aijā grāmatu klubiņā ļāvāmies atslodzei no „nopietnās” literatūras un nolēmām izlasīt ko „garšīgu”, kas reizē arī iedvesmotu jauniem kulināriem darbiem. Izvēlējāmies salīdzinoši jaunās, 2012. gadā iznākušās grāmatas- Gundegas Repšes „Rakstnieku pavārgrāmata” un Noras Ikstenas „Dzīvespriecīgais vakarēdiens”.
Inese Kušķe: Jau sākot ar 1973. gadā izdoto Marģera Zariņa romānu „Viltotais Fausts jeb pārlapota un papildināta pavārgrāmata”, Latvijā varējām iepazīt tādu daiļliteratūras stila paņēmienu kā ēdienu recepšu izmantošanu prozas teksta paspilgtināšanai. Viens no šāda veida latviešu literatūras šedevriem ir Laimas Muktupāvelas (tagad – Kotas) romāns „Šampinjonu derība”. 2012. gadā gandrīz vienlaikus tika izdotas 2 jaunas grāmatas: Gundegas Repšes „Rakstnieku pavārgrāmata” un Noras Ikstenas „Dzīvespriecīgais vakarēdiens”. Par šādu izdevumu aktualitāti labi pateicis Pauls Bankovskis rakstā portālā satori.lv:
„Ja kādreiz par ēšanas jautājumiem un nākamās dienas gastronomiskajiem plāniem pašsaprotami mēdza apspriesties vienīgi mājsaimnieces un omes, tagad šādas sarunas par goda lietu uzskata visdažādāko jomu un gājumu cilvēki, pat vīrieši. Kulinārijas blogi (kaut vai Gundegas piesauktās un ne viņu vien laiku pa laikam kaitinošās www.fotoreceptes.lv), preses izdevumu slejas, kurās par gardēdību stāsta Nacionālās bibliotēkas direktors un citas nozīmīgas personas, gatavošanas pulciņi un kulinārijas klubi – tās visas ir šīs vienotās virzības dažādas izpausmes.”
Turpat P. Bankovskis arī gudri atzīst, ka „nav īsti izprotama abu izdevumu sūtība”. Es gan teiktu tā – G. Repšes grāmata tomēr vairāk vērsta uz pavārmākslu, savukārt N. Ikstenas daiļdarbā dominē autores emocionālā proza. Ja man jādod kādam no darbiem priekšroka, es to dodu „Dzīvespriecīgajam vakarēdienam”.
G. Repšes grāmatas nosaukums, izmērs, cietie vāki un to noformējums liek iedomāties, ka, šķirot lapaspuses, labi iepazīsim gan dažādus rakstniekus, gan to atklātās receptes, kas papildinātas ar kolorītām fotogrāfijām. Tā vietā mēs saņemam garu, mazliet garlaicīgu autores ievadu, maza izmēra, melnbaltus rakstnieku portretus un ļoti haotiski izvietotus tekstus, kuros ietilpst gan intervijas, gan autoru monologi, gan receptes. Nelielā humora dzirksts, kas uzplaiksnīja, kad autore iepazīstināja pati ar savām receptēm, turpat arī izplēn, priekšstatu par rakstniekiem mēs varam papildināt minimāli, un kopumā šis eklektiskais darbs atstāj vienaldzīgu. Vienīgais, kas spēj palikt atmiņā, ir kāda oriģināla recepte.
N. Ikstenas grāmatas vāka noformējums izsauc asociācijas gan ar krāšņu vecāsmātes galdautu, gan ar kādu vecmeistara gleznu, izmērs ir ļoti parocīgs, un lasītājs tiek uzreiz brīdināts, ka receptes nebūs šeit galvenās. Šķirot lapaspuses, patīkami pārsteidz un ieinteresē augstvērtīgās fotogrāfijas (lielākoties Gvido Kajona foto) un oriģināli izdomātie tēlojumu virsraksti, piemēram, „Bernātu bosiks” vai „Meņģeļu taurētāja”. Par katru sev labi pazīstamo cilvēku autore ir labestīgi un visnotaļ „garšīgi” izstāstījusi, atklājot kādu īpašu niansi, un šos 12 tēlojumus varētu saukt par literāriem (vakar)ēdieniem, kuros pieminētās receptes ir kā savdabīga garšviela, kas lasītājam ļauj patiešām ar baudu „notiesāt” katru lapaspusi. „Ēd un slavē dieviņu.”
