Vārda dienu svin: Cecīlija, Cilda

Romāns Kārumniece. 4.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Tālumā kaut kas zvanīja. Kaut kas noteikti zvanīja un neļāva man gulēt. Tikai es nevarēju saprast, kas. Tas zvanīja arvien uzstājīgāk. Nu, johaidī, vai tiešām cilvēkiem sestdienas rītā ir plāns zvanīt pēc iespējas agrāk, lai pajautātu maģiskos vārdus „Tu vēl guli??”! Pagriezos uz sāniem, gandrīz izgāžoties no gultas, un knapi uzspēju noķert krītošo telefonu. Lieliski sākts rīts!

„Jā,” mana vienīgā doma bija pateikt uz redzēšanos un turpināt gulēt.

„Labrīt, mīļā!” atskanēja tik spalga balss, ka es pavirzīju telefonu nost no auss, jo šādi trokšņi mēdz izraisīt galvas sāpes. „Vai tu vēl guli? Mosties, dzirdi, mosties!” Mana draudzene Ilvija bija tāds rīta putns, kuru es vienmēr raksturoju kā nekonkrētas dabas cilvēku.

„Sveika,” knapi spēju salikt burtus kopā. „Cik pulkstenis?”

„Jau astoņi!! Cik var ilgi čammāties? Mēs taču šorīt sarunājām iet pastaigā gar jūru. Ceru, ka treniņtērps ir jau izgludināts?”

„Ak, dievs, Ilvija, kāds treniņtērps! Astoņos no rīta. Lai Dievs apgrābstās! Vai mēs nevaram sarunāt uz deviņiem? Lūuuudzu!” Es joprojām nevarēju atvērt acis, bet prāts sāka skaidroties. Roberts! Tas bija pirmais, kas iezagās manā atmiņā.

„Meitēn, tikai tevis dēļ. Būšu pie tevis pēc stundas un ceru, ka tu būsi vairāk enerģijas pilna nekā šobrīd. Ar tādu dzirksti, kāda no tevis plūst tagad, vīrietim viss būtu uz pussešiem.”

„Labi, jau labi,” es piecēlos sēdus. „Esmu jau pamodusies, tā kā puse darba jau izdarīta. Gaidu tevi, kad būsi, tad būsi.”

„Drīz tiekamies!” nodziedāja Ilvija, bet es atkritu spilvenos. Pēc vakardienas vēlajiem notikumiem nebija brīnums, ka biju pilnīgi aizmirsusi par skriešanu gar jūru. Roberts! Roberts! Ārprāts! Biju cerējusi, ka rīts nesīs atbildi, kā uztvert nepiedienīgo sakaru. Lēni piecēlos no gultas un nolēmu atvērt logu, lai svaigais Jūrmalas gaiss ieplūstu telpā. Ah, kāda fantastiska sajūta, kad jūras gaiss ieplūst tevī! Tāda iekšējā atbrīvotība!

Nolēmu iedzert stipru kafiju, lai kaut cik sevi stimulētu plānotajam aktīvajam rītam. Nekas tā neiepriecina kā kafijas automāta skaņa, kas signalizē – jūsu pasūtījums ir veikts. Karsta, smaržīga un izteikti garšīga kafija ir gatava. Kad mamma uzzināja, kādu summu biju ziedojusi šim kafijas aparātam, telpā bija iestājies ilgstošs klusums, pēc kura sekoja klusa frāze: „Es ceru, ka kafija tiek automātiski pasniegta gultā. Tikai tas attaisno šo cenu.”

Kamēr skapī meklēju treniņtērpu no virtuves atskanēja maģiskā skaņa. Ātri apģērbos, lai ilgāku laiku varētu veltīt kafijas baudīšanai. Tagad esmu ļoti lepna, ka ilgais virtuves remonts, kurā tika patērēts ne mazums enerģijas, nauda un celtnieku nervu, ir attaisnojis manas cerības, šajā telpā gribējās uzturēties pēc iespējas ilgāk. Arī vakar vakarā… viņa rokas, elpa, sviedru lāses uz mana auguma. Viss, pietiek!!!!

Īsziņas signāls atgrieza mani tagadnē. Īsziņas sūtītājs: ROBERTS ŠTRAUSS
Cauri ķermenim izšāvās elektrības šāviņš. Pēdējo divdesmit četru stundu laikā Roberta tēls ir okupējis manu prātu vairāk nekā mamma, ikdienas sastrēgumi vai tiramisu. Nospiedu podziņu: atvērt. „Labrīt, dārgumiņ! Sapnī redzēju tevi.”
Viss. Īsi un kodolīgi, kā jau tas piedien Robertam Štrausam, izpilddirektoram. Noliku telefonu malā, nezinādama, ko atbildēt.

Pie durvīm zvanīja. Ilvija. Ļoti nepiemērotā brīdī. Atverot durvis, Ilvija apkrita ap kaklu, strauji nobučoja un ieskrēja dzīvoklī.

„Nu, ko tu stāvi? Taisies! Ejam! Tu dzirdi?” Ilvija runāja bez mitas, bet es joprojām nevarēju atgūties. Atkal Roberts ir izsitis mani no līdzsvara.

„Klau! Te Ilvija! Hallo, dzirdi. Kas noticis?” Ilvija kļuva nopietna. Pienākdama tuvāk, viņa sāka uzkrītoši pētīt manu seju.

„Eh…viss kārtībā, esmu tikai nedaudz apmulsusi. Bet es ļoti novērtētu, ja mēs nekavējoties dotos ārā. Parunāsim vēlāk. Labi?” Apāvu savas skaistās Nike kedas un, meklēdama mājas atslēgu uzsaucu: „Ejam Ilvij, jūra mūs gaida, ja tu te ilgi bolīsies uz mani, es ieslēgšu tevi savā dzīvoklī uz visu dienu. Tavs vīrs varēs tevi meklēt atspēries!”

„Nu, viss, viss, eju, bet tu man esi parādā sarunu,” Ilvija atrauca, izskrienot no dzīvokļa lifta virzienā.

Laiks šorīt bija fantastisks. Saule bija uzlekusi. Gaisā varēja dzirdēt kaijas un sejā iepūta maigs pavasara vējš.

„Ilvij, tas ir tik fantastiski, ka izvilki mani ārā. Man liekas, ka tuvojas vasara, kaut gan ir tikai marts. Vasara, Ilvij, kā es to gaidu! Labi, skrienam.” Pagriezāmies ap stūri, lai uzsāktu skrējienu. No mājas stūra pēkšņi izskrēja vīrietis. Sportisks. Zilā Adidas kostīmā. Tuvojoties mums viņš palēnināja tempu. Mūsu acis sastapās. Likās uz sekundes simtdaļu pasaule aizturēja elpu un es kopā ar to. Un garām viņš paskrēja.

„Ilvij, tu redzēji? Tu redzēji šo Apolonu?” iebakstīju Ilvijai sānos tik negaidīti, ka tas lika viņai apstāties.

„Kas tev noticis? Vīrieti neesi redzējusi vai? Nekā īpaša tur nebija. Parasts vīrietis zilā kostīmā. Štrunts vien ir!”

Skrējiens gar jūru bija fantastisks. Nekas tā neatbrīvo cilvēka garu kā jūra. Tas nomierina un tajā pašā laikā rodas nesaprotama atkarība no šī piesātinātā gaisa. Mēs ar Ilviju skrienam gar jūru katru sestdienu. Viņa pat ir pamanījusies savam vīram Mārim iestāstīt, ka sestdienas rīti līdz pulksten 13:00 pieder mums abām. Mēs abas un jūra. Labāku kompāniju nevar vēlēties. Mēs ar Ilviju esam kā māsas. Nav nepieciešams daudz runāt, lai viena otru saprastu. Brīžiem ir tāda sajūta, ka iepriekšējā dzīvē esam bijušas māsas, vienas dvēseles īpašnieces. Es jūtu viņu un viņa jūt mani, bet mūs vieno jūra, kas mēdz būt gan rāma, gan bangojoša. Mēs visu pārdzīvojam kā nieku, jo esam kopā kā labos, tā sliktos laikos. Māris brīžiem saka, ja Ilvija nebūtu precējusies ar viņu, varētu padomāt, ka starp mums abām valda īpaša saikne, bez maz intīma. Mēs to abas neesam noliegušas. Kāzu dienā, kad baznīcā tika jautāts par iemeslu, kas varētu liegt Ilvijai un Mārim precēties, viņš raidīja zīmīgu skatienu uz manu pusi.

Citāts: Īsziņas signāls atgrieza mani tagadnē. Īsziņas sūtītājs: ROBERTS ŠTRAUSS. Cauri ķermenim izšāvās elektrības šāviņš. Pēdējo divdesmit četru stundu laikā Roberta tēls ir okupējis manu prātu vairāk nekā mamma, ikdienas sastrēgumi vai tiramisu. Nospiedu podziņu: atvērt. „Labrīt, dārgumiņ! Sapnī redzēju tevi.”

„Apstājies lūdzu, Ilvij, dzirdi?” Aizelsusies lūdzu. „Man šorīt nav spēka,” apstājos, saliekusies ceļos.

Ilvija apstājās, domīgi piešķieba galvu. „Klau, tu ko, esi vakar pamatīgi dzērusi? Šorīt esi klusa un spēka arī nav. Kas notiek?” Ilvija apsēdās uz soliņa un zīmīgi lika noprast, ka nekur tālāk nekustēsies, kamēr es nebūšu izstāstījusi visu.

Noslīdēju uz soliņa blakus Ilvijai un ļāvos ilustrētam stāstam par vakardienu, Robertu, flīzēm, virtuvi un šā rīta īsziņu. Sejā pūta vējš, kas likās manus vārdus aizpūš projām. Tie nepalika starp mani un Ilviju. To vienkārši nebija. Likās, ka es stāstu par kādu citu, nevis sevi. Ilvijas sejas izteiksme mainījās no absolūta pesimisma līdz piedauzīgam smīnam.

„Tātad tu pārgulēji ar Robertu…,” domīgi novilka Ilvija. „Ar Štrausu, izpilddirektoru?? Njā…tādu stāstu es nebiju gaidījusi.” Pakasījusi plecu Ilvija domīgi ievilka elpu. „Tev taču pirmdien vēl ir darbs, ja?”

„Beidz jokot, ja?!” – es aizvainota nopūtos. „Situācija ir ļoti nopietna. Četrus gadus esmu domājusi, kā būtu, ja būtu, un tagad, kad tas ir, es nemaz negribu atcerēties, kā tas bija. Iedomājies, kā es jūtos. Kā pusaudze! Kā es pirmdien sapulcē viņam acīs paskatīšos?”

„Nu, kā, kā! Vienkārši, ar augsti paceltu galvu. Paklau, viņam taču kaut kāds sievišķis jau ir pie sāniem, vai ne? Atceros, tu man stāstīji par vienu tādu balodīti, kas bija ieradusies uz korporatīvo pasākumu, vai ne?”

„Jā, jā. Nu, man taču nemaz tas viss neinteresē. Viņš ir mans priekšnieks, saproti? Priekšnieks. Pilnīgs sviests, es tev teikšu!” Atmetu galvu uz augšu, skaļi iesmejoties. „Iedomājies, es nesen vienai paziņai teicu, ka nekad nedrīkst iesaistīties attiecībās ar darba kolēģi. Un ko daru es? Visu pārtrumpoju, ielaižoties neķītrā dēkā ar savu priekšnieku!”

Iestājās klusums, kura laikā es turpināju prātot par to, kā tas viss varēja attīstīties, ja es tajā vakarā būtu uzvilkusi kaut ko citu. Vai tas nozīmē, ka man tagad ikdienā jāvalkā kombinezons, ja nu pēkšņi kāds ierodas un izrāda vēlmi nodarboties ar seksu? Mēģināju sevi saprast, kas bija par iemeslu seksam ar priekšnieku? Freids šeit noteikti minētu kādu vārdu par tēva kompleksu. Vai tas ir normāli atdoties kādam, iepriekš pārrunājot labi, ja trīs vārdus? Vai tā ir sievietes sūtība, pakļauties vīrieša iegribām, lai kādas tās būtu? Vai tiešām vīrietim ir tik liela vara pār sievieti arī mūsdienās?

„Bet kā bija?” pēkšņi klusumu pārtrauca Ilvija.

Piešķiebu galvu cenzdamās atrast īstos vārdu. „Liekas, ka bija labi.”

„Klau, man arī vairs nav divdesmit, mīļā. Vārds liekas īsti neatbilst tai bildei, ko tu man desmit minūtes atpakaļ zīmēji.” Strauji piecēlusies, Ilvija salika rokas sānos iesaukdamās: „Skrienam atpakaļ. Pirmkārt, esmu nosalusi sēžot un klausoties epizodi, kas ir notikusi, vairs nav maināma, un man liekas, ka tas bija viens varens kniebiens, ja jau tu pat nevari pārstāt domāt par to.”

„Nepacel toni, dzirdi?” uzmetusi lūpu cēlos kājās. „Kas bijis, bijis. Skrienam atpakaļ. Es alkstu pēc karstas tējas.”

Pavadīju Ilviju, kura nevarēja vien beigt interesēties, kāds bijis sekss uz flīzēm. Šitādu lietiņu viņi ar Māri vēl neesot mēģinājuši. Vārdu sakot, kad divas sievietes sēž virtuvē un apspriež, kā padarīt savus vīriešus atkarīgus no seksa, nekas cits tajā brīdī nav svarīgāks. Mani neviens vīrietis nepārliecinās, ka viņu interese par seksu ir lielāka nekā sievietēm. Sievietes vienkārši tēlo to vienīgo, kuru iekarot, apbērt ar komplimentiem, tā, lai ir interesanti. Bet lai jau viņiem tiek. Tikai mēs zinām, kurš attiecībās ir kakls un kurš galva.

Nākamajā dienā man bija paredzēts iebraukt pie mammas. Viņa nesen pārvākusies uz jaunu dzīvokli, precīzāk būtu teikt, viņas vīrietis iegādājies jaunus apartamentus un mamma nedaudz piepalīdzēja to izremontēt, ielika savu enerģiju. Finālā Uģis, mammas liktenīgais vīrietis, ierodoties no komandējuma viņu dzīvoklī bija gatavs apzvērēt, ka ir sajaucis dzīvokli. Vārdu sakot mamma bija pamatīgi pielikusi savu roku. Bet viss pāriet un tas arī pārgāja.

Runājot par mammu, viņa man ir vislabākā, ar vislielāko dzīves pieredzi. No mana tēva viņa izšķīrās dziļā jaunībā, saprazdama, ka labākais, ko viņš varēja dot, biju, protams, es. Mana mamma ir pilsētā labi atzīta bērnu ārste. Pēc ilgiem gadiem, mamma beidzot sadūšojās un atvēra savu privātpraksi. Skatoties uz viņu, mani brīžiem pārņem tāds lepnums un siltums. Visu, kas viņai ir apkārt, viņa ir veidojusi pati, ar savu enerģiju un reālo skatījumu uz dzīvi. Tagad vienīgais, kas būtu nepieciešams ir kāzas. Mamma un Uģis. Man viņš tiešām patīk. Viņš ir īsts vīrietis. Stingrs un nedaudz valdonīgs, bet savādāks nevarētu eksistēt blakus manai mammai. Vīrietis, kurš prot gatavot un dara to no visas sirds, ja, protams, neņem vērā faktu, ka vienīgais, ko mana mamma dara virtuvē ir kafijas vai tējas pagatavošana un kārtējās cigaretes kūpināšana. Ar šiem ieradumiem Uģis jau vairs necīnās, jo vienkārši nav jēgas. Ja cilvēks pats negrib atmest, tad nav jēgas ieguldīt laiku un enerģiju lietā, kas tik un tā ir nolemta bojā ejai. Viņam kā arhitektam, šī frāze ir ļoti tuva. Sīkākās detaļas viņš nekad nav iedziļinājies. Mana mamma un arhitekts. Nesavienojama savienība, kura ir izturējusi sabiedrības uzlikto pārbaudes laiku.

Kamēr virtuvē kārtoju traukus un centos saprast, vai man braukt pie mammas vai nē, iezvanīja telefons. „Jēzus,” nodomāju. „Cilvēkiem nav miera pat svētdienās.” Pat pats Dievs svētdienās atpūšas. Ar vienu roku mazgājot traukus, pieliku pie auss slapjo telefonu: „Jā!”

„Klau, es te tā braucu un domāju,” bez ievada runas Ilvija iesāka. „Tev drīz plānots atvaļinājums un es arī tā kā kādu laiciņu neesmu bijusi ārpus tēvzemes. Varbūt aizšaujam kaut kur? Piemēram, uz siltām zemēm, pasildīt augumus, novērtēt iedegušus vīriešus?”

„Hm… interesanti, no kurienes tev pēkšņi tādas idejas?” krāmējot traukus kaudzē un ar otru roku cenšoties neizmest telefonu, izbrīnījos. „Ja mana atmiņa neviļ, tu nesen ar Māri biji Taizemē. Un kopš kuriem laikiem tu esi gatava kaut kur doties bez Māra?”

„Nē, tā jau nav, ka es bēgu no viņa, vai arī esmu pielaulāta kā āda. Tavs starpgadījums uz flīzēm manī ir pamodinājis jaunības trakumu. Atceries kā mēs toreiz Austrijā kalnos atpūtāmies? Tas taču bija kolosāli!”

„Un ko par tavu jaunības trakuma ideju teiks Māris? Manis pēc esmu gatava aizbraukt atpūsties kaut vai rīt.”

„Rīt tev ir tikšanās ar priekšnieku. Tev taču jāgatavojas turpinājumam,” iesmējās Ilvija.

„Klau, ja tu nebūtu mana labākā draudzene, es šajā brīdī sarunu beigtu. Beidz te ākstīties. Tā jau kauns pa visu ģīmi. Ārprāts, un ja nu es rīt nosarkstu sapulcē kā tāda tīne??” Jau iedomājoties vien, ka man jāsēž pretī Robertam, mani pārņēma tāds kauns, ka būtu ar mieru saslimt ar jebko tikai, lai nebūtu jāiet uz darbu.

„Nu, tad nospraužam mērķi, izdomāt kādu foršu braucienu. Es apsolos atrast vietas, jo tu jau esi visa darbā, bet man kā mājsaimniecei garlaicība sit augstu vilni.” To Ilvijai nevarēja atņemt, ja vajadzēja kaut ko rīkot, viņa bija pirmā un zināju, ka viss būs pilnīgā kārtībā.

„Lieliski, klau, man te virtuvē jāpabeidz tīrības darbi. Tiec galā ar savu vīra kungu, ļoti ceru, ka viņš tavu jaunības dullumu uzņems ar tik pat lielu sajūsmu kā es! Attā, sirds!”

Citāts: „Klau, ja tu nebūtu mana labākā draudzene, es šajā brīdī sarunu beigtu. Beidz te ākstīties! Tā jau kauns pa visu ģīmi. Ārprāts, un ja nu es rīt nosarkstu sapulcē kā tāda tīne??”

Noliku klausuli un, rokās vicinādama trauku dvieli, sāku domāt. Vai mums katrai uznāk tāds jaunības dullums, arī tad, ja laulība ir kā paradīze? Vai mums vienmēr kaut kā trūkst? Ja kaut kas ir pārāk salds, gribas sāļu jeb tieši otrādi. Liekas, mums sievietēm visa dzīve ir kā pastāvīgs grūtniecības process. Ilvijas laulība bija tiešām viena no tām, par kurām varētu rakstīt Ievas Stāstos. Viņš viņu ieraudzīja, lenca, lenca un viņa viņu iemīlēja uz nenoteiktu laiku. Uz visu mūžu. Ilvija toreiz strādāja par projektu vadītāju un finanšu konsultāciju firmai bija nepieciešams noorganizēt pasākumu. Tā kā uz tādu sausiņu pasākumu Ilvija ciest nevarēja iet, viņa pirmā darbā kategoriski pateica nē! Šādu projektu nevadīšu ne par kādu naudu. Finālā, šefs izteica tādu piedāvājumu, no kura Ilvija vienkārši nevarēja atteikties. Ilgi un dikti viņa man sūdzējās. Taču pie otrās vīna pudeles pasaule uzplauka citās krāsās un projekts likās tīri tā neko. Sievietei jau nevajag daudz: pudeli laba vīna un drauga padomu. Rezultāts vienmēr ir vai nu ļoti labs vai nu galīgi nekāds.

Nākamajā dienā Ilvija devās uz tikšanos ar finanšu konsultantu grupu, un tā kā visi padotie bija tikšanās, Ilvijai bija jātiekas ar pašu direktoru. Visas sīkās detaļas es vairs neatceros, jo sievietes, ja klačojas, tad klačojas pēc pilnas programmas, kas viņam bija mugurā, uz kuru pusi sasukāti mati, kādi zobi un tā tālāk. Finālā, pēc pāris nedēļām es tiku iepazīstināta ar Māri Plotnieku, firmas direktoru un Ilvijas draugu. Vēl pēc gada viņi nosvinēja saderināšanos, kas bija tik vētraina, ka es neatceros, kā no rīta tiku mājās. Tagad viņi ir laimīgi precējušies jau gadu. Ilvija vairs nestrādā, bet rūpējas par māju, Māri un arī par mani. Kamēr viņi vēl savus bērnu neplāno, jo jāizdzīvo ir taču laulības pirmie kaisles gadi. Sekss no rīta un vakarā, sveces, vīns, neķītras DVD filmas. Vārdu sakot, bērna lomā pagaidām uzstājos es, jo, redziet, man sava normāla vīrieša pie sāniem nav un tāpēc kādam ir jāparūpējas par manu emocionālo, garīgo un fizisko stāvokli. Žēl, bet par materiālo stāvokli nezin kāpēc ir jārūpējas pašai. Lai nu kā, mēnesi atpakaļ Māris un Ilvija ievācās jaunā mājā Jūrmalā. Es cenšos reizi mēnesī uz turieni aizbraukt, jo tur valda pilnīgs miers, it kā visas pasaules problēmas paliktu aiz sliekšņa.

Un tagad pēkšņi Ilvijai ir radusies šī ideja par aizbraukšanu uz kādu izklaides vietu. Vai tiešām vīriešiem ir taisnība, sakot, ka sievietēm nekad nav labi, stiepies kaut vai no ādas ārā, bet vienmēr būs par ko pasūdzēties? Vai tiešām Dievs mūs ir radījis tik neapmierinātas, lai vīrietim visu laiku būtu iespēja mūs visādā veidā apmierināt? Ja tiešām tā ir, kāpēc vīrietis nav apveltīts ar spēju nolasīt mūsu vēlmes no acīm? Tātad ceļojums. Šī fantastiskā sajūta, kad vēderā sākt kņudēt, jo doma par došanos uz citu valsti tikai spārno.

Pēkšņi telefona zvans atsauca mani realitātē. Nu kas tur atkal? „Hallo!”

„Sveika, dūdi!” Mammas siltā balss atskanēja telefona klausulē. „Tev varētu teikt, šodien laikam ir liels pieprasījums, zvanu tev jau kādas divdesmit minūtes, kā aizņemts, tā aizņemts. Ar ko tu tur runāji?” Kā vienmēr mammas neiztrūkstošā zinātkāre.

„Mamm, tev atkal visu vajag zināt!” Pukodamās staigāju pa istabu. „Ilvija zvanīja. Plānojam aizšaut kaut kur uz siltajām zemēm. Tad jau manīs. Kas tev jauns?”

„Ah, Uģis noņēmies ar vienu projektu, kā no rīta iegāja savā darba istabā tā šobrīd vēl nav nācis ārā. Es gan mēģināju uzsākt sarunu,” viņas tonis kļuva aizvainots. „Bet vai tad šim laika? Nē! Jāstrādā. Eh, ko nu tur!”

„Skaidrs. Nu labi, es tad iešu tālāk, māju piekārtot.” Centos ātrāk beigt sarunu, jo, ja mamma ir uzsākusi tēmu par Uģa aizņemtību, tad tas var ieilgt un godīgi sakot, man nebija garastāvoklis to klausīties. „Rīt būšu pie jums uz brokastīm.”

„Ai, labāk uz pusdienām. Es gribu rīt izgulēties un mans mērķis ir celties ne ātrāk kā divpadsmitos. Tā no sirds, tā teikt.” Mamma sapņaini noteica.

„Labi, mammu. Tad būšu uz pusdienām ap trijiem, ja?”

„Jā, ļoti labi. Ceru, ka Uģis līdz tam laikam būs paspējis kaut ko uztaisīt.”

Gardi nosmējos, zinādama, cik ļoti manai mammai nepatīk gatavot. „Labi, mammu, attā!”

„Attā, dūdi!”

Dalīties.

Atstāt Ziņu