Vārda dienu svin: Līga

Trīs tases Ēģiptes: VIII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Gaismiņu rotaļas varā

Bija 30. novembra agrs rīts, kad Gunita sēdās mašīnā un ļāva vecākiem viņu aizvest uz lidostu. Tikšanās lidostā ar pārējiem braucējiem bija norunāta 13.00. Meitene sēdēja mašīnā, skatījās ārā pa logu un domāja. Ne par to, ka viņai bail vai žēl pamest mīļās mājas. Tā kā viņa bija daudz ceļojusi, turklāt apmaiņas programmas ietvaros arī ilgāku laiku uzturējusies ārzemēs, viņa bija ieguvusi ne tikai latvisko, bet arī eiropeisko identitāti, tāpēc Eiropu sauca par savām mājām. Ceļot tās robežās viņai bija tik normāli, kā varbūt kādam nopirkt jaunu drēbi veikalā. Gunita pēc jaunām šmotkām nekāroja. Taču vēl nekad viņa nebija ceļojusi ārpus Eiropas robežām. Kā tur ir? Ārpus pierastā un paredzamā? Atrodoties mašīnā un attālumam līdz lidostai samazinoties, viņā valdīja liels saviļņojums un pacilājošs satraukums. Interese. Ziņkārība. Viņa nezināja, ko gaidīt. Tā bija biedējoša un reizē patīkama sajūta.

Gunitas vecāki meitas lēmumu bija atbalstījuši. Tāpat arī viņas vecākā māsa Juta. “Beidzot vismaz sapratīsi, kas ir darbs”, viņi bija teikuši. Turklāt, zinot, ka viņa nebrauc viena, satraukumam nebija pamata. Kad mašīna piebrauca pie lidostas, viņa no vecākiem atvadījās un droši iegāja terminālī. Tā kā reģistrēties lidojumam bija plānots kopīgi, Gunita gaidīja, kad vispirms ieraudzīs pārējos. Nepagāja ilgs laiks, kad pie viņas aši pieskrēja Renāte.

„Čau, čau,” viņa teica, stāvēdama violetos puszābaciņos un pieskaņotos violetos auskaros. Meitene runāja un vienlaicīgi ēda karbonādes maizes.

„Čau,” Gunita atbildēja.

„Mēs esam tur,” Renāte norādīja uz vietu pie lidostas loga, kur bija no laukiem atbraukuši meitenes vecāki. Mamma, tukla sieviete, bija uzvilkusi augstpapēžu zābakus ar spīdumiem, pār kuriem plandroja gari svārki un ziemas jaka. Sieviete bija uzkrāsojusies par godu braucienam uz Rīgu. Lai arī Renāte dzīvoja Rīgā, mammai bija svarīgi atvadīties no meitas lidostā, pirms to atkal skatīs vaigā pēc tik ilga laika. Bija svarīgi arī atvest mājas smaržu ar mājās ceptajām karbonādēm. No sākuma likās, ka sieviete pat nav laimīga būt šeit, lidostā. Viņa komandēja meitu, kamēr tā runāja ar Gunitu. „Panāc šurp, vai tev šitais somā nelien?” Balss likās skarba, skaļa un valdonīga, taču ne ļauna – tā apslēpa un skaļi neizrādīja mātes mīļumu un raizes.

Turpat netālu staigāja arī Renātes tētis, kluss un vienkāršs. Varēja redzēt, ka ģimenes noteicēja ir māte. Vecāki bija līdzi paņēmuši arī Renātes mazo brālīti, kas vairāk priecājās par jauno pieredzi – pirmo reizi nokļūt lidostā – un mazāk, šķiet, saprata, ka lielo māsu neredzēs vēl vismaz pusgadu. Arī Renātes draugs Mārtiņš bija turpat, pieņemts un integrējies Renātes ģimenē.

„Labi, es iešu atpakaļ pie savējiem,” Renāte reaģēja uz mammas uzsaucienu.

“Kur tad pārējie?” Gunita ātri pajautāja.

„Leons un Madis ir tur,” viņa norādīja un prom bija. Gunita gāja uz abu vīriešu pusi. Iepriekš satiktais Leons viņu pamanīja pirmais.

„Ak, tā taču Gunita, mūsu sabiedriskās attiecības,” viņš lepni paziņoja Madim, kas likās kādus desmit gadus jaunāks par Leonu. Kā grupas vecākie abi jau bija atraduši kopīgu valodu.

„Un ko jūs darīsiet kūrortā?” Gunita jautāja Madim, par kuru vēl neko nezināja.

„Apsargāsim tevi no ēģiptiešu čaļiem,” viņš jokoja, un Gunita ar Leonu iesmējās. „Vispār es esmu būvdarbu vadītājs, daudz kur pasaulē esmu strādājis, arī tai pašā Ēģiptē jau ir būts, tā ka skatīsimies, ko tur uz vietas tai kūrortā varēs izdarīt,” viņš sāka stāstīt. Gunita tikai viņā klausījās, neteikdama neko pretī.

Turpat jau nāca Dans, ko arī atpazina Leons, jo bija visus iepriekš saticis un iedevis Mahmuda Alī sūtīto naudu.

„Nu čau,” Dans visiem uzsauca. Viņa balss tonis bija rupjš un ļoti vīrišķīgs, viņa seja – skarba un iedegusi.

„Madis,” vīrietis puisim ātri paspieda roku.

„Kas tad tā par meiteni?” viņš jautāja, norādot uz Gunitas pusi.

„Es esmu Gunita,” viņa kautrīgi atbildēja.

„Āaa, es Dans,” viņš atteica un pievērsās džekiem. „Ei tu nost,” viņš sāka stāstīt. „Vakar iepazinos Rīgā ar vienu skuķi, nu tāds skuķis! Negribēju vairs nemaz prom braukt,” viņš lielīgi stāstīja pārējiem.

„He, hee,” Leons pasmējās, „nu tad vajadzēs tev sarunāt, lai šī brauc pie tevis.”

„Bet tu tak jau esi brūns. Kur tev jābrauc? Nevajag tev to Ēģipti,” arī Madis pievienojās sarunai.

„Ai, nezinu. Apniks man tur, braukšu mājās. Trīs mēnešus pastrādāšu, 1500 dolāri un čau, braucu prom,” viņš skaļi domāja. „Paga, a cik ilgi jūs domājat tur strādāt?” viņš jautāja.

„Es nesteidzos, domāju gadu tur izvilkšu, vēl arābu valodu iemācīšos,” stāstīja Leons.

„Klau, vai mums jau nav jāiet iečekoties?” Gunita pēkšņi pārtrauca sarunu. Leons paskatījās pulkstenī. „Nu tā kā jau būtu, bet kur tad Emma?” Neviens nemācēja atbildēt, līdz beidzot pie savākušās grupiņas pieskrēja Renāte.

„Jūs jau laikam nezināt,” viņa iesāka.

„Ko nezinām?” Gunita vaicāja.

„Emma man tikko atsūtīja īsziņu, ka viņa tomēr nebrauks,” Renāte paziņoja.

„Ko?” Gunita izbrīnā jautāja, un visi šokēti saskatījās.

„Viņai tur esot ģimenes problēmas, un viņa nevar braukt, neko vairāk nezinu,” Renāte aši nobeidza.

„He, pareizi dara,” Dans nosmēja.

„Nu tad jau mums jāiet tai rindā stāties. Ka nav, ta’ nebūs,” Madis mudināja visus doties. Pie bariņa atnāca arī Mārtiņš ar Renātes vecākiem, kuri vēl pēdējā brīdī piekodināja piezvanīt tikko, kā būs nolaidušies un rakstīt regulāri. Jaunajai meitenei šis bija pirmais ceļojums uz tik ilgu laiku, tāpēc šķiršanās no vecākiem un pierastā noteikti nebija viegla.

„Ko tad tagad Mahumds teiks?” Leons ar Madi joprojām pārrunāja Emmas neierašanos, kad visi jau atradās beznodokļu zonā un gaidīja lidmašīnu.

„Nu nesmuki tas skuķis ir izdarījis. Par viņu samaksā, un te šī pēkšņi neierodas,” komentēja Madis.

„Un taču nauda tur liela samaksāta,” Leons uzsvēra un sāka rēķināt.

„Mēs, kad tikāmies, naudu viņa dokumentiem paņēma, likās, tāda nopietna meitene,” Leons sāka viņu raksturot, jo bija vienīgais no visiem, izņemot Renāti un Mārtiņu, kas bija ar meiteni ticies.

„Tagad liks man tas Mahmuds Alī atdot viņas naudu,” uztraucās Leons.

„Nē, tā tak nevar būt, nebija tā tava vaina,” mierināja Madis. „Viņiem taču ir tas saucamais viss pēc Allāha gribas[1],” Madis komentēja. „Tātad Allāhs negribēja, ka viņa brauc,” vīrs rada izskaidrojumu.

Piebrauca lidmašīna, seši latvieši iekāpa iekšā, un te nu viņi bija – ceļā uz Prāgu! Renāte sēdēja, piekļāvusi pie sevis mīkstās mantiņas. Gunita paskatījās uz viņas pusi un iesmējās. „Re, šitie ir mani vismīļākie – es bez viņiem nevaru nekur, vai ne Mārtiņ?” Mārtiņš pasmaidīja, taču neko neatbildēja. Viņš bija ļoti kluss, runāja tikai pārsvarā ar Renāti un, šķiet, pakļāvās arī viņas iegribām. „Es gribu koliņu,” nolaižoties Prāgā, meitene teica puisim, un viņi gāja meklēt to, ko meitene kāroja. Tikmēr pārējie, atraduši lidmašīnas izlidošanas vietu uz galamērķi Kairu, stiepa laiku, vienkārši runājoties. Madis turpināja klāstīt par saviem ceļojumiem un darba pieredzi Īrijā, Lielbritānijā, Spānijā, Vācijā, Ēģiptē. Leons savukārt iepriekš bija strādājis gan par šoferi, gan apsargu dažādās iestādēs Latvijā. Uz ārzemēm viņš brauca pāris reizes gadā – atvaļinājuma laikā, tāpēc pievienojās Mada ceļojumu stāstiem ar saviem ārzemju iespaidiem.

Šķiet, katrs no grupas gribēja izcelties. Iedvesmot pārējos. Radīt kādu tēlu. Varbūt pat labāku, nekā tas patiesībā bija. Dans savukārt dalījās savā viesstrādnieka pieredzē Īrijā. Viņš bija strādājis dažādus gadījuma darbus (apsargs, celtnieks, šoferis), taču brīvajā laikā aktīvi nodarbojās ar sportu. Viņa muskuļainās rokas runāja pašas par sevi un liecināja, ka puisis regulāri iet uz zāli un trenējas. „Cerams, tai kūrortā būs zāle,” viņš izteica savu bažu arī pārējiem.

Katram bija savs stāsts, un garās stundas lidostā, gaidot lidojumu, bija tieši laikā, lai šīs 6 stāstu grāmatas sāktu pamazām vērt vaļā. Tās pavisam noteikti bija dažādas grāmatas, kurās, gribi vai ne, viena nodaļa būs kopīga – Ēģipte. Vai citu iemeslu dēļ šie cilvēki būtu tikušies? “Vai es būtu šos cilvēkus izvēlējusies par draugiem vai ceļabiedriem?“, Domāja Gunita. Vienu jauniešu pārīti, divus onkuļus un vēl Danu, kas atstāja tādu nedaudz bailīgu iespaidu, jau ieraugot viņu sejā. Katram bija savi iemesli darbam Ēģiptē. Katram bija savs dzīves veids. Un te, lidostā, viņi stāvēja uz jaunās kopīgās nodaļas sliekšņa, gaidot iepazīt viens otra atšķirīgos dzīves stilus.

„Un kāpēc tu brauc uz Ēģipti? Latvijā darbu nevarēji dabūt?” Dans Gunitai tieši pajautāja.

„Nē, nu… bija tāda iespēja pastrādāt sabiedrisko attiecību jomā, un kāpēc neizmantot? Jā, un man nebija Latvijā darba,” Gunita viņam negribēja teikt, ka brauc tāpēc, ka vienkārši grib izmēģināt ko jaunu. Viņai likās, ka viņu nesapratīs. Varbūt šī vēl nav tā īstā reize, lai par to runātu.

„A tev draugs nepalika Latvijā?” viņa nākamie jautājumi bija vēl tiešāki, bet Gunita smaidīja un centās visu uztvert ar humoru.

„Nē, man nav drauga,” viņa iesmējās.

„Cik tev gadu?”

„22.”

„Nu tad jau Ēģiptē gan atradīsi kādu.”

„Nē, nedomāju vis. Tāds nav mans mērķis. Turklāt man tie tumsnējie puiši nemaz nepatīk,” Gunita pārliecinoši atbildēja. Ar to viņu saruna beidzās.

Otrā lidmašīna pacēlās gaisā virzienā uz Kairu. Nepilnas 4 stundas pāri Itālijai, Vidusjūrai, un viņi bija virs Ēģiptes galvaspilsētas, kad pirms pašas nolaišanās Gunita sāka saskatīt daudzās gaismiņas tur lejā. Tur, nezināmajā. Tur, Ēģiptē. Viņai patika. Izskatījās tik skaisti! Bija divi naktī, un šis nezināmais tik žilbinoši spīdēja viņai acīs! Gunita skatījās ārā pa logu un sirdī smaidīja, pat kliedza. Viņa bija neizsakāmi satraukta un priecīga. Likās, ka gaismiņas viņu sauc un gaida tur lejā. Kā tās laimītes, ko purvā atrada Sprīdītis, un kas ar viņu rotaļājās. Maldus laimītes. Nu, arī Gunita bija kļuvusi par Sprīdīti – kas laimi atbraukusi meklēt. Lai kas arī te notiktu, viņa iemīlējās gaismiņu rotaļā no pirmā skata. Viņa gribēju ātrāk lēkt lejā un izstaigāt jaunatklāto zemi, satikt tās cilvēkus, rakt Sprīdīša „purvā” tik dziļi, līdz atrod savu laimi. Līdz atrod sevi. Vai izdosies?

 



[1] In shaa Allah (no arābu valodas – Ja Allāhs vēlēsies)

Dalīties.

Atstāt Ziņu