„
s dievinu jūru. Man patīk aizpeldēt tālu. Tur es saplūstu ar dabu – tikai es, jūra, debesis, saule…” tā par sevi ir stāstījusi slavenā gruzīnu aktrise Sofiko Čiaureli. Šajos vārdos es saklausīju ilgas pēc vientulības, kuras viņai nekad nav bijis – vienmēr ģimenes, draugu, apbrīnotāju ielenkta, vienmēr viņas nama durvis viesmīlīgi atvērtas, nemitīgi mēģinājumi, uzstāšanās, filmēšanās…
Pusaudzes gados es aizrāvos ar detektīvromāniem un, protams, skatījos arī detektīvfilmas. Diezgan bieži tika demonstrēta 1982. gadā Krievijā uzņemtā filma „Meklējiet sievieti”, kurā galveno lomu atveidoja Čiaureli. Nav pats vieglākais uzvārds, kuru atcerēties, taču šo uzvārdu iegaumēju ne tikai es, bet miljoni tā laika PSRS iedzīvotāju. Tieši šī filma atnesa gruzīnietei Sofiko plašu atpazīstamību un slavu. Šķiet tāda vienkārša un komiska loma, taču savaldzina gan aktrises balss, gan plastika, gan izteiksmīgās, skaistās acis.
Manuprāt, izcilu personību bērniem dzīves krustceles piedāvā skarbu izvēli: vai nu izbālēt savu vecāku ēnā, vai uzmirdzēt par tiem vēl spožāk. Nākamā zvaigzne piedzima Tbilisi 1937. gadā Mihaila Čiaureli un Veriko Andžaparidzes ģimenē. Šī savienība bija pretrunīgi neparasta, jo tēvs pēc izcelsmes bija zemnieks, bet māte – augstdzimušas dzimtas atvase. Veriko Andžaparidze bija slavena tā laika traģēdiju aktrise, savukārt Mihails Čiaureli – kinorežisors, kurš mācējis spēlēt gandrīz visus mūzikas instrumentus, bijis poliglots un skulptors. Starp citu, viņš ir bijis arī tuvs Staļina (Džugašvili) draugs, pēc tā nāves piedzīvojot aizliegumu uzņemt filmas.
“Vecāki veselu mēnesi nevarējuši vienoties, kā jaundzimušo saukt – par Jeļenu vai Sofiju (Sofiko). Tad iemetuši lapiņas ar abiem vārdiem cepurē un likuši pašai meitenītei ar savu rociņu izlozēt.“
Vecāki veselu mēnesi nevarējuši vienoties, kā jaundzimušo saukt – par Jeļenu vai Sofiju (Sofiko). Tad iemetuši lapiņas ar abiem vārdiem cepurē un likuši pašai meitenītei ar savu rociņu izlozēt. Aktrise vēlāk bijusi ļoti priecīga, ka izlozējusi Sofijas vārdu, jo tas taču nozīmējot gudrību. Sofiko vecāki rīkojās ekscentriski ne tikai šajā gadījumā. Abi pirmo reizi esot skūpstījušies Tbilisi Pārdomu kalnā, un Mihails savai izredzētajai apsolījis, ka tieši šeit uzcels ģimenei māju. Solījums tika izpildīts! Šai mājā Sofiko piedzima, uzauga un pavadīja lielāko daļu sava mūža, pēc savu izcilo vecāku nāves vienā daļā mājas izveidojot tiem veltītu muzeju.
Meitenīte augusi delverīga, rāpusies kokos un gribējusi kļūt par ārsti. Tikmēr sākusi veidoties savdabīga Čiaureli dinastija – abi par Sofiko krietni vecākie brāļi gāja tēva pēdās: Otars kļuva par režisoru-dokumentālistu, Ramazs – par teātra režisoru. Diemžēl abi mira, sasnieguši tieši 49 gadu vecumu. Mātei Veriko, kura nomira tikai 1987. gadā, sasniegusi gandrīz 100 gadu vecumu, tas bija smags trieciens.
Izšķirošais pamudinājums pievērsties aktiermākslai Sofiko Čiaureli atnāca 16 gadu vecumā, kad viņa iemīlējās mātes draudzenes dēlā Georgijā Šengelaja, kurš bija nolēmis braukt uz Maskavu mācīties par režisoru. Sofiko bija jābrauc viņam līdzi! Abi kopā iestājās Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā, kuru Sofiko pabeidza 1960. gadā. Abiem tad jau bija piedzimis pirmais dēls Nikolajs (Niko), pēc atgriešanās Gruzijā piedzima otrs – Aleksandrs (Sandro).
Kopā ar vīru Sofiko 1956. gadā bija veiksmīgi debitējusi filmā „Mūsu pagalms”, kas ieguva Maskavas kinofestivāla zelta medaļu. Viņu aicināja palikt Maskavā vairāki teātri, taču Sofiko atgriezās dzimtenē un iestājās savas mātes Tbilisi Akadēmiskajā teātrī. Sākās viņas teātra un kino ceļš, kas vainagojās ar vairāk nekā 100 lomām, tai skaitā arī galveno lomu sava vīra filmā-mūziklā „Verijas kvartāla melodijas” (1973) un slavenā brālēna Georgija Danelijas komēdijā „Neskumsti!” (1968).
