Vārda dienu svin: Gunta, Ginta, Gunda

Viss ir iespējams. Saruna ar Topi Vesels! autori Anci Šternbergu

Pinterest LinkedIn Tumblr +

loga Topi Vesels! radītājas Ances Šternbergas (21) grāmata ar tādu pašu nosaukumu iznāca pērn novembra beigās, un jau tagad Ancei ir jaunas idejas un viņa strādā pie nākamās grāmatas – pavārgrāmatas. „Topi Vesels!” ir jaunas meitenes iedvesmojošs stāsts, kuram sākums rodams vairāk nekā septiņu gadu pagātnē, kad ārsti Ancei konstatēja saslimšanu, kam pēc tradicionālajām medicīnas teorijām vajadzēja uz visu mūžu mainīt viņas dzīvi ar neārstējamības spriedumu. Taču Ance savu dzīvi izvēlējās mainīt pati, nevis ļaut to darīt slimībai un tās prognozēm.

Gan viņas blogs, gan grāmata ir pilna ar ieteikumiem par iespējām izvēlēties sākt jau ar šo brīdi savā ikdienā ieviest paradumus, kuru mērķis ir būt veselai un laimīgai. Kā Ance raksta savā blogā: „Pie veselības ir jāpierod. Ir jāpierod pie tā, kā tas īsti ir – justies labi, enerģiski, veseliem un dzīvesprieka pilniem. Kā tas ir, klausīties tajā, ko Tev prasa Tavs ķermenis, ko lūdz, un, cik labi ir tad, kad viņu uzklausi!”

 

– Kāda ir sajūta turēt rokās savu grāmatu un būt atpazīstamākai ar šo veikumu?
Ir interesanti. Domāju, kad es uzrakstīšu grāmatu, man būs tāds liels saviļņojums un satraukums. Bet īstenībā man ir liels miers iekšā. Laiks, kad rakstīju bija dinamisks un nemierīgs, jo nācās atcerēties visu, ko iepriekš izdzīvoju. Tas bija piesātināts laiks, kuru tagad esmu ietērpusi vārdos un vākos un palaidusi vaļā, neturos vairs ne pie kā.

– Cik ilgs laiks pagāja grāmatas rakstīšanai?                               
Sāku rakstīt aprīlī un novembra sākumā grāmata bija gatava drukāšanai. Tas notika paralēli ikdienas mācībām, bloga rakstīšanai, atbildēšanai uz vēstulēm, recepšu gatavošanai. Tādējādi ikdiena bija krāsaina un aizņemta. Taču izdevniecība man ļoti palīdzēja gan praktiskā, gan emocionālā ziņā. Bija arī lūzuma brīži, kad rakstīju par sevi un vairākkārt dzēsu ārā, jo bija sajūta, ka neko nepasaku. Galu galā radās jautājums – cik daudz un kā uzdrošināties pateikt. Reizēm trūka pārliecības, tomēr apkārtējie apstākļi palīdzēja.

– Tu vēl esi ļoti jauna un jau izdota pirmā grāmata, vai esi sapratusi, ka tas ir tavs izteiksmes veids, kā izpausties?
Jā, noteikti. Lai gan, kad biju finiša taisnē, pateicu, ka nekad mūžā vairs nerakstīšu grāmatu par sevi. Protams, nekad nesaki nekad. Taču izdzīvot atkal un atkal to pašu nav patīkami. Noteikti gribu rakstīt vēl, bet vairāk izpausties iedvesmojošās receptēs – parādīt, ka veselīgi ir arī garšīgi. Ar skaistām bildēm un pievilcīgu pasniegšanas veidu.

– Saprotams, ka nav emocionāli viegli atgriezties pagātnē, laikā, kad tev prognozēja neārstējamu diagnozi – reimatoīdo artrītu (hroniska autoimūna locītavu, saistaudu iekaisuma slimība, bieži vien ar progresējošu gaitu – aut.) Tas tev noteikti atgādināja nepatīkamas atmiņas.
Tā bija. Laikam esmu pieradusi, ka ar šādu diagnozi tīri teorētiski dzīvoju ikdienā, taču atgriezties tieši diagnozes paziņošanas brīdī bija savādāk. Īpaši emocionāli bija, kad raudāju lasot interviju ar maniem vecākiem. (To rakstīja Ances draudzene – aut.). Bet esmu pieņēmusi, ka tā dzīvē notiek, tā tas bija un šodien noteikti vairs nav tik smagi. Es taču dzīvoju šodienai, un šodien ir viss labi.

