Nu lieliski! Tagad noteikti viss kuplais darbinieku pulks uzzinās kāda vētraina nakts mums abiem ir bijusi un pirms Ziemassvētkiem es tikšu atlaista. Tikšanās ar valdi bija nolikta uz plkst. 10:00. Man vēl ir stunda laika, lai sagatavotos.
„Kā es ienīstu pirmdienas satiksmi,” nobubināja Daiga. „Tāda sajūta, ka visi pa sestdienu un svētdienu ir aizmirsuši braukšanas manieres. „Cikos mums ir valdes sēde?” Iesēdusies savā krēslā Daiga pievērsās savam datoram.
„Desmitos. Kā izskatās pēdējā meilā, runa ies par jaunu projektu. Vairāk nekas nav teikts. Es ceru, ka mēs dabūsim jauno projektu Ermaņa prospektā. Man jau ir vīzijas, kā mēs varētu iekārtot telpas, kādu reklāmu palaistu,” es jau sāku fantazēt.
„Klau, tu redzēji Martas seju?” Daiga pagriezās pret mani. „Varētu padomāt, ka viņai akmens trāpījis. Un ko tur meičas sačukstējās, ka šī esot sabļāvusi uz Lāsmu? Uz Lāsmu??”
„Iedomājies, Martai ir gadsimta paģiras un te pēkšņi Lāsma izsprāgst no sava kabineta ar paziņojumu, ka apkopēja nav izmazgājusi viņas krūzi.” Es sāku raustīties smieklos, jo atcerējos Lāsmas izmisumu un Martas gatavību nokaut viņu uz vietas. Tā kā mums ar Daigu bija ļoti līdzīgas dzīves uztveres, tad arī viņa nevarēja noturēties, un tieši tajā brīdī, kad mēs abas, vēderus turēdamas, smējāmies un mēģinājām sākt gatavoties sēdei, kabinetā iepeldēja Roberts.
„Meitenes! Kas tad nu? Vai jums ir bijušas lieliskas brīvdienas?” Atspiedies pret durvīm, Roberts koķetīgi pavērsās uz manu pusi: „Manas brīvdienas bija vienkārši nepārspējamas.”
Labi, ka nebiju paspējusi pagriezties Roberta virzienā, jo tad Daiga būtu ieraudzījusi vissarkanāko seju visā Pārdaugavā.
Citāts: „Ja es viņu nepazītu, varētu padomāt, ka tev ar Robertu ir romāns,” Daiga ziņkārīgi samiedza acis. „Vai es esmu ko palaidusi garām?”
„Nu, nu Robert, nelielies!” Daiga iestarpināja. „Man bija viskvalitatīvākās brīvdienas pēdējā desmitgadē. Beidzot atradu sev mēteli. Der tieši kā uzliets. Bet par tavām brīvdienām runājot, tad jau tava dārgā dūjiņa Solveiga būs bijusi pie vainas, vai ne?” Tā kā Roberts ļoti respektēja Daigas viedokli un spēju strādāt šajā uzņēmumā tik pat ilgi cik viņš, Daiga varēja atļauties teikt asākas piezīmes nekā jebkurš cits. Patiesībā viņa bija vienīgā, kurai Roberts tā pa īstam uzticējās. Tagad arī es sevi pieskaitīju šim pulkam. Nu man vismaz tā gribējās domāt.
„Solveiga vai kāda cita, kāda starpība? Daiga, beidz komentēt, bet labāk pastāsti man kāda ir situācija ar pēdējo Tukuma projektu? Vai visi arhitekti ir sazvanīti un informēti, ka reklāmas rullītis ies gaisā rīt?”
Es vairs viņu runās neiedziļinājos, jo man bija nepieciešams sagatavot pārskatu par reklāmas budžetu. Cik Daiga ar Guntu izdevušas, ko plānoju. Vārdu sakot, jāsaliek visa bilde kopā. Trinos uz krēsla, jo nevarēju sagaidīt, kad Roberts beidzos ies projām.
„Labi, es piekrītu, ka ir jēga sazvanīt Liepiņu, lai viņš vēlreiz pārbauda, vai reklāmā viss sakrīt. Šo brīdi esam gaidījuši veselu pusgadu un, ja klients nebūs apmierināts, tas viss, vispirms, nāks pār manu galvu un tad, piedodiet, dārgās dāmas, pār jūsu safrizētajām galvām,” Roberts nopietni nobeidza. „Tiekamies pēc pusstundas, skaistules.” Viņš pagriezās uz manu pusi un nosmīnējis izgāja.
„Ja es viņu nepazītu, varētu padomāt, ka tev ar Robertu ir romāns,” Daiga ziņkārīgi samiedza acis. „Vai es esmu ko palaidusi garām?”
Šis bija vairāk konstatējums, nevis fakts. Ko lai tagad saka? Atzīties starpgadījumā uz flīzēm jeb visu noliegt?
„Nu…kā lai tev saka. Nekā tāda īpaša nav ko tev teikt. Godavārds.” Es uzliku roku uz sirds.
„Mīļā. Es, protams saprotu, ka tu tagad centies sev to ieskaidrot, bet man, pieredzējušai sievietei, nedomā iestāstīt šādas pasaciņas. Noteikti aiziesim pusdienas, lai varam izrunāt šo lielisko nedēļas nogali.” Daiga pacēla uzacis uz augšu un atkal pievērsās darbam.
Tas man patika: mēs varējām vienā mirklī pārstāt klačoties par ikdienas nebūšanām, un pieslēgties darbam. Mēs abas apzinājāmies mērķi, uz kuru gājām un nenovirzījāmies no tā ne pa sekundi. Cilvēki dalās divās kategorijās: vieni, kurus interesēja process un tie, kurus virzīja tikai mērķis. Mums abām process nebija svarīgs, tas varēja ilgt dienas, nedēļas vai mēnešus, tas mūs nemēdza nobaidīt. Šis ceļa gājums, virzīšanās un kopīgu mērķi mūs darīja tikai stiprākus.
„Labrīt! Es zinu, zinu, esmu par vēlu, esmu visu nokavējusi,” Ginta aizelsusies atkrita krēslā. Nopētījusi sevi datora atspulgā, viņa to ieslēdza.
„Kas tad šorīt tev bija par ķibeli?” Daiga sausi piebilda.
„Eh, jūs neticēsiet! Mašīnas atslēgas bija pazudušas. Es negribu ieslīgt detaļās, meitenes, bet es tās finālā atradu lācītim vēderā. Bērns to bija noglabājis, lai māmiņai nav jāmeklē. Jēzus, pat bērns zina, ka man mūžīgi pazūd atslēgas. Tikai mājās man to bija aizmirsuši pateikt. Nu vai nav kolosāli?” Ginta vienā elpas vilcienā izteica.
„Fantastiski!” Es pagriezos pret Gintu. „Es tiešām nebūtu iedomājusies mašīnas atslēgas meklēt lācītim vēderā. Vai mēs, meitenes, varam šo sarunu turpināt pēc sēdes?” es biju sākusi uztraukties, pirmkārt, par tuvojošos sēdi, klausīties valdes sēdi nav viegli, jo tiem nekad nav labi. Un otrkārt, Roberts. Šis vīrietis atkal un atkal atgriezās manā atmiņā.