„Noteikti. Tu pienu pielēji?” Es atslīgu krēslā, novietojot kājas uz pretējā krēsla.
Telpā iestājās patīkams klusums. Māris ātriem malkiem izdzēra ūdens glāzi un pievērsās aspirīnam. Ilvija malkoja kafiju, bungojot ar pirkstiem pa galdu. Fonā skanēja trauku mazgājamā mašīna. Bija sajūta kā mājās. Neskatoties uz nežēlīgām paģirām, kas mocīja mūs visus, mēs izbaudījām klusumu, kas valdīja apkārt. Klusums un kafijas smarža. Kā man gribētos šo sajūtu iesaldēt, ielikt stikla krūzē, uzlikt tai vāku un atvērt brīžos, kad ir nepieciešamība pēc mājām, pēc miera.
Māris pēkšņi piecēlās un strauji devās ārā no virtuves. Mēs abas ar Ilviju saskatījāmies, pamājām ar galvu un sākām ķiķināt.
„Viņš šodien būs kā mazs bērns. Ilvij, atnes man to, Ilvij, kur ir tas un šitas. Norakstīta diena. Ceru, ka viņa māte šodien neuzradīsies.”
Tālumā sāka zvanīt mobilais telefons.
„Tas ir mans,” es pacēlu roku un lēnām izkustējos, lai bez liekām galvassāpēm tiktu līdz telefonam. Kurš bija uzlicis tik nenormālu zvanu?
„Jā,” es vārgi noteicu, pat nepaskatoties, kas zvana.
„Meitiņ, čau!” Mātes spalgā balss lika man sarauties. „Zvanīju tev uz mājām, bet tur neatbild. Kur esi?”
„Nekliedz. Esmu pie Ilvijas, mēs vakar svinējām Māra jubileju, un man ir lielas paģiras, tāpēc, lūdzu, runā klusāk.” Es atspiedos pret sienu koridorā.
„Ak, tā, es neko īpašu negribēju, tikai pajautāt, kā tev iet? Sen neesi dzirdēta.”
„Ja neskaita galvassāpes, viss ir kārtībā. Nākamnedēļ lidoju uz Korfu salu komandējumā. Klau, parunāsim vēlāk. Man šobrīd īpaši labi nesokas ar vārdu salikšanu kopā, labi?”
„Nu, labi, dzērāja. Zvani, kad atgriezīsies realitātē. Starp citu, Uģis liek tevi sveicināt.”
„Paldies! Attā!” Cik patīkams klusums, kad nav jārunā. Vai šādi jūtas vīrieši, kad viņu sieviete ir beidzot apklususi?
Māris jau bija atgriezies virtuvē. Tika cepta omlete ar rupjmaizi un sieru, lai kaut kā mūs visus atgrieztu realitātē.
„Man ir tāda sajūta, it kā lidmašīna būtu nosēdusies tieši uz galvas,” Māris, uzlicis plaukstu uz pieres, noteica. Skatoties caur plaukstām, Māris vēroja mani: „Mana rudmatīt, tu šorīt arī tāda aizdomīgi klusa, kas tad nu? Kur tavs mūžīgais pļāpīgums?”
„Man tava ironija krīt uz nerviem,” es noburkšķēju. „Es laikam lēnā garā došos uz mājām. Jāsavācas. Rīt atkal darba diena. Vai kāds zina, kāpēc laiks tā skrien? Kāpēc, kad ir labi, tas viss tik ātri paiet?”
„Kad mums ir labi, mēs nepievēršam uzmanību detaļām, bet izbaudām brīdi kopumā. Tas skrien kā vēja spārniem,” Ilvija domīgi noteica, kārtojot traukus.
„Tu tagad par seksu runā, mīļā?” Māris pacēla acis.
Es iespurdzos un devos augšā, lai savāktu mantas.
Citāts:”Patīkama sajūta, ka viņš piezvanīja. Viņā bija kaut kas tāds, kas man lika smaidīt. Vienkāršs vīrietis. Tāds, kura klātbūtnē nav jādomā, kā izskatīties, kā runāt.”
Apstādināju mašīnu pie mājas un pavēros pa logu. Kāda patīkama sajūta, ka ir mājas, stūris, kur vari atgulties, teritorija, kura ir tava, kur tevi neviens nemāca, kā pareizi dzīvot, kā pareizi domāt. Izkāpjot no mašīnas, dzestrs vējš pūta no jūras puses. Nolēmu aiziet līdz jūrai, jo svaigs gaiss man tiešām bija nepieciešams. Kā teicis viens man tuvs cilvēks – ir jāstaigā katru dienu. Tā mēs paildzinām savu dzīvi, ja gribam, protams…
Ejot tuvāk krastmalai, vējš pieņēmās spēkā, un mani mati tika sacelti gaisā. Kāds riebīgs laiks, bet tomēr nolēmu iet līdz pašai jūrai. Sacēlu mēteļa apkakli un devos pretī vējam. Nonākot pie jūras, iezvanījās telefons.
„Hallo! Vai tā ir rudāko matu īpašniece Jūrmalā?” Edgara balss bija knapi dzirdama.
„Čau, Edgar!” es aizklāju ar otru roku ausi, lai vispār sadzirdētu viņu.
„Kur tu esi? Tāda sajūta, ka esi kara zonā. Kā jūties?”
„Ko tu teici? Kur tu pūties?” es neko nevarēju saprast.
„Es saku – kā tu jūties??” Edgars kliedza.
„Es tev pārzvanīšu pēc pāris minūtēm, neko nedzirdu, tāds vējš.”
Patīkama sajūta, ka viņš piezvanīja. Viņā bija kaut kas tāds, kas man lika smaidīt. Vienkāršs vīrietis. Tāds, kura klātbūtnē nav jādomā kā izskatīties, kā runāt. Trepju telpā saskrējos ar Modri, kurš devās mājup ar iepirkuma maisiņiem.
„Līves jaunkundz! Labdien!” Viņš pavēra durvis, lai palaistu mani pa priekšu. „Kā sokas?”
„Paldies, Modri! Šodien esmu drusku sagurusi. Ziniet, vakar bija svinības,” piemiedzu ar aci.
„Nu, jā. Ienāciet kādreiz uz kafiju. Mēs labprāt ar sievu jūs atkal satiktu. Kā iet Ģirtam?”
„Tēvam viss kārtībā,” es noteicu, dodamās uz liftu un apstājos kā zemē iekalta. „Ē…es gribēju teikt, Ģirts ir pie mana tēva. Palīdz viņam remontēt māju.” Es cerēju, ka neesmu nosarkusi kā biete.
Modris tā aizdomīgi uz mani noskatījās, bet neko neteica. Iegājām liftā, un es lūdzu Dievu, lai Modris nesāktu tincināt tālāk. Nespēju paskatīties uz viņu, tikai vēroju, kā gaismiņa stāvu ciparos cēlās no 1 uz 2, tad uz 3.
„Labi, Līves jaunkundz, lai jums lieliska atpūta. Nododiet sveicienu Ģirtam un arī ē…tēvam,” viņš tā jocīgi nosmīnēja.
„Ar labvakaru, Modri,” pasmaidīju un novērsos. Lifts aizvērās un turpināja ceļu uz manu dzīvokli. Atspiedos pret sienu un pievēru acis. Kāds kauns! Nožēlojami. Cik zemu var krist viena sieviete, stādot savu tēvu priekšā kā savu draugu? Pati esmu sapinusies savos melos, un kāpēc tas viss? Nespēja atzīst, ka esmu viena. Sabiedrības nosodošā attieksme pret sievietēm, kas ir vienas, ir tiešām iedzinusi mani kompleksos. Lifts apstājās un es izkāpu ārā. Ieejot dzīvoklī, bija sajūta kā pēc kara, tik liels bija mans nogurums un paģiras. Ieslēdzu lampu un piegāju pie loga. Tālumā mirdzēja mašīnu gaismas. Šoseja uz jūru vienmēr bija dzīva.
Apsēdos uz palodzes, piespiedu seju logam kā maza meitene. Pēkšņi atcerējos, ka apsolīju piezvanīt mammai.
„Čau, mammu. Beidzot esmu atgriezusies mājās.”
„Nu, čau! Kas tad tev par tik lielām svinībām bija, ka spēki tevi atstājuši? Man likās, ka tev ir pietiekams krampis, lai pavadītu nakti aktīvi.”
„Vai nu tas ir vecums vai slikts alkohols. Un tā kā es sevi uzskatu par diezgan jaunu, tad pieļauju, ka viskijs nebija labākā alternatīva. Bet bija lielisks vakars. Es pat iepazinos ar forši vīrieti. Jurists. Māra draugs,” es nodeklamēju kā dzejoli.
„Nu ko lai saka? Ja sieviete iepazīstas ar vīrieti viskija ietekmē, nav brīnums, ka viņai viņš liekas lielisks.”
„Tu gan esi lieliskā omā. Kas tev uznācis? Uģis atkal strādā?”
„Nē, vēl labāk. Viņam atkal kaut kādas darīšanas ārpus mājas. Man negribas izklausīties nervozai un greizsirdīgai, bet kaut kā tas viss man sāk likties aizdomīgi. Kā tu domā, kā man rīkoties?”
Es apklusu un nezināju, ko teikt. Vai man atklāt, ka esmu redzējusi Uģa mašīnu pie savas mājas? Es nespēju to savai mammai nodarīt. Ja viņa to atklās pati – lai, bet no manis viņa neuzzinās ne vārda.
„Tu kā normāla sieviete uzreiz iedomājies to trakāko. Es domāju, vakarā parunā ar viņu. Vienkārši pasaki, ka jūties drusku jocīgi, ka viņš pēkšņi brīvdienu vakaros brīžiem pazūd. Pasaki, kā tu jūties, bet nepārmet viņam neko. Kas zina, varbūt viņš tev māju ceļ?”
„Varbūt tev taisnība. Nav ko trakot un celt brēku. Labi, iešu uzpīpēt, bet tu atpūties.”
Noliku telefonu un sāku domāt. Kāpēc vīrietis nevar savai mīļotajai sievietei pateikt, ka dodas kaut kur vakarā? Vai tiešām viņš to uztver kā ierobežojumu viņa brīvībai? Neviens viņam nepārmetīs, ej un dari, ko vēlies, bet esi tik laipns un pasaki, kur, lai sieviete nesāk uztraukties? Mani gan izbrīnīja cits fakts. Tas, ka mammu vispār uztrauca šāds fakts. Kas licis viņas stabilitātes sajūtām sašķobīties? Nolēmu nākamnedēļ par to padomāt.
Citāts: “Atvēru durvis un man vēderā iekņudējās. Tur stāvēja Viņš. Tumšā mēteļa apkakle sacelta stāvus, rokas sakrustotas uz krūtīm. Kā modelis no žurnāla vāka.”
Devos gulēt agrāk nekā parasti, un iekritu tādā lāča miegā, ka man pie auss varēja salutēt kaut vai vesels bataljons.
Tam, kurš ir teicis, ka pirmdienas ir vissmagākā darba diena, ir bijusi taisnība. Jau ienākot ofisā, mani gaidīja Ivo. Nikns par kāda klienta atteikumu, viņš bija gatavs man uzkarināt visu pārējo projektu lēno attīstību. Divas stundas mēs pārrunājām mārketinga izmaksu samazināšanu. Nelīdzēja ne mans šarms, ne Holivudas smaids. Man bija steidzamā kārtā jāpārstrādā budžets pēdējiem diviem projektiem. Kā lai to izdara, ja tāmes jau apstiprinātas un klients rēķinās, ka reklāma izies ēterā tik un tik reizes? Gintai arī trāpījās mans sliktais garastāvoklis. Jutos nepatiesi apvainota, un es kā impulsīva būtne nespēju noturēt savas dusmas.
