Vārda dienu svin: Elīna, Drosma, Drosmis

Romāns Kārumniece. 23. daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Restorānā ierados ar divdesmit minūšu nokavēšanos. Ieskrēju telpā aizelsusies. No stūra iznāca oficiants eleganti paņēmis manu mēteli.

„Vai varu kā palīdzēt?” viņa smaids bija apburošs.

„Nē, es domāju, ka tas, kurš man var palīdzēt, jau mani gaida. Paldies,” veltīju viņam savu vissievišķīgāko smaidu un iegāju restorāna centrālajā telpā. Puskrēslā pie loga sēdēja Edgars. Skatīdamies pa logu, viņš nebija ievērojis mani ielidojam telpā. Pieliecu galvu un nopētīju šo vīrieti. Tagad ar skaidru prātu skatoties, man bija jāatzīst, ka viņā bija kaut kas tāds īpašs. Protams, viņam nepiemita Roberta kliedzošā seksualitāte, uz kuras adatas šobrīd atrados es, bet Edgaram piemita kaut kas cits – viņš bija džentlmenis, vienkāršs vīrietis, kurš liek tev justies īpašai.

„Vai esmu izturējis pārbaudi?” Edgars uzsāka man tuvojoties galdam. Viņš piecēlās, lai atbīdītu man krēslu. „Sēdies. Es pasūtīju mums sarkanvīnu. Spāņu. Derēs?” viņš mierīgā garā apsēdās man pretī smaidīdams.

„Piedod, ka pētīju tevi. Gribēju atsvaidzināt atmiņu, jo, kad mēs pēdējo reizi tikāmies, mēs abi bijām diezgan lielā ķēmā.”

„Es vēl nesen runāju ar Māri. Tas tiešām bija varens rauts. Es svētdien biju pilnīgi norakstāms.”

„Kā jūs aizbraucāt uz mājām ar Kasparu?” Oficiants, ar apburošo smaidu pienāca un atkorķēja Tinto vīnu. Vakars noteikti nevarēja noiet greizi.

Es atgāzos krēslā vērojot, kā viņš devās pie oficianta. Sen neesmu izbaudīju tik lielisku vakaru. Pēkšņi iezvanījās telefons. Tas rādīja : zvana Roberts.

„Liekas, ka labi. Kaspars palika pie manis, jo nebija spējīgs atcerēties savas mājas adresi. Šoferis palika īpaši dusmīgs, kad Kaspars sāka stāstīt savu dzīvi, sākot no piedzimšanas. Vārdu sakot, es biju neizsakāmi laimīgs ieraudzīt savu gultu.”

Nākamās stundas laikā mēs izrunājām katrs savas dzīves svarīgākos posmus. Kas nu katram likās svarīgs, lai otrs uzzinātu, tika atklāts. Edgars izrādījās nāk no lielas ģimenes. Viņam ir divas jaunākas māsas. Mamma ar tēvu dzīvo lauku mājās Kuldīgā. Viņu neatņemama dzīves sastāvdaļa bija ikmēneša vakariņas, kuras rīko vecāki un uz kurām bija jāierodas obligāti. Viņš bija lepns par savu karjeru kā jurists. Lepns, ka regulāri spēlē basketbolu un tenisu. Kaunas, ka mīl iet uz kino un ēd kūkas.

Es nespēju saprast, par ko man tāda laime uzsmaidījusi, ka man priekšā sēž kolosāls vīrietis, kuru man ar katru minūti vairāk bija žēl pazaudēt.

Vīna pudele bija izdzerta. Man vēderā sāka lidot patīkami reiboņa tauriņi un man bija bail pamosties no šī sapņa.

„Vai cik jau ir vēls,” es izsaucos, paskatoties pulkstenī. „Diemžēl rīt atkal ir darba diena un tā kā pēc dienas mēs lidojam komandējumā, vari iedomāties darba apjomu, kas mani gaida.”

„Jā, to gan es varu iedomāties. Labi, es aiziešu samaksāt. Tūlīt būšu atpakaļ. Nekur nepazūdi,” viņš pasmaidīja.

Es atgāzos krēslā vērojot, kā viņš devās pie oficianta. Sen neesmu izbaudīju tik lielisku vakaru. Pēkšņi iezvanījās telefons. Tas rādīja : zvana Roberts.

