Vārda dienu svin: Lita, Sibilla, Teika

Romāns Kārumniece. 28.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Biju paņēmusi no Grieķijas atvesto vīna pudeli Uģim un nelielu Afrodītes statuju mammai, kas atbilda viņas auguma proporcijām. Nu burtiski izspļauta mamma!

„Dūdi! Kāds man prieks tevi redzēt!” tikai mammas emocijas var būt tik neviltotas.

„Sveika,” mēs abas apķērāmies kā draudzenes.

„Nāc iekšā. Uģis būs drusku vēlāk. Aizskrēja uz veikalu, jo beidzies piens. Un diena bez piena ir ļoti slikta diena,” mamma ar nopietnu izteiksmi sejā pavicināja ar pirkstu. „Tu esi jauki iedegusi. Man arī gribas aizbraukt kaut kur, bet vai tu ar šiem slimajiem kaut kur tiksi?” ejot uz virtuvi viņa nopūtās.

„Mammu, šie slimie tevi padara pietiekami bagātu, lai tu varētu rīt pat visu aizmirst uz aizlidot uz Maiami.”

„Nu labi, labi, gan jau es saņemšos. Bet šorīt ir tik kolosāls rīts!” viņa iesaucās, atverot virtuves logu.

„Ja es tevi nepazītu, varētu padomāt, ka esi iemīlējusies,” es apsēdos pie galda, aizdomīgi vērojot mammu. „Tev taču nav afēra ar kādu vīrieti, kurš ir nāvējoši slims?”

Mamma skaļi iesmējās, atspiežoties pret galdu.

„Nē, dullā. Man vienkārši ir labs garastāvoklis. Vai tad tas ir neiespējami?”

„Nezinu. Tev tas ir neraksturīgi,” es noraustīju plecus. „Es tev atvedu nelielu suvenīru no Grieķijas un Uģim pudeli.”

Mamma steigšus atplēsa vaļā papīrā ietīto statuju.

„Vai cik jauka! Tā iederēsies manā vannas istabā. Tieši kā nākas. Tūlīt būšu atpakaļ.” Viņa aizsteidzās uz vannas istabu. Pa to laiku noskanēja durvju slēdzene un kāds ienāca dzīvoklī. Es savukārt kā griezos, tā no galda nogāzu avīzes, kas, ar troksni nogāzās uz flīzētās grīdas. Notupusies rāpus uz grīdas, centos savākt visu, kad sev aizmugurē dzirdēju Uģa balsi.

„Kas par neaizmirstamu skatu. Šādi es gribētu, lai sāktos katrs mans rīts.”

Strauji piecēlos, turot avīzes sev pie krūtīm. Uģis, atspiedies pret durvju malu, turēja rokās iepirkuma maisiņu un smaidīja kā runcis.

„Nesapņo,” noteicu, liekot avīzes uz galda.

„Čau, ceļotāja,” Uģis pienāca pie manis, nobučoja un sāka krāmēt produktus no maisiņa. „Labi atpūties?”

„Ļoti! Es pat teiktu, ka esmu atradusi salu, kur gribētu pavadīt savus pensijas gadus.”

„Izskaties tu tiešām labi! Pie vainas tavs priekšnieks?” pagriezies pret mani, viņš ar šķelmīgu skatienu mani novērtēja.

„Liecies mierā. Kāpēc jūs vīrieši domājiet, ka vienmēr esat pie vainas?”

„Un saki, ka tā tas nav?”

„Ah, tu arī esi atpakaļ?” mamma ienāca virtuvē.

Abi pasmaidīja viens otram kā divi jaunieši. Ak dievs, pavasaris bija sācies arī šajā dzīvoklī!

„Tā, sēdiet tagad abas pie galda, pļāpājiet, es tikmēr uztaisīšu pusdienas. Šodien piedāvājumā vistas fileja ar svaigiem salātiem karija mērcē un rīsi,” Uģis noskaitīja, pārmetis dvieli pāri plecam.

„Viņš šorīt ir aizdomīgi labā garastāvoklī, tā kā jāizmanto, kamēr varam,” mamma iesmējās. „Gribi tēju vai kafiju?”

„Ūdeni. Vari man karstu ar citronu uztaisīt?”

„Atkal šis neizprotamais dzēriens,” Uģis nopūtās, meklējot ledusskapī citronu.

„Un tagad stāsti, kā tev gāja?” mamma ērti iesēdās krēslā.

Protams, mans stāsts nebija tik piesātināts ar emocijām kā vakar, runājoties ar Ilviju, es negribēju mammai atklāt savas īstās jūtas, bet es domāju, ka viņa to juta, neskatoties ne uz ko. Viņa taču ir mana mamma.

„Vai numuriņš bija tīrs? Ar skatu uz jūru?” Mamma nopietni pajautāja, lejot man krūzē citrona ūdeni.

„Protams. Tā bija viena no labākajām viesnīcām, viss tikai nolasīts no acīm.”

„Viss?” Uģis pajautāja ņemot rīsus ārā no katla.

„Jā, Uģi, pilnīgi viss, pat tik samaitātas vēlmes, kādas man mēdz būt,” es atbildēju, pieceļoties no galda. „Kādu galdautu klājam? To ar puķītēm?”

„Nu, bet protams! Klājam ar puķītēm!” 

„Un ko tavs priekšnieks?” mamma, meklējot dakšiņas atvilktnē, jautāja. „Mums atkal ir pazudušas dakšiņas, tikai četras. Kur pārējās? Vai tiešām pēc tavas dzimšanas dienas ballītes ciemiņi aizgāja ar dakšiņām?”

„Nē, pāris mētājas trauku mašīnā,” Uģis, klājot ēdienus uz galda, nopūtās. „Tu, kā vienmēr, virtuvē neko nezini.”

Es pēkšņi jutos kā ar aukstu ūdeni aplieta. Uģim taču bija dzimšanas diena! Kāds kauns. Man liekas, es nosarku kā vēzis.

„Vai es pareizi saprotu, ka tev ir nedaudz kauns, ka aizmirsi manu dzimšanas dienu un es tagad varu prasīt visu, ko vēlos?” Uģis, sēžoties pie galda jautāja.

„Nu…jā, protams. Vāks, kā es varēju aizmirst. Es atvainojos,” apmulsusi, es piegāju pie mammas un iebakstīju viņai sānos. „Tu ko, nevarēji man pateikt?”

„Kā lai es tev to pasaku, ja Grieķijā esi atslēgusi telefonu un nodarbojies ar nepiedienīgu seksu ar savu priekšnieku,” mamma nočukstēja. „Nu tā, sēžamies pie galda. Esmu izsalkusi pēc velna.”

„Uģi, tiešām piedod, es jūtos ļoti neērti. Kā nosvinējāt?” mēs visi apsēdāmies pie galda un sākām kārtot ēdienus uz saviem šķīvjiem.

„Nu, ko lai saka. Tava mamma noflirtējās ar manu kolēģi Zigmāru. Mana mamma ieradās ar divu stundu nokavēšanos un mammas kolēģe Anna bija tik garlaicīga, ka es pateicos dievam, ka viņai ir mazs bērns, kuru bija jābrauc barot,” Uģis stāstīja ēdot salātus.

„Anna nav garlaicīga, viņa ir ļoti nopietna. Starp citu, tu nevarēji atraut acis no viņas krūtīm.”

„Vai esmu vainīgs, ka viņa bija uzvilkusi kleitu ar tādu izgriezumu, ka visa bagātība krīt uz galda.”

„Liekas, ka jums gājis ļoti jautri,” man sanāca smiekli iedomājoties tās komiskās ainiņas. „Kas tas par Zigmāru? Padosi man salātu bļodu?” es pievērsos mammai.

„Ah, tāds sīkums. Man sanāca par daudz iedzert uz Uģa veselību un es kļuvu nedaudz brīvāka savos uzskatos,” mamma nosarkusi noteica.

„Nabaga Zigmārs pilnībā apmulsa, kad tava mamma sāka stāstīt par jaunības dienu izbraucieniem dabā. Kā viņi kaili peldējušies un ..,” Uģis bija gatavs stāstīt sīkumos, bet es pārtraucu.

„Pietiek, pietiek, es pat negribu dzirdēt tālāk ne viena vārda. Tu runā par manu mammu, neaizmirsti to, lūdzu.”

Uģis skaļi iesmējās un pakratījis galvu iegrima pusdienu baudīšanā.

„Es pat nevaru iedomāties, ka atvaļinājums beidzies un jāatgriežas ikdienas darbā. Varu iedomāties, ka mana pastkastīte ir pilna ar vēstulēm,” urbinoties pa šķīvi, es stāstīju. Kā viss labais tik ātri beidzas un sliktais vienmēr uzkavējas mūsu tuvumā ilgāk nekā tas ir pieļaujams?

„Ko nu tu par atvaļinājumu? Es pat nevaru atcerēties, kad pēdējo reizi biju atvaļinājumā,” māte iedzērusi ūdeni sapņoja. „Uģi, kad mēs beidzot izrausimies? Man apkārt visi kaut kur brauc, bet mēs kā tādas sēnes sēžas mājās.”   

„Beidz nu žēloties! Pati visu laiku skandini, ka nevari savus slimniekus atstāt,” Uģis piecēlās no galda, lai paņemtu glāzi. „Gan jau mums būs iemesls aizlidot kaut kur.”

„Vai esmu kaut ko palaidusi garām?” mamma aizdomīgi pavērās Uģī. Man jāpiekrīt, ka tonis kādā viņš ierunājās par ceļojumu arī man likās gana aizdomīgs.

„Nē, neko neesi palaidusi garām, es tikai tāpat vien ierunājos,” Uģis paraustīja plecus un izgāja no virtuves ārā.

„Ko tas nozīmē? Viņš taisās tevi beidzot bildināt?” es klusām jautāju.

„Vai es to zinu? Esmu jau visas cerības zaudējusi,” mamma piecēlās no galda. „Meit, tev arī laiks precēties. Nu, kas tev par problēmām? Roberts negrib, nevar vai kas tur ir? Kas ar Edgaru?”

Tā, sākās. Atkal šī mūžīgā tēma. Ar katru reizi tā iedzen mani strupceļā. Nu, ko lai atbild uz šādu jautājumu? Es ieliku seju plaukstās un pavēros mammā.

„Man pat nav, ko tev atbildēt. Robertam ir it kā sieviete, ar kuru viņš dzīvo kopā. Mēs it kā esam pāris un tajā pašā laikā neesam. Edgars? Tas ir ļoti pāragrs jautājums. Tu domā, ka vaina ir manī?”

„Nē, mīļā. Vienkārši tu vēl tam neesi gatava. Dieviņš jau nav mazais bērns. Tas mums piespēlē situācijas un cilvēkus tikai tanī brīdī, kad protam to novērtēt un paņemt to labāko.”

„Labāk, mammu, šo tēmu necilājam. Tā mani, godīgi sakot, iedzen strupceļā.”

„Būs viss labi, tu taču to zini,” mamma pienāca man klāt un nobučoja uz pakauša. „Viss būs labi.”

Pēc pusdienām galdā tika klāts deserts. Šoreiz Uģis bija uztaisījis tiramisu. Brīžiem man bija jābrīnās, kā divi tik atšķirīgi cilvēki, varēja ikdienā sadzīvot kopā. Bet tā laikam ir tā smalkā stīga, kas satur divus cilvēkus kopā, kur ar neredzamām saitēm savieno divas mīlošas sirdis un neļauj tām atdzist.

Pēc lielās pārēšanās mēs visi bijām atkrituši lielajā istabā. Durvis uz balkonu bija atvērtas vaļā, lai pavasara gaiss varētu ienākt dzīvoklī. Mēs katrs bijām iegrimuši savās domās. Mamma lasīja žurnālu, kuru Uģis nevarēja ne acu galā izturēt. Kārtējais sieviešu žurnāls, kurš tikai māca, kā aptīt vīrieti ap pirktu un finālā iedzīt to kapā. Pats Uģis runāja pa telefonu ar kādu kolēģi, atkal diskutējot par arhitektūras risinājumiem kādam pašvaldības tiltam. Es biju izlaidusies klubkrēslā. Ļāvu, lai saules stari apspīd mani un silda.

„Ilvija ir salīgusi ar savu vīra māti,” es aizvērusi acis ierunājos.

„Ilvija? Un salīgusi? Tad nu gan brīnumi! Kā tas viņai izdevies?” mamma pacēla acis no žurnāla.

„Vīra māte ir smagi saslimusi un tā kā Māris ļoti daudz strādā, tad Ilvija pašlaik ir vienīgā, kas aprūpē viņu slimnīcā.”

„Jāsmejas. Redz kā viss apgriežas kājām gaisā. Jābrīnās, ka Ilvija nav pievienojusi kotletēm arsēnu un aizsūtījusi viņu pie dieviem. Cik atceros, viņa par Māra māti pat domāt negribēja un tagad jātaisa ēst.” Mamma izstiepās krēslā un nolika žurnālu uz galdiņa. „Redzi, runcīt, ja tu pret mani būsi slikts, es tev vecumdienās pat ūdeni nepienesīšu. Nomirsi slāpēs kā kamielis tuksnesī.”

Uģis nolika telefona klausuli pēc sakarsušā strīda.

„Mani tas vispār neizbrīna. Es jau tagad domāju, kuru piekukuļot, lai vecumdienās mani aprūpē, jo no tevis ko tādu sagaidīt nevarēs. Es aizbraukšu līdz Zigmāram. Bet tu padomā par savu uzvedību pensijas gados.” Viņš noskūpstīja mammu un devās uz koridoru. „Čau, rudmatīt! Ceru, ka tavs priekšnieks attapsies un pametīs savu brūti. Tu taču esi zelta vērtība. Būtu es jaunāks, nedomājot ne mirkli, piecirstu tev kanti.” Viņš piemiedza man ar aci un izgāja pa durvīm.

„Es ceru, ka tu apzinies, kā tev ir laimējies ar Uģi,” es pagriezos krēslā pret mammu. “Principā viss, ko sieviete var vēlēties- labi gatavo ēst, ir situēts, neklaiņo apkārt, iedzer, bet normas robežās un galvenais mīl tevi.”

„Nu, nesāc viņu zīmēt rozā toņos. Viņš ir normāls vīrietis ar saviem plusiem un mīnusiem. Manā vecumā, mēs sievietes, jau neskrienam pakaļ skaistam augumam, bet gudram prātam. Kaut gan es neatteiktos no tikšanās ar kādu jaunu atlētu,” mamma smaidot noteica.

„Viss man ir skaidrs,” es pacēlu rokas virs galvas. „Būs jāpošas uz māju pusi. Neesmu vēl paguvusi pat somas izpakot. Vakar kā ar Ilviju sākām pļāpāt, tā līdz vakaram.”

„Jūs abas plānojat kaut kur braukt?”

„Nezinu. Tagad, kad Mārim mamma ir slima, būtu nekorekti no manas puses viņu aicināt izpriecēs un man neviens darbā nedos atvaļinājumu. Vismaz tuvāko mēnešu laikā nē.”

„Gan uzspēsiet, vēl visa vasara priekšā. Kā tēvam iet?” mamma pēdējo jautājumu uzdeva ļoti uzmanīgi. Lai gan viņi bija pašķīrušies ļoti sen, abi cienīja viens otru, taču, kā mazi bērni, viens par otru jautāja izmantojot mani.

„Tētim viss kārtībā. Jaunā sieviete pie sāniem, biznesā viss iet kā no rokas. Domāju, ka viņš nevar sūdzēties. Labi, es tad eju.”

„Nu, labi. Tad jau sazvanāmies,” mamma nobučoja mani un izvadīja pa durvīm.

Sestdienu tā arī pavadīju, kārtojot māju, izkrāmējot drēbes, mazgājot un taisot ēst. Vārdu sakot, mans nākamais vīrs varēs būt pilnībā apmierināts, jo es pratīšu visu, sākot no gludināšanas un beidzot ar mīlēšanos. Ja tā padomā, kaut kā pārāk laba es izklausos. Kopš šā rīta no Roberta nebija ne ziņas. Bet ko es varēju gaidīt? Lai viņš pamet visu un skrien pie manis? Lai kā es to vēlējos, tik naiva es atkal nebiju un varēju skaidri sazīmēt viņa nākamos soļus, taču pasakai gribējās noticēt, ai, kā gribējās.

Pirmdien no rīta es nevarēju acis atvērt. Ķermenis bija pieradis celties, tad, kad to modināja Roberta pieskārieni un nevis modinātājs. Pēdējā mirklī izlecu no gultas, steigā izdzēru tasi kafijas, un uzvilkusi pirmo, kas pagadās, aizjoņoju uz darbu. Vienmēr esmu attiekusies noraidoši pret sievietēm, kuras krāsojas sastrēguma brīžos pie mašīnas stūres. Šorīt es bija viena no viņām un man bija jāsāk smaidīt par saviem uzskatiem. Ar vienu roku centos vadīt mašīnu un ar otru taisni novilkt acu kontūrlīniju. Nevarētu teikt, ka tas izdevās labi, bet, tā kā laika nebija vispār, tad ofisā ierados ar vienu ļoti labi ietonētu aci un otru drusku švakāk. Ejot garām Martai, centos seju pagriezt uz otru pusi, lai viņa nemanītu greizo krāsojumu.

„Labrīt! Kas tev ar aci? Pietrūka acu zīmulis?” Marta skaļi noteica. Tanī brīdī Jolanta, kura mūsu ofisā dzird pilnīgi visu, un it īpaši to, ko nevajadzētu.

„Labrīt. Kāds acu zīmulis?” centos būt pārsteigta. „Kaut kas nav kārtībā? Iešu apskatīties spogulī.” Es ātri pazudu kabinetā. Labi, ka no Daigas vai Gintas nebija ne miņas un es mierīgu sirdi varēju nodoties savas sejas pētīšanai.

„Labrīt,” kāds man aiz muguras ieteicās. „Labrīt, es saku!” Daiga skaļi iesaucās.

„Vai, labrīt,” es apmetos krēslā otrādi. „Nemaz nedzirdēju, ka tu ienāci. Jāpielabo sejas krāsojums, jo šorīt pirmo reizi mūžā es biju viena no tām sievietēm. Saproti?” es pievērsos spogulim.

„Nevar būt! Viena no tām, kuras tu mūždien lamāji?” slēdzot datoru Daiga iesaucās.

„Aha. Tā, nu es izskatos pēc cilvēka.” Sabužināju matus.

„Tu pasaki man, kad tu neesi izskatījusies pēc cilvēka? Ak, dievs, cik daudz meilu iekritis. Ja es nākamās pāris stundas nerunāju, tātad esmu pārstrādājusies.”

