Vārda dienu svin: Elīna, Drosma, Drosmis

Romāns Kārumniece. 9.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

„Jā, Korfu salā būs tiešām skaisti,” es klusi noteicu. „Jāiet strādāt, citādi vēl veselas divas nedēļas tiks izlietotas nelietderīgi”.

Atlikusī diena tika pavadīta ne jau strādājot, kā to bija vēlējies Roberts. Vispirms jau Ginta tika iepazīstināta ar plānoto braucienu. Mēs ar Daigu cieši likām saprast, ka viņas vīram būs jāsamierinās ar faktu, ka sieva divpadsmit dienas nebūs mājās un pat ne Latvijā. No sākuma viņa centās atrast visādus iemeslus, lai tikai nebūtu jābrauc. Ka vīrs viens pats nespēj tikt galā, ka bērni var nāvējoši saslimt. Galu galā, vīru var nosist, jo viņš nāk mājās pa tumšām ielām un viņa nepaspēs noorganizēt bēres.

„Ja tu nebrauksi uz Korfu salu, Roberts tev samazinās algu un mēs tevi terorizēsim par šo atteikšanos visu nākamo gadu!” Es biju aizsvilusies. „Un bērni tev slimo visu laiku tik un tā. Tu esi padomājusi, kāpēc? Varbūt viņi jūt, cik saspringta tu esi, kad pārnāc mājās. Tev nepieciešams kārtīgi atpūsties, izvēdināt galvu. Ļauties neprātīgam grieķu flirtam!”

„Skaidrs!” Ginta, it kā padodamās, pacēla rokas. „Ja nebraukšu, jūs mani abas vienkārši izēdīsiet no šī krēsla. Labi, braucu.”

Mēs ar Daigu saskatījāmies. Kādreiz vienkārši bija nepieciešami skaļi vārdi, lai cilvēks tevi sadzirdētu, bet kādreiz tikai čuksts.

Atlikusī diena tika pavadīta tādā nelielā eiforijā. Marta nespēja noticēt, ka viņa tiek ņemta līdzi. Tas joprojām ir neskaidrākais jautājums visā Korfu salas lietā. Kāpēc Ivo vēlas, lai Marta brauktu līdzi? Nav jau tā, ka viņa nav pelnījusi, bet visu laiku viņa Ivo acīs bija tikai sekretāre, bet tagad tiek ņemta līdzi komandējumā. Bet man ir prieks par viņu, jo viņa to ir pelnījusi. Tā vienkārši. Es pat teiktu, viņa no mums visām novērtēs šo Ivo rīcību visaugstāk, jo tālāk par Daugavpili Marta nekad nav bijusi.

Nolēmu darbu beigt ātrāk un aizbraukt pastaigāties pa parku. Pavasara saulīte spoži spīdēja un man bija nepieciešama kāda deva skābekļa. Lai gan bija agra pēcpusdiena, parks bija pilns cilvēku. Es nopirku saldējumu un apsēdos uz soliņa, vērodama dabu. Cik tā ir patīkama sajūta, vienkārši sēdēt, vērties debesīs un vērot, ka pasaule eksistē. Garām pagāja pāris, rokās sadevušies, viņš viņai kaut ko stāstīja un viņa galvu atliekusi smējās. Viņu augumi bija cieši sakļāvušies, baudot to kopības sajūtu, kas ir diviem mīlošiem cilvēkiem. Arī man neviļus bija jāsāk smaidīt.

Citāts: “Es tiešām esmu pelnījusi vīrieti sev blakus. Pēc neskaitāmām afērām un attiecībām, liekas, beidzot esmu gatava īstām attiecībām. Tādām, kurās nav noslēpumu, nav greizsirdības un lieku vārdu. Ir tikai mierīga līdzāspastāvēšana un savstarpēja cieņa.”

Vai ir kaut kas tīrāks un patiesāks, bet tajā pašā laikā egoistiskāks, kā divu cilvēku mīlestība? Tāda, kas ir bez nosacījumiem un robežām. Uzskatu, ka katram cilvēkam dzīvē ir jāizbauda īsta mīlestība, tāda, kuras dēļ tu esi gatavs uz jebko, kas spārno un gremdē vienlaicīgi. Man ir prieks par Ilviju, kas, esot kopā ar Māri, bauda gan mīlestības zilās debesis, gan tās tumšos pagrabus. Man ir prieks par savu mammu, kas kopā ar savu lielisko arhitektu ir atradusi savu salu uz kuras patverties. Runājot par Uģi, noteikti jānoskaidro, kā tur ir ar to vēlo Jūrmalas apciemojumu. Mēs sievietes gan esam vieni radījumi, vienmēr viss jāsaprot, viss mums jānoskaidro līdz galam.

Pēkšņi mani no fantāzijām izrāva telefona zvans. Tonis atbilst Ilvijai.

„Čau, mīļā!” Ilvijas balss kā vienmēr bija tik dzidra un skaļa, ka likās viss parks to dzirdēja. Lūk, tāda izklausās apmierināta sieviete, kas ir laimīgas laulības pamats.

„Čau, čau.”

„Man te ienāca prātā, par tām siltajām zemēm. Kā būtu ar Grieķiju?”

Bāc! Biju pilnīgi aizmirsusi, ka ar Ilviju plānojam aizlaist uz siltajām zemēm.

„Ah…jā. Klau, man te drusku plāni mainījušies. Ivo, nu tu zini, mūsu īpašnieks, mārketinga nodaļai uzsauc lidojumu uz Grieķiju uz divām nedēļām. Vai mēs varam mūsu nepiedienīgo atpūtu pārcelt par mēnesi vēlāk?”

„Nu, forši! Es te ņemos pa internetu, meklēju iespējamās salas, kur mums patverties no dzīves grūtībām, esmu gandrīz pārliecinājusi Māri, ka mūsu brauciens būs tīri intelektuāls un tu man stāsti par Strazda labvēlību,” Ilvija nopūtās.

„Nu, es saprotu, saprotu, bet saproti mani arī, labi? Mēs tik grūti esam strādājuši, ka esam pelnījuši nelielu atpūtu.” Es nevarēju ciest attaisnoties.

„Protams, ka es saprotu. Nu kurš gan cits, ja ne es. Es tikai jau esmu sevi ieslēgusi atpūtas režīmā. Bet apsoli, ka pēc mēneša mēs braucam, labi?”

„Nu, bet skaidrs, ka braucam. Uģis man vakar pie pusdienu galda ieteica aizšaut uz Maurīciju. Kā tev šķiet? Māris būtu gatavs kļūt pat gadsimta sponsoru?”

Ilvijas smiekli bija patiesi. „Protams, vai tad man ir iespējams pretoties?”

„Starp citu, mums ir jāsatiekas. Man liekas, ka Uģim ir afēra. Viņš ir redzēts piektdien vakarā klimstam pa Jūrmalu, pie tam netālu no manas mājas.”

„Labi, jāpadomā…kā tev ar ceturtdienu? Man rīt un parīt ir masāža.”

„Lai iet ceturtdiena. Alkstu pāris glāzes laba vīna. Ceru, ka tu atnesīsi.”

„Būs kaut kas jāizdomā. Klau, kas tev fonā par putnu skaņām? Ivo piešķīris naudu jaunām putnu skaņām birojā?”

„Es nolēmu beigt darbu ātrāk un pašlaik sēžu parkā, vēroju kā viens pāris mīlinās. Zini, man kauns atzīt, bet es uz viņiem skatos ar skaudību. Kur ir mans princis, ko? Ilvij, ko es daru nepareizi?”

„Ah, nesāc atkal šo stulbo tēmu. Tev viss ir lieliski un vīrietis arī ir tuvu, kā es te sēžu. Tu to esi pelnījusi vairāk nekā es. Godavārds! Labi, es skrienu uz masāžu. Līdz ceturtdienai. Buča!” Un projām viņa bija.

Es tiešām esmu pelnījusi vīrieti sev blakus. Pēc neskaitāmām afērām un attiecībām, liekas, beidzot esmu gatava īstām attiecībām. Tādām, kurās nav noslēpumu, nav greizsirdības un lieku vārdu. Ir tikai mierīga līdzāspastāvēšana un savstarpēja cieņa. Gribas to sajūtu, kad tu ieraugi viņu un caur ķermeni iziet strāva. Un mazsvarīgi kļūst tādi izdzīvošanas elementi kā pārtika un komforts.

Pēc garas pastaigas un īsas darba dienas, pārrados mājās pārgurusi. Cik labi, ka ir mājas, kurās atgriezties. Iezvanījās telefons.

„Sveika, dārgumiņ!” Šie vārdi man lika sastingt.

„Sveiks, Robert. Kāds pārsteigums.”

„Tu šodien tik labi izskatījies, ka nevarēju tev to nepateikt.”

Citāts: “Pagaidi, Robert, man kāds pie durvīm zvana.” Turēju telefonu pie vienas auss un ar otru roku mēģināju atvērt durvis. Un tur viņš stāvēja ar šampanieti un konfektēm.„Sveika!” joprojām runājot telefonā Roberts nočukstēja.”

„Ah, tā. Paldies. Vai tu savos secinājumos dalījies ar savu sievieti?” Nez no kurienes manī radās tāds sarkasms. Viņš jauca visu manu saprātu.

„Kas tad tas par toni?” Roberts pārsteigts izteica.

„Piedod, es vienkārši nesaprotu, ko tu vēlies no manis un tāpēc tā reaģēju.” Es tiešām nezināju, kā man reaģēt uz to visu. Viņam ir sieviete pie sāniem jau veselu gadu, bet tagad viņš zvanās man. Pēkšņi pie durvīm zvanīja.

„Pagaidi, Robert, man kāds pie durvīm zvana.” Turēju telefonu pie vienas auss un ar otru roku mēģināju atvērt durvis. Un tur viņš stāvēja ar šampanieti un konfektēm.

„Sveika!” joprojām runājot telefonā Roberts nočukstēja.

Es biju tik apstulbusi, ka nespēju neko izteikt.

„Principā tagad var arī kaut ko teikt.”

Es pagāju malā un ļāvu viņam ienākt. Bez vārdiem. Tie nebija vajadzīgi. Tā kā biju tikko ieradusies, dzīvoklis grima puskrēslā. Vienīgā gaisma nāca no virtuves.

„Tu mani izseko?”

Roberts nolika šampanieti un konfektes uz galda. „Protams, ka nē. Kā gan es to vārētu. Vienkārši braucu garām un skatos tev gaišs. Domāju, mēs neatzīmējām šīs dienas lielo notikumu.”

„Robert. Vai tev nav jābūt mājās?” Es centos izvairīties no viņa skatiena. Paldies Dievam, ka šoreiz biju ļoti piedienīgi apģērbusies, respektīvi, darba drēbēs.

Viņš it kā uz mirkli apmulsa. Taču ātri atguvās. „Es negribētu šobrīd tērēt laiku uz nesvarīgām sarunām. Panāc tuvāk! Es nespēju no tevis ne acu atraut.”

„Nē, Robert,” es izrāvos no viņa skavām. Ko gan viņš iedomājas? Vieglu medījumu?

„Izbeidz,” viņš pienāca klāt no muguras. Es nespēju pakustēties. Skatījos kā pilsēta dzīvo savu dzīvi un ar muguras smadzenēm jutu, kā viņa pirksti pieskaras manam plecam. Cauri blūzei un žaketei jutu viņa pirkstu siltumu. Viņa lūpas pieskārās manam kaklam un ar to arī mana pretošanās bija beigusies. Aiz loga pilsēta tupināja savu ierasto ritmu, bet es padevos sātana aicinājumam. Viņš bija atnācis pie manis un es viņu pieņēmu.

„Dārgumiņ,” Roberts mani skūpstīdams čukstēja. „Dzīve jānodzīvo tā, lai ir kauns par to stāstīt, bet ir patīkami atcerēties.” Viņš centās atvērt blūzes pogas. Bet pirksti neklausīja. „Ak Dievs, kas ir izdomājis šīs drēbes? Tās ir domātas, lai iedzītu vīrieti stresā.”

Man bija jāsāk smieties. „Tiešām nabadziņš. Nespēj izģērbt savu padoto.”

Citāts: “Dzīve jānodzīvo tā, lai ir kauns par to stāstīt, bet ir patīkami atcerēties.”

Smiekli pinās ar kaisli. Es un viņš un vairāk itin nekā. Divi svešinieki pasaules vidū, kas pazīst viens otru jau vairākus gadus, bet tajā pašā laikā nepazīst nemaz. Viņa ķermenis bija kā neatklāta zeme. Iepriekšējais starpgadījums virtuvē bija spontāns, bet šobrīd viss, kas norisinājās bija savādāk. Vismaz man tā gribējās ticēt. Viņš bija atkal atradis mani, atnācis ar šampanieti un konfektēm. Tātad domājis par to. Vai mums sievietēm gribas tam ticēt, ka otrā reize ir kaut kas nozīmīgs?

Mēs netikām tālāk par dīvānu lielajā istabā. Man mugurā joprojām bija pa pusei atpogāta blūze, viņa āda nosvīdusi skārās manai ādai, viņa lūpas klāja manu ādu, slīdēja zemāk un zemāk. Tas viss bija pārāk skaisti, lai būtu patiesība. Bet patiesība mani tobrīd neinteresēja.

Piekusuši un pilnībā apmierināti, mēs atkritām turpat uz dīvāna.

„Es varu tikai atkārtoties, tu esi reibinoša sieviete. Kā es to nebiju pamanījis visus šos gadus? Pat šī nolādētā blūze nespēj mazināt manu svētlaimi,” aizvēris acis Roberts atlaidās spilvenos.

„Piedod, ka jautāju, bet vai tev nav jābūt mājās? Solveigai noteikti nepatiktu ziņa, ka tu pēdējā laikā sāc aizkavēties darbā.”

„Vai ir obligāti jāpiemin Solveiga šajā momentā?” Roberts atvēra acis, nogūlies uz sāniem un spēlējoties ar manu krūts galu. „Ļauj man izbaudīt šo brīdi, sieviete.”

„Man ne īpaši saista doma par problēmu radīšanu starp tevi un Solveigu. Galu galā pagājušos Ziemassvētkos es viņai uzdāvināju eņģeli. Šajā momentā es šim tēlam īpaši neatbilstu.” Piecēlos, jo man sagribējās šampanieti.

„Robert, ja jau tu te esi, atver, lūdzu, man šampanieti. Gribu nosvinēt šo grandiozo orgasmu.” Ieķiķinājos un aizskrēju uz guļamistabu, lai atrastu savus zīda rīta svārkus.

Virtuvē tālumā atskanēja pudeles atvēršanas paukšķis. Cik maz sievietei vajadzēja! Tā bija lieliska sajūta, ka virtuvē rosās vīrietis.

„Dārgumiņ!” Roberta balss bija aizdomīgi salda. „Lūdzu, ierasties virtuvē, jums tiek servēts alkohols.”

Roberts stāvēja virtuvē, kails ar divām šampanieša glāzēm rokā.

Dalīties.

Atstāt Ziņu