Vārda dienu svin: Benita, Everita, Verita, Emerita

Romāns Tikai nepadoties! 12.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Rolands sēdēja slimnīcas koridorā, saķēris ar rokām galvu. Tikko pagājusī operācija no viņa bija prasījusi vairāk spēka kā jebkura cita līdz šim. Cilvēks, kurš bija viņa mīļotajai sievietei nodarījis tik daudz pāri, bija pilnībā atkarīgs no katras viņa rokas kustības, viena kļūda un viss. Cilvēka nebūtu. Tik vienkārši. Neviens jau viņu pat nevainotu, jo gadījums bija ļoti smags. Vēl jau nekas arī nebija zināms, kā tas viss beigsies. Juris aizvien atradās reanimācijā, stāvoklis kritisks. Tomēr viņa tur varēja arī nebūt, pietiktu ar pavisam niecīgu kļūdu.

Pa gaiteni lielā steigā aizskrēja kāda sieviete, ķerot aiz rokas pirmo medicīnas personālu, aizgūtnēm runājot un uzdodot jautājumu pēc jautājuma. Tika prasīts pēc Jura. Rolands ziņkāri piecēlās, paraudzījās sievietē.

„Kas tā tāda? Tā kretīna kārtējā mīļākā?”

Sievietei medmāsiņa norādīja uz Rolandu un tā pilna satraukuma pieskrēja pie ārsta;

–          Dakter, jūs tikko operējāt Juri Goldermanu?

–          Jā.

Ar lielu sevis piespiešanu Rolands negribīgi atbildēja, jo runāt ar kādu nemaz nevēlējās.

–          Kā viņam?

Sieviete tik tikko spēja izteikt vārdus.

–          Stāvoklis smags, grūti ko tagad, viss tagad Dieva rokās.

Sintija sāka raudāt, apķērās ap Rolandu, kurš, samulsis no šādas reakcijas, viņu viegli apskāva.

„Kā tas var būt, ka par to murmuli tā pārdzīvo un mīl? Šī sieviete maz vispār zina, ka viņas asaras nav tā vērtas, lai tās lietu dēļ tā tur…”

–          Kā jūs sauc?

–          Sintija.

Tik tikko dzirdami sieviete atbildēja. Rolands maigi atbrīvojās no sievietes skavām, uzsmaidīja, izvilka no kabatas papīra kabatas lakatiņus un pasniedza viņai. Sintija pateicīgi tos pieņēma.

–          Sintija, aizejam uz kafejnīcu, jums jānomierinās, jo tas, ka te sēdēsiet neko nemainīs, tikai sliktāk pašai. Pa ceļam izstāstīšu, kā noritēs pacienta atlabšana un uz ko jums jābūt gatavai.

–          Labi. Es tiešām neko neesmu pat ēdusi, bet man jādomā arī par bērniņu.

Rolands pārsteigts paraudzījās sievietē.

–          Jūs esat stāvoklī? No Jura?

Neapdomīgi uzdevis jautājumu, viņš pārsteidza sievieti.

–          Jā. Dakter, jūsu jautājums izskanēja tā, it kā jūs Juri pazītu personīgi.

–          Nē, nepazīstu. Tas ir pazīstu, bet ļoti pavirši, caur paziņu paziņām un atminos, ka viņam nebija plānu par ģimeni.

Veikli samelojoties, lai nesatrauktu sarunas biedreni vēl vairāk, Rolands centās mainīt tēmu citā virzienā.

–          Vēlos jums teikt, ka operācija noritēja labi, tas nozīmē, ka viss būs labi. Vienīgi …

–          Kas vienīgi?

–          Vienīgi, jāņem vērā, ka galvas trauma nebija vienīgā, arī mugura cietusi.

–          Ko tas nozīmē?

–          Neko nevaram tagad pilnīgi droši apgalvot, viss atkarīgs no paša Jura vēlmes atlabt.

 „Būšu augstskolā velti atsēdējis nodarbību laiku, kur mācīja, kā pareizi sarunāties ar pacientu radiniekiem,” Rolands pārmeta sev, ka atkal pateica to, ko būtu labāk noklusējis.

–          Kad varēsiet pie viņa ieiet palātā, tad stāstiet viņam par jūsu bērniņu, mīlestību, kopdzīvi, nākotnes plāniem. Visu pozitīvo, tas dos viņam spēku un vēlmi cīnīties, lai ātrāk tiktu uz kājām. Pati arī nomierinieties. Sintija, saproti, tavs uztraukums un raizes nepalīdzēs ne Jurim, ne mazulim, kuru gaidāt, jo īpaši tev pašai, bet gaišas domas un miers gan visiem tikai nāks par labu.

Sintija vāri pasmaidīja. Ārsta vārdi patīkami nomierināja.

–          Paldies. Es centīšos.

–          Jums noteikti vajag kādu tuvu cilvēku tagad līdzās, uz kura pleca izraudāties, kad kļūs grūti.

–          Man tāda nav. Kopš sāku satikties ar Juri, nav bijis laiks būt kopā ar draugiem un tie pamazām ir atsvešinājušies no manis.

–          Īsti draugi piedos to, ka mīlestības dēļ bijāt aizmirsusi par viņiem.

–          Tur jau tā lieta, ka tādu īstu draugu man nekad nav bijis.

Rolands skumji paraudzījās meitenē, viņš to nespēja saprast, jo pašam vienmēr apkārt bija vairāki draugi, kuri jebkurā mirklī steigtos palīgā, pat ja līdz tam gadu nebūtu tikušies vai pat runājuši.

–          Sintija, es jums varu ieteikt ļoti labu psihoterapeitu. Pie viņa par asistentu strādā mans brālis, dzirdu tikai to labāko.

–          Kurš tas ir?

–          Andris Celms. Izdzersim tēju, tad aiziesim uz manu kabinetu, iedošu vizītkarti.

–          Kā Jurim ir paveicies, ka tieši jūs esat viņa ārsts!

Vīrietis nopietni paraudzījās sievietē, cenšoties sevi savaldīt, jo viņas vārdi bija kā pliķis sejā.

***

Madara kopmītnēs pārģērbās parastās drēbēs. Liene pat apmulsa – no ierastās „melnās” meitenes viņas priekšā stāvēja parasta jauniete, kādas ikdienā tik bieži pagāja garām.

–          Stilu esi mainījusi?

–          Nē, tikai tā kā ģērbjos ikdienā, nevaru doties pie tā puiša, pie kura grasos.

–          Puiša? Nezināju, ka tu ar kādu tiecies?

Madara iesmējās.

–          Tu par mani daudz ko nezini!

–          Pastāsti!

–          Man ir dēls.

Liene raudzījās savā draudzenē, izbrīnā iepletusi muti.

–          Dēls? Kur? Kāpēc neesat kopā?

–          Kā viņš var būt kopā ar mani, ja šeit nav kur turēt bērnu! Kolīdz būšu iekrājusi pietiekoši naudas, īrēšu dzīvokli, iekārtošu mazo bērnu dārzā un dzīvosim laimīgi. Viņš man brauks līdzi uz koncertiem un mēģinājumiem, dosimies ekskursijās, uz muzejiem, galerijām un teātriem. Sniegšu viņam daudz vairāk par mīlestību – ielikšu viņā dvēseli.

Madara nedaudz sapņaini runāja par saviem nākotnes plāniem, bet Liene pārsteigta tvēra katru viņas vārdu.

–          Bet kur ir tagad tavs dēls?

–          Pie manas mammas, viņa pieskata Māri, kamēr es esmu darbā. Tagad mums ir trīs brīvdienas, līdz ar to dodos pie viņa. Kojās uzturos tik pa darbadienām, ja nepamanīji.

–          Es jau tikai nesen te dzīvoju, lai būtu to pamanījusi!

–          Nu, jā, tas gan. Labi, esmu gatava, tad uz tikšanos pēc trim dienām!

Madara paņēma savu plecu somu un devās prom, atstājot Lieni vienu.

„Kaut kas neticams, Madara un mamma, tas neiet kopā. Viņa prot pārsteigt. Interesanti, cik tam bērnam ir gadu?”

 

Kārtējā dienas maiņa aizgāja lielajā fabrikas troksnī kā ierasts. Lienei šis darbs sāka iepatikties. Vakarā pa ceļam uz kopmītnēm meitene aizdomājās par savu nākotni, veselību, Rolandu. Palika skumji. Madara, to ievērojusi, draudzīgi uzsmaidīja.

–          Liene, kas noticis? Izskaties, nekāda.

–          Vienkārši aizdomājos.

–          Par ko tad? Tu tak jau zini, ka man visu vari stāstīt – paliks vieglāk!

–          Es raugos uz tevi, tev ir mērķis, cilvēks kā dēļ dzīvot, bet man …

–          Kas tev?

Madara ar nelielu sašutumu vaicāja.

–          Man ir audzējs galvā, kurš mani pamazām nogalina, pēc pusotra gada, iespējams, jau vairs nebūšu pat cilvēks, tik vien kā dārzenis, kurš pat siekalu sev nespēs noslaucīt.

–          Sapīpējusies esi?

–          Tev jau viegli runāt. Kas tad tev?

–          Protams, ka man ir viegli runāt, jo manā skatījumā tev ir pavisam normāla dzīve. Nelielas problēmas ar veselību un neveiksme ar veci, nav iemesls paziņot, ka vairs nav jēgas dzīvot un sevi norakstīt.

–          Nelielas problēmas? Es tak mirstu!

–          To tu pati esi izdomājusi. Dzer tikai zāles un klausi, ko dziedniece tev teica un būsi vesela.

–          Mēģināt jau es varu, bet jābūt reālistei.

–          Tieši tā esi reāliste un saproti, ka tava problēma nav tik liela, kā to pati esi uztaisījusi. Noliec savu problēmu maliņā un tad uz to paskaties, saliec visu savu dzīvi kopā un redzēsi, ka tā ir sīka nebūšana.

–          Sīka nebūšana? Tu laikam ņirgājies par mani?

–          Nemaz nē.

–          Paraugies uz to manu problēmu – ir audzējs, kurš nogalinās divu gadu laikā, bija vīrietis, kuru mīlēju, bet kurš mani tikai izmantoja un beigās vēl piekāva, bija arī Rolands – viņu aizvien mīlu, bet nekāda jēga no tā nav.

–          Slimību izārstēsi, ja tikai pati to gribēsi! Nebūšanas ar večiem, labi, bija patrāpījies viens kretīns tavā dzīvē – katrai sievietei pa tādam dzīvē jābūt, lai prastu novērtēt īstu mīlestību, kas atnāks. Runājot par Rolandu, tu nebiji vienkārši vēl gatava, lai ar viņu būt kopā.

–          Būtu tu manā vietā, diez vai tā runātu. Maz vispār apjaut, kādā ellē es dzīvoju?

Liene tā jau jutās slikti, bet Madaras vārdi vēl vairāk aizskāra. Kādēļ tā vietā, lai viņu mierinātu, draudzene pārmeta viņas vājumu?

–          Liene …

–          Es negribu runāt.

Viņa spītīgi atcirta draudzenei un ierāvās autobusa krēslā. Madara nopietni paraudzījās viņā, neko neteica un klusējot raudzījās pa logu, ar pirkstiem ritmiski sitot pa krēsla malu.

 

Ārā agri satumsa, lija lietus, meiteņu istabu piepildīja šokolādes aromāts, kas izplatījās no degošās aromātiskās sveces. Liene jau bija pieradusi pie Madaras mīlestības pret svecēm, pašai tas likās pilnīgi lieki, jo tas radīja tikai skumju noskaņu.

–          Liene?

–          Nu?

Liene nelaipni atbildēja.

–          Tu maldies, ka es nezinu, kā tu jūties. Esmu pabijusi tai ellē, par kuru stāsti. Es zinu, ko nozīmē bailes, nāve, izmisums un tas tukšums, kas nogalina, jo vairs nekam neredzi jēgu.

–          Kā to vari zināt? Savās pārgudrajās grāmatās izlasīji?

–          Es varu tev pastāstīt, bet tad apsoli, ka tas paliks tikai starp mums. Es nekad nevienam to neesmu teikusi, bet vienkārši ar to samierinājusies.

–          Stāsti.

Liene vienaldzīgi izmeta, domājot, ka izdzirdēs stāstu tikai par nelaimīgu mīlestību, ka Madaru pametis puisis, kurš, uzzinot par bērnu, aizlaidies.

–          Man bija 14 gadi, kad devos uz skolu. Tai dienā bija paredzēts pēdējais zvans. Man bija jāsaka runa – biju viena no labākajām skolniecēm, spēlēju teātrī, rakstīju skolas avīzē, ar skolotājiem sapratos lieliski, līdz ar to tas gods teikt runu tika man. Es jutos lepna, tik priecīga. Plānoju pēc 9.klases iet tālāk vidusskolā, tad stāties augstskolā, mans sapnis bija būt par žurnālisti. Tas sapnis todien nomira, līdz ar to mans dzīvesprieks iekrita dziļā komā…

Liene ziņkāri paraudzījās Madarā. Vārajā gaismā, kas bija no sveces liesmiņas  bija redzams, ka Madaras acīs spīd asaras. Pēc neliela klusuma brīža meitene turpināja savu stāstu.

–          Es todien nokavēju autobusu, man līdz skolai bija septiņi kilometri, bet es tērpusies gaišā vasarīgā kleitā, glaunās kurpēs skrēju pa putekļaino ceļu, lai paspētu uz savu pēdējo zvanu. Man bija laiks divas stundas, lai gan sportā biju viena no sliktākajām, es todien varēju skriet. Tad apstājās mašīna un tās šoferis jautāja, vai nevajag mani aizvest. Es to uztvēru kā Dieva palīdzību un iesēdos iekšā …

Madara atkal uz brīdi apklusa, ievilka dziļi elpu un turpināja:

–          Diemžēl Dieva šai pasaulē nav. Es vēl šodien atceros tā kretīna siekalaino muti un spīdīgās acis un to nazi, tas stāvēja iesprausts pie mašīnas radio. Viņš nogriezās uz meža ceļa, es teicu, lai mani izlaiž ārā, jo man vajag uz pilsētu, bet viņš …, viņš. Neieslīgšu detaļās. Viņš mani izvaroja, turot nazi pie kakla. Es nezinu, kā un kurā brīdī, bet viņš to nazi nolika uz mašīnas paneļa, es to paķēru un triecu viņā. Viņš noreaģēja un pielika roku priekšā. Es sajutu, kā naža spals iziet cauri viņa plaukstai, es izlēcu no mašīnas un skrēju … . Mājās atgriezos vēlu vakarā, es sevi ienīdu, man bija liels kauns. Mamma mani izlamāja, kur tik ilgi esmu bijusi, tētis pārmeta par netīro kleitu, ka tā meitenei nepieklājoties izskatīties. Skolā kļuvu par nodevēju, jo neierados uz pēdējo zvanu un neteicu runu. Pēc atestāta saņemšanas es aizbraucu uz Rīgu, prom no visa, kas atgādināja par notikušo. Pie vecākiem ierados reizi divās nedēļās. Sāku pīpēt, dzert, staigāt pa klubiem, bet nevienu puisi sev nepielaidu klāt, man bija svarīga tā apdullinošā sajūta, kuru deva alkohols, cigaretes un skaļā mūzika. Skolā samērā labi mācījos, sapratos labi ar ikvienu, līdz ar to biju mīlēta starp visiem, tādēļ daudzi mani iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumi tika piedoti, pievērsos arī sportam, iekļūstot skolas komandā trīs dažādos sporta veidos. Iespējams es tā arī būtu palikusi par trulu personību, bet tad satiku cilvēku, kurš izmainīja visu manu domāšanu. Viņš redzēja, kā es lietū dejoju uz vienas brīvdabas skatuves, todien tur neviena nebija, vismaz man tā likās. Lija lietus un es ar sidra pudeli rokās pastaigājos pa dubļaino parku. Tad atminējos Čaikovska melodiju no pamatskolas laika un kā reiz līdzās bija skatuve, ļāvos galvā skanošajai melodijai pārņemt mani un domājot, ka mani neviens neredz, dejoju. Izrādījās, es tur nebiju viena. Jauniešu teātra režisors tai pat vietā pastaigājās un redzot mani, uzrunāja, piedāvājot spēlēt teātrī. Es piekritu. Teātris Krūma vadībā ienesa manī citu dzīves redzējumu un es iemācījos, norīt sāpi un to aizmirst, saskatīt vairāk par to, ko redzam, līdz iemīlējos sava dēla tēvā … .

–          Ak, Dievs, Madara …

–          Ļauj visu izstāstīt līdz galam.

–          Labi, turpini.

 

.

Dalīties.

Atstāt Ziņu