Vārda dienu svin: Kārlis, Spodris

Trīs tases Ēģiptes: XX daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tu nu Latgaļas?

Kad angļu valodas nodarbība beidzās, un Gunita piesēdās pie datora, viņu uzrunāja Leons. Nabaga vīrs bija ne pa jokam pārskaities uz Mahmudu Alī. Pat, ja viņš varēja lepoties, ka priekšniekam patīk, viņam par to nācās tagad maksāt – pieņemt lēmumus, uzņemties lieku atbildību, netikt skaidrībā par saviem apsarga darba pienākumiem. Un to visu par nepietiekamu ēdienu.

„Ja vēl būtu ciematā kāds veikals, varētu aiziet un ko nopirkt, bet te tak nekā nav,” viņš Gunitai sūdzējās. „Te mēs esam kā uz vientuļas salas,” viņš salīdzināja. „Varētu tā kā kādreiz Latvijā – lepni atbraukt autolauka!” viņš iesmējās, un Gunita nopriecājās, jo vismaz humoru izjūtu vīrs vēl nebija zaudējis.

„Varbūt tad uzrakstām tagad to ziņojumu Mahmudam Alī par Emmu?” Leons atcerējās priekšnieka pavēli. Lai kāda tā būtu, viņš bija atbildīgs un gribēja prasīto izpildīt.

„Neko daudz jau es tur nevaru izlemt. Uzraksti, ka, sazinoties ar aviokompāniju, mēs naudu atpakaļ dabūt nevaram, un es ierosinu šo lietu izbeigt, paredzot soda sankcijas tiem, kas brauks nākamie un izrīkosies tāpat,” viņš glauni izstāstīja. „Nu bet nepiekrīti? Ko citu es tur varu teikt!”

„Jā, būs labi,” Gunita pārbaudīja tekstu un uzlika dokumentu printēties.

„Lai tad rīt Olga nes viņam!” Leons atteica. Tad viņš no kabatas izvilka šokolādes gabaliņu un uzlika Gunitai uz galda. „Re, tas par darbiņu. Tikai nerādi nevienam! Ātri bāz mutē,” viņš piekodināja. „Es tak šito Prāgā nopirku, kamēr mēs lidmašīnu gaidījām.”

„Vai, paldies,” Gunita aši apēda mazo gabaliņu.

„Bet briesmīgi, Gunita,” viņš nopietni teica, „tu tak tur pie galda neko neēd, visu man atdod!”

„Man negaršo tas ēdiens, bet ir ok – ja ir maize, tad man pietiek,” Gunita viņam atbildēja.

„Kas vēl zina, kā būs tālāk. Jāmēģina sarunāt, ka mūs kādreiz uz to Aleksandriju aizved,” viņš teica.

„Mēs jau drīz brauksim. Tas ir tas brauciens, ko Olga organizē,” Gunita atcerējās.

„Jā, jums labi, jaunajiem jau vajag – tikt ārā, izvēdināt smadzenes! Man, zini, pēc tās dienas Kairā un pilsētas drūzmas, te ir pati paradīze – jūra, saule, i neko vairāk nevajag!” Ar vidi viņš izklausījās apmierināts.

„Un kā ar darbu? Ir kaut kāda lielāka skaidrība?”Gunita jautāja.

„Vēl gaidām tās formas, bijām pie Muhameda izvēlēties paraugus. Apsargāt vēl nav ko. Olga arī neko vairāk nevar pastāstīt.”

„Es Olgu nesaprotu. Neesi pamanījis, cik viņa pret mani ir rupja? Visu laiku kliedz. Mums jāstrādā kopā, bet viņa tik uzkliedz: tagad netraucē mani!” Gunita beidzot juta, ka ir kāds, ar ko var atklāti parunāties. Turklāt ne tikai parunāties, bet zināt, ka tas nenonāks citu ausīs, kā ļoti bieži nonāca liela daļa informācijas. Dažkārt tā vienkārši rotēja pa apli, līdz bija apstaigājusi katru 123. villas iedzīvotāju.

„Viņa taču nav inteliģenta. Viņa tevi vienkārši apskauž. Kas viņa ir? Izbijusi veikalniece, un tagad grib būt mums visiem priekšniece, lai gan man līgumā tas nekur nav rakstīts.”

„Es saprotu, ka viņa te ir bijusi ilgāk, bet kā viņa kā cilvēkresursu koordinatore tā var bļaut uz saviem kolēģiem?” Gunita brīnījās.

„Tā ir vienkārši skaudība. Viņa negrib, lai tu šo pārspēj Mahmuda Alī acīs. Viņa saprot, ka tu esi labāka. Neņem to pie sirds, dari savu darbu un kontaktējies ar Mahmudu Alī pati, nevis caur viņu,” viņš deva Gunitai padomu. Viņam bija taisnība. Līdz šim Gunita bija apzināti izvairījusies no Mahmuda Alī kabineta, atdodama savus papīrus un iesniegumus Olgai, kas tos pie kunga nogādāja.

„Citādi viņa uzskata, ka ir galvenā un tikai viņa var pie bosa iet. No otras puses, Mahmuds jau to Olgu arī baigi dzenā, bļauj uz viņas. Nepārdzīvo – viņai arī ir liels stress,” Leons Gunitu mierināja, un sarunu par Olgu viņi izbeidza.Tad viņš piesēdās pie kopējā datora, kuru lietoja tie, kam nebija līdzi laptopu, – Leons, Renāte, Mārtiņš. Pirmo dienu viņiem bija pieslēgts internets, tāpēc arī Gunita tagad sēdēja savā epasta kastītē.

„Jāuzraksta Dzintrai, būs par mani satraukusies,” Leons paziņoja.

„Kas ir Dzintra?” Gunita interesējās.

„Mana draudzene,” viņš, piemiedzis aci, paskatījās uz Gunitu.

„Vai tad tev sievas nav?” viņa izbrīnījās.

„Esmu šķīries. Tagad man tikai draudzenes.” Leona balsī bija jūtama intriga.

„Hmmm.”

„Labi, labi, tev pašai arī raibi iet. Maikls, rožu puisis…” viņš atcerējās.

„Hahaa, tas jau nav viss! Man vēl ir virtuālie ēģiptiešu draugi,” Gunita atcerējās par Ādamu.

„O, tad ja tu mani pārsit! Ai, Gunita, Gunita, ko es te bez tevis darītu? Mums vismaz kopā jautri, varam pasmieties, par mīlas lietām parunāt. Hahaha,” viņš iesmējās. „No kuras puses tu nāc? Tev tā kā bišku uz to latgaliešu akcentu velk,” viņš sāka ķiķināt.

„Tiešām? Man ir akcents?”

„Dažus vārdu tu izrunā īpatnēji,” viņš nosprieda.

„Hmmm. Es no Kokneses. Bet mamma no Latgales,” Gunita atbildēja.

„Gunita nu Kūkneses. Gondreiž Latgaļa. Kā tad jums tur Latgaļis pusī īt?” viņš vēl joprojām uzjautrinājās.

„Hahahaa, nu labi, īt Leon, labi, labi,” Gunita atbildēja, un viņi turpināja latgalisko sarunu, smejoties par sevi, par šo situāciju, par to, kas ciematā notika.

„Pasaverīs, tur tak Madis nok īkšā,” Madim nākot, Gunita iesaucās.

„Kas tad tai lēcies?” Madis iejautājās.

„Madi, tu maz zinoji, ka miusu Gunita nu Latgaļis nokuse.” Arī Leonā joprojām sēdēja jautrais noskaņojums.

„Ei, ko jūs abi te ākstās,” Madis tikai atcirta un aizgāja uz savu istabu.

„A, jis mius nasaprota,” Leons pateica viņam nopakaļ.

„Hahaha, jis,” Gunita smējās. „As tā verūs, ka tu labi latgalīšu valūdu zini, Leon.”

„Ai, Gunita, ar tevi vieni trakumi,” viņš nopūtās. Lielā smieklu slodze bija nākusi kā tāds smags darbs. „Jāiet jau uz dusu. Es ap pusastoņiem no rītiem eju peldēt. Negribi ar mani nākt?”

„Jā, varētu, bet, ja es nepieceļos, piecel mani.”

„Labi, tad līdz rītam. Saldu dusu.” Viņš vēl pēdējo reizi iesmējās un iesteberēja savā istabā.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu