Vārda dienu svin: Leonīds, Leonīda

‘Sievietei jādzīvo baudot’. Saruna ar Inesi Prisjolkovu

Pinterest LinkedIn Tumblr +

u noteikti zini sajūtu, kad kāda grāmata pie tevis atnāk īstajā laikā. Man tā ir bijis diezgan bieži, un šobrīd viena pēc otras pie manis nāk grāmatas par sievietes būtību un spēku, sievišķību, sievietes dzīves jēgu. Un viena no tām – Laimes terapijas autores Ineses Prisjolkovas jaunākā grāmata “Audzēt mīlestību”. Ne man vienīgai tā šobrīd šķiet ļoti aktuāla – pēc iznākšanas augusta sākumā tā joprojām Jāņa Rozes grāmatnīcās ir starp pirktākajām grāmatām. Tiekos ar Inesi, lai parunātu par tajā atspoguļotajām tēmām – sievišķību un partnerattiecībām.

Sieviete vīrišķajā pasaulē

L.R.: Grāmatā “Audzēt mīlestību” tu raksti, ka “sievietes galvenā dzīves joma un loma ir būt attiecību radītājai, veidotājai, audzētājai, lolotājai un sargātājai.” Kā tu pati nonāci līdz šai atziņai vai vienmēr esi tā domājusi?
Inese: Es esmu piedzimusi ar šādu domāšanu. Un tie dzīves brīži, kad no mani prasīja ko citu, nevis harmoniskas attiecības, man ir bijuši traumējoši. Kad nonācu darba vidē, kur no manis gaidīja rezultātu un es nedrīkstēju novirzīties ne pa labi, ne pa kreisi, es no tā ļoti cietu. Nesapratu, kādēļ jāiet uz mērķi, ja tai pat laikā mums nav labas attiecības kolektīvā. Tā kā, jā, es jau no dabas esmu ar ļoti sievišķīgu domāšanu un uzskatu, ka attiecības sievietes dzīvē tiešām ir pats svarīgākais. Es ļoti mīlu vīriešus un ļoti novērtēju sievietes, un pati labi jūtos kā sieviete. Es uzskatu, ka abi ir ļoti līdzvērtīgi, ļoti svarīgi, bet pilnīgi dažādi, kā un Jaņ, baltais un melnais, un nav nekāds pelēkais un pelēkais. Mēs neesam vienādi!

Tu esi teikusi, ka šobrīd dzīvo sievišķības zīmē, bet vai tev nav sajūta, ka visapkārt ir iestājies tāds kā sievišķības meklējumu laiks?  Par šīm tēmām arvien vairāk runā, piemēram, bestsellers “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”, plašās diskusijas, ko izraisa psihoterapeita Viestura Rudzīša teksti.
O, es esmu viņa fane! Es viņu ļoti augstu vērtēju, gudrs, zinošs, ārkārtīgi loģisks cilvēks.

Tad tu arī pievienojies viņa viedoklim, ka sievietes nevar būt vadošos amatos un biznesā?
Viņām nevajadzētu to darīt, ja viņas negrib sev nodarīt pāri. Jo šādos amatos esot, viņas viennozīmīgi savā dzīvē kaut ko kompensē, kaut ko, ko savā sievietes būtībā dažādu iemeslu dēļ nav izdevies realizēt. Tādēļ viņas realizējas vīrišķajā pasaulē. Un, protams, jo mēs vairāk ejam un daram caur vīrišķo enerģiju, jo spējīgākas un stiprākas mēs kļūstam tajā, ko darām, un tas sagādā gandarījumu. Bet vienlaikus lielāks kļūst arī risks, ka mūsu sievišķājā būtībā un mūsu attiecībās, ģimenē nebūs kārtības un harmonijas, jo mums vienkārši nebūs laika, kad to visu baudīt.

“Attiecības, bet jo īpaši pāra attiecības un ģimenes attiecības, ir tā dzīves joma, kas mūs ietekmē visvairāk. Un tieši tāpēc mēs tik ļoti pēc tām tiecamies un tieši tāpēc esam gatavas tajās ieguldīt daudz spēka un enerģijas,” – raksta Inese savā jaunākajā grāmatā “Audzēt mīlestību”.

