„Ļoti patīkami, Ģirt.” Modris paspieda tēva roku. „Jāsaka, ka jūsu draudzene ir viena no visaktīvākajām iemītniecēm. Bet ko nu daudz runāt, nāciet pie galda. Eleonora noteikti būs sagatavojusi kaut ko gardu.”
Vakars pagāja diezgan jautrā gaisotnē. Vispirms tika pasniegti avokado un dārzeņu salāti. Tie tika pavadīti ar garu stāstu kā tika meklēts avokado, kādam tam jābūt. Mans nabaga tēvs dabūja stāstīt, kur viņš mums iepērk pārtiku, kādas ir viņa domas par augstajām cenām. Lieki piebilst, ka tēvs par veikaliem zina tik daudz, lai nopirktu baterijas un avīzes. Tad nu man nācās viņu glābt, lai izstāstītu “mūsu ģimenes” iepirkšanās paradumus. Ik pa laikam saņēmu ledainu tēva skatienu, kas liecināja, ka šī tiešām ir pēdējā reize, kad viņš tēlo šo lomu.
„Kā jūs abi, mīļie, iepazināties?” izskanēja maģiskais jautājums, ko es biju gaidījusi visu vakaru. Iespēru tēvam ar kāju zem galda, lai viņš klusē, bet tēvs izrādījās ātrāks par mani un mēs sinhroni noskaldījām:
„Bārā.”
„Sporta klubā.”
Eleonora ar Modri pārmija domīgus skatienus.
Es nedroši paskatījos uz tēva pusi. Viņš bija tik pat apstulbis kā es.
„E… tie vīrieši nekad nevar atcerēties pirmo tikšanos.” Es nervozi iesmējos. „Mēs, Eleonoras kundze, iepazināmies bārā. Es pēc sporta nodarbībām biju iegriezusies ar draudzeni bārā, lai iedzertu kādu tēju, un skatos, ka pa durvīm ienāk fe-no-me-nāls vīrietis.” Es pagriezos pret tēvu un radīju savu viserotiskāko skatienu, ar kādu Dievs bija mani apveltījis.
„Bet es savukārt biju ieradies bārā, jo tur strādāja mans draugs. Atnācu, lai parunātu, kā sokas dzīvē, kas jauns saistībā ar sievietēm. Bet skatos, man sāk uzmākties viena jauna meitene.” Tēvs laikam bija iejuties savā lomā, jo viņa melnais humors sāka spraukties ārā. Es sēdēju acis bolīdama un nezināju, vai man kaut kas tagad jāsaka, vai jāsarkst. „Jūs jau ziniet, Modri, kādas tās sievietes mēdz būt, kad iedzer par daudz, gatavas kārties kaklā katram pretimnākošam. Un viņas vecumā jau daudz alkohola nav vajadzīgs.” Tēvs pacēla glāzi un saskandināja ar mani.
„Jā, tas gan man zināms.” Modris noteica.
„Modri! Kas tad nu būs.” Eleonora iebakstīja Modri. „Vai tik kāds nesāk atcerēties savu sen aizgājušo jaunību?” nevarēja nesadzirdēt tādu kā aizkaitināmības noti viņas balsī.
Citāts: „Kādam vairs liet nevar, ja jau mani par savu meitu uztver un nevis par mīļoto.” Noskūpstīju tētim ausi un klusām nočukstēju: „Tu tūlīt sabojāsi visu vakaru. Dulls esi, vai?”
„Jauna jau gan Līves jaunkundze ir.” Modris noteica, skatoties uz mani. „ Bet jaunībai jau viss tiek piedots, vai ne Ģirt? Un galu galā, tas laikam mums, vīriešiem patīk.” Modris spriedelēja, bet viņa acīs varēja saskatīt to dzirkstelīti, kas atdzīvina jebkura vīrieša skatienu, un ieintriģē sievieti. Varēja just, ka Eleonora sāka palikt nervoza. Turpmāko minūšu laikā tika apspriestas sievietes, jaunība un, protams, es. Tēvs tā iekarsa aprakstot sievietes ķermeni, ka vienā mirklī bija skaidrs, ka runa neiet par mani, bet par kārtējo mīļāko, kas iekarojusi tēva guļamistabu. Paldies Dievam, ka es biju vienīgā, kas to apzinājās.
Modris klausījās muti papletis un, lai kaut kā īsinātu laiku, es nolēmu palīdzēt Eleonorai atnest cūkgaļas risoto. Virtuve bija plaša ar lielu galdu pa vidu uz kura bija sakrauts milzum daudz trauku, galda piederumu un dažādi virtuves priekšmeti. Virtuve bija izlikta sarkani baltās flīzēs. Izskatījās, ka katra detaļa bija izvēlēta rūpīgi un neslēpa saimnieku labo gaumi.
„Kā es varu jums palīdzēt?” nostājusies pie galda uzrunāju Eleonoru. Nevarēju nobrīnīties, kā tik trausla sieviete kā viņa spēja tik ātri rīkoties ar katliem.
„Nekas, dārgā. Man jau viss gandrīz gatavs. Ja tu man varētu padot to karoti, kas tev tuvāk.” Izliekot ēdienu traukā gaisā pacēlās lieliskā itāļu virtuves smarža. Ķiploki savijās ar baltvīnu un man nežēlīgi sagribējās malku vīna.
„Jūs esat tik elegants pāris. Es pat teiktu tik līdzīgi…gandrīz kā tēvs ar meitu.” Eleonora cieši ieskatījās man acīs.
Ieķēros galda malā un cerēju, ka neesmu nosarkusi. „Tā daudzi saka. Tā laikam ir tā lieliskā saderība.” Nervozi ieķiķinājos un nolēmu, ka mājās tētis dabūs pa kaklu. Viņa brīvā uzvedība pēc trešās glāzes vīna laikam ir radījusi kaut kādas šaubas Eleonorā. „Jūs ar Modri arī esat tik burvīgs pāris. Ceru, ka savās vecumdienās es ar Ģirtu būšu tik pat laimīga kā jūs,” noteicu savā vissaldākajā tonī.
„Lai būtu laimīgs, ir jācenšas visu mūžu un jātic, ka neskatoties ne uz ko, laime ir blakus visu laiku, tikai nepieciešama piepūle, lai to sajustu.” Eleonora nopietni noteica, ejot ārā no virtuves. Es paņēmu galda piederumus un gāju viņai nopakaļ. Laime. Vai tā ir jāmeklē, vai arī tā ir jānopelna? Kas vispār ir laime? Saulaina diena, mīļotā skūpsts vai pilns maks? Laikam tas atkarīgs no vecuma.
Istabā pavērās smalks skats. Modris bija apsēdies blakus tēvam un kaut ko cītīgi klāstīja par sievietes kājām. Sarkanvīna vietā uz galda jau stāvēja viskijs un tas izskaidroja abu vīriešu labo garastāvokli.
„Meitiņ!” tēvs izstiepa roku manā virzienā. „Nāc un sadzer ar īstiem večiem.”
Es iepletu acis plati jo plati un skaļi iesmējusies piegāju klāt, lai noskūpstītu tēti.
„Kādam vairs liet nevar, ja jau mani par savu meitu uztver un nevis par mīļoto.” Noskūpstīju tētim ausi un klusām nočukstēju:
„Tu tūlīt sabojāsi visu vakaru. Dulls esi, vai?”
„Nu, beidziet maigoties, bet ķerieties klāt siltajam.” Eleonora aizdomīgi skatoties uz tēvu noteica. „Ģirt, jums noteikti garšos šis ēdiens. Ļaujiet es jūs apkalpošu.”
Vienu mirkli man likās, ka Eleonora iekritīs tēvam klēpī. Tik atklātu flirtu es sen nebiju redzējusi. Nē, nu kolosāli. Vēl tikai trūka, lai tēvs aizmirstu, ka viņš ir ieradies ar mani un atbildētu uz viņas flirtu.
„Vai tu man nepalīdzētu? Man ir kaut kāda problēma ar telefonu. Iziesim uz sekundi?” tas bija visstulbākais aizbildinājums, kas man ienāca prātā, bet situācija bija jāglābj nekavējoties.
„Vai tiešām tagad?” tēvs likās vīlies, jo Eleonoras un viskija kompānija likās aizraujošāka nekā mana telefona ķibele.
„Jā! Tagad.” Iebakstīju tēvam sānos.
„Ko gan tikai sievietes labā neizdarīsi. Modri! Uz to ir jāiedzer.” Tēvs skaļi saskandināja ar Modri un iztukšoja glāzi vienā rāvienā. Tas ir neaprakstāmi, kā var no vienas puses dievināt glāzi viskija, bet šķobīties pēc tās izdzeršanas kā trakam. Modra seja likās savelkamies tūkstoš grumbās.
„Modri, es tūlīt atgriezīšos, tikai neliela tehniska pauzīte.” Uzsitis uz pleca Modrim, tēvs izgāja no telpas nedaudz streipuļodams.
Iegājām virtuvē, kur man likās, no dzīvojamās istabas mūs sadzirdēs vismazāk.
„Tu esi aizmirsis, ka šovakar spēlē mana drauga lomu??” es apcirtos un rokas sānos ielikdama nočukstēju. „Alkohols tev sāk atmiņu bojāt.”
„Ah, liecies mierā. Es esmu vislabākais aktieris šajā telpā un mīļā… otru tādu izskatīgu mīļāko kā mani tev vairs nedabūt. Redzi, kā Eleonora uz mani acis met?”
„Tieši tā! Tikai tu sāc piemirst, ka esi svinībās ieradies kopā ar mani un tev blakus sēž viņas vīrs. Un tagad savācies, beidz dzert un izrādi vairāk uzmanības savai sievietei, respektīvi, man.” Sakārtoju matus un izgājām telpā apķērušies.
„Redz, kur nāk mans karabiedrs,” Modris skaļi noteica ēzdams risoto. „Vajag iestiprināties, jo mums vēl jāiedzer uz manas sieviņas veselību.”
Vakars turpinājās jautrā gaisotnē. Tika piebeigts risoto, tad uz galda tika celta citrona kūka ar kafiju. Pa vidu visam tika iedzerts gan uz Eleonoras, gan manu veselību. Tad, protams, nedrīkstēja piemirst vīriešu veselību. Ap diviem naktī bija iedzerts uz visu mājas iedzīvotāju veselību. Eleonora bija atkorķējusi otro vīna pudeli, kuru mēs abas arī piebeidzām. Ik pa brīdim viņas skatiens pievērsās tēvam un viņš, iedzēris vairāk nekā atļauts, piemiedza viņai pretī. Ap trijiem viss bija izrunāts, visi bija aprunāti un es sapratu, ka ir laiks vākt tēvu un iet mājās. Pati jutos arī manāmi iereibusi, bet ne tik, lai nejustu abpusējās simpātijas, kuras bija uzplaukušas starp tēvu un Eleonoru. Bet tā kā man bija ļoti nepieciešams Modra turpmāks atbalsts, jo kurš gan cits nāks nakts laikā labot man saplīsušu trubu vai pilošu krānu, es nevarēju pieļaut, ka starp vīriešiem sāktos kaut kādi gaiļu cīniņi sievietes dēļ. Lieki pieminēt, ka atvadas arī ieilga, un es stāvot koridorā, atspiedusies pret sienu, lai drusku mazinātu telpas griešanos, sāku domāt, ka laikam es biju tā, kura tika uzaicināta uz svinībām un nevis otrādi. Tēvs svinību rezultātā bija iekarojis Eleonoras sirdi un ieguvis sen aizmirstu draugu Modri.
Iekāpuši liftā, abi atspiedāmies pret sienu un pievērām acis, ļaujot, lai lifts mūs aizved uz mierīgo zemi – uz mājām.
„Nu, tu nāksi, jeb tomēr gulēsi liftā?” es kāpjot ārā no lifta piebakstīju tēvam, kas likās, guļam stāvus.
„Es jau teku, mincīt, teku.” Sapņaini norūca tēvs. Šobrīd ar viņu varēja darīt, ko vien vēlies. Diez vai viņa sieva Liene ir informēta, ka viņš paliks pa nakti pie manis? Bet tā kā pulkstenis rādīja trīs no rīta, es nolēmu zvanīšanu atlikt uz vēlāku laiku. Noguldīju tēvu dzīvojamā istabā. Saka, ka vīrietis parāda savu īsto seju, kad ir piedzēries. Mans tēvs bija mierīgs kā runcis maija saulītē, nedaudz piedauzīgi smaidīja un bija gatavs piepildīt jebkuru manu vēlmi.
Iekrītot mīkstajā dīvānā, tēvs pagriezās uz sāniem:
„Mincīt, es tev dāvinu savu māju Mārupē. Tu man esi vislieliskākā meita. Vienkārši saulīte…”
„Nemētājies ar vārdiem, tēti. Es vēl ņemšu un uztveršu visu nopietni.” Nosmējos un aizstreipuļoju uz guļamistabu. Pēc pāris minūtēm bija dzirdama tēva krākšana un es pagriezos uz sāniem, apzinoties, ka rīts ausīs ar paģirām, lielām paģirām. Un tas viss Eleonoras dēļ.
Citāts: „Ko tas nozīmē? Tu ielaidies attiecībās ar vecākiem vīriešiem?” Roberta saltais tonis bija tiešs un dzelošs.”
Pie durvīm zvana. Zvana ļoti uzstājīgi. Ar katru zvanu man galvā sāka sists āmuriņš un, ja negaidītais ciemiņš nekavējoties neies projām, mana galva uzsprāgs.
„Ejiet projām!” no dzīvojamās istabas atskanēja tēva piesmakusī balss. „Kāda velna pēc. Cik pulkstenis, saulīt?”
Es pacēlu acis. Pulkstenis rādīja pusdesmit.
„Pusdesmit, tēti. Kaut kas nenormāls. Kam nenāk miegs svētdienā?” Sapratu, ka ir jāatver un lēnā garā, ar puspievērtām acīm tuvojos durvīm.
„Nu kas tur ir??” tēvs turpināja saukt no segas apakšas.
Durvīs stāvēja Roberts. Manas paģiras pēkšņi pastiprinājās.
„Ko tu vēlies?” man nebija vēlēšanas izlikties par labāku.
„Labrīt tev arī. Tu izskaties draņķīgi.” Roberts mani nopētīja ar savu caururbjošo skatienu, kas man lika atsaukt pagātni tagadnē.
„Kas tur ir?” man aiz muguras iznira tēva vārgs tēls Bruno Banini apakšbiksēs. Pakasījis sev galvu, tēvs aplika roku man ap plecu un ļoti nopietnā tonī noteica:
„Jaunais cilvēk. Mēs esam ļoti saguruši. Es, personīgi, būtu jums ļoti pateicīgs, ja jūs pienāktu kādu dienu vēlāk. Jūsu ierašanās ir ļoti skaļa un, godīgi sakot, nelaikā.”
Roberts bija manāmi apmulsis. Viņa skatiens kavējās pie tēva, tad pakavējās pie manām krūtīm un apstājās pie manām acīm.
„Kas tas tāds?” Roberts salicis rokas uz krūtīm jautāja.
„Tas ir mans t..”
„Esmu viņas svētdienas mīļākais.” Tēvs lepnā balsī noteica, noskūpstīdams mani uz vaiga. „Kā jau es teicu, lūdzu, pienāciet rīt.”
Tik klaja necieņa Robertu satrieca. Viņš bija pieradis pie cieņas, aklas uzticības un dievināšanas, bet te svešs vīrietis viņu ne tikai nelaida bijušās mīļākās dzīvoklī, bet ieteica pienākt rīt.