Tā kā Gintai šodien bija izbraukuma diena pie klientiem, mēs abas lielā klusumā cīnījāmies ar meiliem. Katru reizi, kad atvērās durvis, es sarāvos, domājot, ka Roberts nāk, bet no tā egoista nebija ne miņas. Vēl vairāk, viņš pat šodien nebija darbā, kā es to vēlāk uzzināju. 

„Roberts šodien darbā būs?” es pēc iespējas neuzkrītošākā tonī centos Martai pajautāt.

„Kā, tu neko nezini par viņa gaitām?” viņa ironiski noteica. „Robertam mamma saslimusi un viņš nebūs arī rīt. Esot kaut kāda veca kaite un viņš, kā priekšzīmīgs dēls, ir aizsteidzies pie viņas,” Marta sausi noteica, turpinot strādāt pie datora.

„Ah, tā,” es sausi atmetu, it kā runa būtu par politiku un iegāju atpakaļ kabinetā, smadzenēm drudžaini darbojoties.

„Kas tev par seju? Spoku esi ieraudzījusi vai?” Daiga pacēlusi acis noteica.

„Nē, nē, viss kārtībā. Domāju par darbu,” es domīgi noteicu, cenšoties saprast, vai man vajadzētu Robertam piezvanīt vai nē. Kā maza meitene, man bija nepieciešams iemesls, lai piezvanītu viņam pirmajai.    

Paldies dievam, ka darba bija vairāk nekā vienā dienā cilvēks ir spējīgs padarīt un biju spiesta visu savu enerģiju veltīt tam, nevis domām par Robertu. Attapos tikai tad, kad iesēdos mašīnā, lai dotos mājup un arī tad sapratu, ka tomēr nav jēgas. Mans lepnums nepieļāva domu, ka es piezvanīšu viņam pirmā.

Vakarā, kad biju ieritinājusies dīvānā ar glāzi vīna rokās un skatījos kārtējo detektīvu seriālu iezvanījās telefons.

„Sveika, skaistulīt,” Roberta balss bija mierīga, bet savādi klusa.

„Sveiks,” es vēl klusākā tonī atraucu. „Kur šodien biji pazudis?”

„Mammai ir radušās problēmas ar veselību, sirds drusku streiko un es visu dienu pavadīju slimnīcā.” Telefona klausulē bija dzirdams klusums. It kā viņš vēlējās pateikt vēl kaut ko, bet es diemžēl neuztvēru viņa signālus.

„Robert, man tiešām žēl, ka tā noticis. Vai ir nopietni?”

„Nē, tikai tāda pastaiga pa slimnīcu,” Roberts asi atrauca, bet tūlīt arī aprāvās. “Piedod, esmu nervozs. It kā nopietni nav, bet es neesmu pieradis, ka mammai kaut kas kait. Tēvs arī ir kā no sliedēm izsists. Viņa ir viss mūsu ģimenes balsts.”

„Ja tas nav nopietni, tad tieši labi, ka ārsti viņu apskatīs. Lieka kontrole nenāk par sliktu. Viss būs labi, tu redzēsi.” Ir tik jocīgi mierināt kādu, par kura mātes eksistenci tu neko iepriekš nebiji dzirdējusi. Ko lai tādā brīdī otram saka?

„Es ļoti ceru, ka viss būs kārtībā. Šonakt palikšu pie vecākiem mājās.”

„Tavi vecāki tiešām var būt lepni par tevi.”

„Kas tur ko lepoties. Tā darītu jebkurš normāls cilvēks. Kas notiek darbā?” Roberta balss pēkšņi kļuva lietišķa.

„Viss kā parasti, darba vairāk nekā var paspēt un visos ir atgriezies tik ierastais stress, kurš bija pazudis Grieķijā.”

„Tad tiešām viss ir ierastajā kārtībā. Labi, es tagad iešu. Sazvanāmies,” viņš ātri noteica un nolika klausuli.

Kā man būtu gribējies būt tagad viņam blakus. Atbalstīt, paturēt viņa roku, vai vienkārši paklusēt kopā. Bet es biju pateicīga viņam par zvanu, jo neviens viņam to nelika darīt.

Visa nedēļa pagāja tādā tempā, kas bija pa spēkam tikai maratonistam. Roberts visu nedēļu tā arī darbā nerādījās. Viņš ik pa pāris dienām zvanīja. Likās, ka viņam ir nepieciešams kādam izstāstīt savas jūtas un pārdzīvojumus, sajust, ka viņš ar savām sāpēm nav viens uz šīs pasaules. Mammai bija kļuvis labāk, bet ārsti bija nolēmuši paturēt viņu slimnīcā, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Man tā vien gribējās teikt „Pasauc mani pie savas mammas uz slimnīcu. Es varētu par viņu parūpēties.” Izdzirdot šādu stāstu Ilvija tikai sarauca uzacis:

„Ar šādu attieksmi pret slimniekiem, es vēlētos nodot savu vīramāti tavā apgādībā. Lūdzu, atbrīvo mani no šīm važām.”

„Bet man tā gribas viņam palīdzēt!” es iesaucos, kad mēs bijām satikušās parkā.

„Gan jau pienāks brīdis, kad tava palīdzība būs nepieciešama.”

„Es ceru, ka tas nebūs jautājums, kādu man uzvalku labāk izvēlēties kāzām ar Solvitu.”

„Tad nu gan tev jociņi. Liecies mierā. Man ir tāda sajūta, ka viņš ar Solvitu ir izšķīries vai kaut kas līdzīgs. Pārāk aizdomīga tā viņa zvanīšana tev. Es atceros, kad es pirmo reizi ieraudzīju Solvitu. Viņa taču no viņa neatkāpās ne uz soļa. Kā dēle bija piesūkusies.”

 

Manam tēvam bija uzradies pavasaris galvā. Vienu rītu viņš pazvanīja ar lozungu, ka vēlas atjauno savu garderobi un ir sācis apmeklēt sporta zāli.

„Vai es varu painteresēties, kam par godu tu vēlies būt tik skaists?”

„Nu, pirmkārt, jāgatavojas vasaras sezonai. Vīrietim taču par sevi ir jārūpējas. Un otrkārt, Lienes mamma ierodas no Anglijas. Mēs neesam redzējušies divus gadus un negribētos sadzirdēt, ka esmu kļuvis vecāks. Vai mēs varam šo sestdien izbraukt pa veikaliem?”

„Kaut kas nedzirdēts. Ja tagad tevi dzirdētu mamma, viņa steigšus izsauktu psihoterapeitu,” mani visa šī situācija uzjautrināja.

„Viņai pašai nepieciešams ārsts. Nu, tad kā paliek?”

„Protams, ka es atradīšu laiku, lai savu tēvu izvadātu ap veikaliem,” es nopietni noteicu, plānojot, ka varēšu arī iegādāties sev jaunas drēbes. Diez kā Liene uztvers faktu, ka mēs ar tēvu kopā izvēlamies viņam drēbes? Mums ar viņu tā arī nebija izveidojušās attiecības. Tās bija tik virspusējas, kādas parasti ir ar vietējā veikala pārdevēju, pie kuras es parasti pērku augļus. Es zinu par viņu to, ka viņa ir precējusies un ka viņa ir pievilcīga sieviete. Tik pat daudz es zināju par Lieni, un ja godīgi jāsaka, nevēlējos uzzināt, ko vairāk.

 

Edgars bija pazudis it kā juzdams, ka šobrīd biju aizņemta darbā un pārdomās par Robertu. Viņš bija jauks puisis, bet no tiem, kuri mums patīk pa gabalu. Tādi puiši, kuru sabiedrībā mēs jūtamies kā sievietes, bet viņi mūs neuzrunā kā vīrieši. Edgars bija tas kaimiņu zēns, kurā bērnībā bija samīlējušās visas sētas meitenes, bet pieaugot, mēs meklējam ko citu, ko dziļāku, ko tādu, kas liek elpai aizrauties. Es zināju, ka neatteikšu randiņam, ja tāds tiks norunāts, bet pati nevēlējos to paātrināt.