Es piekrītu, ka ir grūti savienot šīs divas pasaules- ja kādā brīdī ļoti dziļi esi iekšā biznesā vai savā karjerā, tev ir ļoti grūti koncentrēt enerģiju arī uz ģimeni un attiecībām, bet 21.gadsimtā, kad sievietes ir izcīnījušas tiesības kļūt par ārstēm, politiķēm, uzņēmējām un darīt to, ko viņas vēlas, tas tomēr izklausās nedaudz jocīgi. Ko tad sievietes vispār var darīt?
Viņas to visu var darīt, tikai ar nosacījumu, ka tas notiek harmoniski attiecībā pret sevi un tikai tad, ja viņa ir sava vīra azotē. Piemēram, man ļoti patīk, kā mūsu eksprezidente runā. To var just, ka viņa ir sava vīra azotē, viņš viņu mīl, lai ko viņa darītu, pat ja viņa kļūdītos kādos valstij svarīgos lēmumos, viņš viņu sagaida mājās kā mīļu sievu. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Lūk, viņa prata savienot.
Ja sieviete prot savienot – ja viņa var būt maiga, mīļa un būt vīrieša azotē, un papildus tam vēl sasniegt kaut kādus lielus mērķus, un tas viss izdodas harmoniski, ļoti labi! Bet trakums sākas tad, kad nekā cita vairs nav, ir tikai mērķis un darbs. Es pati to labi atpazīstu, man tā ir bijis, esmu vieglatlēte, mācījusies maģistratūrā, doktorantūrā, esmu gājusi cauri tam visam. Zinu, kas ir vīrišķi pierādāmais mērķis un cik ārkārtīgi lielu prieku un lepnumu mūsu Ego sagādā tā sasniegšana. Mēs uzreiz it kā paceļamies savās acīs, sabiedrības acīs, tas tiešām ir ļoti vilinoši. Vienīgi brīžiem gadās, ka šādi ejot pakaļ mērķiem, mēs, sievietes, pazaudējam savu iekšējo mieru, harmoniju un laimi, mēs pazaudējam sevi.  Nonākam līdz brīdim, kad sava bērna koncerts bērnudārzā vairs nav svarīgs, jo tajā brīdī ir jāprezentē kāds liels projekts. Tas vienkārši ir likumsakarīgi – ja tu pati ārkārtīgi daudz realizējies, tev vairs nav vēlmes un spēka ģimenei, tu arī vairs nespēj dot savu sievišķo enerģiju vīrietim, lai viņš savukārt varētu realizēties, un attiecības sāk buksēt.

Tad jāprot tā gudri savienot šīs divas pasaules.

Es teiktu – pat ļoti, ļoti gudri. Tas nav viegli. Mums jau tā no dabas ir jābūt diezgan gudrām, viedām, lai veidotu un sargātu savu ģimeni. Bet kaut kur pa ceļam tā gudrība mums ir arī pazudusi. Bijām vienu brīdi gana vienlīdzīgas ar vīrieti jau padomju laikos, un tagad, kad jāatgriežas atpakaļ savā sievietes būtībā, pēkšņi mums liekas, ka mums jābūt viedām uz visām pusēm, ka mums visur jābūt labākajām – jāmāk sevī attīstīt sievišķais, būt attiecībās un veidot ģimeni, un vēl pašām kaut kas dzīvē jāsasniedz.

Kaut kāda “izdegšana” sabiedrībā tiešām ir notikusi, jo arvien vairāk sievietes meklē atbildes uz šiem jautājumiem- kas ir sievišķība, kāda ir sievietes būtība, kā sevi mīlēt, kā būt laimīgai attiecībās utt. Kaut vai tava Sievišķības skola (nodarbību kurss Ineses vadītajā Pavasara studijā – red.), kas ir tik ļoti apmeklēta. Tas ir interesanti- sievietes nāk mācīties, kā būt sievietēm, vai tad viņas to nezina tāpat?
Jā, es domāju, ka ļoti daudzas nezin. To jau nav tik vienkārši apjaust. Vienīgais, kā to aptvert, ir sajūta, ka kaut kas manā dzīvē nav labi. Piemēram, nevar sadzīvot ar savu puisi vai vīru, vai ilgstoši nevar izveidot attiecības, nodibināt ģimeni, un tad sieviete sāk meklēt atbildes. Un bieži izrādās, ka sieviete pati ir tik tālu no savas būtības, tik tālu no tā mērķa, kādam viņa vispār piedzimusi. Tātad, ja esmu piedzimusi par sievieti, manai dvēselei trūkst sievišķās daļas un tieši tā man šajā dzīvē ir jāpilnveido. Liekas pilnīgi loģiski. Bet, ja es to nedaru, dzīve man liek ceļā visādus sprunguļus, un ja tad vēl nesaprotu un cīnos pretī, vienā mirklī tas mājiens kļūst pārāk tiešs un sāpīgs.  
Kamēr mēs atrodamies starp šīm abām – gan sievišķo, gan vīrišķo enerģiju, un mēģinām tās savienot, skrienam, sacenšamies, pierādām pasaulei kaut ko, mums vienkārši neatliek laika baudīt. Bet sievietei dzīvē ir jābauda, tas ir galvenais- baudīt sava un vīra darba augļus, savas attiecības un savu ģimeni.

Tu arī grāmatā raksti, ka sieviete ir tā, kas vij ligzdiņu un, ka “mēs esam radītas, lai veidotu mājīgu vidi un siltu atmosfēru, kur labi jūtas mūsu ģimene un bērni.” Es pati tam no sirds pievienojos, tomēr dažbrīd, lasot tavu grāmatu, radās iespaids, ka sievietei jākļūst tikai par mājsaimnieci.

Tas būtu ideāli! Es pati gribētu būt absolūta mājsaimniece! Es, protams, gribētu gan vēl arī kādu grāmatu uzrakstiīt (smejas).

Nu, tad jau tu nebūtu tikai mājsaimniece.

Nē, to es darītu tāda hobija līmenī, nu tādā līmenī – kad man ļoti patīk sevi pilnveidot, es kaut ko atklāju priekš sevis un pluss vēl uzrakstu par to. Es ļoti tā gibētu dzīvot. Vispār uzskatu, ka sievietei vajadzētu tā dzīvot. Būt mājās un darīt to, ko vēlas.
Tas, ka tu esi mājās, gaidījis, čubinājies…cik tas ir feini, ka mēs vispār esam mājās brīdī, kad mums vīri pārbrauc mājās. Ir jau arī sievas, kuras pārbrauc vēlāk nekā vīri. Un citas dzīvo vienas pašas, un tad ir jāraud spilvenā, ka nav ko sagaidīt mājās.

Kādēļ vīrieši aizmūk un kāpēc- neprec?

Runājot par vientulību, ļoti bieži no sievietēm izskan: “Latvijā nav normālu vīriešu.” Ko tu par to domā?
Mēs patiešām katrs esam atbildīgi par to, ko mēs redzam sev apkārt un kas mūsu dzīvē mums patīk un nepatīk. Un, ja mums liekas, ka visi vīrieši ir nekādi, tas nozīmē, ka mana attieksme attiecībā pret vīriešiem ir nekāda, es viņiem pati uzlieku šos zīmogus. Viņi var līst no ādas ārā, lai iepatiktos man, bet, ja man ir tāda attieksme, viņi neko nevar izdarīt. Tas nozīmē, ka man ir sevī jāmainās, lai es varētu saskatīt tajā būtnē, kas ir vīrietis, kaut ko priekš sevis interesantu un vērtīgu.
Un vēl sievietēm nevajag tik ļoti iekoncentrēties uz to statistiku, ka vīriešu ir mazāk utt.,jo mums jau nevajag visus, mums vajag katrai tikai vienu, to īsto. Bet, lai atrastu to vienu, meitenēm, kuras vēl nav precējušās, viņām gan vajag diezgan lielu izvēli. Nevis sēdēt mājās un gaidīt to vienu vienīgo, bet visu laiku mijiedarboties ar vīriešu pasauli, iziet no mājas, lai tu vispār vari atpazīt, kurš ir tas īstais. Un tad, kad viņš uzrodas svarīgi ir nepieķerties viņam pārāk ātri. Ja meitene pati pārāk ātri jau pošās uz precēšanos, tad vīrietim izpaliek medīšanas laiks, un dažreiz viņi aizmūk no šādām meitenēm.

Trakums ir tajā, ka, dzīvojot kopā
neapprecoties, sievietes jau visu
sevi ir atdevušas. Pusdienas gatavo,
mājās gaida, atmosfēru uztur,
vēl guļ kopā… ja tas viss notiek,
kāpēc vēl precēties?

Tas jau izklausās diezgan izmisīgi.
Jā, tas ir traki, bet tā ir ļoti izteikta tendence pie mums Latvijā. Protams, sievietei ir dabiski pieķerties vīrietim un būt no vīrieša atkarīgai, jo vīrietis ir stiprāks, viņš nodrošina drošību utt. Bet, ja to pieķeršanos sieviete izrāda par ātru, vīrietim ir sajūta, ka viņš kļuvis par ķīlnieku attiecībās, par kurām viņš pats vēl nav pieņēmis lēmumu. Sievietei visu laiku sevi jāvēro un jāsajūt, vai tikai tu neskrien par ātru… Ir jāļauj, lai viņš tevi ķer. Un tad vienā mirklī viņš tevi noķers, un tad ir tas saderināšanās mirklis, kam seko kāzas. Un kāpēc viņš grib tevi precēt? Jo viņš grib to brīnumu sev, šo konkrēto sievišķības avotu – tevi – tikai sev. Bet, ja viņš tevi neprec, tas nozīmē, ka viņš vēl svārstās.