1976. gadā Čiaureli kļūst par Gruzijas PSR Tautas aktrisi, 1979. gadā – par Armēnijas PSR Tautas aktrisi. Viņu par savu mūzu sauc armēņu izcelsmes režisors Sergejs Paradžanovs, kas devis viņai iespēju spoži izpausties tādās filmās kā „Leģenda par Suramas cietoksni”, „Grēku nožēlošana”, „Ašiks Keribs”. Unikāla ir 1968. gada filma „Granāta krāsa”, kurā Sofiko tēlo 6 lomas. Filma ir veltīta viduslaiku armēņu dziesminiekam Sajat-Novam, mēģinot attēlot viņa personību nevis tradicionāli, bet poētiski – ar neverbālu miniatūru palīdzību. Sofiko tajā atveido gan pašu dziesminieku, gan viņa mīlestību, gan eņģeli…
Šai filmā no trīsdesmitgadīgās Sofiko, kura ir slaida, gracioza, ar gruzīniem raksturīgo mazliet ielīko degunu un apburošām mandeļveida acīm, grūti atraut skatienu. Aktrises radītie tēli iedvesmoja un turpina iedvesmot arī mūsdienu māksliniekus.
Gruzīnu izcelsmes britu dziedātāja Keitija Meluā ir veltījusi režisoram Paradžanovam dziesmu, kuras klips veidots no dažādiem filmas kadriem un sniedz kaut nelielu priekšstatu par „Granāta krāsu”
Kā zibens uzplaiksnījums atnāca lielā mīlestība. Esot kopā kādas lugas mēģinājumā, abi tā laika Gruzijas slavenības – Sofiko Čiaureli un Kote Maharadze – pēkšņi iemīlas viens otrā. Viņi jau sen bijuši pazīstami, abiem ap 40 un ir ģimenes, taču uzliesmo kas vairāk par kaislību. Tiek stāstīts, ka aktieris Kote, kas bija arī futbola spēļu komentētājs, lietojis tikai abiem mīlniekiem zināmu šifru, futbola spēļu komentāros iepinot slepenas norādes, kur, kad un cikos Sofiko jānāk uz tikšanos. 1980. gadā abi apprecējās. Čiaureli dzimtas mājā pēc mātes Veriko nāves Kote savai mīļotajai izveidoja viena aktiera teātri, kuru nosauca „Veriko”.
“Tiek stāstīts, ka aktieris Kote, kas bija arī futbola spēļu komentētājs, lietojis tikai abiem mīlniekiem zināmu šifru, futbola spēļu komentāros iepinot slepenas norādes, kur, kad un cikos Sofiko jānāk uz tikšanos.“
Sofiko esot pratusi visu: gan dziedāt un dejot, gan šūt un labi gatavot ēst, gan pati vadīt automašīnu. Bijusi ļoti viesmīlīga un drosmīga, jo nebaidījusies 65 gadu vecumā izlēkt ar izpletni. Tikai pēc mīļotā Kote nāves 2002. gadā sākusi strauji novecot, sadugusi un apvēlusies, līdz onkoloģiska slimība aizsauca mūžībā arī viņu. Tas notika 2008. gada martā – pusgadu pirms Gruzijas un Krievijas militārā konflikta. Labi, ka Sofiko nebija tas jāpiedzīvo. Jau 2006. gadā viņa kādā intervijā izteica nožēlu, ka politiķi sanaido gruzīnu un krievu tautu, kuras būtībā ir savstarpēji ļoti draudzīgas.
Arī pašai Sofiko visu laiku saglabājās saikne ar Maskavu gan savas popularitātes, gan ģimenisko saišu dēļ. Šobrīd Maskavā dzīvo mazdēls Ramazs Čiaureli, žurnālists un tulks, kurš esot nodomājis turpināt dinastiju un apgūt aktiermākslu. Ramazs runā tikai krieviski, jo dzimis un audzis Maskavā, taču vēl cer apgūt gruzīnu valodu, jo esot to apsolījis vecvecmāmiņai Veriko.
“Ja jūs gribētu apskatīt Čiaureli dzimtas māju-muzeju, jums nav jāzina adrese – jebkurš taksists jūs turp laipni aizgādās, jo katrs tbilisietis zina, kur dzīvoja slavenā Sofiko.“
Sofiko Čiaureli ir vienīgā no padomju laika aktrisēm, kura 7 reizes saņēmusi balvu starptautiskos konkursos par labāko sieviešu lomu. Aktrise ir apglabāta blakus vīram Kote Maharadze Tbilisi slavenību panteonā, un viņas vārdā ir nosaukta iela Tbilisi. Ja jūs gribētu apskatīt Čiaureli dzimtas māju-muzeju, jums nav jāzina adrese – jebkurš taksists jūs turp laipni aizgādās, jo katrs tbilisietis zina, kur dzīvoja slavenā Sofiko.
Sofiko ļoti lepojās ar gruzīnu kino. Viņa ir teikusi, ka vēl pirms izslavētā itāļu neoreālisma gruzīnu kinomākslā kaut kas līdzīgs jau bijis. Man grūti spriest, taču tās gruzīnu filmas, kuras esmu redzējusi, man vienmēr ir patikušas. Vairāki gruzīnu kinorežisori un viņu darbi ir ierakstīti visas pasaules kino vēsturē. Ja jūs pārvaldāt krievu valodu, iesaku tai pašā „YouTube” sameklēt Tengiza Abuladzes filmu „Vēlmju koks” („Древо желания”), kas uzņemta 1976. gadā un kurā epizodisku klaidones Fufalas lomu tēlo Čiaureli. Jūs sajutīsiet to neparasto emociju kokteili, kas raksturīgs gruzīnu filmām: komiskais mijas ar traģisko, enerģiskais – ar lirisko, parastu cilvēku likteņi – ar īpatņu likteņiem. Izbaudiet!
