Vārda dienu svin: Leonīds, Leonīda

Romāns Kārumniece. 6.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

„Varbūt, bet varbūt nē. Tikai atceries vienu, man vienalga, cik sasodīti labs arhitekts tu esi. Kad tu pārnāc mājās, tu esi manas mammas vīrietis. Tad tā arī uzvedies. Vai nu iemācies perfekti melot, vai arī nesaki neko.” Es piegāju viņam tuvāk. „Ja es uzzināšu, ka tev ir kāda cita pie apvāršņa parādījusies, es tevi momentā uzmeklēšu un mums būs kārtīga pieaugušo saruna. Ne jau man tevi mācīt, bet mamma man ir viena, un ja tu viņai kāpsi uz galvas, es tevi padarīšu par sliktāko arhitektu Rīgā un, protams, arī Jūrmalā. Nopietni. Nenovērtē mani par zemu, Rizenbauma kungs. Tādus kā jūs es pazīstu,” piemiedzu acis dusmās un pagriezos, lai ietu projām.

Viņš mani apturēja, saķerot aiz rokas: „Izbeidz ņemties. Nekā tāda nav! Es tavu mammu mīlu, saproti, mīlu. Un ar to ir izteikts viss. Vairāk komentāru nebūs, Līces jaunkundz’.”

„Paldies par pusdienām,” noteicu un aizvēru durvis.

 Iesēdos mašīnā un sāku spriedelēt. Vai tiešām Uģim būtu uzradusies kāda cita sieviete? Kāpēc viņš tajā vakarā bija Jūrmalā? Vai tāpat kā sievietei nekad nekas nav pietiekami labi, vīrietim savukārt vienmēr vajag nelielu asumiņu dzīvē? Kāpēc to negribas pameklēt savā sievietē?  Vieglāk laikam ir ielaisties īsā dēkā ar kādu nepazīstamu vai nedaudz pazīstamu, ar kuru nav jāpiepūlas, nekā meklēt to savā sievietē. Un ja nu nesapratīs, ja nu atkal pārmetīs. Bet ko gan es varēju Uģim pārmest, ja pati ielaidos ar savu priekšnieku. Hm… ko lai rīt velk mugurā? Mūžīgais jautājums, uz kuru nekad nebūs atbildes. No vienas puses gribas Robertam parādīt, kas par lielisku sievieti esmu, jo īstenībā nekā īpaša no viņa negaidu.

Citāts: “Hm… ko lai rīt velk mugurā? Mūžīgais jautājums, uz kuru nekad nebūs atbildes. No vienas puses gribas Robertam parādīt, kas par lielisku sievieti es esmu.”

Aizbraucot mājās, sāku rakties savā skapī, lai atrastu kaut ko piemērotu pirmajai tikšanās reizei ar priekšnieku darba apstākļos. Balta blūze un pelēki apspīlēti svārki. Blūze pārāk caurspīdīga, viņš vēl padomās, ka izaicinu viņu. Bikškostīms? Padomās, ka tēloju nepieejamo. Johaidī, nu ko lai velk? Finālā paliku pie baltās blūzes kopā ar pelēku sarafānu. Taču to man vajadzēja vēl noskaidrot pie savas modes paziņas Diānas. Mūsu draudzība sākās skolas laikā un turpinās joprojām. Viņa strādā imidža skolā, veic burvīgas pārvērtības.

„Diāna?”

„Čau, čau, mīļā! Ilgi neesi dzirdēta! Kā sviežas?” Diānas balss bija kā bērnam – mīļa un vienkārša. Par to es viņu arī cienīju. Mīļa un vienkārša.

„Man ir viena problēma. Negribu iedziļināties sīkumos, bet man nepieciešams tavs profesionāles viedoklis par apģērbu.” Noskaldīju, joprojām kritiski vērojot savu izvēlēto uzvaras gājiena apģērbu.

„Nu, nu, vai tik pie vainas nav kāds vīrietis?” ieķiķinājās Diāna.

„Nu jā…tā varētu teikt. Tas ir mans priekšnieks. Un es gribu rīt vilkt baltu blūzi ar nelielu izgriezumu un pelēku sarafānu. Kā tev šķiet? Pārāk gudri, pārāk nepieejami, jeb kā, es vairs neko nesaprotu!” manā balsī bija jaušams izmisums.

„Priekšnieks… interesanti. Tu gribi teikt, ka tev ir afēra ar savu priekšnieku Robertu??” Spalgais balss tonis atbalsojās manā galvā kā akā.

„Tas ir garš stāsts, bet pasaki, ko domā, lūdzu!”

„Nu, man liekas, ka ir tīri tā neko. Tikai uzvelc spicenes, vēlams melnas lakādas. Tev taču ir, vai ne?”

„Jā, jā. Protams, ka ir.”

„Blūzei atstāj augšējo pogu vaļā un iespaids būs pilnīgs,” ieķiķinājās Diāna.

„Ai, izbeidz. Man nav vajadzīgs, lai sapulces laikā kļūstu par aprunāšanas objektu. Klau, paldies par tavām domām. Man galvenais gribējās dzirdēt tavu viedokli. Piedod, es tagad skriešu. Kā būtu, ja mēs nākamnedēļ satiktos uz vienu kafiju vai tēju?”

„Vai, labprāt! Piektdien man ir apmācības, bet sestdien es varu, un pat gribu!”

„Labi, sarunāts! Lai tev jauks vakars! Čau!”

„Čau! Tev arī!” 

Tik daudz nu bija skaidrs. Tērps atrasts. Tagad tikai jāatrod pareizā attieksme pret rītdienas tikšanos ar Robertu. Ielēju sev glāzi vīna un apsēdos krēslā, skatīdamās televīziju. Kā vienmēr neko īpašu nerādīja. Ziņas jau sen ir kļuvušas par kriminālo informāciju apkopojumu. Malkojot vīnu, sāku domāt, kas mums sievietēm vainas. Vai tas nav bērnišķīgi sēdēt un domāt par rītdienu? Nu cik var? Ko teiktu vīrietis šajā situācijā? Nu bija mums lielisks sekss, un ko? Priecājies! Tā arī es nolēmu. Nav ko sev kaisīt pelnus uz galvas. Izdzēru vīnu un ar lielisku garastāvokli likos gulēt. Rīt noteiktu būs lieliska diena, jo tā esmu nolēmusi es!

Tālumā kaut kas zvanīja. Zvanīja tik uzstājīgi, ka man nekas cits neatlika kā atvērt acis. Ak Dievs, jau seši no rīta! Logā spīdēja marta saulīte. Stari iespīdēja man acīs, kas lika man atkal palīst zem siltās segas. Laiks celties. 

Pēc stundas ilgas ģērbšanās biju gatava pilsētas rītam. Nav nekā patīkamāka kā izbaudīt agros rītus. Dzestrais gaiss apņēma mani kā maiga sega. Dziļi ieelpoju un paskatījos debesīs. Tās bija zilas kā okeāna dzelme un tikai pāris mākoņi. Dzīvot ir tik lieliski. Pagriezos, lai ietu uz savu mašīnu un ap stūri man pretī nāca Viņš. Tas pats vīrietis, kurš skrēja pretī, kad ar Ilviju skrējām gar jūru. Atkal viņš. Tikai šoreiz viņš nāca pretī. Likās kā filmā, kurā skatītājam speciāli tiek rādīts palēnināts kadrs. Vējš pūta viņam sejā, viņš nedaudz pievēra acis, lai izvairītos no putekļiem. Man vēderā sāka lidot tauriņi. Šajā vīrietī bija kaut kas tāds, kas lika manām muguras smadzenēm reaģēt uz katru viņa ķermeņa kustību. Viņam bija trenēts augums, viļņaini pelēkbrūni mati. Kad saule iespīdēja viņam sejā es momentā ievēroju viņa zilās acis. Lūk, tik daudz lietu ievēro sieviete sekundes laikā vīrietī, kas viņai iepaticies. Viņš pagāja man garām, mūsu acis sastapās, un abi noturējām skatienu. Biju gatava apstāties un pajautāt viņa telefona numuru. No kurienes tāda aktivitāte? Protams, viņš pagāja man garām, bet es jutu, kā viņš pagriežas un atskatās.

Ierados birojā pirmā. Tie mirkļi pirms lielā haosa, kad sanāk visi darbinieki, katrs runā pa savu telefonu, katram sava problēma ir vissvarīgākā, ir zelta vērti. Es varu netraucēta sakārtot savas domas, salikt visu pa plauktiņiem. Šorīt, kā par nelaimi, sekretāre Marta ieradās tūlīt pēc manis. Lieki teikt, ka viņa izskatījās neizgulējusies.

„Labrīt! Ja tā varētu teikt!” izsaucos, bet tūdaļ sapratu, ka nevajadzēja.

„Tāpēc jau nav tā jābļauj, ka rīts labs. Kaut gan šorīt es to varētu stipri apšaubīt.” Marta nomurmināja, nokrizdama uz krēsla. „Ja tu zinātu, kādas man ir paģiras. Man ir sajūta, ka esmu apēdusi dzīvu vardi.” Atspiedusi galvu rokās, Marta izskatījās tā it kā būtu gatava aizmigt tūlīt un tepat.

„Kas par iemeslu, ja drīkst jautāt?” Pie sevis iedomājos, ka var piedzerties nedēļas vidū, bet pēc svētdienas, to man bija grūti saprast.

„Eh. Tā štruntīgi sanāca. Atbrauca māsīca, lai parādītu savu jauno mašīnu. Nu, smuka gan. Un vajadzēja to taču aplaistīt ar šampanieti. Bet tā kā Godmanis nesen paziņoja, ka alkoholam paaugstināsies akcīzes cena, sapratu, ka nebūtu prātīgi sist pudeli, kas rīt varētu maksāt par latu vairāk.” Marta apklusa, lai ievilktu elpu. „Pagaidi sekundi,” viņa klusi noteica un vienā mirklī pazuda tualetes virzienā.

Nabaga meitene. Šo sajūtu es pazinu. Bet negribu iegrimt detaļās. Varbūt kādu citu reizi. Kaut gan cilvēks slikto atceras vieglāk nekā labo. Pa to laiku birojā sāka ierasties darbinieki. Mana kolēģe Lāsma, vienmēr ar frizūru, ienāca ar zvaigznei līdzīgu gaitu. Viņai vienmēr liekas, ka visi esam viņai kaut ko parādā. Šo augstprātību es nevaru ciest, un to arī neslēpu.

„Labrīt, Lāsmiņ! Atkal visa nakts uz ruļļiem?” nosmīnēju, sēžot uz galda un gaidot Martas atgriešanos.

„Labrīt, labrīt. Tev atkal vecais kostīms mugurā?” Lāsma pavirpināja savus blondos matus. „Bagātais kā grib, nabagais kā var.” Un nozuda savā kabinetā. Esmu Robertam bezgala pateicīga, ka nesalika mani ar to žagatu vienā telpā.

Citāts: “Roberts atslēdza sava kabineta durvis un, vērdams tās vaļā, piemiedza man ar aci.”

Drīz parādījās arī Marta. Gaita bija manāmi ātrāka, taču paskats bija nekāds.

„Lieki piebilst, ka brokastis nevajadzēja ēst,” nopūtās Marta. „Kur es paliku ar savu stāstu? Ah, nu jā. Nu vārdu sakot viens šampanietis, otrs. Finālā, atnāca brālis ar trešo šampi. Un tad jau sāka aust gaisma. Nu, aptuveni tā.” Vārdu salikums bija diezgan nesakarīgs, bet to es piedevu. Marta bija kompānijas dvēsele. Sekretāre zina visu. Pret viņu ir jābūt lielai cieņai. Visiem izņemot žagatu Lāsmu.

Kā vilku pieminēja tā vilks klāt. Lāsma izsprāga no sava kabineta:

„Atkal apkopēja nav izmazgājusi manu kafijas krūzi! Kā lai tagad iesāk rītu?” Šis neuzspēlētais izmisums viņai tiešām piestāvēja. Es gandrīz no smiekliem vai pušu plīsu, bet ieraugot Martas seju varēja vienkārši pārstāt elpot.

„Lāsma! Man šorīt ir tiešām ļoti slikts rīts un, ja tu tūlīt nepazudīsi no mana redzesloka ar šo stulbo kafijas krūzi, es izsaukšu ātro palīdzību, lai tevi aizved uz galvas izmeklēšanu.” Birojā iestājās pilnīgs klusums. Pa šiem desmit biroja eksistēšanas gadiem šī bija pirmā reize, kad Marta atļāvās paaugstināt balsi. Visi savā starpā saskatījās un nozuda katrs savā kaktā. Kad sievietei ir paģiras labāk tuvumā nerādīties.

Es arī nolēmu iet savās rīta gaitās taču šo cēlo nodomu pārtrauca Roberta spirgtā balss:

„Labrīt, visiem! Martiņ, atnes man lūdzu kafijas tasi, šorīt tā nāk miegs, ka knapi varēju atrast ceļu līdz birojam.” Roberts atslēdza sava kabineta durvis un, vērdams tās vaļā, piemiedza man ar aci.

Dalīties.

Atstāt Ziņu