Nakts viesnīcā
Otro nakti Kairā Gunita plānoja pavadīt viesnīcā, ko viņai bija sarunājis Maikls. „Neuztraucies, tev nekas nebūs jāmaksā, man tur ir atlaides, un mana kompānija to nokārtos,” viņš iepriekš bija teicis. Gunita šim piedāvājumam toreiz piekrita un tagad kopā ar Ādamu bija ceļā uz viņas naktsmītni. Tur viņu gaidīja Maikls, lai pārrunātu nākamās dienas plānus un Jauno Gadu, ko Gunita…. pēc garajām sarunām un brālēnu ietekmes bija izvēlējusies pavadīt kopā ar jauniešiem. Savā prātā viņa joprojām cerēja uz kompromisu – piedāvāt Maiklam pievienoties Ādamam un Hosamam. Taču tas izklausījās nereāli. Maikls bija paredzējis arī nākamajā dienā kopīgi doties ekskursijās ar to pašu slovāku ģimeni, taču Gunita bija izlēmusi vairs nepievienoties pat tām. Šo lēmumu ietekmēja ne tikai piektā riteņa sajūta, bet arī tas, ka Ādams gada pēdējo dienu bija speciāli paņēmis brīvu, lai meitenei izrādītu Kairu. Viņai nācās to respektēt, vienlaicīgi apbēdinot Maiklu. Tagad tās būs divas sliktas ziņas, ko viņa grasījās mazajam vīriņam pavēstīt. Meitene jutās nedaudz nobijusies, apstājoties pie šikās viesnīcas durvīm. Viesnīcas, ko šis vīriņš bija viņai sarunājis.
Gunita iegāja iekšā, Ādamam sekojot nopakaļ. Puisis pats bija gribējis nākt līdzi, un arī Gunita vēlējās abus iepazīstināt. „Tu redzēsi, cik Maikls ir jauks,” viņa joprojām naivi cerēja, ka abi viņas draugi varētu sadraudzēties. Gunita sāka ar acīm meklēt vīreli oranžas krāsas krekliņā, taču, kaklu staipīdama un uz kājām neskatīdamās, paslīdēja uz glaunās, spīdīgi stiklotās grīdas, kas kā uz ledus nometa neveiklo slidotāju zemē. Kamēr Ādams centās Gunitu noķert, blīkšķis jau bija norībējis, un re – Maikls, kas bija aizslēpies aiz dīvāniem pagrieza galvu un tikko ienākušo viešņu pamanīja. Kopā ar Ādamu.
„Habibī, vai ar tevi viss kārtībā?” viņš steidzās pie meitenes, kas pamazām cēlās augšā.
„Jā, jā, viss kārtībā,” viņa teica, un, iestājoties mirkļa klusuma pauzei, saprata, ka puiši jāiepazīstina. „Maikl, lūk, šis ir Ādams.”
Gunita bija vēlējusies redzēt, kāda būs puišu reakcija, satiekoties. Vai viņi plēsīs vilnu? Kārtos attiecības? Strīdēsies? Taču viņa bija pārsteigta, redzot, ka nebija ne miņas no greizsirdības scēnām, kas slēpās abiem aiz muguras. Viņi sasveicinājās arābu valodā kā sen neredzējušies draugi.
Gunita negribēja uzreiz nošokēt Maiklu ar negaidītajām ziņām, tāpēc vispirms apjautājās par viņa klientiem. Maikls piekrita, ka ģimene bijusi ļoti iztapīga arī dienas otrajā pusē. Taču Gunitas neveiklo klātbūtni un Maikla melus viņi tā arī nepieminēja. Tad meitene ķērās pie lietas.
„Klau Maikl,” viņa bailīgi iesāka, „es tā domāju, ka… nepievienošos tev rītdienas ekskursijās… Ādams man iesaka apskatīt Azāra parku,” nu tas bija pateikts. Maikls mierīgi klausījās Gunitas teiktajā, skatīdamies te uz Gunitu, te Ādamu.
„Azāra parku? Vai tad tur ir ko redzēt?” Maikls bija pārsteigts.
„Jā, tur visiem ārzemniekiem ļoti patīk,” Ādams centās savu ideju aizstāvēt. Maikls vēl kādu brīdi bija nesaprašanā, taču savu vilšanos ilgāk neizrādīja.