„Ej, tagad, es pavadīšu Robertu, labi?” es klusu noteicu un pagriezu tēvu uz dzīvojamās istabas pusi.
„Nekavējies, mīļā, man sāk raisīties fantāzija redzot tevi šajā sarkanajā krekliņā.” Tēvs sāka iejusties savā lomā. Laikam alkohols vēl nebija izgaisis.
„Ko tas nozīmē? Tu ielaidies attiecībās ar vecākiem vīriešiem?” Roberta saltais tonis bija tiešs un dzelošs.
„Man tev nekas nav jāpaskaidro.” Es saliku rokas uz krūtīm. „Ko tu vēlies vispār? Nenāk miegs?”
„Tava ironija ir nevietā. Vēlējos ar tevi iedzert rīta kafiju, bet tā kā tev ir labāki un manāmi vecāki plāni, es iešu nodarboties ar kaut ko interesantāku.”
„Es neatceros, ka man bija tev jāprasa atļauja ar ko man satikties.” Ar plaukstām aizklāju seju, lai uz sekundi savāktos, jo mana galva bija sākusi neatgriezeniski pulsēt. Nolādētais vīns!
„Lai tev veiksmīga diena ar šo onkuli.” Roberts pagriezās un aizgāja uz lifta pusi. Aizvēru durvis un atspiedos ar muguru pret tām. Cik tālu mēs abi bijām nonākuši! Sarunājāmies kā divi pretinieki, kā divi svešinieki, kas bija kļuvuši ļoti tuvi – par ienaidniekiem. Sirds dziļumos es joprojām alku pēc viņa, bet Roberts manai dzīvei piešķīra tikai drūmu noskaņu un es to vairāk nevēlējos. Viņš nekad nepametīs savu draudzeni. Un kāpēc gan? Manis dēļ? Ir vieglāk, ja šādas attiecības ir bez saistībām, bez atbildības, tikai pliks sekss. Nopūtos un devos uz virtuvi. Man bija nepieciešama kārtīga deva kafijas, jo paģiras tikai pastiprina dzīves realitātes izjūtu, to, ka esi viena ar savām izjūtām un domām.
Uzliku vārīties kafiju. Aiz loga bija uzausis skaists pavasara rīts. Saules stari apspīdēja virtuves grīdu un pa logu varēja manīt, kā cilvēki lēnā garā izbauda dabas mošanos. Bija steidzami jāatrod kāds aspirīns, citādi man šī diena bija jau norakstīta saknē.
„Labrīt!” Tēvs noteica pieejot pie ledusskapja. „Vai mums ir kefīrs vai piens?”
„Labrīt! Paskaties, man liekas, ka jābūt rjaženkai.” Es biju veiksmīgi atradusi aspirīnu un kāri iemetu to mutē, uzdzerot krietnu malku ūdens. „Nespēju noticēt, ka vakar tā piedzērāmies.” Apsēdos pie galda, galvu rokās ieliekot.
„O! Atradu kefīru. Tikai termiņš jau vecs. Bet ceru, ka mani tas šorīt neietekmēs.” Tēvs vienā rāvienā izdzēra visu pudeles saturu. Noslaucījis muti ar plaukstu, tēvs piegāja pie loga. „Kaut kas traks. Man ir tāda sajūta, ka galvā notiek pilsoņu karš. Tāda sacelšanās! Es vakar biju korekts?”
„Nu, ja neskaita faktu, ka tu manā klātbūtnē sāki flirtēt ar Modra sievu, tu biji ļoti korekts un pat ieturēts.” Noskanēja kafijas kannas klikšķis, kas ziņoja, ka kafija gatava. „Kafiju dzersi?”
„Kāda runa! Protams. Tev nav kāds aspirīns?”
„Tev blakus plauktā ir. Tu Lienei zvanīji?” ielēju brūno dziru un apsēdos pie galda.
„Protams, ka zvanīju, es viņu vakar jau brīdināju, ka pastāv iespēja, ka palikšu pie tevis. Viņa jau man ļoti saprotoša,” tēvs noteica, smaidot un malkojot kafiju.
„Ja tu man dotu tik pat daudz kabatas naudas, cik Lienei, es arī būtu ļoti saprotoša.”
„Kas tas bija par ķēmu šorīt?” tēvā parādījās rūpes par meitu.
„Ah, tēt, kāds svešinieks no manas pagātnes. Kāds, kurš nevar aizmirst ceļu pie manis.” Un manas slūžas bija vaļā. Paģiras sievietei tiešām nevajadzīgas, jo tās atsedz visas brūces. Nākamās stundas laikā tēvs tika ievests manā emociju pasaulē. Es pēc ilgiem meklējumiem biju atradusi cilvēku, kuram varēju atklāties pilnībā, atkailināt savu dvēseli nebaidoties, ka tā, par pievilcīgu cenu, tiks pārdota tālāk. No malas varēja padomāt, ka pie galda sēž maza meitenīte, kas savam tētim izklāsta bērnudārzā piedzīvotās neveiksmes. Man bija svarīgi izrunāt visu, kas bija sakrājies pa šiem mēnešiem, izrunāt un paklausīties sevi no malas. Kāpēc pagātne ir tik grūti ieliekama plauktā ar nosaukumu „pagātne”?
Citāts: „Vai tu tiešām viņu mīli? Vai tiešām šī ir tava lielā mīla?” Tēvs pēc ilgākas klusēšanas pajautāja.
Stāstot tēvam par Robertu, nepalika nepateikts ne vārds. Man bija licies, ka esmu tikusi viņam pāri, izdzīvojusi visu un aizmirsusi, bet īstenībā viss bija reālāks par reālu, it kā viss ar mani notiktu tagad. Sapratu, ka īstenībā katru vakaru nāku mājās, gaidīdama viņa zvanu. Vēlme dzirdēt viņa balsi ir lielāka nekā ēst. Visas savas sāpes biju pratusi nolikt tālākā plauktā, izlikdamās, ka viss ir kārtībā, valkādama masku, lai citi mani liktu mierā, nežēlotu, jo nav nekā sliktāka par citu nožēlu. Kāpēc mēs iemīlam vīrieti, kurš nekad nebūs mūsu, kurš nekad neveltīs tev pietiekami daudz laika, un aiziet projām tanī brīdī, kad tev visvairāk ir nepieciešama tuvība, nevis fiziska, bet dvēseliska? Pati to neapzinoties, biju iemīlējusi vīrieti īsti viņu nepazīstot. Tēvs sēdēja un klausījās manī, neteikdams ne vārda. Laikam varēja redzēt, ka mana dvēsele alkst vārdu.
„Vai tu tiešām viņu mīli? Vai tiešām šī ir tava lielā mīla?” Tēvs pēc ilgākas klusēšanas pajautāja.
Nodūru acis, pētot savu kafijas krūzi. Biju sev uzdevusi visādus jautājumus, bet nespēju atbildēt uz pašu galveno.
„Es nezinu, tēt. Man liekas, ka jā. Kāpēc tad man tā sāp viņa vēsā attieksme pret mani?”
„Domāju, ka tā nav nekāda mīlestība, bet vienkārša aizraušanās. Seksuāla iekāre dažreiz mēdz būt intensīvāka nekā mīlestība.” Viņš piecēlās, lai ielietu sev vēl vienu tasi kafijas. „Šitādas paģiras man sen nav bijušas. Joprojām nevaru atiet.” Pakasījis galvu viņš ieslēdza kafijas automātu.
Mana kafija sen bija kļuvusi auksta. Varbūt tiešām esmu sevi visu laiku mānījusi? Iedomājusies attiecības, kuras nekad nebija bijušas. Viņš man taču neko nesolīja. Tikai prātam neaptveramu seksu. Pārējo es biju piefantazējusi klāt pati. Nevienam neko neprasot, un neko ne no viena negaidot.
