Piebraucu pie mammas mājas un, kā vienmēr, nopriecājos, ka viņa dzīvo tikai ceturtajā stāvā, jo tas nozīmē, ka varu iet ar kājām. Lai nokļūtu savā divdesmitajā stāvā, izmantoju tikai liftu, jo doma, ka jāatdod visa iekšā esošā enerģija, lai nokļūtu līdz krēslam savā dzīvoklī, man neliekas īpaši pievilcīga.
Šorīt biju ļoti pacilātā garastāvoklī, pat nezinu kāpēc. Vienkārši tāpat. Cik tas ir fantastiski, ka cilvēks var justies apmierināts ar sevi vienkārši tāpat vien, bez nekāda iemesla. Mūsdienās ļoti daudzi šādu stāvokli uzskata par tuvu šizofrēnijai. Tas taču nav normāli, ka cilvēks jūtas labi. Ir jābūt kaut kādai problēmai, un mums latviešiem it īpaši.
Durvis atvēra mamma. „Nāc iekšā! Es tikai pārvilkšu bikses un tūlīt būšu tavā rīcībā. Gribu dzirdēt visas klačas,” nobučojusi mani uz vaiga, mamma aizskrēja uz savu istabu. Tālumā varēja dzirdēt, kā Uģis virtuvē šķendējas pa telefonu un tajā paša laikā laikam kaut ko vārīja. Novilku zābakus un ieslīdēju virtuvē.
„Čau!” mēmi pamāju, atstutējusies pret stenderi. Uģis atmeta ar galvu. „Es taču teicu, mani neinteresē fakts, ka viņš otrdien ir aizņemts. Pagājušajā nedēļā viņam otrdiena bija brīva, tā kā lūdzu! Projekts jānodod pirmdien un man vienalga kā tu to dabūsi gatavu, kaut vai aizšauj uz mēnesi un atpakaļ. Vienalga! Vai tas ir skaidrs? Labi! Tiekamies pirmdien desmitos pie manis. Čau!”
Nolicis telefonu Uģis pienāca un nobučoja mani. „Piedod, man pat svētdienā ar visādiem mērgļiem jāņemas. Šodien būs tādas pusdienas, ka mēli varēsi norīt. Inita no sākuma gribēja man palīdzēt, bet tad es sapratu, ka labāk uzreiz iet ēst pusdienas uz restorānu…”
„Es visu dzirdu, mīļais!” rokas salikusi uz gurniem, noskaldīja mamma. „Nav jau tā, ka es esmu specializējusies indes gatavošanā. Nevajag dramatizēt situāciju.” Piegājusi pie skapja, mamma izņēma pusdienas šķīvjus.
„Tēju dzersi?”
„Jā, paldies.”
Citāts: “Visu mūžu mamma bija dzīvojusi manu dzīvi, jo pēc šķiršanās no tēta viņa kļuva par vienu no tām sievietēm, kuras dēvē par dzelzs sievišķiem. Es jau vairs neticēju, ka kaut kas var glābt manu mammu, bet tad nāca viņš.”
Apsēdos pie virtuves lielā galda. Vērojot viņus abus no malas, sirdī kļuva tik silti. Paldies Dievam, ka mamma bija satikusi Uģi, un viņš nebija nobijies no mammas rakstura. Tādām sievietēm kā viņa nemēdz būt laimīga laulība. Mamma ir pārāk valdonīga, visam jānotiek pēc viņas prāta. Uģis tanī brīdī nāca kā pestītājs, kas mainīja ne tikai mammas attieksmi pret vīriešiem, bet arī pret mani. Mūsu attiecības palika harmoniskākas. Visu mūžu mamma bija dzīvojusi manu dzīvi, jo pēc šķiršanās no tēta viņa kļuva par vienu no tām sievietēm, kuras dēvē par dzelzs sievišķiem. Es jau vairs neticēju, ka kaut kas var glābt manu mammu, bet tad nāca viņš.
Mammas privātpraksei bija nepieciešama ēkas renovācija, un tā kā ēka atrodas aizsargājamā pilsētas daļā, bija nepieciešams arhitekta viedoklis. Protams, ka mammai vajadzēja to labāku arhitektu, un es dabūju pārrakt visu internetu un tad vēl 1188 dienestu līdz sadabūju, pēc savām domām, labāko. Jau pēc pāris dienām arhitekts bija klāt, un vakarā mamma satraukta zvanīja, sakot, ka šis arhitekts nav par pilnu ņemams. Esot jādara tā, kā viņš uzskata, jo kurš gan labāk pārzinot šīs lietas – pediatrs vai arhitekts. Es dabūju veselu stundu telefonā noklausīties visādus lamu vārdus par vīriešu nesaprotamo sūtību uz šīs planētas, par to, ka atkal viņai kaut kāds ķēms ticis, kurš grib tikai noslaukt naudu. Taču pēc nedēļas sūdzību no mammas puses kļuva arvien mazāk. Neesot jau nemaz tik slikts tas Uģis Rizenbaums. Un vēl pēc mēneša es tiku iepazīstināta ar Rizenbauma kungu personīgi.
„Tā, dāmas,” Uģis, noliecies pār plīti, noteica. „Žigli pie galda, jo cepetis ir gatavs un, ja neēdīsiet tagad, vēlāk nekā nebūs, jo esmu izbadējies kā vilks.” Nolicis cepeti ar krāsnī ceptiem dārzeņiem un kartupeļiem uz galda, viņš lepni uz to noskatījās.
Visi sasēdāmies pie galda. Kā viena ģimene. Likās, ka tā tas bijis vienmēr. Kāpēc mammai bija tik ilgi jāgaida? Laikam liktenis zina labāk, kad un kā. Mamma pirms Uģa nebija gatava kādā vīrietī ieraudzīt potenciālo partneri. Vīrietis ierodas pie mums tikai tad, kad esam tam gatavas, kad esam dzīvē ieguvušas visas nepieciešamās zināšanas, lai spētu veidot stabilu ģimeni.
„Neliec man to lielo gabalu,” žēlojos kā maza meitene.
„Nu, kas tur ko ēst, dūdi. Ja neēdīsi, nokritīsies svarā kā es iepriekš. Es tiešām zinu kā tas ir līdzināties sievietei, kas slimo no anoreksijas.”
„Mamm, izbeidz mani mācīt. Man vairs nav desmit gadu,” nopukstēju, liekot sev šķīvī dārzeņus ar kartupeļiem.
„Klau,” Uģis iesāka runāt, nepārstājot gremot gaļu. „Es vakar pie tavas mājas redzēju Roberta mašīnu. Vai tā ir taisnība?”
Man bija milzīga vēlēšanās, lai zeme atveras, apēd mani un aizveras. Manī vērās četras acis. Uģa – ar nelielu smīniņu, un mammas – lielas un jautājošas.
Sāku enerģiski griezt kartupeļus. „Jā, viņš bija ieskrējis atdot papīrus. Šonedēļ darba tik daudz, ka visu nevar laikus paspēt.” Cerēju, ka mani meli viņu acīs ir vistīrākā patiesība. Tagad galvenais bija nenosarkt.
„Ak tā, papīri. Nu, nu…” viltīgi novilka Uģis un turpināja svētā mierā ēst pusdienas.
„Bērns, tu šitā pārstrādāsies,” mamma norūpējusies novilka, meklējot salveti. „Uģi. Kur mums salvetes?” Mamma piecēlās no galda un sāka taisīt vaļā vienu plauktu pēc otra.
„Nu, saulīt, salvetes ir beigušās. Šodien ārā nebiju, bet vakar aizmirsu nopirkt.”
„Redzi, bērns, šādi ir tie vīrieši. Sievietei rokas jāslauka tualetes papīrā. Nu, gan laiki pienākuši,” māte nokliedza, ejot uz tualeti.
„Tu jau vari man nestāstīt itin neko, bet par muļķi gan neturi,” Uģis pieliecies noteica. „Kas tad tie par papīriem, ka tev tā jāsarkst?” Uģa uzacis uzšāvās gandrīz līdz matu saknēm.
Es biju strupceļā, bet padoties negribēju. Nu, ko es būtu stāstījusi. Sekss uz flīzēm?? Nē, tad lai mani labāk vilki apēd. „Nu, redzi Uģi, tu mani vienkārši ar šo jautājumu pārsteidzi. Ko tu pats darīji vakarā manā rajonā?” Izslējos slaida, lai aizstāvētu savas pozīcijas.
„Es? Man bija darīšanas.” Viņš nevērīgi novilka, meklēdams glāzi, lai ielietu vīnu.
„Interesanti gan, piektdienas vakarā, Jūrmalā. Interesanti…” pakratīju galvu.
„Kas ir interesanti?” Māte parādījās durvju ailē, nesdama rokās bez maz pus tualetes papīra rulli.
„Uģis nezin kāpēc piektdienas vakarā bija manā rajonā Jūrmalā. Ko tad tur var darīt?” zīmīgi pagriezu galvu uz viņa pusi. Un notika kaut kas nesaprotams. Uģis samulsa. Nezināja, ko teikt. Mamma, kas pa to laiku jau bija paspējusi apsēsties, iesita man zem galda ar kāju. Uģis klusēja un dzēra vīnu. Telpā iestājās jocīgs klusums. Kā pirms vētras, kad nedzird pat putnu dziedam.
Neviens no mums negribēja iesākt sarunu pirmais. Protams, neviens izņemot manu mammu. „Jā, tiešām interesanti, kur tad tu tā blandījies, dārgumiņ?”
Uģis pacēla glāzi, it kā gribēja iedzert malku, tad nolika to nost.
„Kā jau teicu, bija darīšanas. Turpat netālu ir Kaspara birojs, vajadzēja ieskriet.” Tas tika pateikts tādā tonī, kas neatstāja nemazāko iespēju turpināt sarunu. Tā bija beigusies, jo viņš tā vēlējās. Viss. Cauri.
Mēmi turpinājām ēst. Kā lai tagad rīkojas? Iet projām? Tad būs kašķis, zinot manu mammu, viņai jāļauj, lai emocijas noplok. Uzsākt sarunu par ko citu? Par ko?
„Ziniet, mēs ar Ilviju plānojam aizlidot uz kādu eksotisku vietu. Atpūsties. Vai ir kāda vieta, ko jūs man varētu ieteikt?” Es mēģināju izlavierēt starp enerģijas lādiņiem, kas sitās starp Uģi, mammu un skāra nejauši arī mani. Un pie visa vainīgs Roberts. Nu atkal!
Citāts: “Es mēģināju izlavierēt starp enerģijas lādiņiem, kas sitās starp Uģi, mammu un skāra nejauši arī mani. Un pie visa vainīgs Roberts. Nu atkal! “
Uģis naski piecēlās, lai noliktu šķīvi malā. Atspiedies pret virtuves iekārtu viņš izskatījās noslēpumains. Ah, kaut man būtu spējas lasīt vīriešu domas, nu kaut uz sekundīti.
„Kā būtu ar Maurīciju salām?”
„Jā, jā,” mamma piebalsoja ēdot. „Tur bija fantastiski! Tikai tie knišļi, tie gan baltajam cilvēkam nedod miera.”
„Hm… jāpadomā. Tas laikam ir tāls lidojums, vai ne?”
„Jā, diezgan,” Uģis pamāja, sākot mazgāt traukus. Tanī brīdī, lai viņš nemanītu, mamma iesita man pa plecu un ar zīmīgu skatienu lika noprast, ka iepriekšējā saruna nemaz nav beigusies, tikai apturētu uz nenoteiktu laiku. „Mēs lidojām un lidojām. Vienā mirklī man apnika. Tava mamma aizmiga, tikko lidmašīna bija pacēlusies un vienīgais, kas man atlika, bija nodoties tuvībai ar alkohola glāzi. Finālā…” Uģis nosmējās.
„Finālā šis vīrietis tā piedzērās, ka lidostā mūs negribēja laist cauri. Lieki teikt, man bija jāliek lietā viss savs šarms, lai spētu apvārdot muitnieku,” māte lepni paziņoja. „Un tu saproti, ka pēc tāda lidojuma, mans šarms bija nedaudz krities.”
„Ah, ko tu tur stāsti, tu taču esi visšarmantākā sieviete šimpus okeānam, un tavā priekšā jebkurš muitnieks paliktu vājš,” Uģis maigi noteica, noskūpstot mammas pieri.
„Labi. Paldies par izcilajām pusdienām, bet man laiks iet. Kamēr aizbraukšu, sakopšos, jau jāiet gulēt un uz darbu. Kur tās brīvdienas paliek?” Izstaipījos un piecēlos.
„Uģi, vai tu varētu mani pavadīt līdz durvīm?” nevērīgi noteicu, kamēr mamma noņēmās ar galda vākšanu.
„Labi, meitiņ, sazvanāmies. Brauc prātīgi!” mamma mani nobučoja un turpināja iesākto darbu.
„Klau, tikai nesāc fantazēt, labi?” Uģis klusu novilka, kad pusrāpus meklēju savus zābakus. „Man tiešām bija darīšanas tavā rajonā. Tu kā īsta sieviete sāc meklēt visādus iemeslus.” Viņš ielicis rokas biksēs atspiedās pret sienu.