„Kā vēlies, habibī,” viņš nepretojās, „tomēr es uzskatu, ka jāt ar zirgiem uz piramīdām un redzēt saulrietu tev būtu labāka iespēja, bet kā vēlies, es pieņemu tavu izvēli,” viņš to pateica ar nelielu nožēlu. Maikls nebija no cilvēkiem, kurš strīdētos un uzstātu uz savu – viņš pieņēma Gunitas izvēli, lai kāda tā būtu.
„Hmmm,” Gunita svārstījas, „varbūt tos zirgus mēs varam citreiz?” Viņai tik ļoti nepatika teikt nē, jo īpaši kādam, kas noorganizējis tik glaunu viesnīcu, kādam, kas radīja viņas pirmo lielisko iespaidu par Kairu un Ēģipti. Taču Maikla zirgi izskatījas skrien tikai vienreiz.
„Nu to es vairs nezinu,” viņš atklāti teica. „Klau, un kā tad ar Jauno Gadu? Kur mēs tiekamies?” viņš tūlīt pat jautāja. Jau atkal Gunita centās pārvarēt lielo neērtības kamolu, kas viņai traucēja brīvi runāt, un tad teica:
„Par Jauno Gadu… Ādams un viņa brālēns piedāvā doties uz Arabian nights, un es domāju… varbūt tu arī gribētu nākt ar mums? Tur būšot viss tradicionālā ēģiptiešu stilā un…”
„Bet habibī, rokkafē arī viss būs ēģiptiešu stilā, turklāt tur būs tūristi no citām valstīm, tev taču tas patīk, vai ne?” Maiklam šis bija vēl viens negaidīts trieciens. Viņš centās aizstāvēt savu ideju.
„Jā, tas gan, vienkārši es domāju…”
„Nē, nu viss ok, kā vēlies,” puisis ātri piekāpās. Patiesībā tas Gunitu kaitināja visvairāk – ne jau tāpēc, ka viņa varētu pārdomāt savu izvēli, ko bija jau izdarījusi, bet gan tāpēc, ka viņa nezināja, ko patiesībā Maikls par šādu Gunitas rīcību domā. Viņai likās, viņš nepasaka skaļi savu viedokli un varētu šo Gunitas rīcību pieminēt vēlāk ar ļaunu. Tas bija gluži pretēji Ādamam un Hosamam, kuri atklāti bija izrādījuši, ka vēlas, lai meitene ar viņiem svin Jauno Gadu un, ja viņa atteiktu, tas viņus aizvainotu. Viņi bija centušies viņu atlauzt kā cietu riekstu, līdz tas beidzot bija izdevies.
„Var jau būt, ka es tiešām jums varētu pievienoties vēlāk, bet, ja tu pārdomā, dod ziņu,” Maikls teica. „Bet tad gan Ādams nevar nākt, jo tur ieeja pa pāriem,” viņš uzsvēra. Pa pāriem? Šī bija pirmā reize, kad Maikls ko tādu pieminēja. Gunitai šāds variants galīgi nepatika. Viņa gribēja, lai svinēšana būtu draugu bariņā, nevis pa pāriem. Tātad Maikls jau bija sapārojis sevi ar mani? Gunitu tas nedaudz pārsteidza.
„Labi, tad mēs esam visu izrunājuši?” Maikls jautāja. „Es gribēju tevi uzvest augšā un parādīt tavu istabu.”
„Jā, labi,” Gunita ātri atvadījās no Ādama, sarunāja tikšanos nākamajā dienā un sekoja savam pavadonim uz liftu. Viņi bija tikko iekāpuši braucamajā, kad mierīgais Maikls, kas tikko bija sēdējis viesnīcā uz dīvāniem un piekritis Gunitas jaunajiem plāniem, tagad parādīja savu īsto attieksmi. Protams, Ādama klātbūtne bija pie vainas, lai to neparādītu uzreiz.
„Klausies, Gunita, es negribu jaukties tavā privātajā dzīvē, bet es tev ieteiktu uzmanīties no tā Ādama,” viņš meiteni piekodināja, abiem dodoties uz viesnīcas numuru.
„Kāpēc? Viņš man tiešām ir daudz palīdzējis šeit Kairā,” Gunita centās draugu aizstāvēt.
„Kas viņš ir? Vai viņš vispār kaut kur strādā? Caurām dienām sēž onlainā? Vai tad tas ir darbs?”
„Jā, viņš strādā, bet viņam neesot tai darbā ko darīt, tāpēc ir onlainā,” Gunita atbildēja.