Pienāca sestdienas rīts un tēvs jau bija atbraucis pie manis deviņos, kad es pusaizmigusi vēru vaļā durvis.

„Vai tu maz apjēdz, ka ir sestdiena un veikali strādā līdz vēlam vakaram? Es netaisos nekur skriet,” dusmīga, ka esmu uzmodināta, iekritu atpakaļ gultā un pārvilku segu pāri galvai.

„Bet ir jau deviņi! Citi cilvēki jau sen ir paēduši brokastis un ir izgājuši laukā apstrādāt zemi,” tēvs kliedza no virtuves, meklējot kaut ko pa atvilktnēm. „Kur tev stāv krūzītes? Gribu sev uztaisīt kafiju šajā izcili dārgajā automātā.”

„Laucinieki, lai tad arī ceļas ar saullēktu. Es esmu pilsētniece un ceļos tad, kad jūtos izgulējusies.” Es biju pavisam nikna. Ir sestdienas rīts, kad cilvēki cenšas izgulēties un smelties enerģiju, bet mans tēvs ir gatavs veikalu sirojumiem.

„Guli, cik tu vēlies. Es palasīšu žurnālu un pagarlaikošos līdz nāvei, kamēr mana meita izdomās piecelties,” viņš ar skaļu troksni nolika krūzīti.

Mans miegs, protams, ar to bija izgaisis kā sniegs saulē, un lai gan jutos tik miegaina, ka likās, varētu gulēt vēl visu dienu, nekas cits man neatlika kā celties, jo bija skaidrs, man tēvs bija sanervozējies par Lienes mammas ierašanos.

„Nu, ko lai ar tevi dara,” es iestreipuļoju virtuvē un atspiedos pret durvju stenderi.

„Kāpēc ar mani kaut kas jādara? Tev ir kolosāls tēvs, kurš alkst meitas uzmanības. Un tagad maršs uz vannas istabu, nav ko tērēt laiku,” viņš nokomandēja, pagriezdams mani pret istabu un izstumdams no virtuves.

„Eju jau eju, tikai neaizmirsti, ka par šādu gājienu tev nāksies man nopirkt jaunu kleitu. Kaut kas neiedomājas…sestdienas rīts un man jāceļas tik agri,” nevarēju beigt bubināt.

Pēc stundas ilgas taisīšanās, kurā ietilpa kafijas dzeršana, drēbju meklēšana, fakta konstatēšana, ka man tiešām nav ko vilkt mugurā un vēl tēva niknie izsaucieni, ka viņš ne tikai vairāk nelūgs manu palīdzību, bet vispār atteiksies no jebkāda veida komunikācijas ar mani, ja es nebeigšu čammāties. Abi izgājām no mājas sapīkuši, katrs sava iemesla dēļ.

„Uz kuru veikalu brauksim?” tēvs jautāja, iegriežot mašīnu no teritorijas.

„Nepietiek, ka tu mani tik agri esi uzmodinājis, man tagad vēl jādomā uz kurieni tevi vest?” es dusmojos, uzliekot saulesbrilles. Man tiešām nāca miegs. „Piedod, esmu vēl miegaina. Tā kā tā ir Lienes mamma, tad domāju, ka vajadzētu atstāt labāko iespaidu kādu iespējams atstāt. Braucam uz Galeriju Centrs.”

„Nepieciešams atstāt tādu iespaidu, lai tai vecai sievietei žoklis pavērtos. Lai redz, cik lielisks vīrietis esmu.”

„Vai tiešām tu domā, ka drēbes tevi padarīs par lielisku vīrieti? Jeb tu uztraucies par savu vecumu?” es ironiski nosmējos.

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu