Vārda dienu svin: Miķelis, Mikus, Miks, Mihails

Trīs tases Ēģiptes: XXXIII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Vai šis ir realitātes šovs?

Brokastis nāca ar šokējošiem jaunumiem no Mahmuda Alī kunga.

„Mums  pēc divām nedēļām jāievācas ēkā, ko ceļ netālu no hoteļa!” Olga paziņoja iepriekšējā vakarā uzzināto.

„Ko?” Leons teju aizrijās ar tomāta šķēli. Arī pārējie brīnījās. Visi šo ēku bija redzējuši un zināja, ka tur nav ne logu, ne durvju, ne flīžu, tā bija vienkārša konstrukcija, kur darbam jāilgst vēl vismaz pusgadu, lai kāds to varētu saukt par apdzīvojamu ēku.

„Vai šis ir kāds realitātes šovs? Vai viņš ar mums spēlējas?” Leons savu sašutumu izrādīja visskaļāk.

„He, tiešām tā kā šovā. Olga, kur ir kameras?” Renāte to uztvēra nedaudz mierīgāk.

„Jā, un es būtu tā filmētāja,” Olga atjokoja pretī.

„Bet es nopietni,” Leons uzstāja. „Mums pat vēl formas darbam nav izsniegtas, es vienkārši nesaprotu Mahmuda Alī domu gājienu – kāpēc mēs nevaram dzīvot te, kāpēc mums jāievācas necivilizētos apstākļos?” viņš izbrīnā jautāja.

„Es arī nezinu, viņam ir ieceres šajā mājā ko citu darīt, tak zināt Mahmudu – katru dienu jauna ideja,” viņa teica.

„Vai viņš pats to ēku vispār ir redzējis, kur mums jāievācas? Tur tak katrs pateiks, ka darbs ir vismaz mēnešiem trim kā minimums,” Madis loģiski domāja.

„Man šķiet, viņš neko nav redzējis, tikai nokomandē savus strādniekus, kam jābūt izdarītam, bet, protams, viņi strādā ēģiptiešu tempā,” Olga skaidroja.

„Klau, man tiešām liekas, ka ar mums te spēlējas. Kā tādiem alvas zaldātiņiem. Ieliek tur, pārvieto citur,” Leons izsecināja, uz ko Madis pasmaidīja. „Nopietni, tā nav Madi? Ko tu par visu šo saki?” viņš pagriezās uz Mada pusi.

„Vecais ir īsts mākslinieks, bet ko var zināt, ko viņš pēc divām nedēļām domās, varbūt jau kur citur būs jāievācas. Te tak jādzīvo dienu pa dienai. Viņa lēmumi ir neizdibināmi, un mums tos neietekmēt,” Madis spriedelēja.

Tas bija tik dīvaini, Gunita pie sevis domāja, atcerēdamās, ko viņai bija teicis Ādams. Viņš zināja, ka te notiek dīvainas lietas. Viņš to bija dzirdējis arī no Pītera. Gunitai pēkšņi gribējās aprunāties ar Ādamu – ne to kautro, nepārliecināto puisi, kas bija vēlējies no viņas ko vairāk kā tikai draudzību, bet to otru – Ādamu, ar kuru viņa vienmēr sarakstījās, stāstīja par savām bažām, par jaunumiem ciematā, kurš palīdzēja ar Ēģiptes kultūras un cilvēku izzināšanu. Viņa nespēja salikt kopā šos divus tēlus, kas katrs bija citādāks, pret katru no tiem viņai bija citādākas izjūtas.

Gunitas datora ekrānā iegrimušo skatu pārtrauca zils kvadrātiņš, kas izleca no labā stūra. „Ādams tikko pierakstījās Mesendžerī,” viņai teica dators. Gunita uz mirkli nobijās, nezinādama, kur likties. Gribēja, vai zem galda slēpties. Pat, ja tas bija tikai datora ekrāns, viņai likās, ka Ādams viņu redz, tāpat kā tagad viņa redz viņu. Dators viņai pēkšņi rādījās kā spogulis. Likās tik muļķīgi to ignorēt. Tas būtu kā paiet garām pazīstamam cilvēkam, tā arī nesasveicinoties.

„Sveika,” Ādams uzsāka sarunu pirmais, iekopējot mesendžerī youtube linku uz Blue dziesmu Sorry seems to be the hardest word. Gunita atvēra. Meinstrīms. Bija viņas pirmā doma. Protams, mūzikas gaumes mums nesakrīt.

„Šo dziesmu es klausījās nonstopā 5 stundas, braucot mājās no tava ciemata,” viņš piebilda.

„Mm,” Gunita nezināja, ko īsti atbildēt. „Vai tev viss bija kārtībā ar braucienu?” viņa izvēlējās mainīt tēmu. Viņi pat nebija sazvanījušies viņa garā ceļojuma laikā. Šī bija pirmā reize, kad viņi runāja pēc Ādama aizbraukšanas no ciemata.