„Ir jābūt nolādēti svarīgam iemeslam, lai tu man zvanītu vienpadsmitos naktī,” es aizkaitinātā tonī uzsāku.

„Tu joprojām sēdi restorānā?”

„Kāda tev daļa? Ko tu vēlies? Man nav laika runāt.” Es paskatījos uz letes pusi, vai Edgars jau nenāk atpakaļ.

„Tu baidies, ka tavs puišelis tevi pametīs?”

„Paklau, tev laikam tiešām nav ko darīt. Ej gulēt un ļauj man dzīvot. Čau.” Noliku telefonu pēdējā brīdi, kad Edgars jau bija pienācis pie galda.

„Tevi jau meklē?” viņš pasniedz man roku, lai palīdzētu piecelties.

„Aij, draudzenei nenāk miegs,” es sameloju novēršot skatienu.

„Nāc, es tevi pavadīšu līdz mašīnai. Kur tu noliki?” mēs aizgājām pie skapja, kur oficiants jau mūs gaidīja sniegdams mēteļus.

„Es noliku tepat uz Elizabetes ielas.”

Mēs klusējot gājām līdz manai mašīnai. Mani šis klusums neuztrauca, es pat teiktu, ka tas bija tāds viegls, patīkams. Mūsu pleci ik pa brīdim saskārās.

„Te nu ir mana mašīna,” es noteicu nervozi atverot mašīnas durvis, lai ieliktu somu. Te nu ir tas mirklis, no kura es baidos. Kā mēs atvadīsimies? Viņš mani noskūpstīs? Ko viņš tagad domā? Neiedomājami, cik tālu sievietes prāts bija gatavs aizdomāties.

„Man bija liels prieks tevi satikt,” Edgars noteica. „Ceru, ka man būs tā laime tevi satikt vēl.”

„Paldies par šo vakaru. Es tiešām ļoti labi pavadīju laiku,” es pasmaidīju.

Edgars pienāca tuvāk, ieskatījās man acīs un noskūpstīja uz vaiga. Viegli, bet uzstājīgi.

„Brauc uzmanīgi. Ar labu nakti, skaistā Jūrmalas sieviete,” viņš noteica, piemiedzot ar aci.

„Ar labu nakti, jurista kungs,” es iekāpu mašīnā pasmaidot.

Spogulī redzēju, ka Edgars nogaida, kamēr es pazūdu aiz stūra. Manī ielija tik daudz pozitīvu emociju, ka gribējās apstādināt mašīnu ceļa vidū, izlēkt no tās un nokliegties, ka dzīve ir lieliska! Tad, lūk, ko nozīmē, laimīga sieviete. Šo sajūtu sen nebiju izbaudījusi. Un man nav svarīgi, kas notiks rīt. Vai mēs tiksimies vai nē? Vai viņš man piezvanīs vai nē? Pēc Roberta es sev nosolījos, ka neplānošu neko. Nekalšu plānus, kurus realizēt vēlos tikai es un nevis otra puse. Nebūvēšu sapņu pilis, jo reālā dzīvē viņam tā nebija vajadzīga, viņu apmierināja viņa dzīvoklis, viņa skarbā realitāte. No šīs dienas es vairs neskumšu par to, ko man gribētos iegūt, bet baudīšu to, kas man jau ir. Un tas, kas man pieder šovakar ir pilnīga apmierinātība ar sevi un pasauli.

„Jā, tas tiešām ir lieliski, tikai tu savai sirdsdāmai pateici, ka dalīsi savu numuriņu ar mani?” nespēju noticēt, ka es kļuvu tik asa. Bet tā izpaudās mans bezspēcīgums. Man nebija varas pār šo situāciju.

Nākamā diena pagāja vienā steigā. Kā vienmēr, mēs ar Daigu un Gintu iekritām tādā darbaholismā, ka atjēdzāmies tikai pēc trijiem, kad vēders sāka signalizēt par nepārprotamu vēlmi kaut ko apēst.

„Ja mēs tūlīt kaut ko neapēdīsim, es nokritīšu bezspēkā un uz Korfu salu mani aiztransportēs guļus,” Daiga noteica izstaipoties.

„Jā, piekrītu. Ejam lejā kaut ko uzēst, lai varam visu pabeigt,” Ginta piecēlās un paķerot maku pirmā aizsteidzās uz durvju pusi. „Es jau redzu kotletes,” Ginta sapņaini noteica, kad gājām lejā pa kāpnēm.

