„Mana galva dun kā bungas.” Noliecu galvu pāri galdam. „Varbūt vajadzētu iedzert kādu glāzīti? Saka, ka tas noņem visu kā ar rokas mājienu.” Novicināju rokas tik izteiksmīgi, ka galva sāka sāpēt vēl vairāk.
Noskanēja kafijas automāta skaņa un sāka zvanīt telefons.
„Ja tas ir tas kretīns, pasauc mani, es ar viņu parunāšu kā vīrietis. Tas parasti ir ļoti īsi un kodolīgi.” Tēvs kareivīgi noteica, lejot sev kafiju.
„Labrīt, Līves jaunkundz!” Modra balss kā vienmēr bija moža. „Vēlējos uzzināt, kā jūtaties? Eleonora nodod vislielākos sveicienus tev un tavam draugam.”
Vienu brīdi es apmulsu. Draugam? Kādam draugam??
„Āaa… nu jā. Paldies. Labrīt, Modri. Prieks jūs dzirdēt. Jūtos drusku pašvakāk. Laikam nevaru atļauties alkoholu tādos daudzumos, bet tas tikai pierāda, cik lieliska gaisotne vakar valdīja jūsu svinībās.” Nespēju noticēt, ka Modris runāja tādā tonī, it kā vakar būtu pavadījis vakaru pie televizora un nevis pie pudeles viskija.
„Vēlreiz paldies, ka vakar varējāt atnākt. Jauniešu sabiedrībā jebkurš vecāks cilvēks atplaukst.” Tālumā ieskanējās Eleonoras balss: „Runā par sevi. Es sevi par vecu neuzskatu.”
Man negribot bija jāsmaida. Sievietei pieminēt vārdu „vecums” bija tas pats, kas vīrietim vārds „nespējīgs”.
Turpmākā diena pagāja ļoti lēnā solī. Tēva ķermenis atmodās pēc kādām pāris stundām. Bijām izrunājuši visu par Robertu, par darbu, par dzīvi kopumā. Es nonācu pie atziņas, ka mani ar Robertu saista tikai fiziskas attiecības. Un šī šausminošā atziņa bija tik vienkārša savā būtībā, ka apstulbināja mani kā auksta ūdens šalts. Un lai gan sirds sāpēja saprotot, ka mums abiem nekad nekas nesanāks, ka manai fantāzijai būs jāpaliek tikai un vienīgi fantāzijai, bija prieks par šo domu, ko atlika tikai pieņemt un tas jau bija cits jautājums. Jautājums, kuru es nolēmu atstāt uz vēlāku laiku.
Liene atbrauca tēvam pakaļ, jo bija skaidrs, ka labāk pie stūres būt viņai nevis tēvam. No malas bija prieks skatīties, cik ļoti viņa rūpējās par manu tēvu. Lai gan man viņa ne īpaši patika. Es pat nevarēju sev izskaidrot, kāpēc man Liene nepatika. Brīžiem ir sajūtas, kuras tu nevari definēt, tās vienkārši eksistē un nav iespējams ignorēt. Viņa bija zobārste ar tādu pieredzi, ka man likās, visa Rīga ir pabijusi viņas krēslā. Viņai bija gari melni mati un debess zilas acis. Skaidrs, kāpēc tēvam viņa patika. Vienīgais pluss manās acīs bija viņas prasme klusēt brīžos, kad cita būtu uzsprāgusi gaisā. Viņas pacietības mērs bija neizmērojams un tāpēc tēvs jau otro gadu turējās pie viņas sāniem.
„Labi, mīļā. Es braucu mājās, atpūtīšos, savedīšu sevi kartībā un sagatavošos morāli pirmdienai.” Tēvs mani nobučoja un pazuda aiz durvīm.
Citāts: „Marta, tu beidzot teiksi, kas par lietu??” Es jau vairs nevarēju izturēt. „Vārdu sakot, tu ar Ilviju un Robertu dzīvosi vienā numuriņā.”
Pirmdiena vienmēr ir grūta diena. Ķermenis ir paguvis ieslēgties brīvajā režīmā, un darba apjoms, kas tevi sagaida birojā ir grūti realizējams. It īpaši, ja sestdien ir bijušas palielas svinības un tikai svētdienas vakarā tu esi apjēgusi, ka, johaidī, rīt jau atkal jāiet uz darbu!
Darbā Marta mani sagaidīja ar kūpošu kafijas tasi, kas nozīmēja, ka viņai kaut ko no manis vajag. Bet, tā kā no paša rīta bija kopējā sapulce, kurā beidzot sāka piedalīties arī Ivo, ar Martu sanāca parunāt tikai ap pusdienas laiku.
„Es tevi uzreiz brīdinu, sapulce bija drausmīga, un es esmu nikna.” Apsēdos pie sava galda, šķirstot pasta vēstules. Kāpēc visi sūta vēstules tanī brīdī, kad nav iespējas tās pārskatīt, un kur nu vēl atbildēt? „Ivo ir vesela kaudze ideju, kā palielināt uzņēmuma popularitāti, un protams, kādam tās visas būs jārealizē.” Turpināju burkšķēt.
„Vai varam uz minūti pievērsties man?” pārmetusi kāju pāri kājai Marta jautāja.
Pacēlu acis, gatava uzklausīt, kaut domas joprojām riņķoja ap Ivo radošo garu.
„Par Korfu salu runājot, mums pēc divām nedēļām ir izlidošana un sanākusi viena neliela kļūmīte, tāda neliela, neliela…” Marta žestikulēja ar pirkstiem.
„Marta! Stāsti, kas tā par kļūmīti!” mana pacietība sāka beigties.
Marta neveikli sakārtoja matus.
„Kā jau teicu, mēs taču lidojam uz Korfu salu un rezervējot istabas numuriņus, ir sanācis, ka bija palicis viens trīsvietīgs brīvs. Augstākā stāvā, ar skatu uz jūru, viss iekļauts…”
„Marta, tu beidzot teiksi, kas par lietu??” Es jau vairs nevarēju izturēt.
„Vārdu sakot, tu ar Ilviju un Robertu dzīvosi vienā numuriņā.” Marta pielēca kājās un sāka nervozi staigāt pa kabinetu. „Es centos visādi mainīt, bet tie sasodītie grieķi bija kaut ko uz savu galvu salikuši un še tev. Neko mainīt vairs nevaru, jo visa viesnīca ir pilna. Neko vairs nevaru darīt!!” Viņa bija tuvu izmisumam.
Es sēdēju un pirmajā mirklī nezināju, ko teikt. Vai man dusmoties par grieķu stulbumu vai smieties par likteņa ironiju? Nu ko, lai saka, Ilvija tiešām būs pārsteigta, ka Korfu jādzīvo kā lielai zviedru ģimenei.
„Ah, Marta! Nu ko nu vairs. Tu taču pati saki, ka vairs neko nevar mainīt. Nav tā, ka esmu stāvā sajūsmā par iespēju baudīt Korfu naktis kopā ar savu priekšnieku, bet nekas. Kaut ko izdomāsim, vai ne?” piecēlos, uzsitu Martai uz pleca un nolēmu pievērsties kaut kam svarīgākam. Darbam. „Marta. Darbā jāstrādā. Nav ko izniekot laiku uz sīkumiem.”
Marta palika tāda kā pārsteigta vai vīlusies, to es nevarēju precīzi pateikt.
„Nu ja, skaidrs,” viņa noteica piekārtojot savus svārkus. „Tad jau turpinām darbu. Neaizmirsti, ka tev šodien ir tikšanās ar jauno arhitektūras uzņēmumu par Ābeles ielas rekonstrukcijas reklāmu.”
„Kā gan to var aizmirst.”
Diena izrādījās pārāk intensīva, lai es domātu par Robertu un kopā dzīvošanu Korfu. Man drīzāk nāca smiekli par to, kā to visu uztvers Ilvija. Ilvija! Biju pilnīgi piemirsusi viņai pazvanīt.
„Čau! Man ir lieliska atruna kāpēc tev nepiezvanīju svētdien.”
„Čau, čau! Nevar būt. Tam jābūt sasodīti labam iemeslam. Randiņš ar Klūniju?”
„Ja man būtu svētdien bijis randiņš ar Klūniju, tad diez vai tagad atrastos darbā. Bet, ja nopietni, man vakar bija tādas paģiras pēc Modra sievas dzimšanas dienas svinībām, ka tikai pret vakaru pamodos.”
„Vai tad vecais Modris bija spējīgs turēt tev līdzi?”
„Varētu padomāt, ka esmu alkoholiķe. Nē, bet tā kā mana drauga lomu pildīja tēvs, kurš iejutās savā lomā ļoti labi. Es pat teiktu, pret rītu viņš bija gatavs kļūt arī par Modra sievas draugu. Lai nu kā, kā tev sokas ar Māra svinībām?”
„Esmu visu izplānojusi, pat striptīza dejotāja būs. Vārdu sakot, iezīmē sev, ka sestdiena tev ir aizņemta. Es tagad skrienu, jāsarunā, kādu deju dejos tā striptīza dejotāja. Kā tu domā, Madonnas dziesma Erotica ir pārāk vulgāra?”
„Viss atkarīgs no tās sievietes. Tev tiešām to vajag? Es nezinu, vai gribētu būt viņa vietā, kad man apkārt luncināsies pusplika sieviete, un esmu tikai vīrietis. Nezinu gan…”
„Tu domā man šo domu vajadzētu izmest no galvas?” Ilvija aizdomu pilna ierunājas. „Tev laikam taisnība, laikam drusku par šerpu.”
„Nu jāizlemj jau tev, bet tomēr padomā. Labi, tad līdz sestdienai.”
Nākamās stundas pavadīju intensīvās plānošanas pārrunās. Ivo un Daiga, es un Ginta. Bija skaidrs, ka ar Ivo ienākšanu mūsu komandā, bija ienākušas arī jaunas vēsmas. Bija sajūta, ka ķermenī iepludināts skābeklis, kas apņem katru organisma šūnu un labsajūta sāka līdzināties eiforijai. Principā tāda izvērtās visa nedēļas. Un paldies dievam, ka tā. Pateicoties Ivo aktivitātēm, Robertu šajā nedēļā tik pat kā neredzēju. Tikai labrīt, vai uzredzēšanos, kas bija tik formāli, it kā es sveicinātos ar svešinieku, kas laikam tomēr mēs abi bijām. Nekas tā neatvieglo pašsajūtu, kā sevis nodarbināšana kādā citā sfērā. Man vairs nebija laika pārdzīvot par kaut ko, kam nebija lemts piepildīties. Valstī ar vien vairāk sāka runāt par ekonomiskām problēmām un manas personīgās problēmas sāka likties kā blondīnes kaprīze par to, kāda lūpu krāsa man piestāvētu labāk. Roberts tika vairāk piesaistīt jaunu partneru piesaistīšanai, kas nozīmēja vairāk tikšanos ar klientiem un mazāk strādāšanu birojā. Kas, savukārt, nozīmēja vairāk sirdsmiera man. Prom no acīm, ārā no sirds – tāds bija mans šīs nedēļas moto. Redzēsim, cik ilgi es to izturēšu. Man steidzami bija nepieciešams jauns vīrietis manā dzīvē, tāds, kas aizpildītu vakara tukšumu, ar ko es vēl galā nebiju tikusi.
Citāts: „Un šajā mirklī mēdz iezagties pa kādai skumjai notij- kā es vēlētos, lai kāds iztraucē šo, brīžiem smacējošo klusumu. Lai tu pamosties nevis klusumā, bet no skaņas, kas vēsta, ka kāds rosās virtuvē gatavodams kafiju un omleti, kura tev principā nemaz negaršo, bet ja to atnes Viņš, tad tā liekas, ir pati gardākā omlete pasaulē.”
Sestdienas rītā pamodos ar patīkamām priekšnojautām, kas rodas, kad apzinies vakarā gaidāma lieliska ballīte. Ilvijas gadījumā tas vienmēr izvērtās par jautru pasākumu, jo viņas bijušie kolēģi un universitātes kolēģes bija lieliskas, savukārt, Māra darba partneri bija ļoti inteliģenti vīrieši, kas mūsdienās bija ļoti liels retums.
Ah, kāda svētlaime! Lai arī kurš ir izdomājis gultu, tas ir bijis ļoti inteliģents cilvēks. Izstaipījos gultā un nolēmu pavārtīties vēl kādu brīdi. Vai mēdz būt kas labāks par sestdienas rītu? Jā, un es varētu sākt uzskaitīt šīs lietas visas dienas garumā. No vienas puses ir jauki gulēt plašā gultā, apkārt valda klusums, un tu zini, to neviens neiztraucēs. Ir brīži, kad tu to izbaudi līdz mielēm. Vari neuztraukties par izskatu, nav svarīgi, ka māja ir tāda, kāda tā parasti izskatās, kad sievietei nav laika to sakārtot, es varu neuztraukties, ka nav pagatavotas brokastis, tās neviens tik un tā nepieprasīs. Un šajā mirklī mēdz iezagties pa kādai skumjai notij – kā es vēlētos, lai kāds iztraucē šo, brīžiem smacējošo, klusumu. Lai tu pamosties nevis klusumā, bet no skaņas, kas vēsta, ka kāds rosās virtuvē gatavodams kafiju un omleti, kura tev principā nemaz negaršo, bet ja to atnes Viņš, tad tā liekas, ka ir pati gardākā omlete pasaulē. Vislielākā problēma ir tā, ka man ir bail no vientulības, bail no tā, ka viss mūžs tā arī paies klausoties klusumā.
Pārvilku segu pāri galvai, lai patvertos no savām domām. Pareizi vīrieši saka, ka sievietes pārāk daudz domā. Iezvanījās telefons. Nu kas tur atkal?
„Mūķeņu klubs klausās.”
„Lieliski. Vienmēr esmu sapņojis pārgulēt ar mūķeni. Labrīt, jaunkundzīt.”
„Tēt! Lieliski, tikai uzmanies, sestdienās parasti visas vēlēšanās piepildās.”
„Man nav bail no savām vēlmēm. Kā tev iet?”
„Pašlaik es guļu zem segas, man ir lielākais pasaules slinkums celties un man steidzami ir vajadzīgs vīrietis, citādi domas par Robertu mani padarīs traku.”
„Ko tu ņemies, es nesaprotu!”
„Es zinu, ka pārāk daudz domāju. Eh, gan jau būs labi. Man šovakar paredzēta jauka ballīte pie Ilvijas. Atceries viņu?”
„Tā ir tā brunete, kas centās ar mani flirtēt vienā no tavām dzimšanas dienām?”
„Flirtēt? Ilvija?” es saraucu pieri. „Kaut kā neatceros.”
„Kā lai tu varētu atcerēties, ja pati biji smagi iereibusi.”
„Nu labi, labi, lai nu paliek. Vai kaut ko vēlējies? Jeb zvani savai nabaga meitai tāpat vien?”
„Nē, tāpat vien. Gribēju teikt, ka toreiz pie tava nama apsaimniekotāja bija jauks vakars. Paldies, ka uzaicināji.”
„Man prieks, ka tev patika. Žēl, ka tā pietempāmies. Nu kur bija prāts?”
„Jā, tas nu gan. Es arī brīnos. Tādas paģiras man sen nebija bijušas. Pat manās kāzās ar Lieni.”
„Kāzas es gan atceros. Tu tiešām biji tāds paviegls.” Man sanāca smiekli atceroties tēva kāzas. Viņš bija pārbijies kā diegs. Visu laiku skandināja, ka Liene viņu ir piespiedusi precēties, ka tas noticis mirkļa vājumā un vispār, kurš normāls vīrietis precas otro reizi. Pēc otrās glāzes konjaka un nopietniem mācītāja vārdiem, tēvs bija gatavs stāties dieva priekšā, lai saistītu sevi uz mūžu. Viņi abi bija tik skaisti. Varēja redzēt, ka divas radniecīgas dvēseles bija viena otru satikušas. Kad noskanēja mācītāja viedie vārdi „Un jūs varat noskūpstīt savu sievu”, visa baznīca noelsās, bet tēvs nespēja pārtraukt skūpstīties. Vienā mirklī mācītājam bija jāsāk uzkrītoši klepot, lai pārtrauktu abus mīlniekus. Man sanāca tādi smiekli par šo komisko situāciju. Katrā vīrietī tomēr mīt romantiķis, un lai kā viņiem to ir bail atklāt, tā ir visdārgākā dāvana, ko viņš var dāvāt savai sievietei. Pēc kāzu ceremonijas man telefonā bija pieci neatbildēti zvani no mammas, kas, protams, vēlējās uzzināt kāda bijusi Lienes kleita un vai tiešām kaut kas nebija nogājis greizi. Viņa joprojām nespēja piedot tēvam viņa sānsoļus, bet viņa spēja priecāties par viņa laimi un tas bija pats galvenais. Es domāju, ka svarīgākais ir spēja piedot otram viņa pāri darījumus un vēlēt viņam laimi.
„Nu labi, guli tad tālāk. Man šodien paredzēta mašīnas tīrīšana. Nesaprotu, kā sieviete spēj tik īsā laikā pietaisīt mašīnu!” Tēva pedantiskā tīrība kā vienmēr bija nepārspējama.
„Liecies mierā, vīrieti! Iztīri un viss. Domā viņa speciāli pilsētā atrod visnetīrāko vietu, lai varētu mājās pārrasties ar visnetīrāko mašīnu Rīgā?”
„Tēma slēgta. Es dodos. Čau.”
Noliku telefonu un iekritu mīkstajos spilvenos. Man bija vislieliskākais tēvs pasaulē. Kas viņu par tādu padarīja? Viņš vienmēr bija man blakus, kad tas bija nepieciešams un pazuda tieši tajā brīdī, kad vēlējos palikt viena. Viņš bija mans varonis, kas tiešām eksistēja. Viņš bija mana realitāte, kas vienmēr teica tikai taisnību, lai cik skarba tā nebūtu.
Šodien biju ieplānojusi friziera apmeklējumu un solāriju. Ja jau jādodas uz ballīti, tad uz pilnu klapi. Atkal iezvanījās telefons. Bet šoreiz nolēmu celties, citādi tā visu dienu nogulēšu un uz svinībām varēšu iet pidžamā.
„Čau, rudā. Esi gatava vakaram?”
„Māri, čau. Tas gan ir pārsteigums! Tev nav jābūt lidmašīnā uz mājām?” biju pārsteigta izdzirdot Māri.
„Es tūlīt sēžos lidmašīnā. Gribēju uzzināt, vai man ir uz kaut ko jāgatavojas? Zinot Ilviju, man kaut kā kuņģis saraujas čokurā.” Māra balss kļuva manāmi nervoza.
No vienas puses man mēle niezēja pabiedēt Māri, no otras puses nevarēju nodot Ilviju.
„Nu, ko lai tev saka? Tu taču saproti, ka Ilvija ir mana draudzene, tāpēc piedod, neko tev teikt nedrīkstu. Bet nevaru tevi iepriecināt, nekāds lesbiešu šovs nebūs.”
„Man pietiks ar tevi vien. Tu un tavas rudās cirtas.”
„Pievaldi mēli, citādi tev plāni klāsies.” Mūsu attiecības bija tik nepiespiestas, cik tas vispār bija iespējams. Brīžiem es tomēr nevarēju saprast, vai Māris joko vai saka kaut ko caur puķēm. Kā saka, katrā jokā daļa taisnības. Varbūt man gribējās, lai Māris ar mani flirtētu? Nevarēja noliegt, ka viņš bija izskatīgs. Brūnas acis un tumši īsi mati. Mazliet liekā svara, bet tik, lai tas šķistu seksīgs. Bet tā kā viņš bija Ilvijas vīrs, tas jebkuram flirtam lika palikt tikai un vienīgi draudzīgam flirtam.
„Līdz vakaram, rudā. Ceru tevi ieraudzīt bargās kundzes tēlā.” Māris sirsnīgi nosmējās un saruna pārtrūka.
Viņš tiešām bija lielisks. Vienkāršs. Viņš bija Ilvijas vīrs, kas dievināja savu sievu un viņas rudmataino draudzeni. Viņi abi bija lielisks pāris. Tāds, par kuru varētu runāt stundām vai pat dienām. Viņi abi bija mans pāra ideāls. Es ceru, ka arī par mani un manu nākamo vīru varēs teikt tieši tā. Viņi ir ideāls pāris. Un esmu nolēmusi tādu vīru sev iegūt. Nē, tieši otrādi, es ļaušu viņam iegūt mani.
Fiksi nomazgājusies, es aizsteidzos uz frizētavu. Meistare Sarmīte kā vienmēr bija gaidījusi mani no sirds. Tēja un auzu pārslu cepumi, kas vienu mirkli lika man padomāt, vai vajadzētu. Bet neviena bauda nespēj aizstāt pašceptus cepumus. To var apstiprināt vai katra sieviete.
„Sveika, mīļā. Cik tu sen neesi redzēta! Kādas skaistas cirtas!” Sarmīte nespēja turēt mēli aiz zobiem. Kā īsta sabiedrības dāma, viņa zināja visu par visiem, kas ar ko tiekas, kurš no kuras šķiras. Ja viņa nebūtu tik lieliska friziere, es diez vai pie viņas nāktu, jo viņas nemitīgo tarkšķēšanu nebija iespējams izturēt. Bija taisni jābrīnās, kā viņas vīrs un divi bērni to varēja izturēt.
„Bija tik daudz darba sakritis, Sarmīt, ka galīgi nebija laika pie tevis tikt. Pieraksts pie tevis jau arī diezgan blīvs.” Pastiepos pēc cepuma. „Cik gardi! Es tevi apbrīnoju, pa kuru laiku tu visu paspēj?” es tiku apsēdināta elegantā brūnas ādas krēslā, telpā skanēja liega blūza mūzika, uz galda kūpēja tase siltas tējas. Sajūta bija kā mājās.
„Kaut kā jau visu paspēju. Tā, ko tu īsti vēlies?” viņa noprasīja rūpīgi pētot manus matus. „Randiņš vai dzimšanas diena?”
„Man šovakar labākās draudzenes vīram dzimšanas diena. Būšot ļoti daudz vīriešu tā kā man jābūt perfektai.”
„Hm…ļauj man padomāt.” Pakasījusi degunu, Sarmīte nopietni pētīja mani. „Labi, izdomāju. Būsi visskaistākā! Starp citu, vai tu zini, ka Mārīte ir aizgājusi no sava vīra. Kaut kādu jaunu puiku noķērusi. Mīla esot! Tu padomā, viņai trīsdesmit astoņi un viņam divdesmit deviņi. Nu kur tas redzēts! Ivars staigā apkārt kā ar sērgu aplipis.”
Kamēr man mazgāja matus, es noklausījos visu stāstu par Mārīti un viņas jauno mīļāko. Lieki teikt, ka man nebija ne mazākās sajēgas, kas tā Mārīte tāda bija. Pēc kāda laika sapratu, ka viņa ir Sarmītes māsa. Ļāvu Sarmītei izrunāties no sirds. Viņā bija kaut kas dīvains, no vienas puses viņas trakā runāšana, bet no otras puses viņas neviltotā labestība. Nu kurš frizieris tevi sagaidīs ar cepumiem un tēju?
„Un kā tad tava privātā dzīve? Kā ar draugu?” smērējot matos serumu, Sarmīte nopietni pajautāja.
Atkal šī nepatīkamā tēma!
„Nu ir visādi. Šādi un tādi.” Nodūru acis. Ko lai pasaka? Ka nespēju aizmirst savu priekšnieku? Ka mans tēvs tēlojis manu draugu? Nožēlojami. Mana bilance bija tiešām nožēlojama. Bet ko es biju pati darījusi lietas labā?
„Ah, mīļā! Tev taču labākie gadi. Kas tiem vīriešiem mūsdienās kaiš? Ko viņiem īsti vajag? Tev vajadzētu biežāk lietot matu maskas. Gali tādi pasausi.” Sarmīte spēja mainīt tēmas vienu pēc otras.
„Nezinu, Sarmīt, nezinu. Brīžiem man liekas, ka pašas esam tos vīriešus izlaidušas. Mēs gribam, lai mūs mīl un par mums rūpējas, bet kad vīrietis jautā vai tev palīdzēt, ko mēs sakām? Nē, dārgais, ej paēd, es pati tikšu galā. Nu īstas super sievietes!”
„Tā jau ir. Mans Normunds arī tā izlaidies. Neatceros, kad pēdējo reizi palīdzējis man virtuvē. Ah, ko nu tur. Tā… izskatās, ka esi sakopta.” Sarmīte atkāpās malā, lai nopētītu savu meistardarbu. „Man patīk.” Ielikusi rokas sānos Sarmīte noteica.
Pieliecos tuvāk spogulim. Tiešām skaisti. Ja šovakar atgriezīšos bez vīrieša, tad kaut kas tiešām ar mani nav kārtībā.
„Sarmīt, tu kā vienmēr esi lieliska. Tu no katra briesmoņa varētu uztaisīt skaistuli.” Piecēlos, lai ietu. „Paldies par gardajiem cepumiem. Nodod sveicienu Normundam un bērniem.” Paņēmu maku un devos uz kasi. Maksa nebija nekāda lētā, bet, ja sieviete ir apmierināta ar frizūru, tad nekas nav par dārgu. Samaksāju un apstājos pie spoguļa. Skaista sieviete tomēr. Šovakar tiešām būs viens jauks vakars. Lai saturas visi Māra kolēģi! Piemiedzu sev ar aci spogulī. Cilvēks var tikt daudz, cik viņš vēlas un es esmu nolēmusi vēlēties daudz. Uzmetu somu uz pleca un izgāju no salona ar augstu paceltu galvu. No malas cilvēki padomāja, ka šī sieviete ir ļoti laimīga un apmierināta ar dzīvi. Tikai retais pamanīja kādu skumju nokrāsu viņas acs stūrītī, bet tas bija pieļaujams. Tas vienkārši bija nepieciešams, lai noturētos dzīves tempā.
Kamēr nokļuvu līdz mājām, Ilvija bija zvanījusi trīs reizes.
„Nu, kas tad noticis?” stāvot pie skapja un meklējot, ko lai uzvelk ātri nobēru.
„Viss ir pilnīgi izgāzies!” Ilvija izmisumā kliedza. „Spinātu pīrāgi nav sanākuši tik pufīgi kā bija plānots, zemeņu jogurts izrādījies ne tik gards, kā tas bija iepriekšējo reizi, un es nedabūju baltas lilijas, bet rozā. A… un pats galvenais, zvanīja Māra mamma, ka arī ieradīsies uz dēla svinībām, dēliņš esot viņu uzaicinājis, un tā kā Māris pašlaik atrodas starp zemi un elli, viņa telefons, protams, ir atslēgts.” Ilvija nobēra vienā elpas vilcienā.
Man bija jāsāk smaidīt. Ilvija reti rīkoja pasākumus, bet ja rīkoja, tad visam bija jābūt augstākajā kvalitātē. Kā tādā karaļa pieņemšanā. Viņas prasības pret sevi bija tik augstas, ka brīžiem likās, vai tas viss ir tā vērts? Cilvēki atnāk uz tavām svinībām speciāli visu dienu badojušies un pierijas, pēc tam atgāžas dīvānā un sāk snauduļot, bet tu visu dienu esi noskrējusies, lai viss sanāktu pēc iespējas labāk. Bet vai kāds ir apzinājies tavas pūles? Nē!
