Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Trīs tases Ēģiptes: LXXXVI daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Iespēja paēst suši

Klusajā sestdienā pēc Mahmuda Alī vakariņām Laura ļoti agri aizbrauca uz Aleksandriju. Viņa gribēja apskatīt pilsētu, kā arī satikties ar Nūru, savu jauno draugu, kurš Aleksandrijā studēja. Iepriekšējā vakarā meitenes vēl bija pārrunājušas komisko situāciju. Par dižo mākslinieci viņas tikai pasmējās, savukārt Mahmuds Alī Laurai esot savā ziņā simpatizējis. Ak, ja Laura zinātu, ka strādāt pie viņa nenozīmē to pašu, ko satikt uz pāris stundām, kad viņš atver gan savu sirdi, gan maku.

Gunitai sestdiena bija darba diena. Taču jau pusdienlaikā viņa uzzināja, ka divas vakara stundas viņai tiek atceltas, līdz ar to varēs tikt ātrāk mājās. Bija atlikusi tikai viena stunda centrā, kad skolotāja saņēma pavisam negaidītu uzaicinājumu. Tas bija Islams, Mahmuda Alī draugs, kas meiteni no iepriekšējās dienas nebija aizmirsis un tagad pārsteidza ar savu zvanu.

„Sveika Gunita!” viņš pieklājīgā balsī teica.

„Labdien,” Gunitas balss neslēpa pārsteigumu.

„Šeit zvana Islams. Es biju domājis… tā kā mums vakar īsti nesanāca parunāt, vai nevēlies šodien aiziet ar mani vakariņās?” viņš pavisam tieši pajautāja meitenei. Gunitu sākumā apstulba un nezināja, ko atbildēt. Vakar viņam bija izdevies izmukt no spilgtās Aijas, jo kungs bija aizgājis tūlīt, kad ieradās latviešu bariņš, tāpēc taisnība tur bija – parunāt viņiem nebija sanācis. Bet vai Gunita to vēlējās?

„Es tevi ļoti labprāt uzaicinātu uz kādu restorānu, mēs varētu parunāt par darbu. Tu šodien esi aizņemta?” viņš jautāja pavisam mierīgā un draudzīgā tonī. Gunita sāka domāt, ka patiesībā laiks viņai šodien to atļauj. Vēl viena stunda, un darbu viņa beigs. Turklāt kungs solījās nogādāt viņu mājās.

„Nu jā, labi, varētu,” sev par pārsteigumu meitene piekrita daudz nedomājot. Kāpēc gan ne? Runas par darbu, mājās viņu aizvedīs, turklāt ēdiens. Tas viņu vilināja visvairāk! Gunita, kurai ikdienas ēdienkartē bija tikai rīsi, makaroni un lavašs ar plānu kausētā siera kārtiņu, patiesībā jau iepriekš bija izmantojusi iespēju paēst par velti. Ēst viņai gribējās visu laiku, jo strādājot nekad tam īsti neatlika laika un no lavaša jau arī kārtīgi paēst nevarēja. Bet, ja girbēja ko glaunāku, tas maksāja vairāk, un Gunita, kas šobrīd taupīja naudu, lai līdz vasaras sākumam atdotu parādu, to nevarēja atļauties.

Reiz viņu bija uzaicinājis studenta Muhameda Spāņa draugs uz darba interviju. Muhameds Spānis visu laiku centās atrast Gunitai citu darbu. Viņš redzēja, ka centrs tikai izmanto meitenes darba spēku. Toreiz šis draugs bija pirms intervijas nopircis kūkas. Gunitai patiesībā neinteresēja jauns darbs – viņa zināja, ka ir lietas, ko viņa var un nevar darīt. Un strādāt ofisā par asistenti, kas visbiežāk ir plaša profila speciāliste, un draudzēties ar rutīnu viņa vairs negribēja. Taču tās kūkas! Viņa pieklājīgi atbildēja uz intervijas jautājumiem un uzdeva arī savējos, tēlojot, ka amats viņu tiešām interesē, bet patiesībā ilgojās pēc katras pauzītes, kad varēja iekosties putukrējumā un šokolādē. Tik sen nekas tāds nebija ēsts! „Jā, paldies par interviju, es izlemšu un zvanīšu,” viņa pieklājīgi uz atvadām teica, laimīga, ka vakariņās dabūjusi kūciņas.

Tagad situācija solījās būt līdzīga. Islams viņu sagaidīja pie valodu centra. „Man būs melns džips,” viņš bija teicis Gunitai. Rajonā, kurā atradās Gunitas darbs, nebija daudz tādu glaunu garām braucošu mašīnu, tāpēc pirmais melnais džips, kas bremzējoši brauca klāt, noteikti bija īstais. Gunita tam tuvojās un, ieraudzījusi pie stūres iepriekšējā dienā sastapto vīrieti, droši kāpa iekšā. „Bum, bum, bum, bum,” mūzika, kas skanēja mašīnā, varētu liecināt, ka pie stūres sēž ap 20 gadu vecs čalis, kas izbrauc ielās meitenes lūkoties. Var jau būt, ka 70 gadus vecajā, pelēkajā uzvalkā tērptajā, iesirmajā kungā arī vēl mājoja jaunekļa dzirksts. Pēc sasveicināšanās un apjautāšanās par vakaru pie Mahmuda Alī kunga viņš sāka runāt par virtuvi, ko abi varētu izvēlēties kopīgajam vakaram. Sarunas par ēdienu Gunitai uzdzina vēl lielāku apetīti. Tā tomēr bija tik fantastiska bauda, kad ikdienā jāēd pelavas.

„Kāda virtuve tev patīk?” viņš Gunitai jautāja, par ēdieniem un dažādām virtuvēm runādams kā eksperts, kamēr pieticīgajai meitenei tas bija kaut kas svešs. Tomēr, zinot, ka viņai tik ļoti garšo suši, Gunita zināja, ko atbildēt.

„Japāņu,” viņa pārliecinoši teica. Ēģiptiešiem šī nav iecienītākā ēdienu izvēle. Un kur nu vēl ēst ar irbulīšiem! To Gunita bija sapratusi no saviem studentiem, kad runāja par ēdieniem angļu valodas stundās.

„Es tev varētu ieteikt libāniešu virtuvi, arī franču un itāļu man ļoti tīk.” Jau atkal viņa klausījās kunga ēdienu zināšanās. Gunita neprata īsti pat gatavot, izņemot savus ikdienišķos rīsus vai makaronus.

Lai nu kā, kunga iesāktā ēdienu tēma bija tikai apetītes radīšanai, jo sākumā viņš bija izplānojis doties uz Intercontinental viesnīcas restorānu un iedzert kādu dzērienu. Gunita bez vilcināšanās pasūtīja mango sulu, kura Ēģiptē viņai tik ļoti bija iegaršojusies. Svaigi spiesta un atvēsinoša tā bija delikatese, ko viņa ikdienā nevarēja atļauties. Viņi sēdēja uz soliņa un runāja par dzīvi. Kā divi tikko iepazinušies draugi. Vien atšķirība bija tā, ka, iespējams, no malas tas izskatījās, kā vectēvs runātu ar savu sen neredzēto mazmeitu. Gunitai bija vienalga, kā tas izskatās. Viņu rūpēja tikai šī atvēsinošā mango sula un vēlāk… ēdiens. Jauns vai vecs, ar bērniem vai bez, bagātu vīriešu uzaicinājumiem uz vakariņām atteikt nedrīkstēja. Ja pats aicinātājs neinteresēja, tad viņa izmaksātais ēdiens gan. Tiesa, Gunita neaizmirsa arī cilvēcisko pusi. Tie bija vērtīgi kontakti. Turklāt šo cilvēku stāstos patiesībā bija ļoti interesanti klausīties. Un pārmaiņas pēc tie nebija viņas studentu stāsti, kur meitenei vajadzēja saspringt par pareizi lietotām gramatikas formām.

Islams stāstīja par saviem ceļojumiem un arhitektūras projektiem. Viņš bija uzprojektējis daudz slavenas celtnes ne tikai Ēģiptē, bet arī citās Āfrikas valstīs un Eiropā. Bija patiešām interesanti klausīties viņa stāstos, turklāt tad, kad viņš sāka runāt par savu draugu Mahmudu Alī, Gunita saspicēja ausis vēl vairāk. Līdz pat šai dienai Mahmuds Alī bija noslēpums, ko Gunitai nebija izdevies atklāt, tāpēc katra sīkākā informācija par šo kungu likās uzklausīšanas vērta.

„Es jau vakar gribēju teikt, ka Mahmuds Alī pret tevi ir netaisns. Es tevi saprotu. Dzīvot un strādāt tai tuksnesī – to var tikai vasaras atvaļinājumā un ta’ ne vairāk kā mēnesi. Bet tu esi jauna, aktīva, ideju pilna meitene, tāds ciemats pilnīgi noteikti nav tev,” viņš pārliecinoši teica un, šķiet, viņš bija nostājies Gunitas pusē. „Jau tad, kad viņš man stāstīja šo ideju, ka ataicinās eiropiešus, jo tie palīdzēs ātrāk tapt viņa ciematam, es šaubījos. Es zināju, ka tās ir tikai atrunas. Viņš to ciematu, ko turklāt ieguvis mantojumā, ceļ jau 15 gadus, bet es kā arhitekts tur redzu piecu gadu darbu. Viņš vienkārši ir pārāk liels mākslinieks, lai disciplinētu savu komandu un sevi pašu. Lielu daļu no mājām viņš ir pārdevis privātīpašniekiem, bet vienalga jaucas viņu teritorijā – izdomā kaut kādus noteikumus un bez viņu ziņas tos realizē. Ir jau bijuši vairāki gadījumi, kad viņš ir devies uz tiesu, jo pilnīgi dabiski privātīpašnieki iesūdz viņu tiesā,” Islams skaidroja, un Gunita tikai uzmanīgi klausījās. Hmm, viņa domāja, varbūt tāpēc Hosams toreiz bija teicis, ka Mahmudam Alī patiesībā jāsēž cietumā?Un, ja viņa savus īpašumus ir mantojis – tad tāpēc var dižoties ar naudu?

„Viņš ir tik kaprīzs un spītīgs,” Islams turpināja runāt. „Mani reizēm tas kaitina. Viņš uzskata, ka vislabākie pavāri ir tikai viņa villā. Mēs aizbraucam kādreiz uz Šarmu vai Hurgadu, un nekad viņam nekas nepatīk, vienmēr ir slikti, vienmēr visu kritizē, tikai savu viņš atbalsta,” Islams teica un tad iesmējās. „Bet, mēs jau esam draugi no studiju gadiem, kopā mācījāmies. Kāds nu ir, tāds jāpieņem. Lai jau viņš sēž savā villā, ja viņam tur labāk. Es gan tāds neesmu. Man patīk socializēties, iepazīties ar cilvēkiem, iepazīt jaunas kultūras, nogaršot jaunus ēdienu. Kā mēs tagad ar tevi,” vīrs stāstīja. Viņam taisnība – viņu saruna bija interesanta pat, ja tā nebija par darbu, kā viņš to bija solījis. Taču tas nebija galvenais. Gunita tāpat nevarētu nekur sākt strādāt, pirms nepabeidz kursus savā centrā.

Viņi vēlāk devās uz restorānu ar dažādām virtuvēm, kur Gunita pasūtīja kāroto suši. Viņa nekautrējās apēst visus suši gabaliņus, kas bija skaisti salikti uz šķīvja, kā arī neatteicās no saldā. Meitene pielika sevi pilnu. Nekādas diētas. Kad vēl pienāks tāda reize? Kungs pat bija uzstājis, ka grib atrast tādu restorānu, lai Gunita dabūtu, ko vēlējusies. „Es varu dabūt visu. Es varu iegūt visu,” viņš bija diezgan pašpārliecināts. „Tu gribi tos irbulīšus? Es tev dabūšu,” viņš izrādīja Gunitai.

Vakars izvērtās diezgan patīkams. Kungs atveda meiteni mājās. Pasakoties par vakaru, viņš vienā brīdī paņēma dāmas roku, tad Gunita to ātri atrāva, un neveikls smaids iezagās viņa sejā. Gunita atvadījās un ieskrēja savā kāpņu telpā. Arī kungs bija prom. Melnais džips vien atstāja divas sliedes – tādas šajā rajonā reti parādījās. Diez ko tā roka nozīmēja? Domāja Gunita. Cerams, tikai nejaušību pēc labi pavadīta laika. Nevar būt, ka vecais bija ko vairāk sadomājies. Patiesībā šis kungs Gunitai savā ziņā patika – padzīvojis džentlmenis, vēl joprojām enerģijas pilns ar daudzajām aktivitātēm darbā, nevalstiskajās organizācijās un sportā – brīvdienās viņš spēlēja tenisu, bieži ceļoja. Gunita domāja, ka arī viņa 70 gados gribētu būt tik aktīva un ideju pilna. Dzīvot uz maksimumu, nevis gaidīt pēdējo stundu. Par darbu vakara gaitā viņš nebija ieminējies ne reizi, bet tas nebija svarīgi – Gunita iepazinās ar cienījamu cilvēku, kā arī atrada atbildes uz dažiem saviem jautājumiem par Mahmudu Alī.

Dalīties.

Atstāt Ziņu