Vārda dienu svin: Zigfrīds, Ainārs, Uva

Atsauksmes par aprīļa grāmatu – Mīla.Benjamiņa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ar Benjamiņu mums gāja dīvaini. Izvēlējāmies lasīt, jo spriedām, ka pēc Dikensa derētu izlasīt kādu latvieša autoru grāmatu un kaut ko nesen izdotu. Un izrādījās, ka neviena no mums nebija lasījusi Laimas Muktupāvelas grāmatu par Benjamiņu. Turklāt internetā atrodamā informācija liecināja, ka tā ir viena no lasītākajām grāmatām bibliotēkās. „Nu, tad mums arī noteikti tā jāizlasa,”- nolēmām. Taču, kad sanācām kopā, mūsu sarunās ieskanējās vilšanās nots.

Inese Kušķe: „Mīla. Benjamiņa” – mazliet maldinošs grāmatas virsraksts. Jūs domājat, ka „mīla” ir saīsinājums no „mīlestība”? Nekā! Tas ir saīsinājums no „Emīlija”. Arī sižetiski varam uzlasīt tikai mīlas klātbūtnes kripatiņas, jo mīlestības maizes kukuļa nav…

Ir mazliet maldinošs stāstījums par savulaik tik populāro Emīliju Benjamiņu, sauktu par Preses karalieni. Jā, viņa acīmredzot bija visnotaļ mērķtiecīga un vīrišķīga, talantīga biznesa un reklāmas jomā, viņas dzinulis bija nauda, tomēr… mulsinošas erotiskās ainas, kas pasniegtas „es” formā, viņas otrā vīra Antona Benjamiņa ieguldījuma avīžniecībā noniecinājums liek uztvert šo romānu pretrunīgi. Rodas pārliecība, ka autore Laima Muktupāvela no lielā faktu materiāla daudz informācijas atlasījusi visnotaļ subjektīvi, lai gan biogrāfiskā darbā gribētos vairāk objektivitātes.

Gan Benjamiņa, gan Muktupāvela abas ir ļoti spēcīgas personības. Izlasot šo grāmatu, šķiet, ka tās caurviju motīvs ir patmīla…

Iveta Blaune: “Jāsaka godīgi, parasti nelasu biogrāfijas un vēsturiskus apcerējumus. Bet šoreiz biju patīkami pārsteigta. Man patika. Vienkārši tā, bez “bet”. Smago un biezo grāmatu izlasīju 2 dienās.
Interesanti ir tas, ka grāmata rakstīta pirmajā personā, it kā Emīlija to visu stāstītu pati. Sākumā tas nedaudz mulsina, bet ne ilgi. Valoda ir pārliecinoša un krāšņa.
Ir pamanāms Laimas Muktupāvelas – feministes – viedoklis. Bet, lai arī spēcīgs, tā ir patīkama pārmaiņa mūžīgajā “vīriešu – pasaules valdnieku” slavinājumā. Cik gan mēs glancētajos sieviešu žurnālos neesam atlasījušās – kā domāt kā vīrietim, kā būt veiksmīgai biznesa pasaulē, kā gūt panākumus vīriešu kolektīvā…
Lūk, te nu būtu daudzas atbildes. Sieviete, kura visu sasniegusi ar savām smadzenēm, atļautiem un aizliegtiem paņēmieniem, daudz neuztraucoties par ētiku un morāli. Gribi – pieņem, negribi – nepieņem, bet tas jau lietas būtību nemaina, arī tāda ir pasaule, kurā mēs dzīvojam.
Es tā nevarētu, bet tādēļ ne mazāk cienu cilvēkus, kur spēj atbīdīt apziņas rāmjus un rīkoties mērķu vārdā. Tādēļ arī esmu, kur esmu, nevis Paris Ritz luksus numurā. Pasaule pieder drošajiem!
Varbūt nedaudz lieki brīžiem šķita dažādu pikantu skandālu izklāstījumi, bet tas tikai apstiprināja manu pieņēmumu, ka cilvēki nāk un iet, bet sabiedrības tikumi gadu gaitā gandrīz nemainās. Nauda un vara roku rokā ar kaislībām un netikumiem, tie ir pasaules vareno dzinējspēki. Vai mūsdienās ir daudz kas mainījies?  Izlasiet grāmatu, uzzināsiet!”