„Es saprotu, ka esi vīlusies un dusmīga uz Ivo, bet tas nedod tev tiesības brukt man virsū? Kas es kāds grēkāzis vai? Ej un pasaki tam kretīnam, lai pats pārstrādā budžetu. Gudrinieks atradies.” Parasti tik klusā sieviete uzsprāga, vaigiem sārtojoties.
„Piedod, bet vienkārši īsā laikā ir jāpārtaisa budžets, un man ir nepieciešams, lai tu vēlreiz izskati aptauju rezultātus. Lūdzu!” Tā arī diena pagāja. Vienā stresā. Bet stress mani savāc kopā, liek mobilizēties visām maņām.
Pa vidu Marta skraidīja apkārt, aptaujājot, kādus dzērienus ņemt līdzi lidojumam uz Korfu.
„Vai tiešām tu nezini, ka lidmašīnā ir aizliegts ienest jebkāda veida šķidrumus? Pat jogurtu!” mūsu IT nodaļas vadītājs Nauris bija sašutis. „Kurā gadsimtā tu dzīvo?”
Marta nosarka, bet kā jau lauku meitene neļāva sev kāpt virsū.
„Tā jau ir, tu jau neko stiprāku par vājpiena jogurtu neesi dzēris!”
„Kolēģi! Vai tiešām jums tas jārisina manā kabinetā?” es aizsvilos. „Jums ko, pēkšņi darbs izbeidzies? Es uzrīdīšu Ivo, viņš šorīt ir lieliskā omā. Bet tagad, lūdzu, atstājiet šo kabinetu. Mēs, Martiņ, kad piezemēsimies Korfu salā, atpūtīsimies uz pilnu klapi, tā kā nenoņemies ar sīkumiem.”
Kad atgriezos mājās jutos kā uzvilkts vilciņš. Jo lielāks stress darba laikā, jo vairāk tas tevi uzvelk un tu atnāc mājās, lai izlādētos. Šādi laikam rodas strīdi ģimenē. Ielēju sev glāzi vīna, lai nedaudz atpūtinātu nervus, kad pie durvīm atskanēja zvans. Vai tiešām Ivo ar saviem budžetiem būtu atspēries pie manis??
Atvēru durvis un man vēderā iekņudējās. Tur stāvēja Viņš. Tumšā mēteļa apkakle sacelta stāvus, rokas sakrustotas uz krūtīm. Kā modelis no žurnāla vāka.
„Robert,” es nopūtos. „Ko tu te dari?” mans izbrīns bija neviltots.
„Vai neielaidīsi pat iekšā?”
„Tu gan kaut kā nevari aizmirst ceļu pie manis,” es nopūtos, bet ielaidu viņu iekšā. Man vajadzēja viņu triekt projām. Triekt kā svešu suni, kas noklīdis un cer jebkurā mājā tikt izguldīts un pabarots.
Tikko es biju aizvērusi durvis, Roberts mani apskāva, apķēra tik cieši, ka man aizrāvās elpa. Visi mani uzskati par to, ka Roberts ir nelietis, vīrietis no citas pasaules, izgaisa kā nebijuši. Nebija vajadzīgi vārdi, izskaidrošanās, nekas. Pagātne, cieši glabāta, bija atgriezusies tagadnē.
„Kā man tevis pietrūka,” Roberts iečukstēja man ausī.
„Tev pietrūka manis jeb mana ķermeņa?” es vaicāju, cenšoties atbrīvoties no viņa skavām. Viņa tuvums mani darīja vāju, es nespēju tam pretoties. „Kāpēc tu te esi?” Pagriezos, lai dotos uz virtuvi. Man bija nepieciešams savākties un tikai darot kaut ko es varēju panākt, ka prāts sāk nomierināties.
Roberts pakarināja mēteli un sekoja man uz virtuvi. Apsēdies pie galda, viņš sāka nervozi bakstīt orhidejas lapas. Iestājās nervozs klusumus. Mēs abi zinājām, ka ir daudzas lietas, kuras nepieciešams izrunāt, bet abi bijām par vāju, lai sāktu sarunu.
„Tēju dzersi?” es piegāju pie skapīša. „Kādu?”
„Pelēko,” Roberts klusām noteica. „Tu šodien darbā biji kā fūrija. Ivo arī kā viesulis dragāja apkārt.”
„Kā jau pirmdienā. Valstī iestājusies krīze un pēkšņi visi kļuvuši nervozi. Gan jau būs labi,” es pasniedzu Robertam tasi karsta dzēriena un noliku uz galda arī savējo. „Man ir tāds prieks, ka lidojam uz Korfu salu. Darbā gaisotne ir tik nokaitēta, ka drīz visiem tiks izsniegtas ķiveres.”
„Par to lidojumu. Es ceru, jūs ar Ilviju tas nemulsinās, dzīvot kopā ar mani vienā numurā?” Roberts viltīgi pasmaidīja.
„Ja tu ceri, ka katru vakaru tevi numurā sagaidīs karsts lesbiešu pāris, tad tu maldies. Bet kāda tur problēma?” Es paraustīju plecus. „Es apskatījos internetā, trīsvietīgie numuri tur ir milzīgi. Katram sava istaba. Bet, ja gadījumā mums tiks iedalīts parastais trīsvietīgais, tad rēķinies, ka bērnu gultā būs jāguļ tev.” Man bija jāsāk smieties, iedomājoties Robertu, kas sarāvies embrija pozā, lai ietilptu bērnu gultā.
Šī smieklīgā ainiņa mūs drusku atbrīvoja. Klusējot turpinājām dzert katrs savu tēju.
„Tu joprojām neesi pateicis, kāpēc atnāci?”
„Godīgi sakot, nezinu. Tiešām. Man vienkārši ir jāredz tevi, jādzird. Man tā visa pietrūkst.”
„Bet tev ir Sanita. Ej un skaties uz viņu, klausies viņā. Sievietei ir svarīgi, ka viņai pievērš uzmanību, it īpaši viņas puisis. Cik tagad ir pulkstenis?” es ieskatījos sienas pulkstenī. „Tūlīt būs astoņi. Ja mans vīrietis, zinot, ka viņš nav darbaholiķis, tik ilgi kavētos ārpus mājas, ģimenē būtu strīds.”
Viņš piecēlās un apgāja apkārt galdam. Viss mans ķermenis sastinga. Roberts pieskārās maniem pleciem, noliecās un noskūpstīja manu kaklu. Lēnām, tik tikko pieskaroties ādai.
„Es nezinu, kā to pateikt, bet man liekas, ka tu esi man īstā, vienīgā.”
Viņš pastūma tējas tases no galda nost un uzsēdināja mani uz galda. Manas kājas apvija viņa ķermeni. Rokas slīdēja pār viņa kreklu mēģinot attaisīt tā pogas. Viņš saņēma manu seju savās rokās un sāka pētīt to, it kā meklēdams atbildes uz kādiem jautājumiem.
„Tu esi brīnišķīga, saproti?” to pateicis, viņš sāka mani skūpstīt. Visa pasaule apkārt sagriezās kā karuselī. Šī divtuvība bija patiesa, izjusta un neuzspēlēta. Es nespēju vairs ilgāk pretoties tam, jo visa mana esība vilka pie viņa. Viņa ķermeņa smarža, viņa lūpas, viņa elpa, kas dedzināja ik reizi, kad viņš skūpstīja manu ādu. Tas bija kā brauciens bez biļetes, kad tu zini, ka esi vainīgs, bet ceri, ka tevi nepieķers, un vēl vairāk, ceri, ka šis brauciens tevi aizvedīs līdz galam.
Sekss ar Robertu bija lielisks. No pirmās reizes mēs jutām viens otru, sapratām, kas kuram nepieciešams un sniedzām to. Saka, ja tu atrodi īsto cilvēku, tad sekss paceļ tevi tādā emocionālā virsotnē, no kuras nolaisties vairs negribas. Mūs vienoja tieši šāds sekss, nevis pliks, neķītrs un ātrs, bet postoši emocionāls, ar skatieniem un ilgiem pieskārieniem. Vīrietis seksa laikā atkailina savu dvēseli pilnībā. Un es to redzēju. Es jutu viņa dvēseli, kas alka sapratnes un mīlestības.
Mēs gulējām uz grīdas, apķērušies un noguruši. Paldies Dievam, ka es nebiju noskopojusies, samaksājot par grīdas apsildīšanu. Citādi, šobrīd būtu jau iedzīvojusies nieru apsaldēšanā. Apbrīnojami, par ko sieviete var domāt, guļot uz grīdas kopā ar vīrieti pēc lieliska seksa. Ar to mēs arī atšķiramies, ka viņi šajā brīdī domā vai nu par seksu vai nedomā neko, toties mēs jau esam spējušas izdomāt miljoniem domu. Sākot no tā, ko nozīmēja viņa pieskārieni, kāpēc viņš paskatījās uz mani tā un beidzot ar flīzēm, iepirkumiem un ēst gatavošanu.
„Es esmu tik laimīgs, kad esmu kopā ar tevi,” Roberts noteica un piecēlās, lai dotos uz vannas istabu.
Piecēlos pussēdus un vēroju viņu ejam. Vai tie nav vārdi, kurus alkst dzirdēt katra sieviete? Tikai nezin kāpēc es tiem neticēju. Vai vaina bija faktā, ka mājās viņu gaidīja cita sieviete? Viņam bija ērti- es dzīvoju viena, un pie manis varēja ierasties, kad to vien vēlas, kā tādā viesnīcā, pat iepriekšēja rezervācija nebija nepieciešama. Nožēlojami. Es piecēlos, izdzēru savu atdzisušo tēju. Bet šajā cilvēkā bija kaut kas tāds, kas pievilka mani kā magnētu, un pats dīvainākais bija tas, ka arī viņu tas pievilka.
„Es esmu gatavs maksāt miljonu par tavām domām,” Roberts noteica, ienākot virtuvē.
„Es domāju par to, cik ērti tu esi iekārtojies. Mājās mīļotā sieviete, kura noteikti ir jau nonervozējusies nesaprotot, kur esi palicis, šeit esmu es, tava mīļākā un darbā padotā. Kolosāli. Tu saki, ka esi laimīgs kopā ar mani, ka esmu tev vienīgā, tikai kaut kā jocīgi, ka aizej tu pie Sanitas un es palieku viena. Es! Tā, kura dara tevi laimīgu. Vai nav interesanti?” es jutu, ka sāku uzvilkties.
„Kas tev ir uznācis? Ivo tevi tiešām ir sastresojis šodien,” viņš pienāca klāt, apķerdams mani. „Es saprotu, ka situācija ir jocīga, bet es pats nevaru to izskaidrot.”
„Jā, tiešām jocīga sajūta. Zini, varbūt labāk ej. Negribu uz sevi uzlikt vainu par to, ka tev būs mājās jāizskaidro, kur biji palicis.”
„Bet..” viņš pavērās man acīs.
„Ej, Robert. Vienkārši apģērbies, paņem mēteli un aizver durvis aiz sevis. Ir jau vēls un esmu nogurusi.” Es piecēlos, lai pieietu pie loga.
Iestājās klusums. Viņš stāvēja kādu mirkli, apdomādams kaut ko, bet tad pagriezās un devās uz koridoru.
„Līdz rītam,” viņš klusu noteica. „Arlabunakti.” Un projām bija.
Piespiedu seju pie vēsā stikla. Mani vaigi dega kā ugunīs. Gan no tikko piedzīvotās mīlēšanās, gan no dusmām. Bet uz ko es varēju dusmoties? Tikai uz sevi. Es taču viņu biju ielaidusi dzīvoklī, es pati to biju pieļāvusi un viņš rīkojās atbilstoši savām vēlmēm, kuras es viņam atļāvu realizēt. Nolādēts! Kā lai izpiņķerējas no šīs situācijas? Ja vien viņš nebūtu mans šefs.
Nolēmu, ka neko sakarīgu es nespēšu izdomāt un gāju gulēt. Kā Skārleta mēdza teikt: „Par to es domāšu rīt”.
Citāts: “Roberts pieskārās maniem pleciem, noliecās un noskūpstīja manu kaklu. Lēnām, tik tikko pieskaroties ādai.„ Es nezinu, kā to pateikt, bet man liekas, ka tu esi man īstā, vienīgā.”
Tā kā līdz komandējumam bija palikušas trīs dienas, ne vienu vairs īpaši neinteresēja tiešie pienākumi. Lielāko dienas daļu visi pavadīja apspriežot Grieķiju un tās īpatnības. Ivo arī bija nomierinājies, jo es biju sakoriģējusi budžetu, klients bija piekritis izmaiņām un visi bija apmierināti, ka peļņas procents no tā mums nemazināsies. Jo, lai cik lielas rūpes mēs neveltītu klientu servisam, visus dienas beigās interesēja tikai viena lieta- vai mana peļņa no tā mazināsies vai palielināsies?
Un tā aizgāja visa nedēļa. Vienu rītu Ivo pienāca man klāt ar skatienu kā mazam šunelim:
„Piedod, ka biju tāds kretīns, vienkārši, nemāku savs emocijas noslēpt. Tu taču zini, ka cienu tevi kā darbinieku, bet dienas beigās mani uztrauc mūsu uzņēmuma peļņa.”
Te nu tas bija- maģiskais vārds peļņa. Man bija jāsāk smaidīt.
„Ivo, neuztraucies. Ja es tevi ņemtu nopietni, tad sen jau būtu aizvesta uz Aptiekas ielu.”
„Kā? Tu mani vispār nerespektē??” Ivo sašutums bija rakstīts viņa sejā.
„Protams, respektēju, vairāk nekā tu vari iedomāties, bet tā kā tu esi ļoti gudrs biznesmenis, tad zinu, ka rīkojies atbilstoši uzņēmuma vērtībām un tev vienkārši ir tiesības visus komandēt.”
„Nē…tā jau nav, ka es komandēju. Gribu tikai to labāko,” viņš sāka attaisnoties un vairāk man nekā nevajadzēja. Viņš paskatījās uz mani, piemiedzis vienu aci: „Līves jaunkundze! Jūs atkal esat panākusi savu, ka vīrietis sāk attaisnoties par savu rīcību, kas tanī brīdī bija pilnīgi pamatota. Pilnīgi.” Viņš māja ar pirkstu.
„Es tev pilnīgi piekrītu, Ivo.” Es pamāju ar galvu, un devos projām, jūtoties kā dramatiskā pulciņa galvenā aktrise.
Ienākot kabinetā man uz galda vāzē stāvēja milzīgs baltu rožu pušķis. Tam apkārt spietoja mūsu sieviešu kolektīvs.
„Paskaties, kas tev par pielūdzēju!”
„Bagāts laikam.”
„Nu atver taču kartiņu, atver,” Marta nepacietīgi nosauca.