Bet tā taču šobrīd ir ļoti izplatīta parādība, pat norma – ka pāris vienkārši dzīvo kopā neprecējušies.
Jā, vīrietim tas, protams, ir izdevīgi, bet sievietei- nē. Un tas tikai liecina par to, ka mūsu sievišķā vērtību skala krītas, un tas nav labi. Visticamāk, es domāšu un rakstīšu par šo tēmu vēl un vēl. Jo tas, ka vīrietis negrib precēties, pēc būtības ir normāli, jo viņam, sperot šo soli, ir jāuzņemas atbildība, un neviens vīrietis jau no dabas grūtībās līst iekšā negrib. Bet tas, kas notiek- ka sievietes sāk teikt, ka ir normāli, ka mēs neprecamies, tas, lūk, gan nav normāli. Meitenei no dabas ir augsta vērtību skalas latiņa, vīrietim viņa ir jāsasniedz, un, ja viņa paliek šo skalu zemāk, lai viņš varētu to sasniegt, tas nozīmē atteikties no vērtībām, kuras ir svarīgas priekš abiem, priekš ģimenes, dzimtas un visas tautas.

Bet ko tad sievietei darīt? Vai viņa drīkst vismaz vīrietim teikt- gribu lai tu mani appreci?
Sievietei jārada sajūta vīrietī, ka viņš viņu nedabūs, savādāk kā tikai apprecot. Un tas trakums ir tajā, ka, dzīvojot kopā neapprecoties, sievietes jau visu sevi ir atdevušas. Pusdienas gatavo, mājās gaida, atmosfēru mājās uztur, vēl guļ kopā… ja tas viss notiek, kāpēc vēl precēties? Svarīgi ir nenonākt tik tālu, ka vīrietis jau visu tevi  ir dabūjis. Es arī savā grāmatā rakstu, ka sievietei ir jābūt kā akai, kuru nevar izdzert. Bet, ja vīrietis uzreiz var viņu izdzert, nu tad paliek neinteresanti…Un tas nekas, ka piedzimuši divi vai vairāk bērni, viņš tik un tā viņu sauc tikai par draudzeni. Bet kas ir draudzene? Draudzene var būt viena, otra, trešā. Sieva ir sieva, sieva ir vīrieša dzimtas turpinātāja.
Ikviena sieviete vēlas precēties. Pat ja viņa saka, ka negrib. Ja viņa pajautātu pati sev iekšēji godīgu atbildi – vai tiešām negribu vai tā ir tikai psiholoģiska aizsardzība? Jo vieglāk ir negribēt nekā saņemt atraidījumu.

 

Dzīvot pa dziļo

Tu raksti arī, ka attiecības jāmācās piepildīt ar tik lielu mīlestību, ka nekas vairs nesāp. Vai tas maz ir iespējams, vai iespējams sasniegt tādu stāvokli?
Tiklīdz mums kaut kas sāk sāpēt, ir viena atbilde – jāsāk audzēt mīlestību. Tā patiešām ir viena universāla formula. To es saprotu arī pēc sevis. Tajā mirklī, kad man jebkurās attiecībās kaut kas sāp, es tajā sekundē saprotu, ka esmu pieķērusies kaut kādam sava Ego uzliktam sterotipam, un pēc šī stereotipa nenotiek viss tieši tā, kā es biju izgudrojusi. Un tieši tas arī man sāp – ka nenotiek pēc man prāta. Bet Debesis ir ļoti gudras, mums speciāli dzīvē tiek dotas tādas situācijas vēl un vēl, lai mēs paplašinātu savu skatu. Mums ir vajadzīga pieredze, ne tikai labā, arī tāda, kas mums varbūt nepatīk. Mūsu dvēsels grib iziet jebkuru pieredzi, viņas ir laimīgas būt te, būt šeit iemiesojušās. Ego ir tas, kurš saka- šis ir tas, kas man patīk un tas, kas man nepatīk. Bet dvēselei pietiek mīlestības, lai izietu cauri jebkurai pieredzei, pat sāpēm. Tiklīdz to saproti, tā tiešām nekas vairs nesāp. Tu pieņem visu ar mīlestību.