Kādā komentārā par sevi izlasīju: 
„Viņa dod viltus cerības.” 
Kā cerība var būt viltus? Cerība ir cerība. 
Es gribu iedvesmot, spēt sev noticēt, 
jo ticība tiešām ir augstāka par zālēm.

– Vai ar šo grāmatu tu izjūti arī kādu atbildību lasītāju auditorijas priekšā?
Nē, es neizjūtu atbildību, jo vairakkārt grāmatā aicinu lasītājus un ikvienu citu atbildēt pašam par savu veselību, uzņemties atbildību par sevi gan uztura, gan domu ziņā. Pašam, nevis uzvelt to kādai grāmatai vai ārstiem. Neviens cits nevar atbildēt par mūsu rīcību un mūsu ķermeni. Neviens ārsts, pat pēc labākās sirdsapziņas iesakot kādu procedūru vai zāles, nezina tavu organisma īpatnību. Ja kaut kas noiet greizi, mēs vainojam ārstus, bet vai tā nav paša cilvēka izvēle iet pie ārsta, izvēlēties un piekrist ieteikumam?

– Ja ne atbildību, vai tu to uztver kā padalīšanās veidu, parādīšanu, ka ir iespējams citādāk?
Visdrīzāk ar šo grāmatu gribu dot cerību. Kādā komentārā par sevi izlasīju: „Viņa dod viltus cerības.” Kā cerība var būt viltus? Cerība ir cerība. Es gribu iedvesmot, spēt sev noticēt, jo ticība tiešām ir augstāka par zālēm. Ja tici saviem spēkiem, tam, ka vari izveseļoties un meklē iespējas, tam noteikti būs rezultāts. Es nevienu necenšos atrunāt no medikamentiem, bet parādīt, ka ir citas alternatīvas, ko var darīt paralēli. Uzturu var mainīt papildus citām terapijām, un ar to uzlabot savu dzīves kvalitāti. Vēlos un arī ticu, ka ikviens no šīs grāmatas var paņemt kaut ko sev.

– Vai tev pašai dzīvē ir bijusi kāda grāmata, kas visvairāk mainījusi apziņu, ietekmējusi un motivējusi?
Es laikam nevaru nosaukt vienu, jo šādas, tā saucamās, „gudrās” grāmatas es sāku lasīt jau ļoti agri. Literatūra, kas pieminēta manas grāmatas beigās, arī ir tā, kas visvairāk piesaistījusi. Mūsu ģimenē grāmatas vienmēr ir bijusi saprotama un ierasta lieta. Šāda veida literatūra pārsvarā kalpo kā atgādinājumi sevis izvēlētajam ceļam, vai pat kā ceļvedis sevis atrašanai. Jo vairāk lasi, jo vairāk un skaidrāk tas kļūst saprotams.

– Vai arī studiju procesā paralēli zinātniskajai literatūrai lasi arī motivējošo literatūru, iedvesmojošās dzīves pieredzes?
Skolā tā nav prasība, tas ir atkarīgs no pasniedzēja. Man ir paveicies, jo esmu tikusi pie pasniedzējiem, kam ir fantastiska pieredze un viņi tiešām lekcijās paralēli formālajai informācijai stāsta par reālām situācijām. Piemēram, stāstot par kādu augu, pastāstīs piecus gadījumus no savas pieredzes, kā un kam tas ir palīdzējis. Stāsti ir aizraujoši un rada vēlmi izzināt vēl vairāk. Šīs pieredzes iedvesmo un tas bija arī viens no iemesliem, kāpēc vēlējos padalīties arī ar savējo.

Naturopāte, kura atbalstīs ķermeņa spēju atveseļoties

– Tu studē Londonā Naturopātijas koledžā (The College of Naturopathic medicine). Kāda veida izglītību tu iegūsti?
Jā, šis ir mans trešais un pēdējais gads šajā kursā. Pēc Latvijas sistēmas es nezinu, kas es būšu, jo tā nav bakalaura programma. Tas ir diploma kurss. Visā Lielbritānijā, Vācijā, Norvēģijā, Portugālē, Itālijā un citās valstīs es varu strādāt kā praktiķis – atvērt savu privātpraksi uztura terapijā. Latvijā visticamāk nevarēšu sevi saukt par uztura terapeitu. Bet konsultēt noteikti varēšu. Man pašai svarīgas ir zināšanas nevis papīri.

– Kādēļ tu izvēlējies tieši šo mācību iestādi?
Aktīvi internetā meklēju, kur un kā mācīties par alternatīvo medicīnu. Kāpēc tieši ārzemēs? Lai gan man bija doma studēt Stradiņos un apmeklēju papildus nodarbības ķīmijā, lasot mācību programmu uztura zinātnē, man tā neizraisīja nekādus taureņus vēderā – likās tik sausi. Nolēmu paskatīties, kur citur varu aizbraukt. Ieraudzīju šo programmu un man bija skaidrs, ka to vēlos! Palasīju atsauksmes, sazinājos ar skolu.
Interesants šai ziņā ir fakts, kas saistīts ar vizualizēšanu, par ko arī rakstu savā grāmatā. Citiem ir sevi jāpiespiež to darīt, taču es to aktīvi piekopju ikdienā, ļoti bieži un neapzināti. Vizualizēju, gan to, ko vēlos, gan tās īpašās sajūtas, kuras pārņem brīdī, kad vēlēšanās piepildās. Attiecībā uz studijām Londonā – finansiāli neredzēju iespēju, kā tas izdosies. Jo studiju kredītu šai koledžai nevar saņemt, bet izmaksas ir 10 000 mārciņas par trīs gadu studijām un papildus dzīvošanas izdevumi, kas sastāda daudz lielāku summu. Bet es gribēju, ieciklējos, gandrīz katru vakaru nevarēju normāli aizmigt, prātā izdzīvoju, kā esmu tur daru to un šo. Izsapņoju, pa kurām ielām Londonā staigāju. Decembrī, Ziemassvētkos, mācoties vidusskolā šo programmu atradu un nākamā gada vasarā man tas kļuva iespējams ar ģimenes draugu atbalstu. Šovasar es pabeigšu studijas, jau notiek prakse, pieņemu un konsultēju pacientus koledžas klīnikā, izstrādāju viņiem uztura un veselīga dzīvesveida plānus. Taču neliela cerība ir mācības turpināt – augu medicīnas kursā.

– Vai ar vizualizēšanas palīdzību tu redzi arī savu nākotni šai nozarē šeit – Latvijā? Vai neesi pārdomājusi un nevēlies palikt Londonā?
Pilnīgi noteikti mani neinteresē tur palikt. Man neinteresē palīdzēt cilvēkiem tur, jo viņiem ir pietiekami daudz speciālistu – dažādu skolu absolventi. Gan jau viņi tiks galā bez manis. (Smejas) Zinu, ko tur iegūstu un zinu, ka cilvēki šeit ir izslāpuši pēc kaut kā jauna, jo Latvija ir nedaudz iepalikusi jaunas informācijas un jaunu metožu ziņā. Man ir tikai un vienīgi vēlme atgriezties un palīdzēt cilvēkiem šeit.
Tomēr dažkārt mēģinu sevī to vizualizēšanu apstādināt, jo tas tiešām piepildās. Mēģinu nevis lidot prom domās, bet atgriezties šeit un tagad sajūtā, par ko arī pati rakstu.

Rietumu medicīna ir aizsākusi šo ceļu – uzskatīt,
ka mūsu ķermeņi ir stulbi un neko nesaprot.
Bet ir jāprot nevis stāties ceļā, bet atbalstīt.

– Ar grāmatu jau bruģē sev ceļu uz atpazīstamību, gada laikā, kamēr būsi atpakaļ, to visticamāk neaizmirsīs.
(Smejas). Būs jau arī jauna grāmata – pavārgrāmata, ko esmu sākusi rakstīt.

– Kā izskaidrojams, kas ir naturopātija un kur tā iederas starp citām pieejām, piemēram, homeopātiju utml.?
Naturopātija ir jēdziens, kas iekļauj homeopātiju, akupunktūru, Ķīnas medicīnu, pareizu uzturu, augu terapiju. Naturopāts Latvijā varētu būt kaut kas līdzīgs dziedniekam. Naturopātija ir filozofija, kura balstās uz principu atbalstīt ķermeņa spēju atveseļoties, meklējot slimības cēloņus un piedāvājot līdzekļus dziedināšanai. Iegriežot pirkstā, mēs nedomājam, kā lai to sadziedē, nemeklējam smēres un ripas. Brūce dabīgi sadzīst. Tieši šāds pats princips strādā visā ķermenī, ar jebkuru slimību, problēmu, ja mēs organismam piedāvājam īstos rīkus un pareizo vidi, lai ķermeņa paša dziedinošais mehānisms varētu iedarboties. Diemžēl Rietumu medicīna ir aizsākusi šo ceļu – uzskatīt, ka mūsu ķermeņi ir stulbi un neko nesaprot. Bet ir jāprot nevis stāties ceļā, bet atbalstīt.

– Tavs paskaidrojums jau savā ziņā ir atbildējis uz jautājumu, vai ir kaut kas, kam naturopātija tomēr nevar palīdzēt?
Jā, jo palīdzēt var tikai tiem, kuri palīdzību lūdz. Ja to lūdz un ļoti vēlas, tad neatkarīgi no saslimšanas, var palīdzēt. Ja cilvēks negrib, vai tikai ģimenes locekļi to vēlas, tad tas nestrādās, jo pats cilvēks nevēlas. Es pati uzskatu, ka viss ir iespējams!

– Tu to pamato ar savu pieredzi, un raksti, ka tas nav ne brīnums, ne mistika, bet ieguldīts laiks, enerģija un darbs. Tas prasa arī līdzekļus. Tavs tētis intervijā, kas publicēta grāmatā, min, ka Rietumu medicīnā šai diagnozei medikamenti būtu par brīvu, bet visas alternatīvās metodes maksā. Kad to izlasa, liekas absurdi, vai ne?
Tieši tā. Tā jau ir visa lielā farmācijas industrija, kas nevēlas, lai cilvēki būtu veseli. Tajā tiek izstrādātas zāles, kas nomāc simptomus, bet neatrisina problēmu, pat rada jaunas problēmas, kuru dēļ jālieto citas zāles. Nevienam nav interesanti, ja pacients maina uzturu, dzer savā pļavā salasītas tējas, izveseļojas un tabletes vairs nelieto. Tādēļ iedos kaut ko par brīvu, lai varētu paši pēc tam nopelnīt. Tas, protams, izklausās briesmīgi.

– Paralēli farmācijai, arī bio, eko produkcijas ražotāji un alternatīvās jomas attīstās, kļūst par izplatītām, tai skaitā, pelnošām.
Bet mums beidzot ir jāizvērtē ilgtermiņā, kāds ir ieguldījums un ieguvums. Mums skolā ir bijušas arī lekcijas par ķīmisko medikamentu kaitīgumu. Pasniedzēji stāsta par medikamentu nespēju atrisināt cēloņus, neviena tablete nav vērsta uz cēloņa novēršanu. Es uzskatu, ka ar veselības jomu var pelnīt, un tas var būt ļoti ienesīgs bizness – man nav nekas pretī, ja cilvēki pelnītu naudu palīdzot citiem atveseļoties, vai nodrošinot kvalitatīvus bioloģiskus produktus. Tas ir veids, kā nopelnīt naudiņu vairojot labo.
Domāju, ka mūsu tautas lielākais gods būtu pateikt NĒ ĢMO ienākšanai Latvijā, un, atbalstot bioloģisko saimniecību attīstību, kļūt par “Bioloģiskās pārtikas Lielvalsti” Eiropā. Es labprāt gribētu, lai mūsējie bāž kabatā “zaļu” naudu, nevis mēģina saskrāpēt slimnīcu dotācijai, jo kļūstam aizvien slimāki Amerikas pārtikas dēļ.

– Vai tev ar saviem draugiem, paziņām un radiniekiem reizēm ir karstas diskusijas par tām ārstēšanas pieejām, ko tu apgūsti un tradicionālo medicīnu?
Mana vecmāmiņa 50 gadus ir strādājusi Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Infektoloģijas nodaļā par galveno māsu. Nu, ir tā (vilcinās) interesanti. Omītei ir savi komentāri, bet viņa jau redz, ka man kļūst tikai labāk. Pārsvarā gan no citiem esmu saņēmusi atbalstu, nevis noliegumu. Ar ārstiem gan bija citādāk, tāpēc nolēmu tos vairs neapmeklēt un neuzklausīt. Kad sāku mēģināt Ķīnas medicīnu, aizgāju pie ārsta saņemt nosūtījumu kaulu izmeklējumiem. Man tika pateikts, ka, ja šādi turpināšu, tad nokļūšu invalīdu ratiņos ar protezētām locītavām. Man bija tikai sešpadsmit gadi. Sēdēju Daugavas krastā, raudāju un izmetu nosūtījumu.
Problēma ir tajā, ka cilvēki, sevišķi vecākas paaudzes, ir pieraduši turēties pie vienas pieejas un patiesības. Taču daudz skaistāk ir iziet ārpus komforta zonas, uzzināt ko jaunu un tādējādi sevi attīstīt. Jāļauj sevī ienākt jaunai informācijai, jo tas reāli maina skatījumu uz visu. Nevajag arī baidīties „noiet” no uzsāktā ceļa, pat ja neizdodas ar pirmo piegājienu, vai pēc kāda laika gribas kaut ko mainīt. Arī es dzīvoju reālā pasaulē, un pat ja ikdienā mans uzturs ir ļoti sakārtots, tas nenozīmē, ka neaiziešu kādreiz ar draudzeni kopā kūku apēst. Es nejutīšos slikti par to!

Mūsu imunitāte par 85% atrodas gremošanas traktā

– Saprotu, ka šobrīd tu jūties labi. Tev nesāp locītavas, nepaliek stīvi pirksti, nav iepriekšējās briesmīgās sūdzības. Vai tu atceries, cik ilgs laiks pagāja no brīža, kad sāki praktizēt netradicionālu pieeju līdz reālu uzlabojumu sajušanai?
Ir grūti pateikt laiku, jo lietas atrisinājās pamazām, pa vienai. Pirmais uzlabojums man bija pēc Ķīnas medikamentu lietošanas trīs mēnešus. Tad arī pēc trim, četriem mēnešiem sajutos labāk. Un tādēļ, ka redzēju uzlabojumus, es apņēmos turpināt. Šobrīd, es nemaz nezinu, kādi ir manu analīžu rādījumi, jo kādu laiku atpakaļ pārtraucu tās taisīt. Iepriekš nodevu analīzes apmēram reizi 3 mēnešos, taču sapratu, ka šī pārmērīgā kontrole nepalīdz. Cipari krita un cēlās, taču pašsajūta bija labākais mērījums.

– Runājot par tavu diagnozi – reimatoīdo artrītu, vai dzīvojot Anglijā, kur klimats regulāri ir mitrāks, tu neizjuti saasinājumu vai diskomfortu, jo parasti tiek rekomendēts izvairīties no tādiem laika apstākļiem.
Šobrīd jūtu, ka uz klimatu vairs nereaģēju – tā ir vēl viena mana uzvara. Man ļoti nepatīk vējš, agrāk sevi pastāvīgi tinu šallēs, bet tagad Anglijā to pat izbaudu. Pirmoreiz turp aizbraucot pamanīju, ka ziemā jutos labāk, jo nepanesu aukstumu un salīdzinot ar šejienes ziemu, laiks ir citādāks. Turklāt, tie, kas padzīvojuši Anglijā, zina, ka stereotips par mūžam lietaino un drēgno valsti vairs neatbilst patiesībai. Apmēram trīs reizes nedēļā arī ziemā Londonā spīd saulīte.

– Vēl joprojām Latvijā ir ziemas sezona, gaisa temperatūra mainās, saaukstēšanas un gripas saslimšana arvien turpinās, kādi ir tavi Top ieteikumi izturīgas imunitātes sekmēšanai?
Ķiploki – vislētākais un pieejamākais līdzeklis. Viennozīmīgi Latvijā audzis. Regulāri ķiploka daiviņu dienā. Pirms grāmatas prezentācijas, biju saaukstējusies un iepriekšējā vakarā apēdu veselu ķiploka galviņu. Protams, nevajag pārforsēt, bet ieklausīties sevī. Nekarsēt, izspiest svaigu, pagaidīt minūtes desmit, lai gaisā aktivizējas aktīvās vielas un tās labāk uzsūktos organismā. Ehinācijas tēja. Nevajag lietot sintētiskos pulverīšus. Ingvera, citrona un medus dzēriens, kas jādzer nevis, kad jau ir slikti, bet katru otro dienu profilaksei. Jālieto labvēlīgās baktērijas, jo mūsu imunitāte par 85% atrodas gremošanas traktā. Tāpēc vajag spēcināt visu gremošanu ar labvēlīgajām baktērijām. Tas nebūs tik daudz no kefīra un jogurta, bet labāk lietot skābētus kāpostus. Galvenais, lai tur nav pievienots etiķis. Imunitāti spēcina arī regulāras fiziskās aktivitātes un badošanās (ar vienu reizi nedēļā būs gana labi!).

– Etiķis netiek ieteikts, piemēram, pēc PH uztura principiem. Vai esi arī šo uztura pieeju pamēģinājusi?
Ābolu etiķi es ieteiktu, bet parasto nelietoju. Attiecībā uz PH uzturu man ir savs redzējums. Agrāk tam akli ticēju, bet kaut kas pamainījās. Esmu to piekopusi kādu brīdi, bet viss, ko pamatā iesaka PH uztura principi, ir palielināt dārzeņu, sevišķi zaļo dārzeņu īpatsvaru uzturā. Un visas diētas, kas piekopj šo praksi, pēkšņi strādā, jo to pamatā ir dārzeņi, kas pilni ar antioksidantiem, vitamīniem un minerālvielām.

– Interesants tavā grāmatā likās augu salīdzinājums ar cilvēku orgāniem, sevišķi par avokado un sievietes dzemdi. Tādējādi apzīmējot to, kā sievietēm ieteicamu produktu – ādai, hormonālajai sistēmai utml.
To tekstu par avokado es gribēju dabūt grāmatā un arī dabūju, lai gan redaktori un korektori to teikumu regulāri mainīja vai ņēma ārā. Bet es uzstāju, lai to teikumu ieliktu tieši tā, kā biju uzrakstījusi, jo man tas likās gana interesanti un svarīgi. Klasiskie piemēri ir par valriekstiem, kuri izskatās, kā smadzenes (jo ir bagāts omega-3 avots, tādējādi atbalstot mūsu kognitīvās funkcijas) un, piemēram, burkāni, kuri šķērsgriezumā atgādina acs varavīksneni (burkānos esošie karotīni atbild par acu veselību). Šādu piemēru dabā netrūkst – tomāti pasargā sirdi tajos esošā antioksidanta likopēna dēļ, un jāatzīst, ka tomātu pārgriežot uz pusēm, tas tiešām atgādina sirds kambarus; vīģes savukārt atbild par vīriešu auglību un seksuālo dziņu – ja ieskatāmies svaigu vīģu mīkstumos – tiešām varam saskatīt mazus nelielus diedziņus, kuri atgādina spermatozoīdus. Var jau samulst un vīģes turpmāk neēst, bet tāda tā daba ir – tā mūs māca, burtiski parādot priekšā.

– Tās ir norādošas un ikdienišķas lietas, par ko neaizdomājamies. Padomi par sadzīviskām lietām, ko esi iekļāvusi savā grāmatā, piemēram, par augļu attīrīšanu ar sodas ūdeni, ieteikumu nelietot foliju skābiem produktiem un citi, ik pa laikam medijos parādās. Vai tu vari minēt, kas šobrīd ir aktuāls no tāda veida padomiem?
Šī laikam varētu būt vēl viena nākošā grāmata: Nelietojiet to… Jo žurnālos šie padomi parādās, bet bieži vien ļoti virspusēji. Manuprāt, plaša un arvien aktuāla tēma ir ikdienā ierastais materiāls – plastmasa. Tik vienkārši. Nepirkt produktus plastmasas iepakojumos, nedzert ūdeni no plastmasas pudelēm. (Parāda savu stikla ūdens pudeli – aut.) No pārtikas uzglabāšanas viedokļa stikls ir vislabākais. Ir jau BPA- free (BPA – bisfenols, viela, ko lieto plastmasas ražošanā. Konstatēts, ka tā izraisa dažāda veida veselības traucējumus – aut.) un Tupperware trauki, kas nesatur BPA. Protams, kategorisks – nē!, mikroviļņu krāsns izmantošanai. Tāpat es neieteiktu lietot produktus, kas ir metāla bundžās, un būtībā nelietot neko, kas ir jau iepriekš pagatavots – mērces, dresingi, zupas, gatavi rīsi ar dārzeņiem, ātri vārāmie produkti. Mums ir jāatgriežas pie īsta ēdiena, nevis kartona kastes brokastu pārslām!

Dalīties.

7 komentāru

  1. Mana pieredze ir ļoti līdzīga. Esmu tikusi galā ar daudzām smagām veselības problēmām. Mans ceļš bija joga un citas garīgas mācības. Tagad man ir iespēja ne tikai nodot „gudrības” no grāmatas, bet arī savu personīgo pieredzi, lai palīdzētu arī citiem sakārtot sevi, atbalsīt un nenokārt galvu grūtās situācijās. <br>Runājot par rietumu medicīnu- nevienam nav izdevīgi, ka Jūs esat veseli, brīvi un domājiet ar savu galvu. <br>

  2. Biju ļoti priecīga izlasot šo rakstu un vēl tagad priecājos. Esmu pateicīga par to, ka Ance dalās, dod iedvesmu un parāda, ka viss ir iespējams un ceļu ir daudz. Paldies!!!

Atstāt Ziņu