„Jā, viss kārtībā,” viņš atbildēja un pēc nelielas pauzes turpināja. „Klau, es zinu, ka tu negribi nekādas attiecības… un es to pieņemu un vienmēr tevi gaidīšu, ja tu mainīsi savu viedokli, bet es gribētu, lai mēs būtu draugi… mūžīgi,” viņš bailīgi gaidīja. Gunita jutās tik atvieglota, ka viņš to pateica. Draugi. Tieši tā! Labākie draugi Ēģiptē! To viņa bija vēlējusies.

„Jā, protams. Mēs būsim ļoti labi draugi.”

„Lai gan man ļoti sāp,” viņš turpināja, iespējams, cerot, ka Gunita pārdomās.

„Piedod…”

„Gan jau… Kad tu brauksi uz Kairu?” viņš jautāja.

„Nezinu, Olga vēl nav ar Maiklu noskaidrojusi par vīzām, cerams, rīt pateiks datumu.”

„Būtu jauki tevi satikt,” viņš piebilda.

„Tad redzēs.”

„Kur tu domā palikt, kad būs Kairā?”

„Maikls teica, ka to nokārtos.”

„Ja nu kas, tu vari palikt pie manis.”

„Ok, paldies, paturēšu to prātā.”

„Kas jauns ciematā?” viņš iesāka tēmu, par ko Gunita tik ļoti bija gribējusi ar viņu runāt. Viņa izstāstīja jaunumus, ko viņi uzzinājuši no Mahmuda Alī. Ādamā atgriezās tās pašas raizes, kas toreiz, viņiem runājot ciematā. Meitene atviegloti uzelpoja – viņas vecais draugs un sarunu biedrs bija atpakaļ.

„Mani tiešām šis viss sāk interesēt. Jau no paša sākuma tas man likās aizdomīgi. Kā tur tuksneša vidū var būt tūrisma bāze? Ārzemju tūristi tur nekad nebrauks, bet ēģiptieši – tikai vasarā,” viņš bija pārliecināts. „Starp citu, atsūti man savu CV, es centīšos atrast tev labāku darbu. Tu neesi pelnījusi tur dzīvot un strādāt kopā ar Olgu un Mahmudu Alī,” viņš piebilda.

Jau atkal Ādams bija tik jauks pret Gunitu. Viņai pat kļuva žēl, ka nespēj viņam dot ko vairāk. Taču Gunita zināja, ka tā būs labāk – viņiem abiem tā būs labāk, ja paliks tikai draugi. Ļoti labi draugi.

„Bet kā ar manu līgumu uz gadu?” viņa pēkšņi atcerējās, ka diez vai tik viegli izdotos tikt prom no Mahmuda Alī ķetnām.

„Es to apskatījos, tur nav teikts, kāds sods pienākas līguma laušanas gadījumā. Par to nekas tur nav minēts. Vienīgais – vai tu neesi no viņa ņēmusi naudu?”

Nauda! 300 dolāri! Gunita atcerējās. Viņa nedrīkstēja atzīties Ādamam, ka pieņēmusi Mahmuda Alī dāvanu, kā viņš to bija toreiz nosaucis.

„Nē,” Gunita meloja, „neesmu neko ņēmusi.”

„Vai esi pārliecināta?” viņš pārjautāja, it kā zinādams, ka meitene melo.

„Jā… vienīgi to naudu, ko viņš toreiz visiem piešķīra dokumentu kārtošanai… to es, protams, ņēmu,” kaut kas bija jāatbild, Gunita juta. Bija grūti melot.

„Tad nevajadzētu būt problēmām, citādi viņš varētu pieprasīt naudu atpakaļ, ja tu būtu ņēmusi,” viņš katram gadījumam pateica otru variantu. To, kas patiesībā attiecās uz Gunitu. Te tev nu bija dāvana, kā viņš to toreiz pasniedza. Re, kā iegrābies, meitenīt! Gunita sevi pieķēra nedarbā. Nauda Mahmudam bija kā groži, kuros viņš tevi turēja, un pati vien tu biji sev tos 300 dolāru grožus aplikusi. Gunita zināja, ka agrāk vai vēlāk naudu viņam atdos – jau toreiz viņa to uzskatīja par aizņēmumu. Bet no decembra algas vēl nesanāks. Bija noteikti jānostrādā vēl kāds mēnesis, divi, un uzreiz jau tāpat neizdosies atrast darbu Kairā. Cik labi, ka man blakus ir Ādams, kurš vēlas palīdzēt! Viņa sevi mierināja. Palīdzēt vai dabūt uz Kairu?

Dalīties.

Atstāt Ziņu