Līga Ozoliņa: Ja šodien kulinārijas valodā vajadzētu noraksturot Gundegas Repšes grāmatu „Rakstnieku pavārgrāmata”, būtu jāsaka – ne cepts, ne vārīts. Tā nav pavārgrāmata – ja mērķis bija radīt tādu, tad būtu gribējies redzēt krāsainas, daudz un apetelīgas, gatavošanas procesā un pēc tā tapušas bildes. Tas arī ļautu labāk iepazīt katru rakstnieku, jo virtuve spēj ļoti daudz pateikt par cilvēku, viņa akurātumu, aizrautību ar ēdienu u.c. Ja mērķis bija apkopot atmiņu uzplaiksnījumus (par stāstiem tos būtu grūti nosaukt), tad šajā kategorijā arī tos grūti ierindot, jo pa vidu vēl grozās īsās intervijas ar grāmatas galvenajiem varoņiem – rakstniekiem. Laikam jau nopratāt, ka grāmatas formāts (ne fiziskais, ne arī literārais) mani īpaši neuzrunāja, ko es nevaru teikt par pašu tēmu – ēšanas un galda kultūru, gastronimisko gaumi un to, kā tajā ienāk jaunas garšas un izejvielas. Tas mani uzrunāja un lika apcerēt, ko tad es par to visu domāju: dzīvoju, lai ēstu vai ēdu, lai dzīvotu; vai ēdiens ir bauda; vai kaut kas gards un kreptīgs ir sevis lutināšana vai arī tas ir kaut kas gaužām banāls un, līdzīgi kā Dacei Rukšānei, man vajadzētu viebt degunu un teikt – vēēēē, alerģija pret šiem vārdiem kulinārijas kontekstā!
Lai arī daudzām rakstnieku, arī Daces Rukšānes domām varu piekrist, tuvākais tomēr man šķita Lauras Stumbres teiktais: „Ak, ēdiens! Nevis pārtikas produkti, pārtika, bet – ēdiens, garšas, pavārmāksla, vēdera bauda… īsi sakot, tā tiešām nav tikai pārtika, lai mēs vienkārši paēstu un nenomirtu, bet kaut kas daudz svarīgāks, interesantāks, daudzveidīgāks. Sēdēt pie galda ar ģimeni, draugiem, mīļoto vīrieti, ar cilvēkiem, kurus nepazīsti… Katrs gadījums ir sevišķs, un vienmēr uz galda atrodas ēdiens, kas gatavots speciāli.” Manuprāt, gatavojot ēdienu cilvēks nomierinās; gatavojot ēdienu mēs varam izrādīt cieņu, mīlestību un rūpes; gatavojot mēs varam ļaut vaļu radošumam, jo receptes grāmatās, internetā vai avīzēs ir domātas tikai un vienīgi iedvesmai – katram pašam ir jāatrod īstā variācija! Šīs grāmatas kontektstā jāsaka – izejvielas bija labas, bet variācija mani neuzrunāja, vismaz, ne tik ļoti, lai gribētu tajā ielūkoties atkārtoti!
Līga Rozentāle: Jāteic, ka biju vīlusies „Rakstnieku pavārgrāmatā”. Pirmkārt, man ļoti pietrūka fotogrāfiju. Mēdz taču teikt- „ēd ar acīm”. Košas, garšīgas bildes uzburtu īsto noskaņu un palīdzētu iztēloties gatavošanas procesu, turklāt gribas taču redzēt arī pašus rakstniekus pie plīts!
Mulsināja arī grāmatas tekstu formāts- dažiem rakstniekiem atvēlētas plašas intervijas, citiem vien īsas receptes un dažas rindkopas par viņu uzskatiem saistībā ar ēdienu. Katrā ziņā šāds formāts atstāja nepabeigtības, nesakārtotības sajūtu.
Visinteresantākās man šķita sadaļas ar Laimas Muktupāvelas, Daces Rukšānes-Ščipčinskas, Leldes Stumbres un pašas autores Gundegas Repšes receptēm un stāstiem.
Savukārt Noras Ikstenas grāmata „Dzīvespriecīgais vakarēdiens” ir grāmata, kuru es labprāt vēlētos iegādāties, lai tā būtu arī manā grāmatplauktā un man būtu iespēja to ik pa brīdim pārlapot. Tā pilnībā atbilst tam, ko sola grāmatas anotācija: „garšīgas iedvesmas un veldzējoša garīga ceļojuma grāmata”. Nav svarīgi, ka šeit nav norādītas recepšu sastāvdaļas un mērvienības. Tas taču nav galvenais! Grāmata gan ar brīnišķīgajām fotogrāfijām, gan rakstnieces talantīgo, dzīvo stāstījumu liek raisīties fantāzijai un modina vēlmi sarīkot omulīgas viesības saviem tuvākajiem draugiem vai doties pie dabas skaistā piknikā, lai baudītu – ne jau ēdienu, bet kopā būšanu un dzīvi!
Grāmatu klubiņš „Ar grāmatu azotē” tiekas reizi mēnesī, kad pie tējas tases vai vīna glāzes, dalamies iespaidos par kopīgi lasīto grāmatu. Ja arī Tu mīli lasīt un gribi pievienoties mūsu grupiņai, piesakies, rakstot uz sp@sievietespasaule.lv! Ja nevari pievienoties klātienē, seko līdzi virtuāli, jo par klubiņa aktualitātēm rakstām sadaļā „Grāmatu klubiņš Ar grāmatu azotē“!