„Tas taču nav darbs!” Maikls noteikti sprieda, salīdzinot ar savu nodarbošanos, it kā nožēlodams: kamēr viņš skrējis ar tūristiem pa piramīdām, kāds puisis no interneta nocēlis viņa izredzēto. „Un par to angļu valodu – nu tas galīgi nav britu akcents,” Maikls izskatījās ķērās pie katra salmiņa, lai nomelnotu savu konkurentu, un Gunitai tas nepatika. „Es tev ieteiktu uzmanīties, viņš nav kristietis kā es, tu nezini, ko no viņa sagaidīt,” Maikls bija ķēries arī pie reliģijas. Lielākā daļa iedzīvotāju Ēģiptē bija musulmaņi, taču apmēram 10% bija kristieši, un Maikls bija viens no tiem. Gunita neko neteica. Viņai nepatika šī saruna, dilemma un divcīņa. Viņa tikai māja ar galvu un izrādīja, ka klausās. Strīda karstumā Gunita nebija pamanījusi, kā abi iegāja viesnīcas istabā. Tur bija divas gultas, uz vienas no tām Maikls bija atstājis savu somu, kuru tagad gribēja atvērt. Ieraugot Maikla mantas, Gunitai neviļus radās jautājums:
„Maikl, vai tu arī šonakt te paliksi?” Meitene domāja, ka puisis noteikti ieekonomējis šādā veidā. Galu galā – kas tur slikts, ja abi paliek vienā numurā, bet atsevišķās gultās? Dažādos jauniešu pasākumos Eiropā Gunita to bija darījusi regulāri.
„Hmm…vispār jā,” viņš to pateica kā momentā apsvērtu un tikko pieņemtu lēmumu. Gunita saprata, ka ar savu jautājumu bija viņu tikai iedrošinājusi. „Jā, es palikšu. Es taču esmu kristietis, man nav problēmu,” viņš apstiprināja.
„Nu ok,” arī Gunitai nebija iebildumu. Turklāt viņa ticēja, ka Maikls neko ļaunu viņai nenodarīs.
„Bet Gunita, es tev saku vēlreiz – uzmanies no tā Ādama,” viņš turpināja izgāzt savas dusmas, jūtot, ka šajā divcīņā pamazām zaudē.
„Jā, protams, es uzmanīšos,” Gunita pieklājīgi atbildēja, taču domāja pavisam ko citu: es pati pieņemšu lēmumus un uzmanīšos no tā, ko uzskatīšu par bīstamu. Gunitai nepavisam nepatika Maikla argumenti. Tie skaidri liecināja par greizsirdību, tajos nebija nekādas objektivitātes. Ja vēl viņš būtu pārmetis par viņas izdarīto Jaunā Gada izvēli, taču nē – viņš tikai kritizēja Ādamu, viņa reliģiju, darbu, raksturu, nemaz neiepazīstot šo cilvēku, bet runājot vispārīgi. Viņš turpināja runāt un runāt, apgūlies gultā un skatīdamies griestos. Gunitai tas aizvien vairāk nepatika. Tāpēc, izdzirdot zvana signālu, viņa uz mirkli sapriecājās, jo tas bija labs iemesls, lai izietu no telpas ārā un vairs neklausītos Maikla runās par to, cik Ādams ir bīstams. Taču Gunita nenojauta, ka zvana otrā galā viņu gaidīja tāds pats iekarsis vērsis – Ādams.
„Jā?” Gunita pacēla klausuli, tiklīdz bija izskrējusi gaitenī.
„Vai tu tagad esi viena? Vai Maikls aizbrauca?” arī Ādamam izskatījās šī bija galvenā rūpe, un tā bija Gunitas vaina vienmēr būt godīgai.
„Nē, viņš te arī paliks,” Gunita atbildēja uz to, kā kaut ko normālu. Viņa joprojām nebija līdz galam integrējusies šajā vīriešu sabiedrībā.
„Ko? Vai tu esi traka? Vai tas ir tas, ko jūs abi klusībā bijāt plānojuši – nakti pavadīt kopā?” Ādama balss pēkšņi pārvērtās līdz nepazīšanai – viņš neapmierinātībā kliedza uz meiteni.
„Kas noticis?” Gunita nobijās. „Mēs neko nebijām plānojuši. Es nesaprotu, kāpēc tu te saskati problēmu?”
„Vai tu vispār maz zini, ka Ēģipē tas ir aizliegts ar likumu gulēt kopā viesnīcā, ja neesat precējušies? Vai tu to zināji?”