Liene Grigāne: „Mīla.Benjamiņa. – Citādāka grāmata, interesanta. Liela uzdrīkstēšanās no rakstnieces puses. Visvairāk šajā grāmatā ieinteresēja iespēja ielūkoties Latvija vēsturē,ne tādā, ko izlasīsi vēstures grāmatās, bet daudz cilvēcīgākā. Kopumā patika. Man šī grāmat raisīja daudz pārdomu.“

Inese Blaune: „Literārais darbs „Mīla. Benjamiņa” tiek dēvēts par biogrāfisko romānu, kas lasītāju vedina pieņemt lasīto par patiesību. Tomēr pirms nostiprināt tādu Benjamiņas personību savā apziņā, kādu to parāda romāns, vajadzētu atgādināt sev par autores fantāzijas faktu. Lai arī L. Muktupāvela veikusi plašu izpētes darbu un apkopotie fakti arī attēloti grāmatas beigās, saturs lielākoties ir rakstnieces izdoma, jo Mīlas (Emīlijas) domas un iekšējos dialogus jau neviens nav arhivējis. Lasot centos saglabāt distanci un nostāju, ka lasu tikai versiju par tēmu „stiprā latviešu sieviete, mediju karaliene”.

Grāmata manā acu priekšā gluži vai kusa, tomēr radās šaubas, vai šis ir labākais veids, kā attēlot šo fenomenālo sievieti, kurai var piedēvēt celmlauža dabu un drosmi. Tā kā Emīlija Benjamiņa nav atdalāma no laikmeta, kurā viņa izdzīvoja savu likteni, tad lielāku vērtību saskatītu romānā, kas vairāk analizē šīs leģendārās sievietes ceļu uz biznesa haizivs slavu divu pasaules karu laikmetā, nevis, it kā viņas, intīmās domas.

Romāna radītais Benjamiņas tēls ir ļoti šķautņains. Viņas mērķtiecība, enerģija, neatlaidība mijas ar kompleksiem, divkosību un atbilstību senajam teicienam „cita acī skabargu saskata, savā – baļķi neredz.” Romānā viņai piedēvēta slepkavība, sānsoļi, ļaunatminamība un citas izdarības un rakstura iezīmes, par kuru patiesumu var šaubīties. Tāpēc – lasiet, izbaudiet, izziniet Benjamiņas laikmeta iezīmes, bet neuztveriet romāna saturu burtiski un atstājiet vietu savai iztēlei, nostiprinot viņas tēlu savā apziņā.“

Līga Ozoliņa: “Dzirdēts par Laimas Muktupāvelas grāmatu „Mīla Benjamiņa” bija daudz, tāpēc, uzzinot, ka lasīsim to klubiņā, ar lielu interesi ķēros klāt. Man vēl no studiju laikiem labā atmiņā bija lasītais par Benjamiņu pāra un viņiem piederošā laikraksta „Jaunākās ziņas” lomu Latvijas avīžniecībā un sabiedriskās domas veidošanā. Atceros, kā Nacionālajā bibliotēkā gājām lasīt šo preses izdevumu un jau tolaik nācās secināt, ka XX gadsmita sākumā nekas būtiski neatšķīrās no mūslaikiem. Lasot grāmatu, tieši laikmeta apraksts lika secināt to pašu – gan par uzdzīvi galvaspilsētā, gan skaistumkopšanu, reklāmu u.c. Nu jau kādu laiku pēc grāmatas izlasīšanas jāsaka, ka tieši laikmeta apraksts šķita visinteresantākais un vērtīgākais. Tikmēr galvenās varones Benjamiņas attēlojums man visu laiku šķita ļoti pretrunīgs. Pieļauju, ka viņai vajadzēja būt dāmai „ar iekšām”, lai iegūtu tādu stāvokli, kāds viņai, pēc visa spriežot, bija. Nevar noliegt, ka autore bija veltījusi daudz laika arhīvu studijām, tomēr visu laiku neatstāja doma, ka notiek mākslīga cenšanās padarīt Benjamiņu daudz valdonīgāku, vīsdegunīgāku, aukstasinīgāku. Vismaz pierādījumu tam, ka Benjamiņa tiešām domāja tā, kā attēlots grāmatā, nav. Tā ir Laimas Muktupāvelas interpretācija par to, kā varēja domāt Emīlija Benjamiņa. Lai arī grāmatu lasīt no valodas viedokļa bija ļoti viegli, tomēr dažbrīd traucēja, ka vienas nodaļas ietvaros tiek pārlēkts no vienas lietas pie citas. Dažviet fona informācijas šķita, ka ir par daudz, bet būtiski jautājumi – ne līdz galam izrisināti. Katrā ziņā kaut kas man traucēja noticēt tam, ka Benjamiņa tiešām bija tāda personība, kā attēlots. Jāpievienojas klubiņa tikšanās reizē izskanējušajam viedoklim, ka daudz interesantāk būtu bijis lasīt, ja šī grāmata būtu veidota kā biznesa romāns, jo Emīlijai Benjamiņai piemītošais čujs, ņuhs un poņa par to, kas vajadzīgs auditorijai un kā piesaistīt reklāmu, patiesi ir apbrīnas vērts.  Diemžēl šajā grāmatā autore tam pieskārās garāmejot. “

Dalīties.

Atstāt Ziņu