Vārda dienu svin: Elīna, Drosma, Drosmis

Romāns Kārumniece. 8.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

„Velns!” Ginta iesaucās. „Šodien taču ir valdes sēde. Jēzus, es esmu aizmirsusi! Labi, ka man nekas nav jāgatavo.” Tā bija tik patiesa nopūta. Brīžiem, skatoties uz viņu, likās neiespējami, kā viena sieviete to visu var paspēt. Divi bērni resgaļi, vīrs, kuram bikses retu reizi, kad stāv ciet, un tas viss ārpus mājas. Un tad vēl ir darbs, ar kuru viņa tiek galā. Tik daudz, cik viņai liek un ne vairāk. Bet vai viņu var par to vainot? Šo jautājumu es sev līdz galam neesmu spējusi atbildēt. Brīžos, kad sakrita daudz darba un bija jāpaliek ilgāk, Ginta vienmēr izslēdza datoru pulksten piecos. Ir darbs vai nav, viņai taču ir jāizņem bērns no dārziņa. Tas bija arguments, pret kuru nebija īsti, ko iebilst, bet brīžiem gribējās piecelties un, rokas sānos ieliekot, noskaldīt: „Vai ir jājūtas vainīgai, ka man nav ģimenes un tāpēc varu strādāt ilgāk?”

Laiks skrēja ātrāk nekā vēlams, un sēde tuvojās lieliem soļiem. Ejot garām konferenču telpai nevarēja nedzirdēt Martas skaļo rosīšanos. Arī viņai vienmēr bija stress gatavojot zāli valdes sēdēm. Trim valdes locekļiem diviem norvēģiem un vietējam uzņēmējam Ivo Strazdam bija klaji nievājoša attieksme pret sekretāres amatu. Marta parasti staigāja vai nu pārāk skaļi vai ātri. Vārdu sakot, varēja piesieties jebkam. Bet tā kā neviens no mums nevarēja sūdzēties par algām, tad mums tikai atlika pieliekt galvu un ļaut īpašnieku skarbajiem vārdiem atsisties pret mūsu mugurām. Šie vārdi, lai gan aizķēra un brīžiem pat sāpināja, taču neviens no viņiem arī negaidīja uzslavas, tikai pelnītu kritiku un taisnīgu spriedumu.

„Vāks!” Marta nopūtās. “Kāpēc šodien, kad man ir vissmagākais ķermenis, ir sēde? Es varu apzvērēt, ka kritīs trauki un vēlāk arī mans amats. Ja Ivo būs sliktā omā, būs ziepes, es tev saku.” Viņa bija tuvu izmisumam. Vēl spilgtā atmiņā bija gadījums, kad Marta bija tikko sākusi strādāt un notika kārtējā valdes sēde. Roberts bija tik laipns, ka bija aizmirsis Martai pateikt par to. Viss sākās ar to, ka Marta birojā ieradās džinsos un džemperī.

Citāts: „Ivo ir ieradies viens un ir absolūti pacilātā garastāvoklī, es pat teiktu, viņš izteica mājienu par seksu ar mani,” Marta, iedama man garām, iečukstēja ausī.

Bija pirmdienas rīts un Marta jau bija ieradusies darbā. Kā jauniņai viņai bija nepārspīlēta vēlme parādīt sevi no labākās puses. Ierasties darbā pirmajai, izdarīt visu pēc iespējas ātrāk un kvalitatīvāk, vārdu sakot, derēt par korķi jebkurai pudelei. Jocīgi kā cilvēki sākotnējā posmā vēlas visiem iepatikties. It kā vēlāk mēs nevarēsim atšifrēt. No sākuma tu tiec iebarots ar labo, tu pierodi pie tā, un vēlāk, kad iepazīsti cilvēka sliktās īpašības, tu esi gatavs ar tām samierināties, jo nevari iedomāties, ka vairāk nebūs apkārt tā labā. Tā arī bija ar Martu. Viņa nāk no trūcīgas ģimenes un bija bezgala pateicīga Robertam par iespēju strādāt labā firmā un vēl galvaspilsētā. No sākuma mums bija grūti pierast pie viņas ģērbšanās stila. Tāds puicisks ar nelielu laucinieciskuma devu. Bet viņas jaukais smaids, tāds sirsnīgs, kas ir netipisks pilsētai, bija tik atbruņojošs, ka vēlākā posmā tika piedotas gan Martas ballēšanās līdz rītam, arī darba dienu vakaros, viņas neskaitāmie romāni, par kuru sliktajām beigām dzirdēja ne tikai mūsu birojs, bet arī pāri ielai esošais birojs un vēl pāris ielas tālāk. Protams, pirmajā nedēļā viss gāja pilnīgi šķērsām un kā jau tas mēdz gadīties, mēs negaidījām savus uzņēmuma īpašniekus. Ja godīgi, es viņus labāk redzu ejam, nevis nākam. Tā kā iepriekš Martu neviens nebija brīdinājis, tad trīs jaunu vīriešu ierašanās birojā agrā pirmdienas rītā viņu ļoti izbrīnīja.
„Labrīt!” Marta pacēla savas zilās acis. „Kā varu palīdzēt?”
Ivo Strazds bija izbrīnīts saņemot tik ļoti nevērīgu jautājumu.
„Labrīt! Mums paredzēta tikšanās ar Robertu un viņa komandu. Vai konferenču telpa ir jau sagatavota?” Viņš jautāja virzoties uz konferenču durvju pusi. „Man kā vienmēr baltu kafiju. Leo un Volteram melnu.”
„Es ļoti atvainojos, kungi, bet svešiniekiem nav atļauts staigāt apkārt. Lūdzu, uzgaidiet tepat, es pieteikšu jūs direktora kungam.” Viņa sniedzās pēc telefona klausules, kad Ivo uzlika roku tai virsū.
„Sirsniņ! Tu laikam kaut ko jauc. Mēs jau sen esam pieteikti Robertam. Pasaki, ka esam klāt. Lai nāk ar savu komandu.” Ivo, pamājis saviem partneriem, iegāja konferenču zālē. Marta, steigšus pieklauvējusi pie Roberta kabineta, iebrāzās iekšā kā viesulis, laikā kad Roberts runāja pa telefonu.
„Jā, mīļā es saprotu, ka tev tie patīk, bet man liekas, ka tev jau ir trīs pāri zābaku. Cik tad pārus sieviete var valkāt?! Ja man atmiņa neviļ, tev ir tikai divas kājas!” Roberts nikns pacēla acis, raidīdams signālu, ka Martai nekavējoties jāiet ārā, viņam taču ir privāta saruna.
Marta, salikusi rokas uz krūtīm, nekur netaisījās iet. Lai tikai pamēģina viņu izstumt ārā.
„Klau, man te agresīva sekretāre aizšķērso ceļu,” nopūties noteica Roberts. „Ja vakarā neesmu mājās, esmu kapitulējis sievietes priekšā.”
Vēl nepaguvis nolikt klausuli, Marta nikna iesāka:
„Štrausa kungs, man steidzami ar jums jārunā! Pie jums ieradušies trīs nenormāli vīrieši, kuri ar savu egoismu nezina ko iesākt. Pašlaik viņi ir iesēdušies jūsu konferenču zālē. Varbūt man viņus ieslēgt un izsaukt policiju?!” Martas vaigi iekrāsojās sarkani no kareivīguma.
„Kādi egoisti? Kādi nenormālie?? Neko nesaprotu?” Roberts sašutis pielēca kājās un izskrēja ārā no kabineta.
Pārējais ir miglā tīts. No Martas stāsta zināms tikai tas, ka pēc pāris minūtēm Roberts lēnām ienācis kabinetā, apsēdies, ielicis galvu plaukstās un sācis nenormāli smieties.
Nākamajā dienā uz biroju bija atnākusi vēstule no Ivo, ierosinot pārskatīt sekretāres atbilstību ieņemamajam amatam un vispārējam prāta attīstības līmenim. Martai tika izteikts rājiens, lai uz darbu turpmāk ierodas atbilstošā tērpā. Kopš tā laika mums birojā ir stingri aizliegts ierasties brīvā stilā.

Ivo ieradās viens pats. Nekur tuvumā nevarēja manīt abus sargsuņus, kā mēs tos mēdzām saukt.

„Labrīt, Martiņ!” Balss bija salda kā medus.

„Labrīt, Strazda kungs! Nāciet, es jūs pavadīšu uz zāli, Roberts tūlīt ieradīsies.” Marta steigšus nobēra, lai pēc iespējas ātrāk izvairītos no Ivo, jo juta, ka vakardienas sekas atkal liek sevi manīt.

„Nu, ko tad tu šorīt tik skumja? Dzīve skumja?” Ivo sejā parādījās smīns.

„Viss kārtībā, Strazda kungs…viss ir lieliski. Jums kā vienmēr melnu kafiju?”

„Jā, paldies! Tas būtu ļoti patīkami. Kaut gan man liekas, ka arī tev pašai šorīt netraucētu tase stipras kafijas.” Cieši lūkojoties Martas sejā, noteica Ivo.

„Šodien ir trešā laika prognoze, tāpēc arī seja man ir tāda, nekāda. Ziniet, Strazda kungs, sievietes ir ļoti jūtīgas.”

„Vai tiešām??” Ivo smaidot izbrīnījās.

