Vārda dienu svin: Ilze, Ildze, Izolde

Trīs tases Ēģiptes: XLII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ardievu, Kriksi

Savus svešzemju darbiniekus Mahmuds Alī nenogalināja. Bet Krikša gan vairs nebija starp dzīvajiem. Latviešu pieradinātais šunelītis ar savu riešanu bija lielo priekšnieku pamatīgi nokaitinājis. Tāpēc Mahmuds Alī pavēlēja kādam no viņa strādniekiem atbrīvoties no 123. villas drauga. Gunita jau sen bija ievērojusi, ka kaut kas nav labi ar Kriksi. Viņš naktīs skaļi rēja un reiz viņa bija dzirdējusi, ka vēlu vakarā kāds piezvana Pīteram, lai par suni pasūdzētos. „Kalb,” Pīters pēc sarunas bija teicis otram pavāram Šadijam, kurš vēlējās zināt, kas zvanījis. Tātad tas nozīmēja „suns” arābu valodā. Pēdējā laikā Kriksis bija rējis katru vakaru. Skaļi un kaitinoši. Tagad viņš vairs neries, nespēlēsies ar 123. villas iedzīvotājiem, nesatiks Gunitu naktī ārā, kad viņa vēros zvaigznes…Kriksis bija aizgājis…pavisam.

Visi ciema iedzīvotāji bija šokā.

„Ja jau tā var suni nogalināt, tad jau mūs arī drīz sāks izšaudīt,” Leons salīdzināja.

„Nu noteikti, ka viņš joko,” Madis neuzskatīja, ka Mahmuda Alī kungs būtu uz ko tādu spējīgs.

„Kas tad tas par joku? Man tas neizklausās kā joks,” Leons bija uztraucies. „Ai, ai, ai…cik ilgi mēs vēl šito visu piecietīsim?” vecais vīrs pie sevis nopūtās.

 

Tev jātiek prom

Kā Mahmuds Alī bija vēlējies, Gunita sāka strādāt pēc viņa norādījumiem un ķērās pie jaunu darbinieku meklēšanas. Viņai likās dīvaini – aicināt uz šo mistikas bedri savus draugus, paziņas vai kaut vai svešiniekus. Uz šo bedri, no kuras viņa pati apsvēra iespēju bēgt tūlīt kā būs vairāk naudas un reāls darba piedāvājums Kairā. Vismaz labi, ka par pārvākšanos uz nepabeigto ēku runas pēdējā laikā bija norimušas. Vai arī – priekšnieks tās taupīja brīdim, kad strādnieku pulciņš kļūs lielāks. Gunitai tagad nebija izvēles – Mahmuds Alī gaidīja CV ar fotogrāfijām, lai izšķirotu, kurš ir un kurš nav atbilstošs viņa standartiem.

Viņa ielogojās draugos, feisbukā un sūtīja visiem tos standarttekstus, ko Olga bija sagatavojusi – tas galu galā bija viņas pienākums darboties cilvēkresursu jomā. Tagad šī joma tika piekabināta arī Gunitai, viņas pienākumu sarakstam kļūstot aizvien raibākam –  PR, angļu valodas skolotāja, sekretāre, kas visiem rakstīja papīrus un iesniegumus un nu – cilvēkresursu lauciņš. Tā Mahmuda Alī kungs bija sapratis sabiedriskās attiecības. Gunita padevās. Nebija jēgas strīdēties vai ko skaidrot – labāk lielajam šefam acīs nesprēgāt, bet akli pildīt viņa pavēles un darīt to, ko viņš lūdz. Ja vien viņa pēkšņās domu maiņas to bieži nesarežģītu un viņš pats neapjuktu tajā, ko prasījis…

Izsūtītajam paziņojumam par darbu Alī kūrortā Ēģiptē bija pirmie rezultāti. Gunitu uzrunāja viņas rumāņu draudzene Laura.

„Kas tas par piedāvājumu, ko tu atsūtīji?” Laura jautāja. Meitenes bija labas draudzenes, kas iepazinušās jauniešu seminārā Briselē, kā arī pēc tam pāris reizes tikušās citviet. Šī bija draudzene, ar ko nekad nebija garlaicīgi, kaut vai tāpēc, ka viņa bija traka un pat trakāka par Gunitu. Laura bija dabiska, nedaudz bērnišķīga un vienmēr amizanti un uzmācīgi daudz runāja par džekiem. Lai arī šī nebija Gunitas mīļākā tēma, viņai patika Laurā klausīties, jo viņa spēja ar šo tēmu patīkami atsvaidzināt, un viņas kopā vienmēr daudz smējās.  

„Laura, kā tev iet?” Gunita no prieka iesaucās.

„Labi, mācos, man tagad eksāmeni. Klau, pastāsti man labāk, ko tu tur īsti Ēģiptē dari?”

„Neko,” Gunita atbildēja ar smaidiņu, pēc tam vienaldzīgi sāka stāstīt. „Ai, te ir viens kūrorts tuksneša vidū, kurā man it kā jāveido sabiedriskās attiecības, bet hotelis vēl nav pabeigts, tāpēc es tagad meklēju cilvēkus, kas varētu braukt strādāt.” Gunita skatījās savos uzrakstītajos vārdos un domāja, cik tie ir neloģiski. Taču Laura tam nepievērsa uzmanību. Viņu bija ieinteresējusi pati Ēģipte.

„Hmm, tagad es nevaru braukt, jo man studijas, bet varbūt vasarā?”

„Es ceru, ka vasarā pati te nebūšu, bet tad jau redzēs. Klau, bet man galvenais, ko vajag, ir tavs CV. Vai vari atsūtīt? Tā mans boss redzēs, ka es vismaz esmu strādājusi.”

„Tev steidzami?”

„Vispār jā, šodienas, rītdienas laikā,” Gunita mudināja.

„Tad man būtu jāpārtulko angliski. Es paskatīšos,” viņa solīja.

„Klau, bet tu tiešām būtu gatava vasarā braukt?” Gunita pārjautāja. Viņa iedomājās, cik labi būtu, ja viņai blakus būtu kāda draudzene, kas mestos šajā Ēģiptes piedzīvojumā kopā ar viņu. Ne Olga, ne Renāte viņai par tādām nebija kļuvušas.

„Jā, es gribu! Man tikai jātiek galā ar studijām, un es gribu braukt!” Laura teica. „Kādi tur džeki? Vai tu jau esi kādu atradusi?” viņa iesāka savā tradicionālajā stilā.

„Laura, nu kur tad te tuksnesī! Es taču nemaz negribu ar tiem arābiem, man nepatīk tie tumšie.”

„Nu Gunita, neesi tik kautrīga! Es neticu, ka tur nav neviena smuka džeka!”

„Vispār man ir viens labs draugs, Ādams no Kairas, bet mēs esam tikai draugi.” Lai arī Gunita bija nolēmusi nevienam neko par Ādamu neteikt, tomēr Laurai izdevās viņu uzvedināt uz klaču.

„Varbūt viņš grib ko vairāk?”

„Iespējams, viņš jau man to izteica uz jumta, bet mēs vienojāmies, ka nebūs nekas vairāk.”

„Gunita!! Tevi bildināja uz jumta, un tu man neko neesi stāstījusi? Uz kura jumta? Jūsu mājas? Jūs nenokritāt?”

„Nē,” Gunita sasmējās, to iedomājoties. Tas bija iemesls, kāpēc viņai patika Laura – viņa vienmēr izcēlās ar saviem komentāriem. „Tā bija ēka, kas vēl nav pabeigta,” Gunita paskaidroja.

„Ohoo, nu tad man tiešām ir jābrauc vasarā uz Ēģipti un jāatrod tev kāds smuks džeks,” draudzene secināja.

„Labi, labi,” Gunita vienaldzīgi piekāpās.

„OK, man tagad jāiet mācīties, es padomāšu par to CV,” viņa teica un tikpat pēkšņi, cik sākušas, viņas beidza savu sarunu. Laura bija aša un apsviedīga meitene, ar kuru vienkārši bija jautri un varēja daudz smieties. Tas Gunitai viņā patika.

Gunita turpināja sērfot internetā, vēl joprojām meklējot kādu, kas būtu ieinteresēts braukt strādāt uz Mahmuda Alī ciematu. Viņa pamanīja Ādamu, kurš bija onlainā un, kā ierasts, sāka ar puisi runāties. Pēc Kairas viņi jau atkal bija labi draugi, kas viens otram atstāstīja dienas notikumus. Lai arī Gunita zināja, ka Ādamam pret viņu ir dziļākas jūtas, viņa bija likusi puisim respektēt viņas nostāju. Gunita pat vēl nepaspēja atstāstīt savu tikšanos ar Mahmudu Alī, kad Ādams sāka runāt pirmais.

„Klau, Gunita, es tiešām esmu uztraucies par tavu uzturēšanos tajā ciematā. Man šķiet, tev jāiet prom pēc iespējās ātrāk.”

„Kāpēc?”

„Es izstāstīju Hosamam par visu, kas tur notiek, un viņam ir draugi policijā, kas teica, ka tam Mahmudam Alī būtu īstenībā jāsēž cietumā.” Gunita nespēja tam noticēt. Taču, atceroties, kā viņš izrīkojās ar Kriksi, kā arī nogalināšanas draudus, viņa par to nebrīnītos.

„Vai viņš kādu nogalinājis?” Gunita bailīgi pajautāja Ādamam.

„To es nezinu, bet pēc visa, ko man Pīters teica, es uzskatu, ka tur ir bīstami, un darba ziņā tāpat nekas nenotiks – neviens ēģiptiešu tūrists tur nebrauks ziemas laikā. Un nekad neviens ārzemnieks tik tālu nebrauks, viņi brauc uz Hurgadu, Šarmu un citiem zināmiem kūrortiem,” viņš skaidroja.

Gunita izmantoja izdevību pastāstīt par nesenajiem baisajiem notikumiem. Par Kriksi un draudiem. Tiesa, no Ādama viņa uzzināja ko dīvainu. „Mums arābiem suņi nepatīk. Viņi ir netīri, ar mikrobiem, un mēs uzskatām, ka mājā ar suņiem enģeļi neienāks, daudzi cilvēki tāpēc baidās no suņiem… turklāt musulmaņi nevar lūgt, ja ir pieskārušies sunim. Tad jānomazgā rokas,” Ādams stāstīja. Lai arī tas nedaudz izskaidroja to, kāpēc Mahmuds Alī tik vieglu prātu pavēlējis Kriksi nošaut, Gunitai tas joprojām likās necilvēcīgi. Turklāt tas bija latviešu suns, nevis viņa. Ādams izteica savu žēlumu, taču ilgāk viņi par šo tēmu vairs nerunāja. Puisis iedeva Gunitai dažādas epastu adreses, uz kurām viņa varētu sūtīt savu CV. Viņš bija patiesi apņēmies dabūt meiteni laukā no ciemata. Gunita to ļoti novērtēja. Viņa izstāstīja arī Ādamam par savu pašreizējo pienākumu – jaunu darbinieku meklēšanu. Ādamam tas likās nedaudz smieklīgi, taču viņš vēlējās draudzenei palīdzēt. Izrādās, viņš pazina kādu meiteni no Brazīlijas, kas meklēja Ēģiptē darbu. Ādamam bija viņas CV un bildes, kuras viņš tagad pārsūtīja Gunitai. „Viņa man jau sen lūdz, lai es beidzot atrodu viņai darbu,” Ādams skaidroja. Tas lieliski sakrita ar to, ko šajā brīdī vajadzēja Gunitai – bija viens CV, ko nest augšā Mahmudam Alī. Nebija pat svarīgi, vai šī brazīļu meitene te strādās vai ne, bet tas, ka Gunita bija paveikusi savu darbu un meklējusi jaunas sejas. Tad Ādamam ienāca prātā vēl kāda ideja.

„Varbūt tu vari aiznest arī manu CV?”

„Tu gribi te strādāt?” Gunita salēcās.

„Protams, ka nē. Bet tu vari pateikt, ka man ir interese. Un, ja viņš man piedāvā labāku algu nekā bankā, par ko es šaubos, es varētu viņam teikt, ka apsveru šo piedāvājumu.”

„Hmm, jā, vispār varētu mēģināt,” Gunita sāka domāt. Turklāt Ādams bija uzaudzis Lielbritānijā, kas Mahmudam Alī varētu patikt. Viņš taču vienmēr pievērsa uzmanību angļu valodas zināšanām. Un re, te jau bija divi CV, ko nest augšā priekšniekam, paklausīgi izpildot viņa mainīgās pavēles. Turklāt Gunita to bija paveikusi dienas laikā. Ideāli! Mahmudam Alī vairs nebūs iemesla teikt, ka viņa nepilda kunga norādījumus.

Dalīties.

Atstāt Ziņu