Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Sestdienas stāsts: Vīri

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Viņa augums ir stalts, solis drošs, acīs redzams dzīvesprieks, par spīti tam, ka mati sirmi un valstī valdošā ekonomiskā situācija neko labu nesola. Vecais vīrs raiti devās uz perona, vienā rokā turot melnu portfeli, otrā – vilciena biļeti. Bija jūtams, ka viņš ir nedaudz uztraucies, nepacietīgā staigāšana pa peronu, nekļūdīgi par to liecināja.

Vilciens piebrauca precīzi savā laikā – 13:50. Vagoni ir pilni, es bažīgi raugos pēc brīvas sēdvietas, jo jūtu lielu nogurumu un mana pleca soma ir smaga – kājās nemaz nevēlējos stāvēt. Tur arī bija viena vieta pretī diviem sirmiem vīriem un to vienu, jau es atpazinu – tas pats, ko manīju uz perona.

– Kārli, kāds prieks Tevi sastapt!

– Valdi, nerunā, ļauj paskatīties, vienkārši uz tevi paskatīties … Pat neticēju, ka vairs kādu no senajiem biedriem satikšu un tad pienāca tava vēstule …

– Par to jau jāsaka paldies Jēcim – lai vieglas viņam smiltis, viņš izdomāja, ka vajag uzmeklēt visus cīņu biedrus. Pēc Jēča bērēm, nolēmu viņa darbu turpināt.

– Cepuri nost jūsu abu priekšā! Sen jau tā bija jādara, kaut vai man pašam. Cik tad zēnus atradi?

– Nav vairs mūsu daudz palicis – Garais, Janka, Vēdzele, Anšāns ….

Es nesaklausu visu vārdu uzskaitījumu, jo tai brīdī konduktore palūdz manu biļeti, varēja būt kādi astoņi vīriešu vārdi, pat nezinu kādēļ tik nekaunīgi klausījos šo veco vīru sarunu, bet kaut kas viņos piesaistīja. Ieliku biļeti mēteļa kabatā, izvilku no somas žurnālu Geo un izlikos, ka to lasu.

Vīrieši katrs pasniedza konduktorei biļeti. Es jutos mazliet pārsteigta, viņi bija laipni, smaidīgi, pat nedaudz paflirtēja ar sievieti, kad tā pārbaudīja viņu biļetes – tā kā tādi jauni zēni! Mani fascinēja šis dzīvesprieks. Vai to radīja seno draugu tikšanās, vai tādi viņi bija vienmēr?

– Valdi, atceries to dienu, kad satikām Krūmiņu?

– Kā to var aizmirst! Šim toreiz bija knapi 17 gadu, vienā laidā kaut ko buldurēja, neviens viņu pat nopietni neuztvēra.

– Pirms devāmies uz Kurzemes frontes līniju, ikviens viņu bija jau norakstījis, ne ieroci turēt prata, ne cīnīties, šķita, ka īsta zaķpastala, to vien darīja kā ar savu lielo muti runāja.

(vīri iesmējās)

– Jā, bet izrādījās varen drosmīgs puika, cīnījās kā neviens, pat Ābele bija izbrīnīts, bet viņu jau pārsteigt bija grūti.

 

Es neviļus paceļu acis no žurnāla, vīru saruna mani ieintriģē vēl vairāk – tātad, spriežot pēc vecuma, otrā pasaules kara laika latviešu karavīri.

– Krūmiņš arī būs šodien?

– Jā, esot gan slikti ar veselību, bet solījās šādu notikumu garām nepalaist.

– Viņam slikti ar veselību? Cik vien viņu atceros, šim nekas neķērās klāt! Varēja sēdēt lietu, sniegā, vējā, kamēr citi viens pēc otra kāsēja, šim pat puņku nebija.

– Atminies atgadījumu ar Auziņu?

– To kur tu un Auziņš sakāvāties dēļ ( … ), par to jau visa rota runāja?

Es nesadzirdu kā dēļ, un sajūtu nelielu nīgrumu par pļāpīgajiem jauniešiem, kuri sēž tieši man aiz muguras.

– (…) todien tumsā šis man uzglūnēja, kā sita.. labi, ka laikus pamanīju, atlecu nost, devu pretī, bet tur jau stāvēja pats Ābele. Dabūjām abi sodu, bet nesanāca to izciest, jo sākās uzbrukums …

Abi vīri uz mirkli apklusa un smagi nopūtās, es sapratu, ka noteikti tā bijusi smaga kauja, daudz zaudējuši savējos, bet man tik ļoti gribējās zināt, kā dēļ bijis tas kautiņš, kāpēc bija sācies un kādēļ par to runāja visa rota. Nu, kāpēc tiem skaļajiem jauniešiem man aiz muguras bija tik skaļi jāuzvedas ?

Vagona mikrofonā atskanēja:  “Jāņa vārti. Nākamā pietura Vagonu parks”

– Kas noticis ar Ķuzeli?

– Šo izsūtīja. Krievzemē satika savu sievu un tā arī palika tur dzīvot!

– Krievijā?

– Jā, viņam ir jauka sieva, es pērn viņus satiku, zini, kopš tās reizes esmu mainījis viedokli par krieviem. Tie nepavisam nav tādi, kā mums te dažas organizācijas cenšas ieskaidrot. Valdība nepareizi dara, ka uz kara un okupācijas rēķina naido divas tautas. Ir jāaizmirst karš, okupācija un aizvainojums!

– Tev taisnība. Bet to spēs tikai jaunā paaudze, mums tomēr tas naids ir pārāk dziļi iesakņojies.

– Draugs, nevar tā, no tā jātiek vaļā. Ir citi laiki, citi cilvēki, cita dzīve …

– Tā gan ir, bet tas nenotiks tik ātri, jo arī paaudzei, kā šī burvīgā jaunā meitene, esam iemācījuši to naidu.

(es samulstu kā pieķerta nedarbos, jo uz mirkli notveru vīriešu skatienu, viņi man uzsmaida).

Cilvēki sāk celties kājās un doties uz izeju pusi, paraugos pa logu. Jau Rīga! Esmu pārsteigta, pat nejutu, ka tik ātri ir pagājis šis laiks. Es neizturu un pajautāju saviem nejaušajiem ceļabiedriem:

– Atvainojiet, ka tik nekaunīgi esmu noklausījusies jūsu sarunu, bet trokšņa dēļ palaidu garām stāstījumu par kautiņu. Kā dēļ tas bija ?

– Apburošas sievietes dēļ. Atminies meitēn, vīrieši visas muļķības paveic tik sieviešu dēļ!

Es iesmejos.

– Bet ja vēlies uzzināt visu to stāstu, tad jāsarunā tikšanās.

Es piekrītu un kamēr citi nepacietīgi spraucas uz izeju, mēs turpat sēžot apmaināmies kontaktiem.

Paliekam pēdējie vagonā un beidzot arī dodamies uz izeju, Valdis paņem manu somu, bet Kārlis izkāpj pirmais un galanti pasniedz roku, lai palīdzētu man izkāpt. Kādas manieres!

Atvadāmies līdz tikšanās reizei.

Dalīties.

Atstāt Ziņu