Vārda dienu svin: Ādolfs, Ilgonis

Atsauksme par Džuzepes di Lampeduzas romānu ‘Gepards’

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Itāļu rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampedūza ir pēdējais kādas senas aristokrātu dzimtas pārstāvis. Tieši šī apstākļa dēļ viņa romāns “Gepards” ir daļēji autobiogrāfisks, jo vēsta par kādreiz dižu dzimtu gadsimtu mijā, kad sensenās vērtības tiek strauji nomainītas pret citām un pa varas gaiteņiem soļo jauni ļaudis.

Šis darbs piesaista arī ar to, ka pats Lampedūza vairākus mūža gadus ir pavadījis Latvijā, Stāmerienas muižā. Bijis precējies ar tās īpašnieci baronesi Aleksandru fon Volfu, kas skatāma salīdzinoši nesen, 2018.gadā, uzņemtajā dokumentālajā filmā „Geparda dzimšana”. Vairāk, kā ierasts, mūsu atsauksmēs.

Lienīte: stāsts par Itālijas lielo pārmaiņu laiku
Džuzepes di Lampeduzas romāna „Gepards” darbība notiek Sicīlijā,  Salinu dzimtas pamazām greznību zaudējušajā pilī 1860. gadā.  Tas Itālijai ir lielu pārmaiņu laiks, saistīts ar Atdzimšanas kustību. Aristokrātu paaudze pamazām aiziet, tās vietā nāk zemāko slāņu ļaudis, kuri uzkrājuši ievērojamas bagātības. Ir jāpiemērojas jaunajiem apstākļiem, to labi saprot prinča māsasdēls Tankredi, iestājoties Garibaldi armijas rindās: „Ja vēlamies, lai viss paliek, kā ir, tad visam vajag mainīties”. Būdams bez līdzekļiem, Tankredi apprec vietējo meiteni Andželiku, zemas izcelsmes, bet ar ievērojamu pūru.

Galvenais tēls šajā romānā ir princis Fabricio, kurš labi jūt savas šķiras bojā eju, tomēr ar lielu skepsi raugās uz vietā nākošo buržuāziju: „Mēs bijām gepardi, lauvas, mūsu vietā nāks šakālīši, hiēnas, un mēs visi – gepardi, šakāļi un aitas joprojām ticēsim, ka esam zemes sāls”.

Romāns daļēji ir autobiogrāfisks un apraksta paša rakstnieka –  aristokrāta vērojumus par dzīvi Sicīlijā, izvēloties par prinča Salinas prototipu savu vecvectēvu astronomu Džulio di Lampeduzu. Interesanta ir arī rakstnieka saistība ar Latviju, ar Stāmerienes muižu, kurā viņš bieži uzturējās kopā ar sievu Aleksandru fon Volfu. To varam skatīt Luidži Falorni 2018.gadā uzņemtajā dokumentālajā filmā „Geparda dzimšana”. Bet pašu romānu filmā „Gepards” iemūžinājis itāļu režisors Lučio Viskonti, 1963.gadā Kannu kinofestivālā iegūdams galveno balvu – „ Zelta Palmas zaru”.

Inese: psiholoģiski niansēts un saviļņojošs romāns
Sicīlieša Džuzepes Tomazi di Lampedūzas romāns “Gepards” man nelika vilties – tas bija psiholoģiski niansēts, plašiem aprakstiem bagāts un saviļņojošs. Tā kā autora vārds parasti tiek saistīts ar Stāmerienas muižu, kuras kādreizējo īpašnieci Aleksandru fon Volfu viņš bija apprecējis, savulaik biju naivi iedomājusies, ka romānā būs attēlotas šo abu cilvēku neparastās attiecības un varbūt pat mazliet Latvija.

Patiesībā romāns attēlo 19. gadsimta otrās puses notikumus Sicīlijā, konkrētāk, aristokrātu Salīnu dzimtu un to, kā sācies šādu augstdzimušu ģimeņu noriets, feodālismam atkāpjoties kapitālisma priekšā un Sicīlijai iekļaujoties jaundibinātās Itālijas karalistē. Romāna galvenā varoņa prinča Fabrīcio pārdomas un emocijas, visdrīzāk, atspoguļo paša autora dvēseles pārdzīvojumus. To visu palīdz labi izprast jaunuzņemtā dokumentālā filma “Geparda dzimšana”.

Romānā ir ne tikai intriģējošas atsauces uz 1860. gada Garibaldi vadītās revolūcijas iezīmēm, bet arī aizkustinošs mīlas trīsstūris, precīzi ieskicēti un interesanti tēli, ar labdabīgu humoru un ironiju atklāti sicīliešu savdabīgie raksturi: “(..) viņi dziedāja dažus pantus no “Skaistās Džīgudžinas”, pārvērzdami to arābu gaudu dziesmā. Šāds liktenis, starp citu, jāpiedzīvo jebkurai jautrai melodijai, kad to sāk dziedāt Sicīlijā.” Romāna tēliem ļoti atbilstoši aktieri piemeklēti slavenajā, pēc romāna uzņemtajā L. Viskonti filmā “Gepards” (1963), piemēram, valdzinošo, pārgalvīgo krustdēlu Tankredi atveido Alēns Delons, bet viņa izredzēto skaisto Andželiku – Klaudija Kardināle. Tomēr filmā nevar parādīt novecojošā, tomēr staltā un cienīgā Fabrīcio dziļās, gudrās pārdomas par neizbēgamo sabiedriskās iekārtas maiņu, par dzīvi un nāvi. Grāmatā tām ir būtiska nozīme.

Romāns nebeidzas uzreiz ar prinča nāvi. Tiek parādīta kopējā ģimenes morālā pagrimšana, nespēja dzīvot jaunajos apstākļos. Un šīs dzimtas nenovēršamo bojāeju simbolizē prinča mīļotā suņa Bendiko jau kožu saēstā izbāzeņa izmešana mēslainē. No lielās godības un varenības, ko dzimtas ģerbonī simbolizēja gepards, beigās maz kas palicis pāri. Skumji, bet patiesi.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu