Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Trīs tases Ēģiptes: IX daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Kairas paradīzē

Kādi ziemas jakās ietuntulējušies lidmašīnā Rīgā viņi iekāpa, tādi tagad nosēdās, kur latviešus pirmām kārtām sveica Kairas siltais, nedaudz vējainais gaiss melnajā, taču nebūt ne nogurušajā naktī. Seši no Latvijas sabraukušie „bundzinieki” bija drīzāk satraukti un ieinteresēti jaunajā vidē, bet ne ceļa novārdzināti. Kas nu tagad būs? Kur mēs iesim? Ko satiksim? Ko darīsim? Gunita nespēja pretoties savai ziņkārei. Pogājot vaļā biezās jakas, viņi iegāja lidostā, un nebija daudz jāpēta un jāmeklē norādes, kad jau viņus atpazina kāds arābs. Nopietna izskata vīrietis, melniem matiem un ūsām viņš turēja rokās oranžas krāsas The Orange Sun uzrakstu. Acīmredzot tā bija kompānija, kuras uzdevums bija sagaidīt latviešus lidostā. Kungs nesmaidīja, nepriecājās kā, ieraugot sen neredzētas paziņas. Pelēkā uzvalkā tērpies, viņš šķita vienkārši darām savu darbu, un ja jau tā, iespējams, viņš katru dienu te lidostā kādu sagaidīja. Viņš paņēma sabraukušo latviešu pases, bagāžas kartes un aicināja grupu sekot viņa norādēm. Katram viņš pasē ielīmēja tādu interesantu uzlīmi gaišzilā krāsā – vīzu. Tā bija iebraukšanas vīza, kas iebraucējiem ļāva mēnesi uzturēties šajā piramīdu valstībā. Mahmuds Alī bija teicis, ka nokārtos saviem darbiniekiem darba vīzas, taču izskatās, ka dotajā mirklī tas vēl nebija vajadzīgs.

„Vajadzēja kādu sīknaudu paņemt,” reaģējot uz vīra rosīšanos un grupas apčubināšanu, Madis pēkšņi sāka runāt ar Gunitu, jo, stāvot rindā, viņi gadījās viens otram blakus. „Te taču viņiem tas tā pieņemts – kā tik izdara kādu sīkāko pakalpojumu, viņiem gribas tā saucamo bakšišu,” viņš skaidroja.

„Kas tas?” Gunita nesaprata.

„Nu taču milzīgā korupcija, kas te valda,” viņš it kā čukstot, bet pārliecinoši un lēnām stāstīja.

„Tad jau te grūti dzīvot,” Gunita izsecināja.

„Viņiem tā patīk, viņi tā pieraduši un dzīvo. Un, ja tā sistēma darbojas, vai tad viņa ir slikta?” retoriski jautājošs, viņš lūkojās Gunitā.

„Hmm, njāa…” Gunita piekrita, taču iedziļināties šai tēmā negribēja. Viņas pacilātajai dvēseles stadijai tagad nebija vaļas domāt par problēmām. Viņa iekšēji lidoja un priekā un saviļņojumā nespēja sagaidīt, kad tiksies ar Olgu. Izgājuši cauri robežkontrolei un ļāvuši pelēkajam vīram atpazīt un paņemt viņu bagāžas, latvieši gāja ārā, un tur jau Olga nāca pretī ar septiņiem baltiem dāvanu maisiņiem rokās un baltās kurpītēs uz maza papēdīša, kas patīkami klabēja pa zemi, viņas soļiem tuvojoties.

„Čau Olguci,” Renāte ar savu bijušo klasesbiedreni sasveicinājās pirmā un skrēja tai klāt.

„Čau, čau! Prieks jūs visus redzēt,” Olga teica. „Te jums katram ir neliela dāvaniņa no Mahmuda Alī kunga,” viņa izdalīja visiem baltos sainīšus. Visi saņēma ko līdzīgu – apzeltītus un apsudrabotus papīra zariņus ar šokolādes lapiņām.

„Tu jau zini par Emmu,” redzot, ka septītais sainītis paliek nepaņemts, Leons kā vecākais juta atbildību paziņot par notikumiem Rīgas lidostā.

„Jā, mani informēja,” Olga apstiprināja.

„Un ko Mahmuds Alī?” Leons tai pat mirklī iejautājās.

„Nu ko, viņš nav ar to apmierināts, noteikti domās, ko darīt ar šo gadījumu,” Olga atteica.

„Kur tad ir Mahmuda Alī kungs?” Gunita ieinteresējās, jo bija domājusi, ka nu visi dosies pie viņa.

„Viņš neatbrauca uz Kairu, viņš mūs gaida pēc 2 dienām kūrortā,” Olga teica.

„Aaa,” Gunita novilka. Īstenībā viņa bija gribējusi šo interesanto kungu satikt jau tūlīt.

„Mums jāiet uz busiņu, jo ir plāns braukt uz viesnīcu, kur būs kāds laiciņš jāpagaida līdz brokastīm, pēc tam pāris stundas pagulēsim, un tad mums ir paredzētas ekskursijas Kairā,” noziņoja Olga.

„Un kad mēs brauksim uz piramīdām?” jautāja Renāte.

„Tas būs rīt,” tieši atbildēja Olga.

Nu jau septiņu latviešu bariņš devās ārā uz busiņu, un Gunitas elpa aizrāvās vai ik uz soļa. Palmas! Tās tiešām bija palmas! Kā filmās! Un pilnas ar tām gaismiņām, kas viņai spīdēja acīs, skatoties no lidmašīnas loga.

„AAA, Olga!” Gunita bļāva no sajūsmas. „Tik daudz palmu!!!”

„Nu, re! Es gan jau esmu pie tām pieradusi,” Olga atteica. „Ejiet tagad uz mašīnu, un tur jums pievienosies Maikls. Viņš mūs rīt vedīs ekskursijās,” meitene mudināja. „Viņš ir arī man labs draugs.”

Visi paklausīgi sekoja norādēm un iesēdās busiņā. Gunita apsēdās pirmā pie loga, Olga piesēdās viņai klāt. Tūlīt nāca arī Maikls. Maza auguma un tieviņš vīrelis, nedaudz iesirmiem, bet rūpīgi apgrieztiem matiem viņš savā lielajā uzvalkā vai slīka. Vīriņš pieklājīgi ar visiem sasveicinājās un atstāja ļoti nopietnu pirmo iespaidu. Busiņam virzoties uz priekšu, viņš lika paskatīties pa labi, tad pa kreisi, izrādīdams vietējos Kairas dārgumus. „Kā jau jūs varbūt ziniet, Ēģipte ir attīstības valsts, tā kā…mēs vēl attīstāmies,” viņš to pateica, it kā liekot saprast: esiet gatavi neērtībām, kas varbūt nav sastopamas jūsu valstī. Gunitu tas šajā brīdī neinteresēja. Viņa jutās kā uzvilkusi rozā brilles, redzam un dzirdam tikai pozitīvo, skaisto, jauno un iepriekš neredzēto.

Maikls patiesībā bija ne vien formāls, bet arī ļoti draudzīgs. Pat, ja šis viņam bija ikdienas darbs, viņš to nelika manīt kā pelēkais vīrs, kas viņus bija sagaidījis lidostā, un kuru pēc tam arī viņi vairāk neredzēja. Maikls bija ieinteresēts atbraucējos. Viņš jautāja viņu vārdus un smējās, mēģinot tos atcerēties. Gunita sāka Maiklam uzdot daudz jautājumu, uz kuriem viņš ar prieku atbildēja. Tad Gunitai pievērsās Olga.

„Starp citu, tā kā viesnīcā nav vietas, mēs šonakt paliksim kopā Mahmuda Alī kunga ofisā Kairā, ok?” viņa jautāja.

„Jā, protams!” Gunita atbildēja un pat bija priecīga, ka varēs ar Olgu kārtīgi izrunāties par visu, kas kopš viņas ierašanās šeit ir noticis.

Busiņš vēl joprojām traucās uz priekšu, ainiņas mainījās, un Gunita sajūsmināta skatījās ārā pa logu. Tumsā gan daudz nevarēja redzēt, bet viņai patika. Viņai patika melnā, noslēpumainā nakts, kas bija mazu lampiņu izgaismota, un kurā rosījās cilvēki. Diez kāds būs rīts?

„Ai, Olga,” Gunita viņu uzrunāja. „Es esmu tik priecīga un pateicīga tev par šo visu!” Gunitai bija sajūta, ka viņai kāds pasniedzis sen gaidītu dāvanu, un, likās, tik pašsaprotami par to pateikt „paldies”.  

„Man?” Olga izbrīnā jautāja. „Kāpēc gan?” viņa iesmējās.

„Nezinu, jo tu taču biji tā visa pirmsākumā!” Gunita atbildēja. Tā kā ar Olgu viņai bija visciešākās attiecības, viņa pateicās jaukajai meitenei, ko toreiz bija satikusi Double Coffee, un kas jau toreiz bija uzbūrusi Ēģiptes oāzi viņas acu priekšā. Tagad oāze bija īsta. Jā, Gunita bija pārliecināta, ka Olga ir īstais cilvēks, kam viņa vēlas pateikties.

Busiņš piebrauca pie viesnīcas. Līdz brokastīm bija jāgaida divas stundas. Tā kā nevienam miegs nenāca, šis laiks tika izmantots čalām. Gunita pievērsās Maiklam. Puisis viņai aizrautīgi stāstīja par savu darbu un pat parādīja internetā kompānijas mājaslapas adresi. Kā izrādās, mazais aktīvists ne tikai vada ekskursijas, bet arī veic masāžas un rīko braucienus uz tuksnesi.

„Kad jums ciematā būs brīvs, droši brauciet uz Kairu, es visu noorganizēšu,” mazais žiperīgais vīrelis runāja entuziastiski, bet nopietni.

„Jā, tiešām varētu,” Gunita šajā pacilājošo emociju brīdī bija gatava piekrist jebkam. Viņi bija tā aizrāvušies ar sarunu, ka Gunita nepamanīja, ko dara pārējie. Tad viņa pēkšņi saskatījās ar Renāti, kas teica Olgai.

„Paskat, kā jau Gunita laiž. Un tu vēl teici, ka nerunā angliski labi,” Renāte ar jūtamu skaudību viņai norādīja.

„Tā jau tāda sarunāšanās, to es daru katru dienu,” Gunita tikai pasmējās. Taču Renāte, kas nevarēja parunāt gandrīz neko, uzskatīja, ka Gunita ir pati meistarklase. Sarkanmatainā meitene nebija vienīgā, kas slikti zināja angļu valodu. Vēl ‘švakāk’ ar zināšanām bija Danam un Mārtiņam. Leons ar Madi runāja diezgan labi. Arī Olgai ar angļu valodu nebija problēmu, vien viņas akcents bija spilgti saklausāms.

                                                         ***

Kad vajadzīgās stundas bija pacietīgi nogaidītas, bariņš varēja iet pelnītajās brokastīs. Izgājuši cauri palmu dārzam un maziem baseiniņiem ar zilu jo zilu ūdeni, viņi atdūrās pret durvīm, kur viesmīļi smaidīgām sejām jau gaidīja agros ēdājus. Viss sarūpēts, viss noorganizēts! Apbērti ar dāvanām, ēdienu, jaukiem cilvēkiem un brīnišķīgām paradīzes ainavām! Vai tas bija sapnis? Gunita priecājās par visu un nespēja to paturēt sevī. Viņa daudz smējās un smaidīja un uztvēra šo visu piedzīvoju ar neticamu, spārnotu vieglumu. „Trakais meitēns,” Renāte viņu tā iesauca, un pat Olga, zvanot savam draugam Ahmedam un apstiprinot grupas ierašanos, bija par Gunitu ieminējusies: cik viņa ir lielā sajūsmā par visu!

Gunita turpināja jūsmot arī nākamajā dienā, kad Kairu pirmo reizi ieraudzīja dienas gaismā. Bija silts decembra rīts ar mašīnu nežēlīgo taurēšanu un sastrēgumiem, trako braukšanas kultūru uz ielām, par ko Leons jau sāka sūdzēties. Taču Gunitai tas viss patika. Viņa to visu dievināja – skatījās apkārt un vēroja cilvēkus mašīnās, māja tiem, sasmaidījās. Kā mazs bērns, beidzot nokļuvis ilgi gaidītajā Disnejlendā, viņa nespēja apturēt pozitīvās emocijas un prieku, kas no viņas strāvoja. Gunita vēroja sievietes uz ielām. Viņas nēsāja garus svārkus, kā Olga bija teikusi, un gaumīgi pieskaņotus galvas lakatus – Gunita to nekad agrāk nebija redzējusi. Ar savu apģērbu viņas nosedza visu ķermeni, izņemot seju un plaukstas, paskaidroja Olga.

Pirmajā dienā Kairā bija paredzēts apskatīt Ēģiptiešu muzeju, Muhameda Alī mošeju un tad doties uz Khan El Khalili bazāru. Tirdziņš Gunitai palika īpaši spilgtā atmiņā. Tur varēja sajust īpašo ēģiptiešu auru un redzēt neatlaidīgos pārdevējus, kas gatavi pat skriet pircējam pakaļ, lai pierunātu viņu nopirkt preci. Šie cilvēki ir tiešām orientēti uz ārzemniekiem – uzrunā tevi, cenšas mijiedarboties visādos veidos, iemācījušies pat dažādas valodas, kuras lieto, atpazīstot attiecīgās nacionalitātes. Ja nepieciešams, viņi tevi uzrunās spāniski, krieviski, itāliski. Tāda ir viņu daba. Virmojoši, aktīvi, skaļi un bezbailīgi. Pilsēta rosās. Visu diennakti rosās, jo cilvēki te tādi. Pavisam 20 miljoni, bet šis skaitlis turpina pieaugt, zināja stāstīt Maikls. Paskatoties uz ielām, varēja redzēt ļoti lielu nabadzīgo cilvēku slāni, kur sievas ar bērniem rokās iet klāt un prasa naudu, kur vīri nacionālajās galabejās (tērps, kas līdzīgs baltam naktskreklam) nesteidzīgi sēž kafejnīcās un smēķē tā saucamo šišu jeb ūdenspīpi. Tai pašā pilsētā tu redzi gan pamestus nostūrus, gan glaunas mašīnas un dārgas viesnīcas. Šai pilsētai ir nauda. Un ir bagātie, kas to paņem. Un ir nabagie, kam tā jālūdz. Galējību pilsēta.

Maikls nepavisam nelikās noguris, visu dienu pavadot ar latviešiem. Atšķirībā no iepriekšējās dienas viņš bija vienkāršs, patiess un sirsnīgs, tērpies spilgti oranžā T-kreklā, kas, pārvilkts pāri melnajām džinsu biksēm, izskatījās kā tāda kleitiņa mazajam vīriņam. Viņš smējās, nenoguris stāstīja stāstus gan Ēģiptes muzejā, Tutanhamonu skatot, gan Muhameda Alī mošejā. Tai pat laikā mazais vīriņš bija liels menedžeris. Ik pa laikam viņš atvēra savu tumši sarkano saliekamo telefonu, lai veiktu svarīgas sarunas, ‘menedžētu’ savu biznesu, kā viņš to teica. Aizņemts, bet laimīgs cilvēks. Turklāt latviešu bariņš viņam tīri labi patika. Varbūt tāpēc, sēžot vienā no Khan El Khalili bazāra kafejnīcām un izmēģinot slaveno šišu, viņš meitenēm nopirka ēģiptiešu galvas rotājumus un priecājās par daiļavu skaistumu.

Īpaši labas attiecības Maiklam izveidojās ar Gunitu, kura to saprata ļoti ātri. Viņi spēlēja vienu spēli. Pieaugušie, bet ar patiesi bērnišķīgu prieku viņi abi baudīja mirkli. Un, kad ēģiptiešu muzikantiem spēlējot tradicionālos dančus, neviens nedejoja uz viņu kruīza kuģa pa Nīlas upi, abi trakie ļāvās ēģiptiešu ritmiem, aizgāja deju zāles vidū un sāka dejot. „Iemāci man ēģiptiešu dejas!” Gunita lūdza Maiklam. Viņš to labprāt darīja, kamēr meitene līksmoja, uzzinot ko jaunu, ienirstot tikko atklātajā kultūrā, pilnībā atdodoties tai un uzsūcot to sevī tik, cik vien spēja. Pārējo tūristu acis viņiem pielipa momentā, bet viņus tas nesatrauca. Gunita bija laimīga, nokļūstot jaunajā pasaulē. Savukārt Maiklam kāds bija izpušķojis ikdienu un piešķīlis tai dzirksteli.

„Jūs nokavējāt,” Olga teica Renātei, kad viņu deja bija beigusies, un Maikls ar Gunitu, pūsdami un elsdami, nogāja nost no mazās skatuvītes.

„Ko tad?” Renāte, kas ar Mārtiņu bija tikko nonākusi lejā no kruīza kuģīša augšstāva, izbrīnā jautāja.

„Gunita ar Maiklu bija aizgājuši dejot visu priekšā!” Nez kāpēc Olga, kas viņu deju bija cieši vērojusi, to pateica ar tādu aukstuma piegaršu un izbrīnītu balsi, it kā Gunita būtu darījusi kaunu. Nē – noteikti man izlikās. Meitene sev teica.

„Jēziņ,” Renāte bija izbrīnīta. „Tiešām? Nu es tak teicu, ka viņa ir traka!”

Gunita to visu dzirdēja un tikai smējās. „Ak, es šodien esmu laimīga,” viņa meitenēm atklāti teica. „Šī ir tāda brīvības sajūta!” Viņa jutās kā putns, kas tikko izlaists no krātiņa un tagad iepazīst citu pasauli.

„Skaties, ka Maikls to nepārprot,” Olga piesardzīgi brīdināja, nedaudz kritiskā balsī. Gunita sāka domāt. Vai tiešām viņai skauda? Kāpēc viņas izturēšanās bija vēsa? Gan jau viņa mani gribēja tikai brīdināt. Gunita sevi mierināja, taču īsti nesaprata. Brīdināt no kā? Maikls bija labs draugs gan man, gan viņai. Laikam tagad gan izskatījās, ka vairāk man…

 

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu