Vārda dienu svin: Osvalds, Arvils

Trīs tases Ēģiptes: LX daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Shut up, just shut up, shut up

Miegainība, kas Vaela Riada ofisā Gunitai sāka mākties ap pēcpusdienu, bija signāls tam, ka šis noteikti nebija viņas sapņu darbs. Zvani mobilo telefonu kompānijām, dažādu dokumentu pārbaude, atskaišu rakstīšana, darbs četros blokos, kā priekšnieks to bija nokomandējis, nelikās īpaši aizraujošs. Turklāt papildus šiem blokiem viņš bieži ienāca Gunitas kabinetā un uzlika dažādus steidzamākus pienākumus – sazvanīt lektorus par konferencēm, izskatīt dokumentu blāķus. Asistentei, kas bija Gunitas amata nosaukums, vajadzēja asistēt visos iespējamos veidos. Var jau būt, ka tas bija klasisks ofisa darbs, vien Gunita nekad neko tādu nebija darījusi. Tāpēc savā trešajā darba dienā viņa centās raudzīties saprotoši uz pirmajām grūtībām un žāvām. Viņa izpildīja un pacieta visu, ko vajadzēja. Kā boss vēlējās, viņa bija sēdējusi stundu aiz durvīm un gaidījusi, kad varēs ieiet savā darba kabinetā tieši deviņos. Tāpat darbiniece turpināja noskatīties uz to, kā Vaels komandē savu tējas puiku un bļauj uz Monu pat ēģiptietes pēdējā darba dienā.  

Pirmdien (ceturtajā darba dienā) Gunitas attieksme sašūpojās. Tā bija diena, kad Vaels bija piekodinājis būt formālā apģērbā, jo vajadzēja doties pie svarīgiem klientiem. Gunita uzvilka savas vienīgās auduma bikses, gaiši zilu blūzīti un pelēku žaketīti ar pusīsām rokām. „Un šo tu sauc par formālu apģērbu?” boss viņu norāja, Gunitai ienākot ofisā. Meitenei jau tā nepadevās pucēšanās – viņa nesaprata neko no pēdējiem modes kliedzieniem vai to, kas skaitās formāls un kas neformāls. Izrādās zilā krāsa, kaut arī izskatījās pieklājīga, nebija formāla. Vaels bija neapmierināts, tomēr apzinājās, ka, lai vai kādas drānas, tās tomēr Gunitā nenoslēpj galveno – ārzemniecisko izskatu ar gaišo sejas ādu, matu krāsu un acīm. Bingo! Tas ir tas, ko viņam vajadzēja, runājot ar kompāniju augstajām amatpersonām.

„Mēs izbraucam pēc piecpadsmit minūtēm,” viņš pateica Gunitai un Klārai, kas bija iegrimušas pie saviem rakstāmgaldiem un vēl pirms izbraukšanas centās apdarīt pēdējos darbus. Nu arī Klāra bija Gunitai atzinusies, ka nav īpaši apmierināta ar jauno sistēmu. „Es tikai strādāju un guļu,” viņa sūdzējās. „Pirms tu atnāci, viņš nebija tik ass un nedeva tik daudz pienākumu,” viņa skaidroja, neizpratnē par to, kas bosam pēkšņi licis mainīt taktiku – iespējams, ne sevišķi produktīvi nostrādātais mēnesis? Itāliete pat piedāvāja Gunitai aizdot savus svārkus, ja vēl kādreiz būs kur jābrauc. Viņa bija patiesi jauka.

„Gatavas? Jalla![1]” Vaels teica meitenēm, un viņas pameta ofisu, atstājot vien Olgu ar tējas puiku. Ar Olgu Gunita nebija sadraudzējusies. Nebija iznācis ne laika, ne vajadzības.

„Kā tev ar mūsu plānoto konferenci Malaizijā iet?” Vaels jautāja Klārai, kamēr visi trīs brauca lejā ar liftu.

„Es esmu sazvanījusi trenerus un kompānijas, bet par loģistiku bija atbildīgā Mona, tāpēc neesmu vēl paspējusi ar viņas izdarīto iepazīties.” Vaelu Riadu Monas pieminēšana nedaudz sadusmoja.

„Klāra, šeit vairs nestrādā Mona! Es vairs negribu par viņu neko dzirdēt. Lūdzu nepieminiet man šo bezsmadzeņu cilvēku, kuram vēl skolā būtu jāsēž – tev viss ir jādara no jauna. Es viņai neuzticos neviena pienākuma izdarīšanā,” stingri teica Vaels pirmajā dienā, kad Mona vairs nebija darbā. Pirmajā dienā bez vissirsnīgākās darbinieces – tas bija vienīgais labais un patiesais, ko viņš par Monu bija pateicis, toreiz iepazīstinot meiteni ar Gunitu.

Viņi izkāpa no lifta un tuvojās melnam džipam – kompānijas automobilim. Pie stūres jau sēdēja šoferis – vēl kāds izskatā nabadzīgs vīrs, kas pildīja Vaela pavēles.

„Klāra, sēdi tu priekšā,” boss atvēra dāmai durvis, un pats ieriktējās aizmugurē, palaizdams pa priekšu Gunitu. Abi apsēdās. Vietas bija pietiekami, tāpēc Gunita nejuta diskomfortu. Galu galā – pēc pārbaudījuma ar gulēšanu zem vienas segas, šis bija tāds nieks – sēdēt blakus bosam mašīnas aizmugurējā sēdeklī.

„Klāra, vai mums ir adrese, uz kurieni jābrauc?” kungs jautāja. Meitene strauji pagriezās atpakaļ.

„Man likās, jūs zināt adresi.”

„Klāra, ja tu šo kārto, tad tev tas ir jānoved līdz galam, tev bija jānoskaidro adrese, ko iedot šoferim. Vai tev ir kam tagad piezvanīt?” viņš mierīgi, bet stingri jautāja.

„Jā, jā, es tūlīt piezvanīšu,” Klāra atbildēja. Gunita, kas bija paņemta līdzi, lai mācītos, priecājās, ka nav galvenajā – Klāras lomā. Arī viņa varētu būt aizmirsusi, šķiet, tādu it kā sīkumu. Mašīna vēl nebija sākusi ripot uz priekšu (šoferis bija izkāpis ārā un to tīrīja), kad pēkšņi Vaels Riads sāka savā sēdeklī dīdīties.

„Klāra,” viņš jau atkal bija neapmierināts. „Vai tu vari savu krēslu pastumpt uz priekšu, man nav, kur kājas likt,” viņš teica, pareizāk gan formulējot – nav, kur izstiept kājas. Melnais uzvalks, kurā kungs bija ietērpies ļoti labi pieskaņojās viņa melnajām ādas kurpēm, kurām savukārt bija nepieciešams pastiepties uz priekšu un sajust komfortu. Klāra gan nevarēja tik viegli atrast vajadzīgo uzparikti, lai prasīto izpildītu – viņa stumdīja sevi ilgi līdz darbs tika izdarīts, un kungs, laimīgi izslējis kājas, varēja lepni atgāzties savā aizmugurējā sēdeklī.

Tūlīt pat mašīnā iekāpa šoferis. Viņš bija beidzis tīrīt mašīnu, kas tagad spīdēja un laistījās. Aplicis sev drošības jostu, viņš bija gatavs braukt, taču tad Vaels no aizmugures pastiepās uz priekšu un kā uz paplātes pasniedza mūzikas disku. „Lūdzu uzliec mums mūziku!” priekšnieks palūdza. Gunita jau iedomājās Baha vai Bēthovena simfonijas tūlīt ieskanāmies šajā tik ļoti formālajā noskaņā, kad Klāra mēģina sazvanīt Transporta ministriju, bet Vaels Riads, taisni atgāzies atpakaļ, kājas izstiepis uz priekšu, rokas sakrustojis pār kājām, mierīgi sēž, cenšoties nesaburzīt ne collu sava melnā ancuka. Jā, viņam noteikti patika klasika. Kaut kas no inteliģences. Vecajiem celmlaužiem. Bija taču gudri ko tādu klausīties un iedvesmoties pa ceļam uz produktīvu sarunu un veiksmīgi noslēgtu darījumu. Turklāt savās runās viņš bija bieži pieminējis Eiropu – tad jau noteikti bija iepazinies ar tās spožākajiem vārdiem mūzikā.

Kad Gunita izdzirdēja dziesmas pirmās taktis, viņa pārsteigumā sāka vai smieties. „Shut up, just shut up, shut up, shut up, just shut up, shut up, shut up, just shut up, shut up..” amerikāņu popgrupas Black Eyed Peas slavenā dziesma turpinēja skanēt un skanēt, un Gunita vēl joprojām domāja, ka Vaels salēksies, nolamās šoferi un liks pārslēgt uz pareizo mūziku, ka šī taču ir milzīga kļūda. Kāds atkal būs ņēmies ap viņa disku. Taču Gunita maldījās – priekšnieka seja neiezīmēja ne miņas neapmierinājuma vai dusmas par it kā nepareizi uzlikto dziesmu. Gluži otrādi – seja saglabājās nopietna, kāda bijusi un baudīja dziesmas ritmus klusajā mašīnas telpā, nevienam nebilstot ne vārdiņa. Gluži kā dziesmā teikts – tā bija pavēlējusi visiem aizvērties. Tad jau tā būs bijusi pareizā dziesma? „Shut it up, just shut up shut up” turpināja skanēt, džipam lēnām virzoties uz priekšu pa Kairas pārbāztajām ielām. Vien Gunita skatījās ārā pa logu, cenšoties apvaldīt un noslēpt savus smieklus par kuriozo situāciju, kādā bija nonākusi.

„Šis ir Kairas vienīgais kalns, Muhatam,” pēc ilga klusuma brīža priekšnieks ierunājās, paspēdams uzņemties arī gida pienākumus.

„Ak jā, es tur esmu bijusi,” teica Klāra, kurai beidzot bija izdevies sazvanīt ministriju un noskaidrot adresi. Tagad Vaels vēlējās, lai Klāra pabrīdina, ka VR Consultations komanda nedaudz kavēsies. Lai cik viņš būtu perfekts un izbrauktu stundu iepriekš, šodien satiksme kustējās pavisam lēni. „Lūdzu atvainojies kungiem un pasaki, ka mēs izbraucām stundu ātrāk un nebijām rēķinājušies ar šādu satiksmi,” viņš nodiktēja Klārai sakāmo.

VR Consultations komanda iebrauca Ministrijas teritorijā. Vaels pirmais atvēra durvis un izkāpa no džipa. Viņam pievienojās arī kompānijas daiļais dzimums. Iestājies meitenēm pa vidu, priekšnieks kāda apsarga pavadībā devās uz tikšanās vietu. Cauri vairākiem gaiteņiem un telpām trijotne žigliem un pārliecinošiem soļiem virzījās uz priekšu – pa vidu priekšnieks, kuram gar sāniem kā šampūna reklāmā viena brunete, otra blondīne plīvojošiem matiem izdaiļoja kompānijas seju – paveco Vaelu Riadu, kas bez šādām dekorācijām diez vai izskatītos tik pārliecinošs, augsts un iekārojams. Daiļavas par to parūpējās.

Tikšanās notika ar vairākiem ministrijas pārstāvjiem. „Mums ir starptautiska kompānija, kā jūs redzat,” uzsāka Vaels Riads, skaidri parādīdams, ka, pateicoties ārzemnieciskā izskata pavadonēm, sarunai būs būt angļu valodā. Pārsvarā runāja viņš. Klāra un Gunita tikai uzmanīgi klausījās, un Klārai vēl bija uzdevums pierakstīt sarunas virzību. Viņa izņēma lielu baltu bloknotu no savas datorsomas un kārtīgi rakstīja sarunas punktus. Gunita domāja, vai arī viņai šajā brīdī būtu jāpieraksta, tāpēc izņēma savu plānotāju un, kaut vai lai izrādītu Vaelam to, ka ir ieinteresēta, pierakstīja pāris punktus. Viņi runāja par iespējamo sadarbību, par to, ka VR Consultations varētu apmācīt ministrijas darbiniekus un pasniegt tiem dažādus kursus. Gunita klausījās tai visā un jutās kā novērotāja no malas – viņa vēroja plašo telpu, zaļo paklāju, viesmīli, kas pienesa svaigas apelsīnu sulas. Viņa drīzāk priecājās par iespēju tikt prom no ofisa un redzēt, kā dzīvo augstas amatpersonas, nevis veikt naudisku darījumu.

Saruna beidzās, sarunājot nākamo interviju – nu jau VR Consultations ofisā. Pēdējie rokasspiedieni un meitenes, kas nebija teikušas ne vārda, vien smaidījušas, pierakstījušas un radījušas iespaidu par starptautiskumu, atstāja telpas. Vaels izskatījās apmierināts, vien ar pavisam mazu iebildumu. „Gunita, lūdzu neraksti uz kaut kādām mazām lapiņām. Lai mēs atstātu labu iespaidu, ir jābūt baltam, tīram blokam, kur tu veic pierakstus. Kā tas ir Klārai,” viņš norādīja. Tā kā Gunita nebija šādu bloku paņēmusi, viņa nākamajā pieņemšanā, kas notika mobilo telefonu kompānijā uzreiz pēc viesošanās ministrijā, tikai sēdēja kā tāda skaista kristāla vāze, izdaiļodama komandu, bet neteikdama ne vārda un nepierakstīdama.

Pēc abām intervijām trijotne atgriezās ofisā. Gunita jau atkal kļuva miegaina. Viņa sevi pieķēra skaitām stundas līdz darba dienas beigām. Cik labi, ka bija vairs tikai trīs palikušas – tas arī nozīmēja nerakstīt atskaiti par tām stundām, kas pavadītas ārpus ofisa. Vai man šis darbs patīk? Gunita sev jautāja. Vai man patīk būt eglīšu mantiņai, kas zaļo egli Vaelu Riadu padara skaistāku? Vai man patīk šī apgrūtinošā formalitāte – pareizā sēdēšana ar taisnu muguru, pareizais bloknots, sulas dzeršana tā, lai pasarg’ Kungs kaut kas neuzlīst uz biksēm vai, glāzi liekot atpakaļ, netiek uzlikts par skaļu vai arī dzerts par daudz. Gunitai šīs lietas likās tik svešas. Viņa labprāt sēdētu džinsos, skaļi smietos un ļautos savam neveiklumam, kas viņu pavadīja ik uz stūra, te paslīdot kājai, te sākoties asaru klepum. Viņai patika būt dabiskai. Un vai man patīk tikties ar šiem augstajiem, nesasniedzamajiem cilvēkiem? Gunita turpināja sev jautāt. Lūdzu un paldies. Rokasspiediens pa labi un pa kreisi. Smaids, paklanīšanās, taisnā mugura. Vai tie maz bija cilvēki? Tās visas taču bija tikai sejas. Kompāniju sejas, kas runāja kompānijas vārdā. Augsti tituli un pozīcijas. Tur bija maz no personības. Gluži kā Vaela Riada seja tagad bija divas daiļavas viņam apkārt, apliecinot vien to, ka kompānija ir starptautiska – un tātad prestiža. Cik labi, ka Vaels Riads vairs nebija uzstājis par vārda un valsts maiņu. Stādoties priekšā šīm sejām, Gunita bija minējusi savu īsto vārdu.

Gunita, beidz sevi mānīt! Meitene sev teica. Tev te nepatīk. Tev patiesībā jau no trešās dienas te nepatīk. Un tu esi nogurusi no šīs etiķetes, no Vaela pārspīlētās formalitātes un smieklīgajām iegribām – vārda un valsts maiņa, svārki. Turklāt tu nespēj aizmirst viņa rupjo izturēšanos pret tējas puiku un Monu, kas to nebija pelnījuši. Tev tas liekas nepareizi. Gunita sēdēja savā kabinetā, nu jau viena, bez kolēģes Monas un vēlējās būt mājās, sēdēt dīvānā un darīt savu nevalstisko organizāciju pienākumus internetā, darīt to, kam viņa redzēja jēgu un kas sagādāja prieku. Nē, Gunita nebija slinka. Viņa varēja strādāt daudz, bet to, kas viņai patika.

Pulkstenis nosita pieci, un nosūtījusi priekšniekam ikdienas atskaiti, Gunita bija laimīga iziet no Vaela Riada ofisa. Tā vienmēr bija dienas vislabākā daļa – iziet piecos ārā, sēsties Ādama mašīnā un braukt uz mājām. Īpaši šodien viņa jutās tik nogurusi pēc apgrūtinošās etiķetes, ka gribēja ātrāk iekrist savā dīvānā un malkot siltu tēju… un turpināt pildīt darba pienākumus, kurus nebija paspējusi izdarīt ofisā.



[1] Aiziet!(no arābu valodas)

Dalīties.

Atstāt Ziņu