Vārda dienu svin: Anna, Ance, Annija

Trīs tases Ēģiptes: LXXIX daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Darbs pa īstam

Pagāja marts, un iesākās aprīlis. Algu par nostrādāto mēnesi parasti izsniedza nākamā mēneša astotajā datumā. Gunitai tā būs pirmā īstā alga. Iepriekšējās 1000 mārciņas viņa bija atdevusi Ādamam Londonas braucienam, kas vienlaicīgi bija arī viņas ikmēneša īres maksa par dzīvokli. Tagad viņai vajadzēja saņemt 2000 mārciņu, ja atskaita desmit dienas, kurās viņa bija ceļojusi. Algas jautājumus parasti kārtoja Amina. Gunita iegāja viņas kabinetā, kur dāma izsniedza aploksni ar banknotēm.

„Tev pienākas 1900 par šo mēnesi,” viņa paziņoja pavisam tieši. Varēja redzēt, ka naudas izniegšana nav patīkams brīdis, un, ja varētu nemaksāt, bet tikai nostrādināt, – tā būtu tāda laime! Gunita izlēma cīnīties par 100 mārciņām, ko Amina tikko gribēja nošmaukt.

„Vai tiešām? Manuprāt, man pienākas 2000.”

„Tu biji prom vienpadsmit dienas – tātad mīnus 1100 mārciņas,” viņa strikti pateica, atverot kalendāru un sākot skaitīt no dienas, kad Gunita izbrauca. „Viens,..”

„Bet diena, kad es izbraucu, ir piektdiena. Tad jau tāpat nav jāstrādā. Sanāk, ka skaitot no sestdienas ir 10 dienas,” viņa piebilda, bailīgi paceļot acis uz Aminu. Priekšniece brīdi padomāja, un tad viņas stingrās lūpas pārvērtās uzspēlētā smaidā, aiz kura neizdevās noslēpt pikto sejas izteiksmi.

„Nu labi. Tev taisnība,” viņa teica ar piespiešanos un izsniedza prasītās 100 mārciņas. Gunita jau taisījās iet prom, kad Amina ieminējās. „Starp citu,” viņa iesāka. „Vai tev nav kāda ārzemju draudzene, kas arī varētu mācīt angļu valodu?”

Gunita jau vēlējās godīgi atbildēt, ka pēc tik piepildīta stundu plānojuma, ko Nahla bija tikko papildinājusi ar vēl jauniem vārdiem, laika draudzenēm neatliek, taču viņa noturējās.

„Nē, laikam nebūs,” viņa novilka un tad padomāja. „Vienīgi man ir viens draugs, kas labi runā britu angļu valodā,” Gunita atcerējās Ādamu. Viņš vienmēr bija teicis, ka vēlētos vēl kādu pusslodzes darbiņu. „Varbūt viņš varētu mācīt?” meitenei pēkšņi iešāvās prātā.

„Draugs!?” viņa atkārtoja.

„Jā.”

„Vai viņš ir ēģiptietis?”

„Nu jā,” Gunita atzina. „Bet viņam angļu valoda tikpat kā dzimtā.”

„Nē, mēs meklējam ārzemniekus un labāk meitenes,” bija skaidra viņas atbilde. Ak tad tā, nodomāja Gunita un izgāja no galvenās priekšnieces kabineta. Izrādās, arī šeit bija feiskontrol tāpat kā pie Mahmuda Alī. Un diez vai arī Vaels Riads darbā būtu pieņēmis džekus.

Patiesībā tikai tad, kad Gunita atgriezās no Londonas, viņa pa īstam piedzīvoja to, ko nozīmē strādāt šajā valodu centrā. Ne velti Sāra putekļaino ūķīti pameta, ne velti Amina lūkojās pēc jaunām skolotājām. Jaunām naivajām meitenēm, kas ir čaklas un izdarīgas un var izturēt līdz pat 10 stundu slodzi dienā. Turklāt, ja tas būtu vienīgais, kas jāiztur. Mūžīgā neziņa, pēdējā brīdī mainītas stundas, šofera kavēšanās, kas dažkārt beidzās ar stundas gaidīšanu uz ielas, nepatīkamā noskaņa centrā (Nahlas bļaušana uz nabaga sekretāri Fatmu, kas kārtējo reizi nav kaut ko izdarījusi pa prātam), netīrība telpās un lielās pretīgās skudras, kuras aktivizējās un no slēpņiem līda ārā tieši uz vakara pusi, kad arī centrā notika lielāka cilvēku rosība. Pamazām Gunita sāka saprast iemeslus, kāpēc kādam šīs nepilnības varētu nepatikt un centrs jāpamet.

Taču bija arī pozitīvi pārsteigumi. Ja nodarbības notika centrā, Gunitai paveicās ar brīvām minūtēm gadījumā, ja studenti kavēja. Tā bija iespēja starp nodarbībām nedaudz atpūsties un paēst, jo oficiāla pārtraukuma nebija. Viena stunda beidzas 12, otra sākas 12, un tā bija saplānota visa diena. Protams, arī izbraukumi nozīmēja zināmu pārtraukumu – tu iesēdies šofera mašīnā un ļaujies, lai viņš tevi aizved pie klienta uz mājām. Taču tur bija citi mīnusi – šoferis mašīnā smēķēja, bieži kavēja vai nu pirms vai pēc stundas. Dažkārt šīs kavēšanas bija vajadzīgas – lai notiesātu kārtējo lavašu ar sviestu, jo šofera klātbūtnē Gunitai bija neērti ēst.

            Par spīti visām lietām, kas Gunitu centrā kaitināja, viņa šo darbu nedomāja pamest. Pats angļu valodas mācīšanas process viņai tīri labi patika un padevās. Vienmēr bija prieks, jūtot, ka viņa ir palīdzējusi: kādam kaut ko paskaidrojusi, iemācījusi, uzlabojusi angļu valodas zināšanas. Turklāt viņas galvenā motivācija šobrīd bija nauda un parādi, kas jāatdod līdz vasaras sākumam. Tāpat arī pietiekami svarīgs iemesls bija studenti. Pat ne tikai tāpēc, ka viņi būtu interesanti cilvēki un sarunu biedri, bet tāpēc, ka Gunita rēķinājās ar viņu samaksāto  naudu. Ja viņa aizietu, nepabeidzot savus kursus, ko patiesībā pēc līguma nedrīkstēja darīt, viņiem tiktu nomainīta skolotāja. Un dažam labam tā varētu būt jau ceturtā vai piektā skolotāja viņa 20 stundu kursā. Nē, Gunita neplānoja iet prom. „Ja jūs domājat iet prom, lūdzu pasakiet iepriekš, lai mēs varam tam sagatavoties, citādi būs kā ar iepriekšējo skolotāju,” tā bija teicis mazo bērnu – Monas un Muhanada – tēvs. Cik tas šeit bija tipiski – skolotājas nenoturējās vairāk kā mēnesi, dažām pat pietika mazāk laika. Taču Gunita vēl bija stipra. Viņa vēl turējās.

Visinteresantākais students līdz šim bija pusaudzis Karims, kurš dzīvoja milzīgajā villā, un kuram Gunita mācīja vēsturi. Taču no jaunā stundu saraksta Nahla viņa vārdu bija izņēmusi. Parasti tas notika, ja kāds students bija sūdzējies par pasniedzēju kā Hendas gadījumā, taču Gunita bija pilnīgi pārliecināta, ka Karims nebūtu to darījis. Varbūt bija vainīga viņa mamma, kas kādā no stundām bija ienākusi, kad abi skatījās filmu Padomju Stāsts? Varbūt viņai tas licies pārāk laika izšķiedoši? Taču Karims bija teicis, ka viņa mammai ir vienalga, ko skolotāja māca. Gunita sazinājās ar savu skolnieku feisbukā un pajautāja, vai viņu kas neapmierinājis, taču arī viņš to noliedza. Tieši otrādi – viņš pats brīnījās, kāpēc labā skolotāja nomainīta uz kādu citu, kura puikam negāja tik ļoti pie sirds.

Jautrās stundas ar Karimu un viesošanās viņa pilī bija beigusies, un tā vietā ielikti citi studenti. Habiba bija studente, kas mācījās žurnālistiku. Gunitai vēl nebija nevienas ēģiptiešu draudzenes, tāpēc viņa priecājās sastapt Habibu, ar kuru stundu pa stundai meitenes sadraudzējās aizvien vairāk. Lai arī nodarbībās Gunita lika daudz strādāt, un Habiba vienmēr cītīgi pildīja mājasdarbus, skolotāja pamanīja, ka tad, kad sākas diskusijas un stāstiņi, viņa jūtas tā it kā runātos ar draudzeni. Meitenes angļu valoda bija laba un viņas runāja par daudzām tēmām, kas Gunitu personīgi interesēja. Habiba bija tā, kas Gunitu iepazīstināja ar sievietes izpratni par islāmu: piecām lūgšanas reizēm, hidžabu, parādot, kā tas pareizi jānēsā. Meitenes hidžabu nēsā dažādi, viņa stāstīja, piebilstot, ka ne vienmēr tas ir pareizi. Citas to nēsā tikai modes, kaimiņu vai vecāku dēļ. „Iziet no mājas ar hidžabu, tad tiekas ar draugiem un to novelk, iet atpakaļ uz māju un atkal uzsien,” viņa stāstīja piemērus, kā dažkārt notiek. Tāpat arī neesot pareizi nesāt hidžabu kopā ar apspīlētām blūzītēm vai biksēm – drēbēm jābūt brīvām, lai neizceltos sievietes formas. Esot arī meitenes, kas aizbrauc uz ārzemēm vai pludmali un uzskata, ka tad hidžabs nav jānēsā. „Bet mums pat ir visa ķermeņa nosedzošs peldkostīms,” stāstīja Habiba, apliecinot, ka nav iemeslu, lai hidžabu nenēsātu, ja grib pareizi sekot islāma noteikumiem.

            Ja Habiba ļoti strikti ievēroja reliģijas nosacījumus, Amela vēlējās būt brīvāka. Viņa bija precējusies, piedzemdējusi trīs mazus bērnus un mācījās angļu valodu, lai palīdzētu to apgūt bērniem vēlāk, kad viņi sāks iet skolā. Sievietes angļu valoda bija diezgan slikta, tāpēc Gunitai nesanāca ar viņu parunāties kā ar Habibu. Taču Gunitu apbūra Amelas interese par ārzemniecisko, par kaut ko citu nekā tikai sēdēšanu istabā ar bērniem. Viņas vīrs neļāva sievai iziet no mājas vienai. Ja viņa kur gāja, tad kopā ar vīru un tikai hidžabā. „Īsi svārki – nav ļauts,” viņa stāstīja savai skolotājai. Amela katru dienu sēdēja istabā un, iespējams, aiz garlaicības bija sākusi mācīties angļu valodu, ielaidusi savā mājā ārzemniecisko, ja nevar pati tam doties pretī. Viņa savu skolotāju gaidīja katru stundu, un varēja redzēt – bija tai rūpīgi gatavojusies. Turklāt ne tikai sagatavojot mājas darbus, bet arī vizuāli – jaunā sieviete ļoti bieži bija tērpusies minisvārkos un krekliņā, kam ir atkailināta naba. Dāma Gunitu noteikti gribēja par savu draudzeni. Draudzeni no Amerikas. Tā viņai bija pateikts, un Gunita šo amerikānisko izcelsmi arī atstāja. Diez vai Amela zinātu, kur ir Latvija un saprastu, ja Gunita viņai to skaidrotu. Turklāt izskatījās, ka Amela tik ļoti vēlējās draudzeni tieši no Amerikas. Kā jums tur Amerikā? Vai tava matu krāsa ir īsta? Kā man labāk krāsot matus? Kā notievēt? Viņa jautāja Gunitai. Ēģiptē sievietes bieži bija aptaukojušās. Jo sevišķi tās, kas caurām dienām sēdēja mājās. Taču parasti viņas par savu svaru nebēdāja un par tievēšanas metodēm sieviešu žurnālīšos nelasīja. Amela bija citādāka. „Vīrs saka ok, es nē – gribu tieva,” viņa teica. „Ēst tikai augļus, dārzeņus.”

Lai arī Amelas bērni bieži raudāja un sauca pēc mammas, viņa centās stundām koncentrēties. „Klusu!” viņa bieži uzbļāva bērniem un aizveda uz dzīvojamo istabu, nosēdināja pie televizora un uzslēdza multenes. Viņai bija jāmācās. Tagad bija laiks angļu valodai. Varēja redzēt, ka Amela nebija bagāta. Viņas dzīvoklis atradās diezgan nabadzīgā rajonā un kāpņu telpā bija skudras un nekārtība. Viņa arī necienāja Gunitu ar dzērieniem, kas bija tik pieņemts visās pārējās ģimenēs, kurās Gunita skoloja. Dažkārt pat skolotāja jau zināja, ko katrā ģimenē saņems. Piemēram, pie Habibas stundas pirmajā daļā viņas mamma vienmēr pieklauvēja pie meitas durvīm, lai noliktu uz galda Pepsi. Citur viņai katrreiz pajautāja, ko viņa vēlas. Šī bija ne tikai jauka viesmīlība, bet iespēja uz laiku aizdzīt izsalkumu un rūcošo vēderu, ja Gunita nebija paēdusi. Un tā gadījās bieži, braucot no stundas uz stundu.

Bušra un Annans bija palestīniešu pāris. Tikko precējušies, viņi bija atbraukuši uz Ēģipti, lai dabūtu šeit vīzu uz Ameriku – viņu gala mērķi. Vīrietis bija apmēram 26 gadus vecs, izskatīgs puisis tumšiem matiem, savukārt viņa sieva – 18 gadus jauna omulīga dāma, kas tērpās garās, nosedzošās drānās un matus apvija ar hidžabu. Viņi mācījās kopā, kas bija tā saucamā grupu nodarbība, taču pēc pirmajām stundām pāris saprata, ka varbūt tā nav bijusi tik laba ideja. Vīrs angļu valodu zināja daudz labāk nekā sieva – „tas man no amerikāņu filmām”. Viņš skaidroja savai skolotājai – amerikānei. Taču sievai ar svešvalodu negāja tik raiti. Tas noveda ne tikai pie grūtībām sagatavot materiālus, bet pat domstarpībām pāra starpā. Kamēr Gunita runāja par kādu tēmu ar Annanu un kopā smējās, Bušra izrādīja neapmierinājumu, jo nesaprata, par ko abi runā un nespēja iesaistīties sarunā. Gunitai pat brīžiem likās, ka tā ir greizsirdība. „Viņa, ārzemniece tagad pievāks manu vīru,” iespējams, domāja Bušra, kas redzēja, cik ļoti viņas vīram patīk runāties ar amerikāņu skolotāju. „Es nevaru to vārdu izrunāt,” viņa tiepās. Gunita darīja visu iespējamo, lai sievai palīdzētu un mudinātu viņu vairāk runāt, taču atmosfēra stundās nemainījās. Reiz vīrs uz nodarbību atnāca viens pats. „Mana sieva… ēēē, piedodiet, laikam mums atsevišķi jāmācās… viņa nevar izsekot līdzi,” viņš skaidroja. Varēja redzēt, ka angļu valoda kļuvusi par viņu apspriežamo problēmu mājās. Dažkārt viņiem radās domstarpības stundās, diskutējot par ēdieniem, mājokļiem, ceļojumiem vai citām tēmām. „Kad es ceļoju, man svarīgākais ir ēdiens, jo cilvēkam ir svarīgi paēst, pirms ko dara,” sieva teica. Savukārt vīrs uzskatīja otrādāk: „Ēdienu es liktu pie vismazāk svarīgajiem, jo ceļojot, gribu gūt citus iespaidus, un man nav tik svarīgi, ko es ēdu.” Vai arī: „Es dodu priekšroku mājas ēdienam, bet manai sievai patīk Pizza Hut, Makdonalds, turklāt mājās viņa dažkārt neuztaisa ēst.” „Tas bija toreiz, kad es biju nogurusi,” sieva taisnojās.

Viņu domu nesakritība bieži sadusmoja Bušru. Gunita jutās iesaistīta un pat vainīga šajā publiskajā netīrās veļas mazgāšanā. Dažkārt viņa tikai pasmaidīja. „Labi, nu tad nākamais…” viņa turpināja, cenšoties novirzīt domas no tikko izskanējušajiem argumentiem. Taču ļoti bieži pāris izgāja no klases neapmierināti un, iespējams, turpināja strīdu pa ceļam uz mājām. Reiz pat sieva atteicās pabeigt stundu līdz galam. Viņa neatbildēja uz jautājumiem, ko Gunita uzdeva un kā niķīgs bērns tikai sēdēja un skatījās grāmatā. Kad Annans centās ar viņu runāt arābiski, sieva kaut ko klusu nočukstēja. „Khalas, khalas!” Gunita saprata, ka tas nozīmē „pietiek”. Tad vīrs paskatījās uz skolotāju.

„Man ļoti žēl. Mana sieva nejūtas labi. Vai mēs varētu šodien beigt ātrāk?”

„Jā, protams,” Gunita atbildēja. Pāris no nodarbības aizgāja divdesmit minūtes ātrāk, un tā arī uz nākamajām nodarbībām vairs neatnāca, centram neko nepaziņojot. Lai arī Gunita jutās līdzvainīga, viņa nespēja tur neko mainīt.

Intrigas ar palestīniešu pāri vēl nebija nekas salīdzinājumā ar Valīdu. 40 gadus vecs, precējies, ar trim bērniem viņš sapņoja par Gunitu kā savu otro sievu. Patiesībā Gunitai likās, ka viņš ir vairāk iemīlējies viņas „Amerikas pasē”, nevis pašā Gunitā, jo gribēja emigrēt uz Ameriku.

„Un kā tad ar jūsu sievu un bērniem?” Gunita jautāja un bija tikpat tieša, cik viņš.

„Viņi paliks te, Ēģiptē. Pēc Korāna man var būt četras sievas. Es gribu tevi par otro. Es tevi tiešām mīlu, Gunita!” viņš to teica bez jebkādām emocijām jau trešajā viņu nodarbībā. Nevienā brīdī viņš neiedomājās pajautāt, kādas ir Gunitas jūtas, un patiesībā neizskatījās, ka jūtām te vispār būtu nozīme. Viņš runāja par abu iespējamo laulību kā kādu projektu, kad viņi apprecas un aizbrauc dzīvot uz Ameriku, kur Valīds atrod darbu, sāk strādāt un uztaisa vēl pāris bērneļus. No Gunitas.

Viņa pieķeršanās skolotājai izpaudās ne tikai vārdos, bet arī stundās, kurām Valīds nopietni gatavojās. Turklāt dienā, kad viņam bija nodarbība – sestdiena – likās, viņš jau no paša rīta domā tikai par savu angļu valodas stundu. Tāpēc, ja parasti ēģiptieši kavēja, Valīds vienmēr ieradās pat stundu ātrāk un jau iekārtojās klasē, kurā nodarbība bija paredzēta. Gunita vēl tajā laikā bija citā nodarbībā ārpus centra, un, kad šoferis viņu atveda atpakaļ, viņai parasti bija palikušas kādas divdesmit minūtes līdz Valīda nodarbībai.

„Varbūt varam sākt ātrāk?” Valīds entuziastiski  jautāja, kad Gunita atgriezās Valodu centrā. Taču skolotāja, kas jau rīta cēlienu bija nostrādājusi, jutās gan nogurusi, gan izsalkusi. Viņa gribēja izmantot šīs 20 minūtes, lai paēstu un morāli noskaņotos nākamajai stundai. Viņa to parasti darīja klasē, kurā cits neviens tajā laikā nenāca, izņemot Fatmu, kas paziņoja par izmaiņām, ja tādas bija. Tāpēc reiz, pārbraucot no rīta stundas un ieraugot Valīdu klasē smēķējam, viņa tikai autmātiski atcirta „sveiki”, ar vērienu attaisīja logu, lai dūmi iziet ārā, paņēma savu somiņu, kurā stāvēja pusdienu kastīte ar novārītajiem rīsiem un desiņām, ko bija atnesis Ādams, un demonstratīvi izskrēja ārā.

„Mis Gunita! Kas noticis?” Fatma pamanīja viņu skrienam ārā no centra.

„Nē, nekas, es aiziešu paelpot svaigu gaisu. Būšu atpakaļ uz vieniem,” Gunita atbildēja. Taču patiesībā meitene dusmojās. Man pat nav rūmes paēst. Izgājusi uz ielas, kur mašīnas brauca piecās rindās, un rosījās aktīva dzīve, skolotāja mēģināja atrast kādu koku paēni. Pagājusi dažus metrus no centra, viņa atrada soliņu pretī daudzzīvokļu mājai. Visapkārt mētājās drazas, uz viņu skatījās garāmgājēji, bet viņa tam nepievērsa uzmanību. Vai es neesmu cilvēks? Vai man tie smaidi un enerģija no tukšas dūšas radīsies? Viņa rija rīsus ar desu gabaliņiem ātri, lai nenokavētu stundu. Tad paēdusi, gāja atpakaļ un atsāka darbu.

Pusdienlaikā Gunitai vēl bija enerģija, bet deviņos vakarā, kad nāca Hanijs, tā, protams, bija zudusi. Viņš mācījās gramatiku. Divas stundas no vietas un vienmēr deviņos vakarā. Tas bija laiks, kad pēc nostrādātām astoņām stundām Gunita bija nogurusi, izsalkusi un vārga, jo spēki bija izsīkuši. Spēka vienkārši vairs nebija.

„Vai jums viss kārtībā?” viņas vārgo runāšanu pamanīja Hanijs.

„Jā, jā, viss ok,” Gunita atbildēja. Klienti jau to nesaprata. Taču, ja saprata, viņi negribēja nogurušu skolotāju. Viņi gribēja, lai viņa stundā skolotāja pieder viņam vienam, lai ir enerģiska, jauka, ieinteresēta. Viņi negribēja apzināties, ka tā domā visi klienti, un, ja visi viņu tādu vēlas redzēt, tad skolotāja dienas beigās kļūst nogurusi. Viņa vairs nesaprot, ko runā. Viņa kļūdās. Viņa sapņo kaut varētu nosnausties – tikai uz piecpadsmit minūtēm.

„Labi, paņemam pauzi, man te vienam jāpiezvana,” viņš teica, un Gunita atviegloti uzelpoja. Starpbrīdis! Pēdējiem spēkiem viņa aizgāja uz tualeti. Mazā telpa bija nosēta pilna ar skudrām, kas rāpoja ātri jo ātri. Gunita uz pirkstgaliem iegāja iekšā, lai tiktu pie ūdenskrāna. Viņa paņēma ūdeni saujā un apslapināja ar to savu seju. Pēkšņi viņu pārņēma savāds reibonis, taču viņa turējās. Vēders kurkstēja, viņa gribēja ēst. Nekā nebija. Viņa iedzēra to pašu krāna ūdeni, lai kaut ko ielietu novārdzinātajā organismā.

Hanija stundās laiks ritēja vislēnāk. Vēl 40 minūtes, vēl 35 minūtes, un viņa turpināja skaidrot salikto tagadni: „Have, has… plus trešā pamatforma… lieto, kad darbība ir pabeigta… rezultāts jūtams… vēl 30 minūtes. Varbūt tagad paņemam uzdevumus?”

            Nez kas tā bija par likteņa sakritību, kas vienmēr Gunitu kā lēnām slīkstošu plostu glāba šajās stundās – kas pameta viņai peldriņķi. Pēkšņi ienāca Fatma un teica, ka jāmaina centram logi. Tieši tagad jāmaina, jo atnākuši strādnieki. Logu mainītāji radīja tik lielu troksni, ka pamācīties nebija iespējams, un stunda bija jābeidz. Taču vislabākie bija brīži, kad pēkšņi pazuda elektrība. Tas arī mēdza notikt Hanija stundas laikā un brīdī, kad Gunita domāja: nē, es taču vairs nespēju. Es vairs nespēju tās atlikušās 20 minūtes. Es slīkstu. Tikš! Pēkšņi izdzisa gaisma. Gunita sākumā tēloja, ka ir neapmierināta, jo nevar pabeigt stundu. Taču patiesībā viņas sirds līksmoja un teica: paldies, paldies, paldies tam, kas to izdarīja! Lai kurš tas būtu, lai kādi spēki! Viņa bija no tiesas pateicīga. Vēl tikai jāsagaida šoferis – apmēram pusstunda, brauciens mājās – stunda ar minūtēm, un viņa liksies gultā.

Temars bija students, ar kuru Gunitai gāja visgrūtāk amerikānes tēlošanā. Izrādās, viņš ne tikai stāstīja spoku stāstus, bet uzdeva daudz un dažādu jautājumu par dzīvi Amerikā, Gunitas pagātni, vecākiem, māsu. „No kurienes tu tieši esi? Kurā augstskolā mācījies? Cik tu maksāji par savu augstskolu? Kāda Amerikā ir izglītības sistēma?” Gunita nezināja, ko atbildēt, kad viņš skolotāju burtiski apbēra ar jautājumiem. Viņa bija izdomājusi vien to, ka nāks no Atlantas – to jau viņa bija atbildējusi Valīdam, kad viņš prasīja. Taču, kad šo pašu jautājumu uzdeva Temars, Gunitai nez kāpēc samežģījās mēle, un viņa pateica Aļaska.

„Aļaska!?” viņš pārjautāja, un tikai tad Gunita pati izdzirdēja, ko pateikusi. „Vai maz tur dzīvo cilvēki?” viņš tūlīt jautāja.

„Jā.. nu vispār no turienes nāk mani senči… patiesībā, es esmu dzīvojusi arī daudz kur citur… hehe, Eiropā.. mani varētu saukt par pasaules pilsoni,” viņa centās vienmēr taisnoties un pat savās atbildēs virzīties prom no Amerikas. Taču, ja ar citiem tas izdevās diezgan labi, no Temara Gunita varēja sagaidīt visgrūtākos pārbaudījumus. Tā kā viņš dzīvoja netālu no Ināmas, sievietes ar trim dēliem, ko Gunita skoloja, un viņas stunda bija tieši pēc Temara nodarbības, vīrietis, būdams laipns un izpalīdzīgs, vienmēr aizveda Gunitu pie nākamās studentes. Patiesībā skolotājai nebija citu variantu, jo autobusu pietura no viņa mājas atradās ļoti tālu, turklāt neviens autobuss nebrauca tieši uz vietu, kuru Gunitai vajadzēja. Protams, arī Temaram bija savs labums – mašīnā viņi varēja ilgāk runāt angliski un…. kungs izmantoja izdevību uzdot visus savus interesējošos jautājumus. „Kā ir Amerikā ar tām zaļajām emigrācijas kartēm? Ko tu domā par amerikāņu politiku?” Tas bija tik grūti. Gunita godīgi teica, ka nezina, neinteresējas, jau sen nav bijusi Amerikā. Dažkārt viņš vienkārši pajautāja: „Kā sauc tos izciļņus uz šosejas? Kā sauc tāda veida mašīnas?” Viņš norādīja uz kādu smago mašīnu ar lielu piekabi. Gunitai kā amerikānei bija jāzina. Viņa centās sakombinēt kaut ko no latviešu valodas un angļu valodas. Kaut kas bija jāsaka! Kaut kāds vārds jārada! Tā kā students bija pie stūres un nepierakstīja, varbūt neatcerēsies, cerēja Gunita.

Visneērtāk viņa jutās par to, ka Temara kungam Gunita patika. Kā skolotāja. „Tu esi tik godīga un jauka meitene. Kaut ēģiptieši tādi būtu! Tik daudzi Ēģiptē melo, bet tu tāda neesi. Tu esi godīga, kārtīga un jauka,” viņš Gunitai atkārtoja, un tajos brīžos meitene sajutās tik neērti, tik nožēlojami. Viņa taču meloja vai katrā otrajā teikumā. Viņa bija izfantazējusi stāstu par savu ģimene, dzīvi Amerikā – un tas viss viņa uzdoto jautājumu rezultātā. Taču bija jau par vēlu viņam teikt taisnību. Viņa bija iepinusies tik lielos melos, ka pati jau sāka aizmirst, ko ir teikusi un ko teikt tālāk, no kāda skatu punkta runāt. Turklāt pirmajā viņu stundā Temara kungs bija sūdzējies par centru: „Kā man ir apnicis tas centrs. Viņi man atsūta angļu valodas skolotāju, kas ir ēģiptietis, un viņš ar mani runā arābiski. Es teicu, ka man vajag tikai native,” viņš uzsvēra. „Pfū, vismaz tagad man atsūtīja tevi – nu es varu kārtīgi mācīties. Man jau vienalga brits vai amerikānis vai austrālietis, bet lai ir native,” viņš vēlreiz atkārtoja, kamēr Gunita tikai smaidīja. Hmm, viņa domāja. Šim kungam laikam būs jāmelo, lai cik ļoti man tas nepatīk.

Ar Jasmīnu Gunita pārliecinājās, ka meli var arī atklāties. Šī bija ap 30 gadus veca ēģiptiete, ļoti bagāta un aristokrātiska. Vēsa un draudzīga vienlaicīgi. Viņa nenēsāja hidžabu un ģērbās kā eiropiete – īsās kleitiņās, apspīlētās blūzītēs. Viņa uzsvēra, ka pieder pie augstākās ēģiptiešu klases. „Es vienmēr izvēlos dārgāko, jo tam ir labāka kvalitāte. Es gāju privātskolā. Ar vecu tehnoloģiju nevar strādāt, ir jāpērk jauna.” Viņas atbildes liecināja, ka viņai un viņas vīram ir nauda. Un viņi to ļoti labi apzinās. „Es gribu dzīvot Jaunajā Kairā, jo tur visi ir no augstās klases.” Tāpat arī viņa gribēja, lai viņas angļu valodas skolotāja ir no Amerikas vai Anglijas. Taču viņa bija latviete.

„Tu esi amerikāne, vai ne?” Jasmīna viņai pārjautāja abu pirmās stundas beigās.

„Jjjā..” Gunita atbildēja ar saliektu galvu, kārtojot savu datorsomu. Bija tik grūti! Tik grūti bija melot, taču Nahla uzsvēra, ka viņai tas jādara, ja vēlas saņemt algu. Ja stundas laikā Jasmīna bija ļoti uzmanīga un strikta – viņa neaizpļāpājās, runāja īsi un kodolīgi, skrēja ātri cauri visiem Gunitas sagatavotajiem uzdevumiem, atstājot pāri laiku, kuru nu Gunitai bija jādomā, kā aizpildīt -, tad ārpus stundām viņa bija draudzīga un smaidīga. Jo sevišķi, kad pēc kādas stundas Gunita nokāpa lejā un gaidīja uz ielas šoferi. Jasmīna to pamanīja un mudināja skolotāju nākt atpakaļ iekšā.

„Tev nav jāstāv uz ielas. Nāc, tu vari pasēdēt pie mums dzīvoklī, un, kad atbrauks šoferis, mēs to redzēsim no balkona,” viņa teica, un Gunita paklausīja. Skolotāja iegāja atpakaļ Jasmīnas dzīvoklī un apsēdās uz viena no krēsliem dzīvojamā istabā. Viņai pretī sēdēja Jasmīnas vīrs un sāka interesēties par sievas skolotāju. Viņš bija ļoti jauks un draudzīgs visu sarunas laiku, un, kad sekoja izšķirošais jautājums „No kurienes tu esi?”, Gunita vairs nespēja melot. Jasmīna tai laikā sarunājās ar savu māsu, taču nevarēja saprast, vai viņa dzird viņu sarunu vai ne. Nē, pavisam noteikti Gunita vairs nespēja melot – ģimene viņu bija uzaicinājusi ienākt iekšā, tik labi pret viņu izturējusies. Teikšu, kā ir. Nolēma Gunita.

„Vispār jau man centrs liek sacīt, ka esmu no… Amerikas… bet nē… es neesmu,” Gunita atbildēja.

„Jā, tā jau man likās, tu esi no Eiropas, vai ne? No Vācijas?” vīrietis nebija pārsteigts. Gunita priecājās, ka viņa sieva vēl joprojām ir pievērsusies māsai, jo vislielākais kauns tagad viņai bija tieši no Jasmīnas.

„Nē, es esmu no Latvijas,” Gunita pateica un izskaidroja puisim, kur tāda ir. Viņš ģeogrāfiju zināja diezgan labi un ātri saprata, kas ir Gunitas dzimtene. Meitene šajā brīdī jutās tik neērti! Viņai likās, ka ir jāsaka kaut kas vēl, ka ir jāatvainojas. Viņa taču bija melojusi un nu beidzot pateica taisnību. Pat, ja to lika darīt Nahla, tā tomēr bija Gunita, kas tagad to putru strēba laukā.

„Tas viss ir tā centra dēļ. Es atvainojos. Man tiešām ļoti žēl. Kad sāku strādāt, nezināju, ka tā būs…” Gunita vaļsirdīgi izplūda. Taču vīrs to uztvēra ļoti mierīgi un nevienā brīdī skolotāju nevainoja.

„Tev vienkārši nepaveicies ar cilvēkiem. Tev būtu jātiekas ar tādiem labiem cilvēkiem kā Jasmīna, lai tu redzi labo Ēģiptes pusi. Ēģipte ir lieliska valsts ar labiem cilvēkiem, tici man,” viņš tikai noteica, un saruna ar to beidzās. Pie ēkas bija piebraucis šoferis. Gunita izskrēja ārā, uzskatīdama, ka vīrs noteikti Jasmīnai pateiks, ko atklājis par viņas skolotāju. Pat, ja tā bija, Gunita to nekad no Jasmīnas nejuta nākamajās stundās – viņas vairs nekad nepieminēja Gunitas izcelsmes valsti. Labi, ka tā. Ēģipte ir lieliska valsts ar labiem cilvēkiem. Gunitai skanēja prātā Jasmīnas vīra teiktais, un meitene zināja, ka tā ir taisnība – viņas studenti patiešām bija lieliski cilvēki.

Dalīties.

Atstāt Ziņu