Vārda dienu svin: Osvalds, Arvils

Romāns Kārumniece. 3.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

„Eh…sveiks!” sāku stostīties, nesakarīgi iekrampējusies glāzē.

„Ceru, ka tu man nemetīsi ar glāzi,” Roberts smīnot iebilda, neveikli aizliekot rokas aiz muguras. „Es gāju garām un iedomājos, ka varbūt tu vēl neguli.”

Tas, protams, bija visstulbākais, ko vīrietis, ierodoties vēlu vakarā pie sievietes, varēja pateikt. „Robert, ko tu te dari? Cik ir pulkstenis?” – es sāku drudžaini skatīties apkārt, meklējot kādu iemeslu, lai novērstos no Roberta baltā krekla, kura augšējā poga bija atpogāta, kas atsedza viņa brūno ādu.

„Es tev varētu par to pastāstīt, ja tu mani ielaistu iekšā. Vai varbūt tev jau priekšā ir kāds klients, kuru tu šajā apģērbā apstrādā?” Roberta neķītrais skatiens pārslīdēja pār manu augumu tā, ka es sajutu, katru viņa acu kustību. Es zināju, ka man ir jāsaka „Nē!” – lai viņš iet projām un es ar cēlu žestu aizveru durvis. Tā vietā gan dzirdēju sevi sakām: „Protams, nāc iekšā! Piedod, par nekārtību mājās!” Kāds stulbums! Kāda viņam daļa gar manu dzīvokli, te varēja būt kaut vai kā pēc kara. Tas taču ir mans dzīvoklis!

„Paldies. Tev ir skaists dzīvoklis,” Roberts, lēnām ienākot dzīvoklī un novērtējot to, konstatēja. „Laba gaume. Par to es nekad nebiju šaubījies.”

„Sēdies. Vai vēlies glāzi vīna?” Iegāju virtuvē nemaz nesagaidot viņa atbildi un atslīgu pret galdu. Neiedomājama situācija. Kur viņš bija atradis manu adresi? Nu, protams, pie sekretāres Martas. Svilpaste! Pirmdien viņa man redzēs velnu! Bet tas būs tikai pirmdien… Šodien ir piektdiena un jātiek galā ar šo pārbaudījumu, kas šobrīd sēž viesistabā. Izdzēru glāzi vienā rāvienā un apgriezos, lai dotos uz istabu. Bet Roberts jau stāvēja virtuves durvīs. Stāvēja un skatījās. Neko nedarot. Tikai vienkārši skatījās, rokas uz krūtīm sakrustojis. Es pēkšņi atcerējos, ka man mugurā ir mans zīda rītassvārks un vairāk nekā, jo nepaspēju. Mīļā māte piezvanīja. Jā, rīt es visu vainu varēšu novelt uz viņu. Bet ko darīt šobrīd? Kurš bija teicis, ka sievietes ir stipras un visu varošas? Šobrīd es stāvēju sava šefa priekšā un nevarēju ne parunāt, ne pakustēties. Manas kājas bija kā iecementētas, bet ķermenis dega. Tur nebija ne miņas no sirds. Tā bija dzīvnieciska līmeņa kaisle, kas aptumšo prātu, vājina saprātu un saasina visus maņu orgānus.

Roberts nodūra acis un pienāca man klāt. Mēs nerunājām ne vārda. Viss tāpat bija skaidrs. Šī nedēļa bija pagājusi lielā stresā un mans ķermenis kliedza pēc atpūtas. Vai Roberts varētu tikt uzskatīts par atbrīvošanos?

Viņš piespieda mani pie sienas, karsto ķermeni apdedzināja virtuves aukstās flīzes. Viņš pārlaida savu plaukstu pāri mani sejai, aizverot manus acu plakstiņus, un es ļāvos tam visam. Viņa elpa sajaucās ar manu sarkanvīna pēcgaršu. Kaut ko tik uzbudinošu nebiju izbaudījusi ļoti sen. Viņš skūpstīja manu kaklu, manus plecus. Viņa lūpas meklēja manas. Kad tās satikās, visa pasaule aizpeldēja. Cilvēka smadzenēm vajag tik maz vai tik daudz, lai no tām tiktu izdzēsts iepriekšējo dienu un minūšu slogs. Tas pazuda kā nebijis.

Citāts: “Es biju tik apstulbusi, ka nespēju neko atbildēt. Manas rokas tikai meklēja viņa ķermeni, viņa smarža likās tik pazīstama. Mēs drudžaini sākām viens otru izģērbt. Es, viņš, manā virtuvē.”

„Ja tu zinātu, kā pēc tevis ilgojos. Esmu domājis par šo brīdi kopš pirmās reizes, kad tevi ieraudzīju,” Roberts čukstēja. „Tas ir kā neprāts, dullums…”

Es biju tik apstulbusi, ka nespēju neko atbildēt. Manas rokas tikai meklēja viņa ķermeni, viņa smarža likās tik pazīstama. Mēs drudžaini sākām viens otru izģērbt. Es, viņš, manā virtuvē. Ja kāds man teiktu, ka sievietei ir svarīgi, kur nodarboties ar seksu, ka ir jābūt noskaņojumam, interjeram, apgaismojumam… tas viss neattiecās uz mani. Šis brīdis bija varenāks par mani. Likās, liktenis bija mani gatavojis šim brīdim kopš ierados strādāt Rimal uzņēmumā. Tas bija sekojis man pa pēdām, lai kur es ietu, tikai es to biju ignorējusi. Es zināju katru viņa ķermeņa centimetru, katru viņa kustību. Viņa elpa bija dedzinoša. Viņa pirksti bija dedzinoši. Sekss bija dedzinošs. Pēc stundas neprātības mēs attapāmies guļot virtuvē uz grīdas starp drēbēm.

Es gulēju uz grīdas, stulbi blenzu griestos. Roberta roka gulēja man uz vēdera. Augums vēl pulsēja savā ritmā, likās sirdij bija cita eksistences līnija.

„Dārgumiņ, tu biji lieliska. Tas bija prātam neaptverami.” Roberts pagriezies uz sāniem, atbalstījis galvu uz rokas, viņš gulēja un skatījās.

„Robert, tu saproti, ka esi priekšnieks? Stulbāku situāciju nav iespējams iedomāties.” Es aizvēru acis un smaidīju. Zināju, ka ir laiks celties. Tik un tā Roberts tūlīt piecelsies, apģērbsies un šī nakts būs tikai viena diena no vakardienas.

„Tu taču zini, ka personīgas attiecības nevar stāties ceļā tādiem profesionāļiem kā mums,” Roberts murmināja ceļoties augšā. „Nekad nebiju domājis, ka gulēt uz flīzēm var būt tik ērti. Tev, dārgumiņ, ir trāpījies elegants flīžu licējs,” Roberts turpināja runāt, meklēdams kreisās kājas zeķi.

Es gulēju, vērodama viņu un zināju, ka pirmdien darbā negribu ierasties. Kas bija noticis manā galvā, ka iepriekšējās stundās mans saprāts bija pazudis? Vai tiešām mani vistiešākie senči ir bijuši dzīvnieki, ka manas vēlmes ir tik nelielas? Prātam neaptverams sekss uz flīzētas grīdas? Kolosāli, mana māte šobrīd lepotos ar savu ieguldījumu manā attīstībā.

„Vai varu tagad dabūt savu glāzi vīna?” pēkšņi ierunājās Roberts. „Kad tu tā guli, tu izskaties vienkārši dievīga. Dievīga, dzirdi?   

„Jā, Robert, paldies,” tādā situācijā pat nezināju, ko teikt. Piecēlos, lai savestu kārtībā vismaz savu izspūrušo matu ērkuli un apmulsusi par šo situāciju virtuvē, uzvilku rīta svārku, ar acīm meklēdama jostu. „Tava glāze ir uz galda, tur pa labi. Tu nepaspēji to ieraudzīt, ienākot virtuvē.” Arī man bija jāsāk smīnēt par šo situāciju.