„Jā! Bet vai nu jums to zināt,” un izteikusi to, Marta sarāvās. Paģiras bija atraisījušas viņas mēli.

Ivo skaļi nosmējās. „Labi teikts. Es laikam tiešām tādas lietas nezinu. Varbūt tu man kādreiz varētu pastāstīt par sievietes juteklību?”

Marta nosarka kā biete. „Manos sekretāres amata pienākumos tas neietilpst, Strazda kungs. Tūlīt atnesīšu jums kafiju. Veiksmīgu sapulci!” Pilnīgi izsista no līdzsvara, Marta apcirtās uz papēža un ātrāk kā jebkad izgāja no telpas.

Tajā pašā laikā mūsu komanda un Roberts lēnā garā soļojām pa koridoru, smiedamies savā starpā par Lāsmas izgājienu.

„Ivo ir ieradies viens un ir absolūti pacilātā garastāvoklī, es pat teiktu, viņš izteica mājienu par seksu ar mani,” Marta, iedama man garām, iečukstēja ausī.

Mans izbrīns bija pārāk liels, lai es varētu kaut ko sakarīgu atbildēt. Laikam biju automātiski apstājusies, jo pēkšņi izdzirdēju Daigu sakām:

„Tu nāc, jeb kā?”

„Ko? Ah, jā, protams. Nevaru iedomāties pirmdienu bez Ivo.” Sakārtoju savus rudos matus un lepni iesoļoju telpā.

Ivo, kopts un skaists, kā vienmēr sēdēja iegrimis telefona sarunā. Apsēdos viņam pretī un vēroju viņu. Perfekti kopts, bet vēss. Gudrs, bet neaprēķināms. Vīrietis labākajos gados. Pazīstu viņu jau divus gadus. Neviens neko nezina par viņa privāto dzīvi, to viņš tur noslēpumā tītu, varbūt tāpēc, ka kaunas par to, bet varbūt tāpēc, ka lepojas par to. Ivo ir 39 gadi. Es augstu cienu viņa prasmi vadīt biznesu un nebūt klāt tajā katru dienu. Kā viņš vienmēr saka: „Mani neinteresē, kāpēc kaut kas nav izdarīts. Mani interesē, kas ir izdarīts, lai situācija tiktu uzlabota”. Vai šāds vīrietis ir gatavs uz attiecībām? Vai viņu pēkšņi ir ieinteresējusi Marta?

„Dārgie kolēģi! Prieks jūs visus atkal redzēt. Kā tu Robert to dabū gatavu, ka visas tava kolektīva dāmas ir žilbinošas?” Ivo smaidīdams pavērās no sākuma Daigā, tad manī un skatiens apstājās pie Martas, kas vērdama zāles durvis mēģināja izžonglēt rokā nesdama paplāti ar tējām un kafijām.

„Es viņas turu pastāvīgā stresā,” Roberts nosmīkņāja. 

„Lai nu kā…,” atliecies sāņus, lai Marta varētu uzlikt uz galda traukus, Ivo viņu vēlreiz nekaunīgi nopētīja. „Šī rīta sapulces iemesls ir drusku neformāls, ja tā varētu teikt. Pirmkārt, jau vēlos paziņot, ka no šīs dienas esmu vienīgais firmas „Kleitons” īpašnieks, abi mani partneri ir savas daļas pārdevuši man.”

Zālē valdīja nogaidošs klusums. Mēs visi saskatījāmies taču īsti nezinājām, ko teikt.

„Saprotu, ka esat nedaudz pārsteigti, taču ticiet man, tas mūsu ikdienas darbā neieviesīs nekādas izmaiņas. Vienīgā izmaiņa, ka es pārceļos uz biroju. Tā teikt, nākšu uz darbu kā ierindnieks.” Ivo piecēlās no galda. Likās, ka viņš vēlas sakārtot domas, pirms turpinās runāt. Katrs vārds, ko Ivo teica vienmēr tika iepriekš rūpīgi pārdomāts, katrs solis, ko viņš spēra, likās nomērīts.

„Otra lieta. Šis gads mums visiem ir bijis diezgan grūts. Konkurence neguļ un arī cenas tirgū pieaug nenormālā tempā. Taču neskatoties ne uz ko, jūs esat spējuši firmu ne tikai noturēt stabilā tirgus līdera pozīcijā, bet arī piesaistīt jaunas idejas un klientus. Daiga, tavs devums, jaunu klientu piesaistē un esošo klientu noturēšanā, ir neizmērojams.” Ivo pieklusa un cieši vēroja Daigu.

„Paldies Ivo. Šādi vārdi no tavas mutes, tas ir tiešām, ko vērts.”

Citāts: „Mūs gaida satraucošas naktis un apreibinoši rīti Korfu salā,” viņš man iečukstēja ausī.

„Jebkurā gadījumā, vislielākā uzslava jāvelta Robertam, kas ir spējis savu komandu saliedēt, virzīt pa pareizām sliedēm.” Piegājis klāt, Ivo draudzīgi uzsita Robertam pa plecu. „Tu vecīt, tiešām esi viens suņa bērns.”

Roberts skaļi iesmējās: „Beidz te mani blamēt sieviešu klātbūtnē!”

„Un tā, galvenais, kāpēc es vispār šodien ierados. Lai pienācīgi varētu jums pateikties, vēlos jums visiem uzdāvināt kopēju atpūtas braucienu un Korfu salu Grieķijā.” Lepns par savu runu, Ivo apsēdās, mūs vērodams.

Mēs visi bijām kā mēmi. Vismaz es sēdēju un liekas, biju aizmirsusi elpot. Kaut kas neticams! Ivo Strazds uzsauc savam kolektīvam lidojumu uz Korfu salu. Te kaut kas nebija kārtībā. Lūk, cilvēka nepateicīgā daba. Kad ir slikti, tad tu vienmēr sūdzies, bet kad tev uzdāvina balvu par labu darbu, tu sāc šaubīties. Sāc domāt, kas aiz tā visa stāv. Nevar būt, ka cilvēks var būt labs vienkārši tāpat bez jebkāda iemesla.

„Kad mēs braucam?” Klusumā pēkšņi izskanēja mana frāze.

„Lidojums ir pēc divām nedēļām. Tā kā dāmām būs pietiekami daudz laika, lai izdomātu, ko vilkt, un Robertam būs laika, lai izdomātu asprātīgu aizbildinājumu savai sirdspuķītei, kāpēc viņa netiek ņemta līdzi. Jā, to es vēlētos gan uzsvērt, ka ģimenes locekļi netiek ņemti līdzi. Šis ir brauciens tikai „Kleitons” uzņēmumam.”

„Super, Ivo! Tas ir viens sakarīgs gājiens visa uzņēmuma pastāvēšanas laikā.” Roberts pēc ilgas klusēšanas noteica.

„Es šorīt tiešām nevēlos runāt par cipariem.” Viņš aši izdzēra savu kafijas tasi un piecēlās. „Darbi gaida. Vēlos uzsvērt, ka uz Korfu salu lido tikai mārketinga departaments, Roberts un …Marta.” Nedroši izrunājis pēdējo vārdu, Ivo aši sāka kārtot papīrus. „Lūdzu, norezervējiet nepieciešamo skaitu istabu, neaizmirstiet, ka arī es lidoju. Vārdu sakot, lai viesnīcai ir vairāk zvaigznes nekā ir ētiski piešķirt, lai ēdiens ir normāls, man ir gastrīts, un ja kāds to vēl nezina, es dievinu peldēt. Ceru, ka ar šo informāciju būs pietiekami. Jauku visiem dienu!” Un projām viņš bija.

„Nē, nu vai nav kolosāls vecis, tas mūsu Ivo!” Daiga smiedamās cēlās kājās. Visu nedēļu es kā apsēsta ņemos ar atskaitēm, vācu klientu atsauksmes, lai varētu parādīt Ivo, nelieku mierā Ingu ar saviem jautājumiem un šis nemaz par to nepajautā. Eh, tā vietā varēju dirnēt masāžas kabinetā.”

„Tad nu gan!” Roberts smīnēdams gāja uz durvju pusi. „Kurš tad strādās, ja tu visu dienu pa masāžas kabinetiem dirnēsi? Ko??”

Man arī par to visu bija jāsāk smieties. „Jūs iedomājieties, pilnīgi absurda situācija. Mēs visi nobijušies līdz kliņķim, par šīs dienas sapulci un šis mums izšķiņķo braucienu un Korfu salu. Vareni!” Es sapurināju savas rudās cirtas. „Jāsāk meklēt drēbes. Draugi, tas būs kolosāli. Vai tagad tik daudz darba, jāsameklē vārdnīca, pretiedeguma krēmi, peldkostīms…”

Roberts mani pārtrauca pusvārdā. „Zini, dārgumiņ, mums vēl divas nedēļas skaitās darba nedēļas, tā kā negribas tevi sarūgtināt, bet mums vēl daudz kas darāms birojā.” Daiga pa to laiku jau bija izgājusi no telpās ārā. Roberts pienāca klāt, pavisam tuvu. Varēju just viņa elpu sev uz lūpām.

„Mūs gaida satraucošas naktis un apreibinoši rīti Korfu salā,” viņš man iečukstēja ausī. Man caur visu ķermeni izskrēja strāva, kas lika manai elpai aizrauties. Es pakāpos soli malā, lai noturētu līdzsvaru.

Dalīties.

Atstāt Ziņu