Vārda dienu svin: Guntra, Ginters, Marianna

‘Vēl neesmu iekodies profesijas pīrāgā’: Jurģis Spulenieks

Pinterest LinkedIn Tumblr +

r taču lieliski jau skolas laikā zināt, ko gribi darīt, tad patiešām arī ar prieku to realizēt un, pēc tam vēl tikt novērtētam par paveikto. Tieši tā ir noticis ar Jurģi Spulenieku. Viņš nesen notikušajā ‘Spēlmaņu naktī’ saņēma balvu – gada jaunais skatuves mākslinieks par Edžiņa lomu izrādē “Indrāni” Latvijas Nacionālajā teātrī un lomām izrādē “Minga rēgi” “Teātrī TT”. 


Kāda ir tava laba rīta formula?
Esmu no tiem, kam noteikti labam rītam vajadzīgas brokastis, bez tām es jau pēc divām stundām jutīšos nelāgi. Brokastīs visbiežāk izvēlos kādu augli, auzu pārslu biezputru ar ievārījumu, vai musli ar jogurtu un parasti vēl kaut ko (kādu sviestmaizi, sieru ar zaļumiem utml.), dzeru cigoriņu, žeņšeņa dzērienu, zaļo vai melno tēju. 


Lietas, cilvēki vai vietas, kas Tevi iedvesmo?
Mani iedvesmo cilvēki, kas ir atbildīgi savā profesijā. Piemēram, manā profesijā tie ir Artūrs Skrastiņš, Vilis Daudziņš, Ināra Slucka un daudzi citi. Bet arī citu profesiju pārstāvji mani iedvesmo, nesen, piemēram, satiku puisi, kurš ar matemātikas palīdzību veido mākslu – apbrīnojami! No iedvesmojošām vietām varu nosaukt savas mājas Kuldīgā un saulrietu Zadaras promenādē, Horvātijā. 

Tavs pēdējā laika labākais atklājums?
Ksilofons – instruments ar intīmu un ļoti skaistu skaņu. To arī spēlēšu topošajā Nacionālā teātra izrādē “Jūtu tektonika”. 


Pabeidz teikumu: Sievietes pasaule ir…
… tāla galaktika, kuru vīrieši var saredzēt kā spīdīgu zvaigzni, bet nespēj līdz tai aizlidot (lasi – izprast).

Kā tu šajā tumšajā laikā ienes gaišumu un prieku?
Bieži sazvanoties ar saviem mīļajiem vai apciemojot draugus. Manā dzīvē siltumu un prieku ienes mani cilvēki, tādēļ arī prieks darīt darbu, kuru redz cilvēki, jo viņu prieks vai līdzpārdzīvojums arī silda. 

Pastāsti, kā sākās tavas attiecības ar teātri? Kādi bija pirmsākumi un kā nonāci Nacionālajā teātrī?
Mans stāsts ir diezgan garlaicīgs. Es negāju uz iestājeksāmeniem līdzi draugiem un, mani nepamudināja, kāds nejauši uz ielas sastapts aktieris. Patiesībā, jau no 8. klases zināju, ko gribu studēt. Tolaik gan nebija nojausmas par to, kā ir patiešām strādāt šo darbu un būt uz skatuves. Pēc vidusskolas beigšanas nebija uzņemšana aktieros, tādēļ gadu nomācījos JVLMA horeogrāfos, tur gan uz eksāmeniem aizgāju līdzi savai bērnības draudzenei un šeku reku, mani uzņēma. Tur pavadīju lielisku gadu, tomēr gribēju pamēģināt to, par ko jau sen domāju un iestājos aktieros. 

Ar Nacionālo teātri sadarbību sāku trešajā kursā, kad pēc izrādes “Kucēni”, mani uzrunāja režisors Vlads Nastavševs, kurš DirtyDealTeatro veidoja sadarbības projekta “Tests” izrādi “Dzin”, tā tas arī aizsākās.

Kā ir būt – aktierim? Ko tas tev nozīmē un ko tas no tevis prasa?
Prasi kaut ko vieglāku, jo es esmu tikai iesācējs un esmu tikai apostījis gaisu, nevis iekodies profesijas pīrāgā. Tas nozīmē pakārtot lielāko daļu dzīves izrādēm un to gatavošanai. Diemžēl, tas nozīmē arī privātās dzīves upurēšanu, bet visiem tā nav. Tā ir zona, kuru pagaidām apgūstu. 

Kā ir sastrādāties kopā ar jau pieredzējušiem kolēģiem, kā jūties viņu vidū un ko no viņiem esi iemācījies?
Mācos no viņu pieredzes un mēģinu viņus “atspirdzināt” ar to, ka esmu jaunāks par viņiem. Mācos no viņiem gan tiešas, gan netiešas lietas, piemēram, no viņu pieredzes cenšos radīt savus kritērijus, kā attiekties pret profesiju un savienot to ar ikdienu.

Tu saņēmi balvu – gada jaunais skatuves mākslinieks par Edžiņa lomu izrādē “Indrāni” Latvijas Nacionālajā teātrī un lomām izrādē “Minga rēgi” “Teātrī TT”. Kā tu pats jūties šajās lomās un, kā uztver šo savu titulu?
Smagi. Smaga balva no metāla un stikla:) Bet, ja godīgi, ceru, ka tas ir labs sākums tālākai izaugsmei. Jāteic, ka aktieri ir no daudz kā atkarīgi – režisori, atalgojums utml., bet ceru, ka apstākļi sakritīs tā, lai es varētu attīstīties uz augšu.

Dalīties.

Atstāt Ziņu