Tas izklausās  tik ideāli. Arī grāmatā daudz raksti par to, ka viss jādara ar mīļumu, mīlestību, maigumu…Bet tu pati kādreiz noraujies? Vai tu vari pateikt saviem mīļajiem –viss, man šovakar ir besis, vakariņas negatavošu, eju laukā pastaigāties!
Sievietes tieši drīkst tā darīt! Būtu jocīgi, ja vīrietis tā izdarītu, viņam hormonu līmenis visu laiku ir aptuveni vienāds. Sievietei hormoni lēkā mēneša un pat dienas ietvaros. Mēs drīkstam arī ik pa laikam izbļaustīties par kaut ko, un mūsu vīrietim ir jābūt tik zinošam par sievišķās enerģijas krasajiem pavērsieniem, ka viņš dod mums emocionālu drošību. Tiklīdz viņš tev dod emocionālo drošību, tā tu sava vīrieša klātbūtnē vari atļauties būt jebkāda. Viņš tevi mīļo, viņš tevi tur rāmjos. Bet – tas viss ir tikai pāra robežās, attiecībās ar priekšnieku šāda atļaušanās nav iespējama (smejas).
Un tas tiešām ir normāli, jo mēs neviens vēl neesam apskaidrots, apgaismots, lai varētu tādā tīrā gaismā dzīvot. Es jau arī runāju par lietām, kuras pati vēl tikai mācos. Tagad es vairs nerunāju par Laimes terapiju, ko mācījos pirms pieciem gadiem, jo nu es māku sevī ieslēgt laimes sajūtu kā gaismas slēdzi. Bet es vēl nezinu, kā ir izvēlēties sievišķību. Jo vairāk es par to runāju un mācos, jo vairāk saprotu un spēju atpazīt – re, kā tikko izvēlējos vīrišķo enerģiju, re, kā vēl neprotu to paveikt sievišķīgi. Protams, noraujos es katru dienu. Nākošajā grāmatā par to rakstīšu, to sauks “Sievišķības dienasgrāmata”. Savā mājaslapā esmu jau sākusi to publiskot. Rakstu par to, kā katru dienu noķeru to mirkli, kad esmu sākusi darīt kaut ko “pa vīrišķo”, un kā izmainot savu attieksmi varu turpināt caur sievišķo enerģiju. Un kas tā ir par sajūtu – palaižot vaļā iespringumu, ko rada vīrišķā enerģija, cik sieviete kļūst mīkstiņa, kā tas enerģijas lauks paplašinās!

Tagad es tiešām dzīvoju dziļāk
kā kādreiz. Un tas, manuprāt,
ir saistīts ar vīrišķo enerģiju-
tu skrien, dari vienu darbu,
otro, viss ir jāpaspēj, un jau
prātā domā nākamos darbus.
Tagad es katru lietu daru dziļi,
un, ja nevar izdarīt dziļi,
tad nedaru nemaz.

Tu daudz runā par paša cilvēka atbildību, proti, tu pats esi atbildīgs par to, kādu dzīvi dzīvo un kāds cilvēks tev ir blakus. Tā, šķiet, ir tāda universāla patiesība, kas ir lasāma un dzirdama visur, bet kādēļ ir tā, ka lielākoties tas aiziet mums gar ausīm un līdz galam to nepieņemam, turpinot vainot likteni vai ko citu?
Tāpēc, ka cilvēki vispār dzīvo ar apziņas centru ārpus sevis. Viņi visu laiku dzīvo tajā, ko viņi redz, tajā, kas notiek, ārpusē. Retais cilvēks dzīvo ar apziņas centru sevī. Bet vajadzētu no rīta pamosties un vispirms paskatīties, kā es jūtos, pašam sevī iekšēji noskaņoties. Pat Stradivāri vijole ir jānoskaņo, tas ir unikāls instruments, bet katrreiz no jauna jānoskaņo. Arī mēs katrs esam unikāls instruments, bet mums katru dienu ir jānoskaņojas no jauna. Tādēļ – no rīta pamostamies un uzskaņojam sevi. Bet, ja mēs jau no rīta īgni, nekādi pieceļamies, skatāmies- laukā līst, un vēl iekāpjam autobusā, kur visi kopā žūst… protams, tajā brīdī liekas, ka vainīgs ir atkal kaut kas ārpus mums. Mēs aizmirstam, ka tieši tādos pašos apstākļos, mēs varam justies un būt laimīgi. Varam tajā pašā autobusā paskatīties pa logu un priecāties, kā līst, kā zeme mazgājās…padomāt, kā mājās iekursim kamīnu, izžāvēsim drēbes, cik tas būs romantiski un skaisti.

Tu daudz runā par apziņas centra turēšanu sevī. Kā to iemācījies?
Es agrāk to tā nesaucu, tagad tikai esmu to noformulējusi kā apziņas centra turēšanu sevī. Es to iemācījos tad, kad sapratu- ja pati būšu laimīga, diena būs laimīga un arī cilvēki man apkārt būs laimīgi. Sapratu, ka man daudz vairāk uzmanības jāpievērš sev, savām sajūtām, nevis apkārtējai pasaulei.
Turklāt es ļoti daudz meditēju. Tas ir saistīts ar darbu, ko daru. Es vadu ārkārtīgi daudz nodarbību, un bija periods, kad darīju to katru dienu. Tad gluži vienkārši, lai sevi pasargātu un neiztērētu visu savu enerģiju, man bija jābūt tā kā vairāk sevī iekšā. Es it kā esmu tur, nodarbībā, runāju, stāstu, bet tai pat laikā daudz vairāk esmu sevī. Un nu jau tas ir mans dabiskais stāvoklis, es visu laiku esmu sevī un no šīs pozīcijas skatos, kas dzīvē notiek. Un ja man nepatīk tas, kas dzīvē notiek, ieeju sevī un paskatos, ko varu sevī pamainīt, lai tas sāktu patikt vai es no tā varētu izvairīties, vai varbūt varu to kaut kā izmainīt.

Kāds ir tavs dienas ritms? Tu saki –daudz meditē…
Zini, meditēt tas man nav tā Omm….(saliek pirkstus kopā kā meditācijas pozā). Meditēt man ir arī mizot burkānus un tajā mirklī domāt par to, ka mamma mizoja burkānus, vecāmamma mizoja burkānus… Un tajā brīdī, tieši tāpat kā grāmatā Sievietes, kuras skrien ar vilkiem bija tas stāsts, ka sievietes viena otrai stāv uz pleciem, es to kaut kā pilnīgi redzu un sajūtu. Tu būtībā vāri sautējumu, noteik ikdienas darbs, bet tajā pašā laikā tu izdari kaut ko tik dziļu priekš sevis, kas būtībā ir meditācija. Tāpat meditēt man ir, piemēram, ravēt rožu dobi. To darot, man ir izveidojies tik labs, dziļš sazemējums, tieši mijiedarbojoties ar zemi, ka varu teikt- esmu bijusi meditācijā. Bet reāli es tikai ravēju dobi.

Dārzs vispār esot labākā vieta, kur sievietēm sevi sakārtot, meditēt.
Jā! Es vispār vairs nevienu lietu nedaru tikai darīšanas pēc, es visu daru gluži kā rituālu. Ja es eju dušā, es neeju tur tikai mazgāties. Pie viena, protams, nomazgājos, bet es izjūtu, kā ūdens man tek pāri. Tā sievišķīgi iztēlojos, kā ūdens pieskaras manai ādai, cik tas ir patīkami, glāstoši, es to izbaudu. Vēl es tīri enerģētiski iztēlojos, kā ūdens manī izskalo visu, kas man nav vajadzīgs, es ilgi stāvu dušā un vienkārši skalojos kā zem avota. Mums noteikti ir milzīgs ūdens rēķins mājās (smejas).
Un kad vāru zupu, domāju par to, ko tas viss dos manai ģimenei. Tagad es tiešām dzīvoju dziļāk kā kādreiz. Un tas, manuprāt, ir saistīts ar vīrišķo enerģiju, kad tu skrien, dari vienu darbu, otro, viss ir jāpaspēj, un jau prātā domā nākamos darbus. Tagad es katru lietu daru dziļi, un, ja nevar izdarīt dziļi, tad nedaru nemaz. Cenšos neko nedarīt ar piespiešanos.

Un tā ir, kā tu saki, dzīvošana sievišķajā enerģijā?
Jā, es tā domāju, ka riktīgi sievišķīga sieviete dzīvo, visu izbaudot. Un tāpēc viņa arī visiem patīk, jo viņa pati bauda to, ko dara. Sievišķīga sieviete kārdina ar to, ko un kā viņa dara. Ja, piemēram, sievišķīga sievete vada kādu projektu, viņa nevis loģiski pierāda, ka, lūk, šitas projekts tev nesīs tādu un tādu labumu, nāc un iesaisties, bet viņa tik garšīgi par to stāsta, ka tu nevari nepiedalīties, tev ļoti gribas tur iesaistīties. Tās ir divas pieejas, pirmā – vīrišķā, otrā – sievišķā.

Mums nepieciešamas spēcīgas saknes

Atgriežoties pie tēmas par attiecībām, tu pati tici vienīgajam un īstajam?
Es ilgu laiku neticēju, kamēr satiku Tomu (Ineses vīrs- aut.). Es kādreiz domāju – satiec cilvēku, noskaņojies uz viņu, un viss būs kārtībā. Bet izrādās, ka tu vari satikt cilvēku sev tik atbilstošu pretī, ka tev nav jāpieskaņojas, ka tev vienkārši viņš der. Un tas nenozīmē, ka jūs nekad nestrīdēsities, bet pat tā strīdēšanās tev tik labi der kā tev konkrēti uzšūta drēbe.

Bet vai tā pasaka par īsto un vienīgo princi baltā zirgā neliek daudzām sievietēm gaidīt, gaidīt un gaidīt…kaut ko nereālu?

Es domāju sievietēm ir jābūt gudrām un jāprot izvēlēties, nepaķert pirmo. Nepieķerties par ātru, neder arguments – nu cita neviena nav, jāprecās, jo “man jau drīz 25”, “jo man jau drīz 30”, “kad tad es dzemdēšu.” Es to visu saprotu. Bet tā dzīve, kas tev ir ar cilvēku, kurš tev ļoti der un tā dzīve, kurā tu ļoti pielāgojies un lauz sevi tāpēc, ka tev vienkārši ir pienācis laiks precēties un gribas ģimeni, tās ir divas dažādas dzīves. Es to saku godīgi, arī pēc savas pieredzes.
Taču mums ļoti reti trāpās tā, kad mēs 18 gadu vecumā jau satiekam to īsto un vienīgo un nodzīvojam ar viņu līdz 75 gadu kāzu jubilejai un tad smuki aizejam taisaulē vienā dienā. Turklāt tagad ir tik ārkārtīgi straujš laikmets, ka mums vienas dzīves laikā ir jāatšķetina vairākas karmiskās attiecības. Esmu pilnīgi pārliecināta – Debesis mums tā ir iekārtojušas, ka mums kādu laiku tomēr sanāk būt kopā arī ar tiem, kurus mēs nenosauktu par vispiemērotākiem. Bet tas ir vajadzīgs, tā ir mūsu pieredze.

Bet tu tomēr esi pret to, ka 18 gados meitenes jau, kā tu saki, “iztērējas”? Jo attiecības jaunieši šobrīd uzsāk ļoti agri, arī seksuālas.
Man tagad ir bail būt tādai ļoti puritāniskai. Kad es pati biju tajā vecumā, man likās, ka mamma ir jocīga, ka man tā saka, bet tagad man ir jāatkārto gandrīz tas pats, kas man toreiz pašai krita uz nerviem: Meitenes tikumība, sievišķība, kuru tu caur seksuālo enerģiju atdod puisim, ir ļoti jātaupa, viņu nevar šķērdēt uz visām pusēm. Bet, redz, man pašai arī šī gudrība ir tikai tagad atnākusi.

Līdz šim secinājumam laikam jau katrai pašai jānonāk?
Jā, tāpēc jau arī nav jēgas moralizēt. Vienīgi tik daudz, cik mammas savām meitām var nodot – to sievišķības vērtības apziņu.

Meitenes tikumība, sievišķība, kuru
tu caur seksuālo enerģiju atdod
puisim, ir ļoti jātaupa, viņu
nevar šķērdēt uz visām pusēm

Un tu pati kā nodod? Tev ir meita.
Jā, man ir meita, Toma meita. 13 gadi, īstais vecums. Tieši tikko bijām iepirkties, sagādāt visu priekš skolas. Un es manu, cik viņa jau ir pieaugusi un dāmīga.
Tas viss liekās tik mulsinoši, ka tev viņai tagad ir jānodod ne tikai cilvēciskā gudrība, bet vēl tā sievišķā gudrība. Tas ir tik skaisti, man patīk tajā piedalīties!

Un kā tu to dari? Droši vien ne jau ar padomiem un lekcijām.
Arī! Arī ar padomiem un lekcijām (smejas). Mēs daudz runājam. Jo tieši šis mirklis, kamēr viņas dzīvē vēl nekas tāds nenotiek, bet tūlīt, tūlīt būs, ir brīdis, kad var ielikt labus pamatus.

Jā, atceros no sevis, ka man ļoti prātā vienmēr stāvēja mammas teiktais: “Ar tādām meitenēm neprecas, tikai izklaidējas”. Un vēl ļoti lielu ietekmi uz manu vērtību skalu atstāja grāmatas, tādas romantiskas, skaistas.
Jā, mani uztrauc, ka jaunā paaudze vairs nelasa. Mēs mājās esam arī par to daudz runājuši, un viņa godīgi saka- nu, neinteresē, grāmatas lasīt ir garlaicīgi. Un es arī nezinu, ko ieteikt, jo viņiem- jaunās paaudzes bērniem- ir pilnīgi cita vibrācija, varbūt viņiem patiešām tas nav vajadzīgs.

Tas ir tik interesanti- it kā šobrīd ir digitālais, informācijas laikmets, bet tai pat laikā cilvēki paši šobrīd sāk arvien vairāk “iet atpakaļ pagātnē” – meklēt senču gudrības un zināšanas, pievēršas dievturībai, meditācijām, jogai un kam tik vēl ne.

Tas ir likumsakarīgi, jo mums nepieciešams sazemējums. Šobrīd dzīve notiek augšējo čakru līmenī, visa tā informācijas apmaiņa – viss, kas nāk pa galvu iekšā, nāk pa muti ārā, mēs vienkārši kļūstam par “ūdensgalvām”. Tāpēc mēs meklējam, kam pieķerties, citādi visi tūlīt aizlidosim pa gaisu. Vajadzīga šī sakņu, piesaistes sajūta, lai noturētos pie zemes.
Manā gadījumā es esmu gandrīz uzgūlusies Latvijai virsū, un ja es pārāk daudz ceļotu, man šķiet, es vienkārši aizlidotu pa gaisu, jo informācijas manī iekšā ir par daudz.

Un kas notiek ar tiem cilvēkiem, kas nesazemējas?
Traģiski. Var sajukt prātā, var smagi saslimt, nomirt. Kāds sāpīgs notikums viņus var apturēt, lai viņi izvērtētu, kur iet. No vienas puses, es pārāk maz runāju par sazemējumu, es runāju daudz par dievišķo, par to, kā pacelt vibrāciju. Tā tendence ir tāda, ka lauku cilvēkiem ir labs sazemējums, viņiem vibrāciju vajag pacelt, bet pilsētniekiem vajag sazemējumu. Lai gan Latvijā kopumā sazemējums ir diezgan labs.
Un tas, kas mums ir ļoti izteikts, mēs esam ar ārkārtīgi lielu tieksmi uz garīgumu, nekur – ne Amerikā, ne Vācijā, ne Portugālē un citur, par šīm lietām tik daudzi neinteresējas. Un tas ir mūsu spēks. Bet jāatceras –ja mūsu spēks iet uz augšu, tad mums arī vajag riktīgas saknes, kā ozolam.

Dalīties.

9 komentāru

  1. Paldies, Inesīt, ka iedvesmojat un palīdzat! Jūsu grāmatas ir fantastiskas! Mana laimes terapija sākās pirms pāris gadiem un varu teikt,ka tagad esmu pilnīgi cits cilvēks, paldies!

  2. Paldies par so jauko rakstu! Tas mani ta nomierinaja un jutos saprasta. Man skiet,ka reizem sabiedriba mus ta virza un ieprogramme tureties un tiekties uz virisko energiju,ka mes aizmirstam apstaties un ieklausities sevi. Sodien jutos atvieglota un saprasta, jo ari man patik ierakties darza un meditet caur darbiem tur, un aizdomaties par to kada ir musu loma saja dzives ritma. Liela dala jaunas paaudzes maminas tiesam neizbauda to, ko nozime but novertetai, miletai maminai/sievai. Mes pasas sevi pozicionejam parlieku daudz ka biznesa sievietes, velamies skriet atpakalj uz darbu un mums skiet,ka bez mums nevar, bet var un ka vel! Ir tik jauki but atkal sieviskigai, rusinaties pa maju un balanset sevi ka sieviskigu sievieti ari biznesa!<br>Paldies, noteikti velos izlasit ari Jusu gramatu!Lai jauka diena:)

  3. Mani uzrunaja sazemejuma tema. Es pati to loti spilgti izjutu, ka ir lidojums, bet it kaa nav sasaistes ar zemi. Interesanti bija to dzirdet no Jums.

  4. man gan skiet ka taa inese visu kopee no tursanova un citiem gudrajiem. <br>taadam latvieteem, taada latvieshu stilaa. pasniedz siis visas gudribas kaa savas. meklee aitas. taada divkose vinja ir. un kpc ja vina tik balta pukaina un iista sievishke, kapec vinai BEERNU SAVU NAV?????????????????<br>vai tad ar LABU SIEVIETES,ISTAS SIEVIETES-MATES-SIEVAS KARMU NEVAR BUT BERNU???<br>GHM… JAA!!! BET INESEI IR TIESI TAA.<br>UN TAMDEEL, es nedomaaju,ka vina ir tik ideaala,kaa sevi pasniedz. tipa,wow,skatiet vsii,kaada es sieviete,un kaa esmu iemaacijusies buut par cooligu sievieti..ir jau viss tas smuki…bet nedomaaju,ka inese ir taada kaadu sevi pasniedz…iedomaajusies,ka ir kaut kaada sieviesu kulta raditaaja…inesiit tu esi tikai copy paste limenii…jo istaas alfas pashas sevi taisa..nedod dievs tevi koopet..

  5. un veel. ..taada riebiiguma sajuuta rodas,izlasot ineses teikto par Toma meitu..sajuutams,ka vinai taa meita nemaz nav tuva. drizaak visiem tak japarada,kaada laba pamaate vinja ir.

  6. nu kautkaa taaa on

    un nedod dievs vinai vinjas lapaa uzdosi vinai neertos jautaajumus.nu proti taadus,ka vinas ego neuzpuce-tak uzreiz panesiisiess, no teemas..ja jums kautkas nepatik,neejiet mana saitaa.nelasiet to!!!!<br>ak jeezin,vai tad ja tu sevi pozicionee kaa "viedo"?tad- iederaas sevi noplunkshkiit un nolaist renstelee ????? beet tiesi taa tas arii izskataass

Atstāt Ziņu