 

Mājās pārrados stipri pēc astoņiem. Jutos pārgurusi, jo smadzenes visu dienu bija darbojušās uz pilnu klapi. Ielēju sev glāzi vīna un atgāzos lielajā dīvānā, ieslēdzot fonā televizoru. Šī atpūta Korfu man bija nepieciešama kā gaiss tikai doma par to, ka dullās Martas dēļ man numurs jādala ar Robertu man lika saskumt. Un tad vēl Ilvija, kas bija domāta kā mans glābiņš. Tāda sajūta, ka visi bija sazvērējušies pret mani. Nolēmu piezvanīt mammai. Lai viņa mani Korfu salā netraucētu, jāizrunājas tagad.

Telefonu pacēla Uģis, kas man lika izbrīnīties ne pa jokam.

„Čau, Uģi. Kopš kuriem laikiem tu cel šo telefonu? Man likās, ka esi aizmirsis par tā eksistenci.” Nespēju slēpt savu sarkasmu. Nu kas man bija uznācis? Joprojām es nebiju atrisinājusi noslēpumu, kāpēc viņa mašīna torīt atradās pie manas mājas.

„Vai cik tu laipna! Nu tāds prieks tevi dzirdēt,” Uģis glaimoja. „Kā iet?”

„Paldies labi. Dzeru vīnu un lidoju rīt projām uz Grieķiju.”

„Bēdz no sava priekšnieka?”

Kas par dzēlienu, nodomāju.

„Nē, Uģi, nevaru tevi iepriecināt. Es dodos kopā ar viņu un pārējo kolektīvu.” Jutu, ka šī doma vien mani uzbudina. Siltās Grieķijas naktis, gards vīns, cikādes un siltais ūdens, tas viss bija jāizbauda ar mīļoto un nevis ar mīļāko. „Mamma ir mājās?”

„Nē, mamma ir izgājusi vakariņās ar kaut kādu draudzeni.”

„Un tu esi viens pats? Neizmanto iespēju, kamēr gaiss brīvs?”

 Uģis skaļi iesmējās un man pašai arī bija jāsāk smaidīt par savu bērnišķīgo ironiju.

„Nē, neizmantoju, lai gan tev tādas intrigas patiktu vai ne?”

„Ko tad tas nozīmē?”

„Neko, tikai tāpat vien,” Uģis noslēpumaini noteica.

„Skaidrs. Labi, es tad piezvanīšu uz mobilo mammai. Čau.”

Noliku telefonu un sāku domāt. Vai tiešām es biju tikai intrigu vērpēja? Vai mani spēja apmierināt tikai nokaitētas attiecības? Vai Roberts bija manas pašas izvēle? Varbūt es nebiju radīta normālām attiecībām, kur viens otru ciena, mīl un respektē, bet tikai tādām attiecībām, kas rada ciešanas un laimi vienā. Visu mūžu man ir gribējies patikt vīriešiem, arī tagad, protams, bet skolas un augstskolas laikā, es darīju visu, lai vīriešus piesaistītu seksuāli. Man likās, ka tādā veidā gūšu varu pār viņiem. Tagad varu sev godīgi atzīties, bet gadus desmit atpakaļ tas būtu bijis pilnīgi neiespējami. Negribēju rakņāties savā pagātnē un zvanīju mammai.

„Čau, mammu. Netraucēju?”

„Čau, dūdi.”

„Zvanīju tev uz mājām un Uģis teica, ka esi aizgājusi vakariņās.”

„Jā, pa dienu sazvanījos ar kolēģi Lidiju no ārstu prakses un nolēmām paēst vakariņas. Es tik ilgi neesmu bijusi restorānā! Tu nespēj iedomāties, ko es esmu pazaudējusi. Kādi te oficianti staigā! Debešķīgi!” Māte aizrautīgi sāka stāstīt.

„Nu redzi, par ko es tev teicu? Cilvēkam ir nepieciešama arī citu cilvēku sabiedrība, ne tikai Uģa. Es gribēju tikai tev atgādināt, ka rīt lidoju uz Korfu salu. Tā kā nebūšu Latvijā divpadsmit dienas.”

„Vai, labi, ka atgādināji, biju pilnīgi par to aizmirsusi! Tu jau somu esi salikusi? Neaizmirsti zāles ielikt.” Un sākās mammas lekcija par to, kas jāņem līdzi.

„Mammu, mammu, pagaidi. Es tev nezvanu, lai prasītu, kas man jāņem līdzi. Beidz. Es zvanu tāpat vien.”

„Nu, kā tad bez zālēm? Saēdīsies Grieķijā visādus štruntus un dabūsi skrejamo. Vārdu sakot, bez ierunām, paņem līdzi dežūrmaisiņu,” mamma nokomandēja.

„Labi. Tikai pietiek par šo tēmu. Atpūties no sirds. Es eju gulēt. Attā!”

Dežūrmaisiņš bija termins, kas tika lietos mūsu ģimenē gadiem ilgi. Ņemot vērā mammas profesiju, viņa ikdienā sastapās ar daudz un dažādām slimībām. Un ceļojumi bija potenciālās vietas, kur šādām slimībām piemesties. Kā mamma vienmēr saka: cilvēkam ir jābūt gatavam uz jebkuru likteņa pavērsienu. Katrā ceļojuma somā mums vienmēr bija līdz paliels plastmasas maisiņš, par kura saturu varētu priecāties maza lauku aptieciņa. Un šis temats, kā redzams, bija joprojām aktuāls.      

Tā kā rīt izlidoju pēc vieniem, nolēmu somas kārtošanu atlikt uz pašu rītu un šodien doties agrāk gulēt. Tikko jutu, ka miegu ciet, iezvanījās telefons. Vai tiešām kāds speciāli nogaida, līdz liekos gulēt un tad nospiež burvju podziņu zvanīt? Pagāja pāris sekundes, kamēr tumsā sataustīju telefonu.

„Jā,” pusaizmigusi atbildēju.

„Tu jau guli?”

Pirmajā mirklī nevarēju saprast, kas zvana. Vienu aci pievērusi paskatījos uz ekrāna, kas lieliem burtiem signalizēja Roberts Štrauss.

„Nu, tagad vairs neguļu. Paldies, ka piecēli,” es nīgra noteicu. Šis vīrietis nelika man mieru, neļāva man pat mierīgi iemigt un tas mani darīja nervozu.

„Man ir liels prieks, ka mēs rīt lidojam uz Grieķiju.”

„Jā, tas tiešām ir lieliski, tikai tu savai sirdsdāmai pateici, ka dalīsi savu numuriņu ar mani?” nespēju noticēt, ka es kļuvu tik asa. Bet tā izpaudās mans bezspēcīgums. Man nebija varas pār šo situāciju.

„Ko tu lieki nodarbini savas smadzenes ar nevajadzīgiem jautājumiem?” Roberts čukstēja.

„Paklau, fakts, ka tu šobrīd čuksti taču nenozīmē, ka tu esi noslēpies tualetē un slepus zvani man?” šī situācija mani uzjautrināja un lika man pilnīgi pamosties. Piecēlos gultā sēdus. „Robert, kas notiek ar tevi? Tad, kad mēs bijām kopā, tu man tik daudz uzmanības nepievērsi. Tagad, kad vairs neesam nekas, tu zvani man katru dienu.”

„Nu …. mēs jau nekad….neesam bijuši.. tā pa īstam…”

„Ah, pareizi, piedod, es visu esmu saputrojusi. Mēs taču nekad neesam bijuši kopā. Mēs tikai guļam kopā,” jutu, ka aizsvilos. „Zini, es tagad gribētu iet pagulēt viena, pārmaiņas pēc. Liecies gulēt pie savas dāmītes, ar labu nakti, Robert.” Noliku telefonu, neklausoties, vai Roberts vēl kaut ko teica vai nē.

Taisnība ir vissāpīgākā un šobrīd tā iedūra man tieši sirdī. Mēs nekad neesam bijuši kopā. Starp mums kā pāri nekad nevarēja likt vienādības zīmi. Toties starp mums kā mīļākajiem to varēja zīmēt ar īpaši treknām līnijām. Bet kāpēc mani tas tā aizvainoja? Kāpēc es nevarēju vienkārši pieņemt faktu, ka mēs esam divi svešinieki, kas satiekas kaut kad un izbauda tuvību, bez liekiem vārdiem un ikdienas problēmām? Es pati sevi šaustīju, kā tāda situāciju ir radusies, bet atbilde bija tepat. Es pati pieļāvu, ka esmu viņam pieejama, ka man var piezvanīt jebkurā brīdī un es būšu laimīga viņu sagaidīt. Viņš taču ir Roberts Štrauss, firmas direktors un mans priekšnieks. Lūk, neapstrīdamā taisnība, kura bija jāpieņem un viss.

