Aprīlī mūsu lasīšanas ekspresis atkal “piestāja” Amerikā. Šoreiz, lai iepazītu ražīgā detektīvromānu autora Ērla Stenlija Gārdnera daiļradi.
Pārlūkojam: Grāmatu klubiņš
Ziemu šogad grāmatu klubiņā nolēmām pavadīt, lasot kādus no pēdējo gadu latviešu autoru darbiem – Ingas Gailes “Stikli” un Ievas Melgalves romānus “Mirušie nepiedod” un “Mājas bez durvīm”.
Pēc ilgākas uzkavēšanās Eiropā un mūsdienu literatūras lasīšanas, janvārī ar grāmatu klubiņu devāmies uz Ameriku un atgriezāmies pie klasikas.
Adventes laiku veltījām pārdomām par laiku, lasot divus šķietami atšķirīgus darbus, kas katrs savā veidā tomēr atklāj attieksmi pret mums doto laiku – Tomasa Hillanna Ēriksena “Mirkļa tirānija” un Sesilijas Ahernas “Dāvana”.
Iepazīsimies! Viņš ir naivs vientiesis. Sirsnības un labestības iemiesojums. Kaitinošs un vienlaikus smieklīgs. Šveiks. Krietnais kareivis Šveiks.
Septembrī mūsu grāmatu klubiņš lasīja Laimas Kotas jauno grāmatu „Mierielas vilkme”. Miera ielas kā caurviju tēla iesaistīšana romānā šķita visnotaļ cerīga, jo tas nes sevī filozofisku dziļumu – šajā ielā atrodas gan dzemdību nams, gan kapi – tāds savdabīgs mūža sākums un gals, kas veido nepārraujamu apli. Arī ielas un Lielo kapu vēsture dod neapšaubāmi daudz vielas romānam.
Ļenas Eltangas romāna „Akmens kļavas” reklāma apgalvo, ka darba „sižets ir virtuoza detektīvmīkla” un „tā ir grāmata prāta mežģis, kuras varoņi maina maskas”. Vai tā ir?
Pagājušā gada rudenī pie latviešu lieteratūras debesīm atkal spoži uzspīdēja Noras Ikstenas vārds, kad tika izdots viņas jaunākais romāns“Mātes piens”.
Kapi ir viena no latviešu kultūras neatņemamām sastāvdaļām – estētiski baudāma un vēsturiskas informācijas piesātināta.
Šī vēstule ir rakstīta pirms vairākiem gadu desmitiem – laikā, kad krietni vīri pelnīja naudu, sievas rīkoja smalkas viesības un laulības šķiršana bija tabu.