„Nē,” Gunita godīgi atbildēja. „Bet kāpēc tad Maikls man to neteica?” viņa nespēja noticēt, ka ir šāds likums, jo vai tad Maikls riskētu? Tomēr Ādamam bija taisnība – likums bija, vien Gunita par to tai brīdī nezināja.
„Tāpēc, ka tas tavs Maikls grib tevi izmantot! Bet es viņam varētu tagad mierīgi sataisīt problēmas, aizejot uz policiju un to izstāstot,” viņš turpināja. „Un vēl – es nebiju domājusi, ka tu esi tāda, ka tu tik viegli viņam padosies,” viņš asi piebilda. „Tad tāpēc jūs abi kopā aizgājāt uz liftu, vai ne? Es tiešām nebiju no tevis to gaidījis.”
„Ādam! Nav tā, kā tu domā! Es neesmu viņam padevusies, viņš te vienkārši paliek, un mēs guļam atsevišķās gultās, un tici man – viņš neko man nenodarīs. Es taču tad to izstāstītu Mahmuda Alī kungam,” Gunita pastāvēja uz savu.
„Kāda tam būs nozīme? Tu nepazīsti ēģiptiešus. Viņš ir tagad un ar tevi un izmantos situāciju. Es taču redzēju, kādām acīm viņš uz tevi skatās. Kā tu vari būt tik stulba?” Ādams turpināja bļaut.
„Vai tu reiz nomierināsies? Es pazīstu Maiklu, viņš nav tāds, kā tu domā. Kāpēc tu man neuzticies?”
„Es neuzticos viņam!” Ādams protestēja. „Es nespēšu tagad visu nakti gulēt! Es baidos par tevi,” puiša balss palika klusāka, un tajā bija jūtamas bailes.
„Nebaidies, nekas nenotiks, un rīt mēs tiekamies, un viss būs kārtībā!” Gunita centās beigt sarunu.
„Kā tu tā varēji?” Ādams vēl joprojām pārdzīvoja.
„Labi, man tagad tiešām jāiet, viss būs kārtībā. Atā!” un meitene nolika klausuli. Viņa vairs nespēja ilgāk klausīties šajās runās. Viņa bija apjukusi un dusmīga uz abiem puišiem. Vai tiešām no šāda sīkuma, kāds viņai tas likās, ir jātaisa tādas problēmas? Viņi bija gatavi viens otru apēst bez sāls. Viņu tas tik ļoti nogurdināja – mūžīgās ķildas un kašķēšanas, un viss tikai greizsirdības dēļ. Turklāt tā bija lieka greizsirdība – viņa bija darījusi zināmu abiem, ka neko vairāk par draudzību nevēlas. Taču viņi plēsās kā ērgļi, lai dabūtu eksotisko meiteni no ziemeļiem kaut vai tikai blakus pie sāniem.
Gunita iegāja atpakaļ istabā, kur Maikls gulēja kā līdz šim.
„Nu re, un tagad viņš tev zvanīja, lai tevi uzmanītu. Es tev teicu, ka tas Ādams nav normāls,” šie vārdi Gunitas ausīm vienaldzīgi paskrēja garām. Viņai vairs nebija spēka uztvert greizsirdības scēnas. Viņai bija apnikuši ķīviņi, kuriem viņa neredzēja jēgu, tāpēc meitene izlēma vairs neielaisties nekādās diskusijās ar Maiklu. Viņa pēkšņi sajutās tik emocionāli nogurusi, ka nevēlējās neko citu kā iekrist savā gultā un izgulēties.
„Es esmu nogurusi, iešu gulēt,” tas bija vienīgais, ko viņa pateica Maiklam. Paķērusi savas nakts drēbes, viņa aši ieskrēja vannas istabā, pārģērbās un tad ielīda mīkstajā gultā zem biezās segas. Dažas sekundes, un viņa iemiga, cerot, ka miegs būs stiprāks par tiem strīdiem un argumentiem, bļaušanu un neapmierinātību, kas viņas prātā maisījās. Un tā tas arī bija. Ausa jauna diena ne tikai ar saules gaismu Gunitas viesnīcas istabiņas logā, bet, izrādās – arī Maikla uz nakti atstāto naktslampiņas gaismu. Puisis vēl saldi gulēja, bet meitene izlīda no gultas, ātri iegāja dušā, paķēra mantas un prom bija. Lai ar Ādamu aizvadītu pēdējo Vecā gada dienu.
