paraplānu.”
“Skumji, bet gadi joņo un kur paliek laiks sev? Vienkārši neatliek! Darbs paņem visu manu laiku! Tāpēc, nolēmu beidzot sākt mainīt savu dzīvi! Ir laiks padomāt par sevi!”
“Laikam jau šādā vecumā ir par vēlu kaut ko vēlēties un nav pieklājīgi izteikt savu slēptāko vēlēšanos. Par vēlu esmu attapusies, bet, ja nu tomēr, tad gribas būt skaistai un laimīgai, jo tāda es noteikti sastapšu cilvēku, kuru gaidu.”
“Gribu palīdzēt savai māsai piepildīt sapni, jo zinu, ka viņa pati diez vai uzdrīkstētos, viņa ir darītāja, ne sapņotāja…”- Ilga akcijai piesaka savu māsu.
“Izskatos dusmīga, neapmierināta, jo neesmu komfortā ar sevi. Domāju, ka pie vainas ir arī mana slimība ar kuru cīnos jau sešus gadus – veģetatīvā dostonija…”