„Ah, jā, tagad es to redzu.” Pielicis pie lūpām viņš vienā rāvienā izdzēra pusi glāzes. „Cik labs! Es biju tā izslāpis.”

Telpā iestājās klusums. Neviens no mums nezināja, par ko runāt. Līdz šim mūsu sarunas bija risinājušās tēmas „Pārdošanas un mārketinga departaments” ietvaros, bet kā cilvēkiem mums nebija, par ko runāt. Te nu viņš bija. Mans priekšnieks, skaists kā no modes skates. Likās, ka nevis viņš ir atnācis pie manis, bet, ka es esmu viņu izvilinājusi no skaisto un bagāto pasaules, lai uz neilgu mirkli pakavētos grēcinieces virtuvē. Viņš varēja būt jebkuras sievietes sapnis, jo katra viņā atrastu kaut ko, kas spētu aizraut, iespējams, uz visu mūžu. Tikai nezin’ kāpēc mūsu ceļiem nebija lemts krustoties tādā emociju līmenī, kas aizvestu mūs uz laimīgo zemi.

„Par ko tu domā?” Roberts atspiedās uz virtuves galda. „Nē, pagaidi, neatbildi. Es zinu, par ko tu domā. Kāda velna pēc es ierados tā – neaicināts, un negaidīts? Zini…,” viņš pakasīja pakausi, staigājot no viena virtuves gala uz otru. „Es pats nezinu. Pēc šā rīta tikšanās ar tevi, es uzķēru kaut kādu iepriekš neredzētu un nejustu sajūtu. Kad tu uz mani tā samulsusi šorīt paskatījies, manī kaut kas sakustējās. Kaut kas jocīgs. Es sapratu, ka man tevi vajag just, vajag pieskarties, dzirdēt tevi elpojam. Man to visu vajadzēja tur un tūlīt. Piedod, ja es tā nekaunīgi pie tevis ielauzos… es vienkārši nevarēju savādāk.” Vārdi bira kā no pārpilnības raga un nevarēju saprast, ko man ar tiem darīt. Tas viss bija adresēts man, viņa uzticamākajai darbiniecei. Vai man vajadzēja ekstāzē krist pie viņa kājām un lūgt, lai viņš mani atkal iegūst uz flīzēm, vai arī triekt viņu pie visiem velniem?

„Robert, es esmu tik apmulsusi, ka nezinu, ko teikt.” Es nodūru galvu un apsēdos pie virtuves galda, rokās virpinot korķviļķi. „Visus četrus gadus kopš strādājam kopā es esmu par tevi domājusi kā par priekšnieku, bet tajā pašā laikā domājot par tevi biežāk nekā tas ir atļauts. Man…”

„Dārgumiņ…” Roberts mani pārtrauca uzliekot plaukstu uz lūpām. „Nesaki nekā. Nesabojā šo brīdi, jo otra tāda var arī nebūt. Es tagad iešu. Tu biji vienkārši lieliska!” Viņš noskūpstīja mani uz lūpām, lēni un tik tikko pieskaroties, bet tajā pašā laikā tik erotiski. „Tiekamies pirmdien, un, lūdzu, nenokavē tikšanos ar valdes pārstāvjiem. Tu zini, ka bez tevis es esmu kā bez rokām, kā ģitāra bez stīgām.” Viņš piemiedza ar aci un prom bija. Tik pat ātri kā ieradies viņš pazuda pilsētas troksnī. Vai man vajadzēja skriet viņam pakaļ un teikt, ka šādi izmantot manu ķermeni ir nepieļaujami? Kas bija noticis starp mums? Vismežonīgākais sekss uz viselegantākajām flīzēm? Ielēju sev otru glāzi vīna, lai varētu nomierināties un nolēmu, jo ātrāk aiziešu gulēt, jo labāk. Rīt no rīta mans prāts būs izdzēsis šo nelielo starpgadījumu no manas rudās galvas un es turpināšu soļot pa dzīvi kā iepriekš ar lepni paceltu galvu.

Dalīties.

Atstāt Ziņu