Rīts pienāca ar spilgtiem saules stariem. Bija uzausis fantastisks pavasara rīts, kurš solīja lielisku dienu, ja mēs paši to būsim gatavi saskatīt. Pusmiegā aizvilkos līdz balkonam un plaši atvēru lielo logu. Aizvēru acis un dziļi ieelpoju spirgto gaisu. Kāda laime, kāda vienreizēja sajūta ieelpot jūras gaisu. Tālumā varēja dzirdēt kaijas un mašīnu troksni. Pulkstenis rādīja pusdeviņi. Man bija laiks tieši trīs stundas, lai sakārtotos un piezvanītu tēvam, lai aizved mani uz lidostu.

„Čau, tēti,” nolēmu viņam piezvanīt vispirms.

„Čau!”

„Runāšu uzreiz par lietu. Es šodien lidoju uz Grieķiju un es būtu neizsakāmi pateicīga, ja tu mani aizvestu uz lidostu.”

„Cikos tev vajag, esmu pagaidām sapulcē.”

„Ja tu varētu pie manis būt pusē divpadsmitos, tas būtu ideāli.”

„Cik tagad ir? Hm…domāju, ka uzspēšu.”

„Paklau, ja nē, tad saki tagad, citādi es ar saviem koferim tā arī palikšu Jūrmalā. Nevarētu teikt, ka tas skan ļoti iepriecinoši.”

„Labi, būšu.”

Tā, šī lieta bija nokārtota, tagad atlika pats svarīgākais – koferis un rīta kafija ar auzu pārslu putru. Kā es dievināju šādus lēnos rītos! Ceru, ka mans vīrs būs pietiekami nodrošināts, lai es varētu sev šad un tad atļauties šādus rītus. Ieslēdzu Barry White disku uz pilnu skaļumu un devos uz virtuvi, skaļi dziedot līdzi.

Pēc nepilnām trīs stundām es biju gatava, sakārtojusi savā sarkanajā koferī pilnu apģērbu komplektu visiem gadījumiem, arī, ja Grieķijā uznāk globāla sasalšana. Tā kā iekšēji jutu, ka bez seksa ar Robertu arī neiztikt, bija nepieciešams vesels arsenāls apakšveļas. Tad vēl kaudze krēmu. Vārdu sakot, izskatījās, ka es dodos nevis divpadsmit dienu atpūtā, bet pārceļos uz turieni pavisam.

Tēvs jau zvanīja, sakot, ka esot atbraucis. Es paķēru visu savu bagāžu, kas bija smagāka nekā es to biju domājusi. Labi, ka lifts bija netālu.

Tēvs stāvēja pie mašīnas atspiedies pret tās bagāžnieku un runāja pa telefonu. Ģērbies melnās biksēs, gaiši zilā Tommy Hilfigher džemperī un melnā ādas jakā, viņš izskatījās kā iznācis no uzņemšanas laukuma. Melnās saulesbrilles slēpa visu novērojošo skatienu.

„Turpiniet dzert zāles vēl trīs dienas un tad satiekamies. Domāju, ka simptomi pazudīs jau pēc pāris dienām. Tiekamies pirmdien deviņos slimnīcā.” Tēvs pagriezās un uzsmaidīja. „Čau! Ko tu tā čammājies? Varētu padomāt, ka tu no sava dzīvokļa ar kājām lejā nāc. Dod somu.”

„Čau, papu!” nobučoju viņu uz vaiga. „Sievietes vienmēr kavē, tādas nu mēs esam,” es paraustīju plecus un iesēdos viņa Volvo džipā.

„Kas jauns?” tēvs noprasīja, sākot braukt.

„Visas iepriekšējās dienas bija nenormāli daudz darba. Bet no šodienas es pārslēdzos režīmā – Atpūta. Izbaudīšu visu, ko Grieķija piedāvā.” Atlaidos krēslā un vēroju ainavas aiz loga.

„Tu prezervatīvus paņēmi līdzi?” tēvs kā vienmēr bija tiešs.

