Vārda dienu svin: Vineta, Oļegs

Viņa atkal un atkal atgriežas Indijā

Pinterest LinkedIn Tumblr +

lma Bērziņa jau daudzus gadus vairs nedzīvo Latvijā. Divi gadi pavadīti Grieķijā, 3 gadi Holandē, un pus gads Portugālē. Tam visam pa vidu, vēl tiek daudz ceļots…un ik pa laikam būts Indijā. Šobrīd Alma ir Indijā jau trešo reizi un grasās tur palikt uz ilgāku laiku. Tāda nu ir viņas dzīve!


Uz Indiju ar vairākiem pārtraukumiem
Pirmo reizi Indijā biju pirms sešiem gadiem un pavadīju te divus mēnešus. Tad, pēc diviem gadiem atkal atbraucu uz diviem mēnešiem. Nu esmu šeit jau trešo reizi, un nolēmu izmantot visu laiku, ko vīza atļauj. Pirmajā reizē braucu šeit kopā ar meditāciju grupu. Apskatīju “tūristiskākās” vietas, bet ceļojuma mērķis bija ašrami (meditāciju centri). Otrajā reizē mēnesi dzīvoju Bangalorē, Ajurvedas profesoru ģimenē un izbaudīju Pancha Karma, un otru mēnesi pavadīju atkal ašramā.
Pēc tam, ilgāku laiku pavadīju Holandē un Portugālē, kur daudz un smagi strādāju, tādēļ nolēmu atkal doties uz Indiju atgūt iekšējo mieru, atpūsties, izklaidēties un meklēt iespējas, kā sevi izglītot un garīgi pilnveidot.

Tiekos ar draugiem un gatavojos stāties jogas institūtā
Atbraucu uz šejieni bez gandrīz nekādiem plāniem, tikai aptuvenām idejām. Mans ļoti tuvs draugs tikko apprecējās, tāpēc man bija iespēja pabūt skaistās, četru dienu garās sikhu kāzās. Tā bija fantastiska pieredze!
Tā sagadījies, ka mani tuvākie draugi ir Eiropā dzīvojoši indieši un tieši tagad viņi apciemo savas ģimenes šeit. Pašlaik iepazīstos ar viņu ģimenēm, draugiem un paziņām. Eju uz izrādēm, šoviem, koncertiem, tirgiem, kā arī ceļoju. Bieži laiku pavadu vienkārši mācoties, lasot grāmatas un meditējot. Došos arī, piemēram, uz Dalailama konferenci. Sens draugs, pie kā pašlaik dzīvoju ( New Delhi) ir fitnesa treneris, tad nu izmantoju arī pakalpojumus viņa darba vietā.
Jau nākamnedēļ došos uz dienvid Indiju, kur ašramā nodošos jogai un meditācijai. Tur pavadīšu divus mēnešus un pēc tam braukšu atpakaļ uz New Delhi. Īrēšu dzīvoklīti, jo atradu ļoti jaukus meditācijas/pranajamas kursus, kā arī sākšu kārtot dokumentus, lai stātos Yogas institūtā. Tā būs gadu gara programma un domāju, būs interesanti.

Zemākajās kastās joprojām tiek nogalināts jaundzimušais, ja tā ir meitenīte.

Cilvēki šeit ir dažādi
Vienmēr cenšos būt kopā ar kādu no saviem vietējiem draugiem, jo vidusmēra indietis balto cilvēku redz kā naudas maisu, un viņam kā Donalda Daka multenē, gar acīm sāk skriet dolāriņi. Viss, kas viņu interesē ir kā izkrāpt naudu. Man kā baltajai sievietei viss maksās dubultā, ar taksi mani vedīs līkumu līkumus, bērni tiks sūtīti pie manis, lai prasa man naudiņu. Esmu šeit loti uzmanīga, negribu ar neko riskēt. Ja ko pērku, iepriekš noskaidroju cik tas maksā, ja kur braucu, noskaidroju cik tas aizņem laiku un cik tas maksās. Pēc tumsas iestāšanās viena nekad neizeju uz ielās. Vienmēr kādam pasaku, kur es dodos un kad būšu atpakaļ. Cenšos aprast ar nepārtrauktu indiešu uzmanību. Viņi nekautrējas tiešā skatīties virsū, acis nepamirkšķinot. Izejot uz ielas, sajūta ir kā Holivudas zvaigznei. Cilvēki stājas rindā, lai fotografētos un prasa autogrāfus. Sākumā tas ir jautri, bet ar laiku no tā arī nogurst.

Cilvēki šeit ir ļoti dažādi. Šeit diezgan izteikti darbojas kastu sistēma. Piemēram, vēl vakar, pārskatot universitātes iestāšanās noteikumus, bija rakstīts, ka priekšroka tiks dota augstākajām kastām.
“Mani indieši” visu laiku mani pieskata, lai man viss būtu labi, un joprojām man palīdz iedzīvoties.

Indieši ir ļoti draudzīgi, sirsnīgi, izpalīdzīgi, mīloši un man viņi ļoti patīk. Bet…kā jau teicu, cilvēki te ir dažādi un tā ir tikai daļa indiešu, otra daļa ir lieli krāpnieki un šausmīgi cilvēki. Zemākajās kastās joprojām tiek nogalināts jaundzimušais, ja tā ir meitenīte. Tāpēc bieži, braucot cauri “bomžu” rajoniem, sievietes un meitenes vispār nemana. Un, ja bērniņš ir puisītis, viņu sakropļo tuvu nāvei, bet nomirt neļauj. Burtiski salauž visus kauliņus un padara bērniņu kā monstru, lai paaugoties viņš varētu „ienesīgāk” ubagot no tūristiem. Tas ir vienkārši briesmīgi.

Izpratne par laulībām pilnīgi atšķirīga no mūsējās
Dzīvot Indijā, tā ir māksla, kuru vēl tikai apgūstu. Ir daudzas lietas, kas man patīk indiešos un viņu kultūrā, un ir lietas, kas man ir grūti saprotamas. Man tik ļoti patīk noskatīties cik daudz siltuma un mīlestības ir viņu ģimenēs. Cik ļoti viņi viens par otru rūpējas, cik tuvi viņi ir. Tad liekas, ka Eiropas ģimenes, nemaz nav ģimenes, bet tikai paziņas, kas dzīvo zem viena jumta.
Man te blakus stāv grāmata, uz kuras aizmugures vāka rakstīts:
Love marriges around the world are simple:
Boy loves girl. Girl loves boy.They get married.
In India, there are a few more steps:
Boy loves girl. Girl loves boy.
Girl`s familly has to love boy. Boy`s has to love girl.
Girl`s familly has to love boy`s familly. Boy`s familly has to love girl`s familly.
Girl and boy still loves each other.
They get married.

Tas varbūt skan smieklīgi, bet tik tiešām tā šeit notiek. Man apkārt visu laiku ir ziepju operas, kas saistītas ar līgavu un līgavaiņu meklēšanu un kāzu organizēšanu. Kad ģimenē bērns ir precību gados (to nosaka vecāki), sākas lielā drāma. Ģimenes tiek vestas kopā, visi viens otru intervē, un bieži vien līgavai un līgavainim ir maza teikšana. Burtiskā nozīmē, bērni tiek izprecināti. “Mīlestība nāks pēc tam” laulības ir ļoti populāras joprojām. Arī pāris mani draugi tika izprecināti tieši šādi.

Viņas acis iepletās vēl lielākas, kad teicu, ka gadās arī tā, ka cilvēki apprecas pēc bērnu piedzimšanas.

Tikko kāzās, kurās biju, sapazinos ar drauga māsīcu, 21 gadu vecu meiteni, kas bija šokā, dzirdot manus stāstus, ka Eiropā pāris var dzīvot kopā, būdami neprecēti. Un viņas acis iepletās vēl lielākas, kad teicu, ka gadās arī tā, ka cilvēki apprecas pēc bērnu piedzimšanas. Tas viņai nebija saprotams. Un viņa bija pārsteigta, ka mēs paši varam izvēlēties ar ko precēties, bez vecāku piekrišanas. Savādi, ka var būt tik atšķirīgi uzskati. Taču, savādi man likās arī tas, ka viņa par to tā brīnījās, jo viņa nāk no bagātas, izglītotas ģimenes un ir redzējusi arī pietiekami Holivudas filmas… Laikam jau, kad kāds tev to pastāsta saviem vārdiem, ir no tās vides, kur tas reāli notiek, liek atkal par to brīnīties.

Indija ir kā cita planēta
Indija bija viens no manies bērnības sapņiem… Esmu ļoti, loti priecīga atkal būt te. Indija man vienmēr ir devusi mieru, un palīdzējusi sakārtot domas un dzīvi kopumā. Tā man ir vieta, kur atpūsties, priecāties un garīgi pilnveidoties.
Pirmie iespaidi par Indiju man bija pasakaini. Kā nekā – sapņu piepildījums! Kad pirmo reizi biju šeit, man tikko bija apritējuši 20 gadi.
Indija ir kā cita planēta. Ir vienkārši jāieņem viņu kārtība un tas, kāda tur ir dzīve. Piemēram, lai tiktu veikalā, jākāpj pāri govīm, jāatceras, ka kamielis uz ielas stūra nav draudzīgs. Vai, varbūt zilonis kaimiņu mājā būs neomā šodien, tāpēc labāk iet pa otru ielas pusi. Ir normāli, ka ir jāaiztaisa mājas logi, jo citādāk mērkaķu ģimene ieradīsies nelūgta un visas mantiņas tiks pārbīdītas, viss tiks pagaršots un drēbes tiks uzlaikotas. Un, protams, tās interesantākās lietas tiks paņemtas līdzi. Indijā ir jāiemācās izdzīvot un sadzīvot visās iespējamajās šo vārdu nozīmēs. Reizēm tas gan nemaz nav viegli.

Tā man ir vieta, kur atpūsties, priecāties un garīgi pilnveidoties.

Šeit esot, man mazliet pietrūkst svaigais gaiss, zilās debesis un tīrais ūdens. Gaiss Indijas pilsētās ir tik piesārņots, ka sauli nevar redzēt. Indietis var nodzīvot dzīvi, nevienu zvaigzni debesīs neredzot. Mākoņu te nav, tikai liels smogs. Jā, te ir arī briesmīga netīrība un nesakoptība. Indija ir viens liels bardaks. Bet, neskatoties uz to visu, es mīlu Indiju!

Dalīties.

4 komentāru

  1. Paldies! Man, kas taisas reiz aizbraukt uz Indiju, bija interesanti. Tikai parsteidza bilde, kur meitene ir ar tik atkailinatu topu. Zinaju, piemeram,ka Nepala, tas ir below <br><br><br> loti nepieklajigi. Vai ar tadu topu meitenei neskreja pakal bars interesentu visu laiku :)<br><br><br>

Atstāt Ziņu