Vārda dienu svin: Otīlija, Iveta

Trīs tases Ēģiptes: LVII daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Kā būtu ar Džidžī no Somijas?

„Lūdzu pulcējamies manā kabinetā,” Vaela pavēle noskanēja ofisā. Četras asistentes iegāja iekšā un bija gatavas jaunajam darba sarakstam. Vaels Riads šodien sapulcē izskatījās mundrs un pat nedaudz uzvilkts. Tērpies uzvalkā, kā vienmēr, nopietnu sejas izteiksmi, viņš sāka pēcpusdienas sapulci.

„Ir pagājis mēnesis, un mums ir sarunātas tikai divas tikšanās, tātad tikai divi iespējamie klienti. Es gribu, lai mēs nākamajā mēnesī pierādam, ka ar organizētu darbu varam sasniegt vairāk,” viņš iesāka tikšanos, un meitenes uzmanīgi klausījās.

„Pirmkārt, es vēlos savest kārtībā darba organizāciju. Mūsu ofisā darbs sākas deviņos. Un ja es saku deviņos, tas nozīmē ne vēlāk un ne arī ātrāk. Ja jūs atnākat ātrāk, sēžat aiz durvīm, un kad ir trīs minūtes pirms deviņiem, tikai tad jūs varat nākt iekšā,” viņš strikti teica, un Gunita saprata, uz kuru viņš šo aizrādījumu attiecina. Tas likās tik neloģiski. Nevar būt, ka nedrīkst uz darbu nākt ātrāk. Meitene bija pat pārsteigta. „Ja jūs ierodaties stundu ātrāk,” viņš turpināja, pēc tam kad bija netīšam saskatījies ar Gunitu, „tad sēžat un gaidat ārā kafejnīcā, te aiz stūra ir ļoti daudz tādu.” Kafejnīcā? Man taču tam nav naudas, lai katru rītu sēdētu un dzertu tēju. Bija Gunitas pirmā doma.

„Attiecībā uz darba beigšanu – tas oficiāli beidzas piecos, bet tas nenozīmē, ka jums jāiet prom, ja neesat to beigušas. Es esmu bijis Francijā, Vācijā un zinu, ka arī tur darbinieki sēž līdz melnai naktij. Mēs strādājam, lai būtu rezultāts. Un, lai to sasniegtu, ir sevi jāziedo. Tāpēc nepaspējat dienā – sēžat, kamēr pabeidzat. Turklāt lietas, kas ir saistītas ar rakstīšanu, varat darīt mājās – ofiss un agrās stundas ir jāizmanto, lai mēs sasniegtu klientu,” viņa monologs bija skaidrs un nepārprotams, un neviena no meitenēm neiebilda.

„Protams, ja jums ir kādas problēmas vai neskaidrības, es vienmēr esmu šeit. Bet es negribu redzēt, ka problēma ir slinkums. Ar nezināšanu var cīnīties, bet ne ar slinkumu un nolaidību,” viņš uzsvēra, un meitenes turpināja uzmanīgi klausīties.

„Otrkārt, es esmu izstrādājis jums katrai četrus blokus, kādos jums jāstrādā. Katru dienu katram blokam jums jāvelta divas stundas un jāuzraksta, kas ir sasniegts. Tas būs jādara atskaites veidā, kuru jūs man dienas beigās atsūtīsiet uz epastu. Ja atskaite nav atsūtīta, es uzskatu, ka jūs neesat strādājušas, un algu par šo dienu nesaņemat. Pavisam vienkārši. Vai tas ir skaidrs?” viņa seja ik pa laikam uzzīmēja mākslīgu smaidu, ar kuru viņš centās atmaidzēt savus stingros vārdus.

„Jā, skaidrs,” Klāra pateica, kamēr pārējās meitenes vēl lasīja tikko saņemtās lapas, kur iepazinās ar saviem blokiem.

„Izskatiet, un ja kādi jautājumi, droši jautājiet. Olgai, Monai un Klārai noteikti tas nav jaunums, vien tas, ka beidzot šīs lietas būs sakārtotas,” teica Vaels Riads.

„Man ir jautājums,” ierunājās Mona.

„Jā, lūdzu,” viņš atbildēja.

„Kāpēc man ir tikai divi bloki?”

„Mona, es lielu daļu tavas atbildības uzliku mūsu jaunajai darbiniecei, jo tu diemžēl neesi sevi pierādījusi, tāpēc es redzu, ka tev ir jāorganizē citādāka sistēma, es nezinu, kā tu esi pabeigusi augstskolu, bet tev ir diezgan maza saprašana par to, ko mēs darām. Es esmu tikai godīgs,” viņš teica, pavisam mierīgi un dabiski raidot asos un aizvainojošos vārdus Monas virzienā. Meitenes seja kļuva sarkana un bezspēcīga. Gunitai gribējās palīdzēt, teikt, ka tas ir netaisni, bet gluži tāpat kā pārējās meitenes viņa sēdēja stīvi un klusi, neuzdrošinādamās neko iebilst.

„Un kāpēc jūs pret mani tik asi izturaties?” Mona klusākā balsī un jau ar asarām acīs jautāja. Taču izskatījās Vaels nav cilvēks, kurš pakļautos emocijām – viņš neatmaiga.

„Es ar tevi runāju tā, kā tu to esi nopelnījusi pēc sava padarītā darba. Ļoti godīgi,” viņš teica, taču meitenei nebija spēka, lai atbildētu ko pretī, un viņš turpināja tālāk.

„Tātad šo sistēmu mēs sāksim no svētdienas. Jums ir šī nedēļas nogale, lai pierastu,” viņš jau atkal pasmaidīja, ignorējot Monas asaras. „Un tagad visas atpakaļ pie darba, izņemot tevi,” viņš norādīja uz Gunitu, „mēs pārrunāsim dažas lietas.” Meitenes izgāja ārā, un Gunita pievērsās priekšniekam.

„Nu tā, Gaa, kāds bija tavs vārds? Es vienmēr aizmirstu!”

„Gunita.”

„Jā, Gunita. Kā tev pie mums patīk?” viņa balss nu jau bija citāda, tā izstaroja labvēlību un gaidas no topošās naudas piesaistītājas. Taču Gunita nespēja tik viegli aizmirst, ka tikko šī balss bija rupji nosodījusi Monu.  

„Jā, darbs pagaidām šķiet interesants,” Gunita atbildēja, „arī kolēģes ir jaukas. Turklāt Mona man vakar ļoti labi paskaidroja par kursiem, ko mēs piedāvājam,” Gunita centās vismaz šādi paslavēt savu kolēģi. Viņu kaitināja Vaela noraidošā attieksme pret ēģiptiešu meiteni, tāpat arī pret viņa kalpu. Tik ļoti Gunitai nepatika, ka viņš runā sliktu par saviem tautiešiem.

„Ak, tad vismaz kaut ko viņa ir iemācījusies šajos piecos mēnešos,” Vaels jau atkal Monai piegāja ar nicinošu un nelabvēlīgu attieksmi. Mona atšķirībā no Klāras un Olgas te jau strādāja gandrīz pusgadu. „Lieliski, esmu pārliecināts, ka tu ātrī iejutīsies. Man jau Klāra par tevi vakar teica labus vārdus – tu esot sarunājusi vienu tikšanos! Lieliski! Es redzu tevī potenciālu,” viņš lielīja Gunitu, kaut gan meitene nejutās to pelnījusi. Iespējams, tā bija nejauša veiksme.

„Mums pirmdien ar Klāru ir divas tikšanās pie klientiem. Es gribētu, lai tu brauc līdzi un redzi, kā notiek sarunas un vienošanās. Turklāt viens no klientiem būs Ēģiptes Transporta ministrija, kuriem mēs piedāvāsim savus kursus. Vai piekrīti?”

„Jā, protams,” Gunitai vienmēr patika jaunas iespējas un jo sevišķi iziešana no ofisa.

„Lieliski! Vienīgais es tagad domāju…”

„Jā?” Gunita jautāja un tālākais viņu pārsteidza.

„Tev ir ļoti sarežģīts vārds, un ēģiptiešiem to ir grūti iegaumēt. Vai mēs nevarētu tev atrast kādu iesauku, piemēram, hmmm, Džidžī – tas būtu vieglāk arī klientiem.” Ko? Džidžī? Man pat vārds jāmaina klientu dēļ? Gunita to nepavisam noteikti negribēja.

„Hmm, nezinu gan,” viņa godīgi atbildēja.

„Nē, tas nav obligāti,” šķiet, Vaels saprata viņas negatīvo attieksmi, „vien padomā par to līdz pirmdienai.” Taču ar to viņam nebija gana. Tālāko Gunita pavisam noteikti nebija no viņa gaidījusi. „Otra lieta – tava izcelsmes valsts: neviens nezina tādu Latviju, ēģiptieši joprojām domā, ka tā ir Krievija, tāpēc, protams, arī to būtu labāk, ja mēs teiksim nomainītu uz kādu Somiju – tu arī tāda gaiša izskaties,” viņš teica. Gunita nespēja noticēt tam, ko dzird. Kā šis cilvēks spēj tik ļoti sevi un savus darbiniekus pazemot, lai tikai izpatiktu klientiem? Lai izpatiktu naudai! Tas viss tikai naudas dēļ? Kur tad ir cieņa un pašlepnums par personību? Gunita to nespēja. Pat, ja viņa apzinājās, ka meitenes vārds ir sarežģīts, tāpat arī Latviju visbiežāk viņai bija jāparāda uz kartes, Gunita drīzāk priecājās iemācīt kādam ko jaunu, nevis melot un izlikties par to, kas nav. Taču viņas boss gribēja izvēlēties vieglāko ceļu un kā fabrikā, šķirojot tomātus, paskatīties uz tavu krāsu un ielikt tevi pie „dzeltenajiem”. Ielikt kastē „Somija”. Vai viņš maz apzinājās, ka Gunita ir cilvēks, nevis lieta?

„Bet varbūt tas tieši labāk nostrādās klientiem, ja viņi, uzzinot manu valsti, uzzinās ko jaunu?” Gunita savu argumentu izteica arī skaļi, uz ko Vaels viegli pasmaidīja.

„Nedomāju vis. Kā jau es teicu – tas nav obligāti, tev nav jādod atbilde tagad – padomā par to līdz pirmdienai, un tad pateiksi man,” bija viņa gala vārds. Gunitai nebija jādomā. Viņa zināja, ka ne savu vārdu, ne valsti nemainīs. Tā bija necieņa! Boss viņu nepieņēma tādu, kāda viņa ir! Turklāt tā bija arī melošana. Sameloties var par sīkām lietām, bet melot, lai kaut ko sasniegtu, gūtu peļņu – tas Gunitai likās nepareizi!

„Vēl, protams, apģērbs – vai šis ir viss, kas tev ir no formālajām drēbēm?” Vaels, nopētījis Gunitu no galvas līdz kājām, pamanīja, ka meitenei jau otro dienu vienas un tās pašas bikses un brūnā jaka. „Tu nevari kaut kur aizņemties svārkus? Varbūt tavs draugs Ādams var palīdzēt?”

„Nē, es nedomāju, es tikko te atbraucu uz Kairu, un man pašlaik ir daudz citu izdevumu,” Gunita strikti atbildēja. Pēc tikko dzirdējā viņai pat nebija vairs vēlēšanās domāt, kā varētu tikt pie svārkiem.

„Nu labi. Attiecībā uz tiem blokiem, ko es esmu tev uzlicis,” viņš sāka runāt par darbu. „Tātad tu redzi, tev ir lielākā daļa no Monas pienākumiem – tev jādabū no viņas visa nepieciešamā informācija un jāsāk sazināties ar mūsu klientiem.”

„Man ir jautājums par epastu,” Gunita pēkšņi atcerējās, ka viņai nav kompānijas epasta. „Vai tas tiks izveidots uz mana vārda un uzvārda vai arī man sūtīt informāciju no sava personīgā meila?”

„Mums kompānijā nevienam, izņemot mani, nav epasts ar vārdu un uzvārdu. Tev būs vai nu marketing@vrconsultations vai sales@vrconsultations.”

„Vai tad tas nebūtu personiskāk un indviduālāk, ja katram būtu epasts uz sava vārda un uzvārda?” jaunā darbiniece centās paspīdēt ar ideju.

„Redzi, tu nezini, kad vari tikt atlaista, tāpēc man nav izdevīgi mainīt epastus,” viņa atbilde kā vienmēr bija tieša. „Mūsu uzņēmumā strādā tikai labākie no labākajiem, un tie, kas nav gatavi mācīties, tiek atlasti,” viņš ļoti stingri pateica. „Piemēram, Mona. Šīs viņai ir pēdējās dienas, no februāra viņa te vairs nestrādās. Šādi darbinieki kā viņa mums nav vajadzīgi. Tāpēc arī es tev tagad uzlieku visus viņas pienākumus, kā arī tev jādabū no viņas visi darba faili,” viņš izklāstīja savus plānus.

„Un kad jūs viņai domājat to pateikt?” Gunita šajā brīdī uztraucās tikai par Monu, nevis kaut  kādiem failiem.

„Svētdien es izmaksāšu algas par janvāri, tad arī viņa saņems algu, un es vairs viņu nevēlos šeit redzēt.”

Gunita zināja, ka Mona pati šodien vēlas iesniegt atlūgumu dienas beigās un bija priecīga, ka gluži kā ēģiptiešu meitene gribējusi, aizies pati, nevis gaidīs, kad viņu atlaiž. Tagad viņai tas izdosies. Gunita bija Monas pusē.

Dalīties.

Atstāt Ziņu