Vārda dienu svin: Osvalds, Arvils

Sāc nedēļu kopā ar Sandru Zvīguli

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ēdējā laikā Latvijas kino jomā vērojama pozitīva tendence – parādās arvien vairāk jaunu filmu. Skatītāji apbrīnoja „Sapņu komanda 1935”, „Mammu, es tevi mīlu” un nupat uz ekrāniem nonākusi vēl viena – „Sēņotāji”. Tajā vienu no galvenajām lomām spēlē aktrise Sandra Zvīgule. Sandra ir atzīta, pieredzējusi un ļoti laba Jaunā Rīgas teātra aktrise.

Kāda ir Tava laba rīta formula?
Ir divi iespējamie varanti – viens, kurā es sniedzu labu rītu citiem, kas mostas ar mani. Un otrs, kurā es sniedzu to tikai un vienīgi sev pašai. Un gandarījums abos gadījumos ir līdzvērtīgs. Man patīk uzlabot garastāvokli savai meitiņai, ja man izdodas viņu 7 no rīta sasmīdināt, es varu pasist sev uz pleca… Modināšanai noder kāda jauna tēla (dzīvnieka, priekšmeta, ēdiena) iedzīvināšana, mums ir izveidojusies sava iekšēja terminoloģija – “šmurgerburgers”, “siltais pīrādziņš”, “mana ievārījumammmaizīte”, “tvittercūka” (tas ir atvasinājums no “Simpsonu” zirnekļcūkas), tikai pareizi jāuzmin rīta garastāvoklis – vai tas ir maigs, vai pūcīgs, vai nobijies, vai bēdīgs. Ziemā modināšanai noder arī tikko pārgludinātas, vēl siltas drēbītes.
Otrajā variantā – pateicoties savam teātrim, man ir iespēja pamosties absolūti vienai, svešā valstī, savā viesnīcas numuriņā, atvērt logu un ieelpot gaisu vietā, kur vēl nekad neesmu bijusi.

Lietas, cilvēki vai vietas, kas Tevi iedvesmo?
Mani iedvesmo cilvēki, tas mirklis, kad ieraugu, cik milzīga ir iekšējā pasaule, ar kuru ikdienā nesatiekamies priekšstatu dēļ – tā var būt apkopēja, kura nāk uz darbu, kad teātris vēl nav sācies, aktieru vēl nav – bet viņai ir savs rituāls, kā pārstaigā skatuvi, pieskaras rekvizītiem. Un vienu reizi es viņu “pārsteidzu” sēžam šūpuļkrēslā – ar tālumā vērstu skatienu – viņa bija tik dziļdomīgi skaista un aristokrātiska. Un viņa nemēģināja kaut ko spēlēt vai būt aktrise, vienkārši domāja. Tad ieraudzīja mani, samulsa, sakautrējās un turpināja sūkt grīdu.
Mani iedvesmo tās neskaitāmās izvēles iespējas, kas katrā ir. Mēs varam būt jebkas un jebkur. Pa īstam.

Tavs pēdējā laika labākais atklājums?
Tas ir mans muzikālais atradums – Kārļa Kazāka jaunākais albums “Gultnes”, īpaši – “Lode un zieds”.

Par ko nav vērts uztraukties?
Par pārmaiņām. Jebkuras pārmaiņas pieslēdz tevi vitālākai asinsritei.

Pabeidz teikumu: Sievietes pasaule ir…
…trešais Ņūtona likums jeb darbības un pretdarbības likums: spēki, ar kādiem divi ķermeņi iedarbojas viens uz otru, vienmēr ir vienādi pēc lieluma, bet vērsti pretējos virzienos. Pārāk sarežģīta, lai izteiktu vārdos.

Tikko uz ekrāniem nonākusi filma „Sēņotāji”, kas stāsta par sieviešu lomu vīrieša dzīvē un kurā arī tev ir viena no galvenajām lomām. Pastāsti, kāda tad, tavuprāt, ir sievietes loma vīrieša dzīvē?
Atkal ir iespējamas divas galējības – radoša, motivējoša, pašapziņu ceļoša, iedvesmojoša, mīloša… Vai arī – destruktīva, ārdoša, iznīcinoša, naidīga. Harmonija būtu tad, ja neviens necenstos dominēt. Lomas kontekstā – ja mēs vīrietī saskatām pretinieku, tad izvēlēties to no savas “svara kategorijas”, nevis “spārdīt beigtu zirgu” – tas varētu būt manas Priekšnieces moto.

Kura no tavām līdz šim spēlētajām lomām, tevi ir aizkustinājusi visvairāk? Kāpēc?
Heda Gablere izrādē “HEDA” (Andrejsala, režisors Elmārs Seņkovs un Jurijs Djakonovs, Skatuves Mākslas Producentu fonds).
Tas bija brīnums, kas ar mani notika, no visdažādākajiem aspektiem. Lomu es saņēmu liktenīgi nejaušā veidā – režisors atnāca uz festivālam vienreizējām vajadzībām veidotu dokumentālu interviju ar vairākām aktrisēm un teātra mīļotājām, un manas atbildes uz jautājumiem par dzīvi laikam izrādījās īstās, viņš esot nodomājis “Nu, re kur arī ir tā Heda”. Īpaši šai izrādei bija būvēta trīsstāvīga telpa, turklāt, pašu iesaistīto cilvēku rokām. Skatītājiem katram savs logs, pa kuru noskatīties izrādi. Kā arēna un Heda kā gladiators. Mūzikas partitūra un dzīva vijole – Austra Steķe. Es risināju arī savas dzīves būtiskākos ideālu jautājumus. Tik ļoti patiesi viss tur notika…
Heda video

Vai taisnība un vai tu piekrīti apzīmējumam, ka „teātris un aktieri = bohēma”? Kas no tā ir patiesība un, kā tas izpaužas?
Nezinu. Manuprāt, vārds “bohēma” sākotnēji nozīmēja kaut ko pavisam citu un tam nebija saistība tikai ar aktieriem un teātri, bet ar radošu garu, uzdrīkstēšanos, robežu paplašināšanu, sava veida protestu liekulībai un konservatīvismam un, protams, arī uzdzīvi. Tagad tādā formātā tas vairs nenotiek (ar dažiem pozitīviem izņēmumiem). Tagad tam drīzāk ir saistība ar vecumu (jaunību), nevis nodarbošanos.
Bet, protams, aktiera profesiju izvēlas īpašas “konstrukcijas” cilvēki, un, ja tu esi labs aktieris, tu esi emocionāls, spēlējot tik dažādus personāžus (dramaturģija pārsvarā barību rod smagās un briesmīgās tēmās), ļoti grūti saglabāt tīru prātu, miesu un savu iekšējo kodolu, mugurkaulu. Tāpēc tik daudzi apmaldās, nodzeras, izvirst…
Bet citi – vienkārši strādā – veido izrādes, spēlē teātri, šūpojas šūpuļkrēslā, vai modina savu bērnu no rītiem.

Dalīties.

Atstāt Ziņu