Es ieķiķinājos.

„Esmu paņēmusi neskaitāmus iepakojumus. Pieļauju, ka mani potenciālie grieķu mīļākie gaidīs mani lidostā, tā kā esmu gatava jau šobrīd.”

„Es tev nopietni saku, sievietei jābūt nodrošinātai visās sfērās. Mēs vīrieši par tādām lietām piemirstam un mums tas nepatīk, bet sekas pēc tam ir visādas. Nevienam glītam vecim jau uz sejas nav rakstīts, ka esmu HIV nēsātājs.”

„Nu tu gan iezīmēji ainiņu. Varētu padomāt, ka es lidoju uz kādu attālu Namībijas nostūri.”

„Nav nekur jālido, lai saķertu visādas slimības. Tici man,” tēvs nopietni noteica, iebraucot lidostas teritorijā.

„Viss skaidrs. Klausu tevi uz vārda, kaptein,” es pieliku roku pie pieres. „Paldies, ka varēji mani atvest, es tagad ieekonomēju naudu liekai glāzei vīna lidmašīnā.”

„Atpūties labi un neguli ar katru pretīm nākošo,” tēvs piemiedza ar aci un nobučoja mani uz vaiga.

„Nezin, no kā man tāds ieradums iedzimis, gulēt ar katru pretimnākošo?” es piemiedzu viņam pretī. „No mātes jau nē. Labi, čau!”

Ieejot lidostā pa gabalu varēja dzirdēt, ka Daiga komandē mūsējos, uz kuru „Check in” kasi doties.

„Mēs esam šeit,” viņa pamāja man pa gabalu tik skaļi, ka puse lidostas apmeklētāju apgriezās otrādi, domājot, ka sauc tieši viņus. „Es tev aizņēmu vietu. Kā tev patīk mana jaunā jaka?” viņa demonstratīvi noglaudīja sev gurnus.

„Ļoti izaicinoša. Domāju, ka puse Korfu salas iedzīvotāju būs tavi,” es noliku koferi aiz viņas.

Ginta ar Martu sēdēja uz krēsliem un gaidīja, kamēr pārēji iečekosies. Abas bija iedziļinājušās kādas problēmas risināšanā, jo Marta nepārtraukti māja ar galvu, bet Ginta, savukārt, plātīja rokas.

„Nu, meitenes, vai esat gatavas lieliem piedzīvojumiem,” priekšā stāvošais Ivo vaicāja. Viņa dārgās saulesbrilles klāja vai pusi sejas. „Es ceru lidostā nopirkt pāris vīna pudeles, lai mēs jau varam sākt atzīmēt.” Viņš piemiedz ar aci. Blakus stāvošais programmētājs Juris tikai noraustīja plecus.

Dalīties.

7 komentāru

  1. Jūlija Liene R. on

    Viss! Mirstu nost aiz ziņkārības – kas notiks tajā Korfu? Un ar ko viņa paliks kopā – vai tiešām ar Robertu???

  2. Vai tiešām pēc izdzertas vīna pudeles drīkst vadīt auto?! Nu bet – tas jau apmēram tas pats šajā romānā, kā nodarboties ar seksu un pēc tam nākošā dienā "saprast", ka esi stāvoklī.

  3. …Volvo džips tā kā bija Uģim, nevis galvenās varones tēvam… tātad tēvam arī ir XC 90?<br>p.s. un kāds auto ir bezvārda galvenajai varonei? …ņemot vērā, viņas dzīves apgriezienus, supersieviete, kam ir grezns apartaments Jūrmalā, it viegli būtu varējusi līzingā iegādāties kādu Cayenne vai pat X6… Tikai nesmīdiniet un nesakiet, ka viņa braukā ar Mini 😀 😀 :D<br><br>

  4. Nu es nevaru saprast kā var patīk šītādi stāsti.. visi tie ah un uh.. un viņš tā .. un es tā.. <br>Lētums spiežās pa visām malām..

  5. Vispar liekas, ka autore staastu raksta zem kaifa, jo biezji aizmirst to ko pati sakumaa rakstiijusi – saakot gan ar "Solvitu", gan visu paareejo.

  6. es..es...es.. on

    iesākas jau forši- katru 1-dienu jauna daļa, bet tagad jau sāk atkārtoties vecais variants- neraksta un neraksta

Atstāt Ziņu