Vārda dienu svin: Ignats, Virgīnija

Romāns Kārumniece. 17.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

„Jums kādas nesaskaņas darbā?” mamma kā vienmēr bija īstam iemeslam uz pēdām.

„Nē, kāpēc? Viss ir kārtībā.” Paraustīju plecus un turpināju ēst.

Uz kādu brīdī virtuvē iestājās patīkams klusums, kad skan tikai radio. Katrs bija aizņemts ar savām domām un brokastīm. Bija patīkami, ka nebija jācenšas izdomāt tēmu vai sākt runāt par laika apstākļiem. Klusums starp tev tuviem un tīkamiem cilvēkiem ir jāizbauda.

„Kopš kura laika tu esi sācis skriet krosu?” Es, protams, nevarēju nepajautāt. Nākamajā sekundē kodu sev mēlē. Bet tādas mēs sievietes esam, vispirms runājam un tikai tad domājam.

„Kā tu to domā, kopš kura laika?” Uģis palika nesatricināms. „Es kādreiz jaunībā regulāri skrēju. Tikai pēc tam parādījās daudz darba un tava mamma, kā rezultātā savu skriešanu atmetu.”

„Lieliski, varētu padomāt, ka ar savu parādīšanos es aizņēmu visu tavu brīvo laiku,” māte iesaucās, ēdot siermaizi.

„Nu, beidz ākstīties. Pati zini, kā es to domāju. Man liekas, vīrietim ir jāuztur sevi formā un jābūt sportiski aktīvam.”

„Un kur tu skrien? Vai tik ne pa Jūrmalu?” Manu aso toni nevarēja nepamanīt.

„Ko tad tas nozīmē? Nē, es skrienu pa mežu. Tu varbūt gribi man pievienoties, ja jau tik intensīvi par to interesējies?” Gaisā varēja manīt spriedzi. Uģis nervozi krēslā sakustējās.

„Es skrienu ar Ilviju, bet mana kaimiņiene teica, ka tavs autiņš ir manīts pie mūsu mājas nesen. Arī skrēji krosu jeb meklēji mani?” Nu tas bija pateikts.

Mātei mute bija pilna ar sieru, bet tas viņu neatturēja no komentāra:

„Klausieties jūs abi. Jūs šorīt no gultas esat izkrituši jeb kā? Kas tie par sarkastiskiem jokiem? Izbeidziet man bojāt brokastis.” Istabā pēkšņi sāka zvanīt mātes telefons. „Jums tikko abiem noveicās, jo tas laikam atkal ir Guntars ar savu sīko, kuram tā nolādētā temperatūra nekrīt jau trešo dienu.” Nometusi salveti viņa aizsteidzās uz istabu.

Citāts: “Es meklēju jebkādas pazīmes viņa sejā, kas varētu liecināt par meliem, bet neko nevarēju atrast. Vai nu viņš bija lielisks melis vai arī mana fantāzija bija vēl lieliskāka.”

„Tā,” nolicis dakšiņu uz galda Uģis noteica. „Vai ir kaut kas, ko tu man vēlies pateikt, vai arī tev šorīt ir tik lielisks garastāvoklis, ka nolēmi to bojāt visiem?”

„Man garastāvoklis ir normāls, tikai tava mašīna tiešām bija redzēta pie manas mājas divas dienas atpakaļ. Un vēl darba laikā. Vai tev ir ko teikt?” es pieliecos viņam tuvāk, lai mamma nedzirdētu mūsu sarunu. Viņa brūnās acis palika šaurākas, taču skatienu viņš nenodūra. Es meklēju jebkādas pazīmes viņa sejā, kas varētu liecināt par meliem, bet neko nevarēju atrast. Vai nu viņš bija lielisks melis vai arī mana fantāzija bija vēl lieliskāka.

 „Nesaprotu par ko tu runā.” Paraustījis plecus, Uģis turpināja ēst savu omleti it kā nekas nebūtu bijis.

„Tu nesaproti? Kā gan varēja būt…”

„Nu, mīļie, esat noskaidrojuši savas attiecības?” māte mani pārtrauca pusvārdā. „Jūs abi šodien esat ļoti saspringti. Meitiņ, kas tev nav kārtībā? Stāsti!” Māte apsēdās man blakus un uzlika roku uz pleca.

„Viss ir kārtībā, mammu. Tiešām. Es šodien laikam esmu pārāk nervoza, traka nedēļa darbā bijusi. Aizbraukšu pastaigāties un viss būs labi.” Savu sakāmo izteicu caur zobiem visu laiku skatoties uz Uģi. Mani nepameta sajūta, ka kaut kas te nav kārtībā, bet viņš uz mani paskatījās ar eņģeļa skatienu.

„Labi, dāmas, man jāiet pastrādāt. Kādu stundiņu gribu pabūt kabinetā viens, labi?” Uģis piecēlās, nolika traukus izlietnē, un cieši paskatoties man acīs noteica „Tev, dārgā, gan nepieciešams atslābināties, citādi sāc fantazēt nezini ko.”

Nespēju mātei savas aizdomas skaļi izklāstīt. Ja nu tiešām Uģim ir pamatots iemesls būt mans mājas tuvumā darba dienas laikā un es esmu saskatījusies pārāk daudz filmu? Ir grūti būt objektīvai, ja runa iet par tev tuviem cilvēkiem. Mamma tik ilgi bija gaidījusi šo laimi, ka nespēju viņu satraukt, pat ja manām aizdomām bija pamats. Kādreiz ir vieglāk dzīvot, ja mazāk zini. Vismaz miegs naktī ir dziļāks.

„Ir tik labi kopā pabrokastot, kā vecos laikos, atceries,” atlaidos krēslā. Tās bija tik patīkamas atmiņas, kas sildīja sirdi un aizdzina skumjas vienā rāvienā. „Tu taisīji  putru, es nevarēju piecelties, bet, kamēr atnācu līdz virtuvei, viss bija auksts, un tev bija jāskrien uz darbu. Finālā tu par vēlu ieradies darbā un es skolā. Tagad man tā visa tā pietrūkst, mammu.”

„Jā, tie tik bija laiki. Klau, par tēvu runājot, tu tiešām taisies iet ar viņu uz tām svinībām?”

„Jā, kas tur traks? Modrim es atteikt nevaru, bet ar to pavadoni tā sanāca. Nu gan jau būs labi, vismaz jautri tiešām būs.”

„Nu nezinu gan. Kopš kuriem laikiem tēvs parakstās uz šādu gājienu? Kaut kā neiedomājami. Man pat sagribējās uzpīpēt cigareti. Nevēlies?” Māte piecēlās, lai aizdedzinātu Kent cigareti.

„Nē, lai nu ko, bet pīpēt es tiešām netaisos. Labāk tad glāzi vīna.” Vēroju mammu, kā viņa aizdedzina cigareti. Jocīgi, bet viņai piestāvēja smēķēšana. Veids, kādā viņa aizdedzina cigareti bija tik sievišķīgs, tik šarmants, ka cilvēks ar vāju raksturu, tiešām varētu sākt smēķēt.

„Tā tu nekad neiepazīsies ar normālu vīrieti! Kā es te stāvu, tici man. Vislabāk var iepazīties meklējot šķiltavas somiņā. Ah, šis lieliskais flirts.” Māte izpūta dūmu gaisā un pievēra acis kaut ko fantazējot. Godīgi sakot, es pat negribēju zināt par ko.

„Skaidrs, esmu nekur nederīga meita, kas nesmēķē, kura nevar iepazīties ar normālu vīrieti un, kura iet uz vakariņām ar savu tēvu. Tiešām nožēlojama bilde.” Sabužināju matus un piecēlos. „Man laiks iet, mammu. Jāiebrauc veikalā, jānopērk kāda dāvana Modra sievai, kuru vispār nepazīstu. Kā tu domā, ko labāk nopirkt?”

„Vāzi. Tu taču tik un tā ieradīsies ar puķēm. Galu galā būs kur tās ielikt.”

Praktiskums manai mammai netrūka.

„Padomāšu. Labi. Lai tev forša diena! Es skriešu.”

„Noteikti man rīt pazvani. Gribu dzirdēt atsauksmes par šo vakaru. Tiešām kaut kas nedzirdēts. Meita ar tēvu dodas uz dzeršanu.” Atspiedusies pret koridora durvīm mamma smējās.

„Nekādas dzeršanas tur nebūs. Es rīt plānoju aiziet uz sporta klubu, beidzot jāsāk sportot.”

„Labi, labi, lai nu tā būtu. Attā”. Atvadījāmies, lai katra atkal ieslīgtu savā dzīvē. Kopš dzīvojam atsevišķi, mūsu attiecības ir stipri uzlabojušās. Atceros, kad dzīvojām kopā, mamma nekad nezināja robežu starp savu un manu dzīvi. Pirms viņa satika Uģi, mana dzīve bija viņas dzīve, manas domas bija viņas domas. Un katrs aizrādījums, kas tika izteikt, ka mana dzīve tomēr ir jāizdzīvo man pašai, ka turēšana zelta būrī ir nevis manis aizsargāšana, bet neļaušana izjust dzīves sūro garšu, viss tika uztverts personīgi. Ja kādu mīli, tas ir jālaiž brīvībā un ja tas atgriežas, tad zini, tas ir pa īstam. Un tagad, kopš dzīvojam katra savu dzīvi, mēs esam satuvinājušās kā nekad. Nav jādzīvo sāns pie sāna, lai justu viens otru un atbalstītu. Varbūt arī tāpēc tagad tik saasināti izjūtu domu par Uģa iespējamo afēru. Tagad mammu gribas atbalstīt un aizstāvēt vairāk kā jebkad.

Pēc pāris stundām ierados mājās. Biju nopirkusi kristāla vāzi Modra sievai. Dievs dod, lai mana gaume kaut drusku iepatiktos viņai. Kā jebkura sieviete, gāju uz veikalu pēc vienas lietas, bet izgāju no tā ar pāris iepirkuma maisiņiem. Nevarēju paiet garām sarkanam kašmira džemperim un zeķēm, kuras padarītu traku pat geju. Tikai kad man tās vilkt? Parasti saka, skaistas lietas jāvalkā ikdienā, jo tā mēs piesaistām skaistas lietas. Bet mēs sievietes visu skaisto glabājam plauktiņā, līdz brīdim, kamēr gaidām īsto vīrieti. To vienīgo, kura pieskāriens līdzināsies elektriskam lādiņam un kura dēļ mēs iztērēsim kaudzi naudas, lai iegādātos pavedinošāko veļu un zeķes.

Līdz vakariņām bija palicis nedaudz laika, drīz vajadzēja ierasties tētim un tad jautrība sitīs augstu vilni. Man, protams, bija neērti, ka šādā veidā es iepazīstos ar Modra ģimeni, bet ko bija darīt? Man tiešām bija neērti atzīt, ka esmu viena. Dzīvoju lieliskā dzīvoklī, man ir labs un stabils darbs, bet izteikti nestabilas attiecības ar pretējo dzimumu.

Kamēr savedu kārtībā dzīvokli, ieradās tētis. Kā vienmēr, vispirms kritisks skatiens tika raidīts uz mājas tīrību un kārtību. Paldies dievam, kārtība man bija iedzimusi no tēta, jo, ja man būtu mammas attieksme pret kārtību, mans dzīvoklis būtu kā ala. Taču par brīnumu, mammai tas nekad nebija sagādājis nekādas problēmas. Viņa savā haosā jutās labāk nekā kāds cits savā kārtībā.

Citāts: „Paldies par uzaicinājumu. Vēlos jūs iepazīstināt ar savu draugu, Ģirtu.” Es neveikli paņēmu tēva roku. Tēvs bija manāmi uztraucies, te sarka te bālēja.”

„Čau, meitiņ. Kā sokas?” tēvs ienāca dzīvoklī un apsēdās lielajā klubkrēslā. „es joprojām nespēju noticēt, ka piekritu šādam gājienam.”

„Vēlies tēju vai kafiju?” ejot uz istabu noteicu. „Kā tu domā, ko man vilkt mugurā? Varbūt tur tādi ar stereotipiem apveltīti cilvēki, ka man jāierodas adītā džemperī un svārkos pāri celim.”

„Jums, sievietēm, tiešām nav nekā cita, par ko domāt? Velc, kas ir un ejam. Jo ātrāk aiziesim, jo ātrāk varēsim iet projām.” Tēvs kā vienmēr bija savā elementā.

Ieejot liftā, nospiedu piektā stāva pogu. Tēvam rokās iespiedu vāzi, kas bija ietīta zeltītā papīrā. Visu dienu biju domājusi, vai Modra sievai patiks vāze. Kaut kāda neraža, tikt uzaicinātai uz kaimiņu svinībām. Tēvs nopētīja sevi spogulī.

„Nu, kā tev šķiet, tavs Modris noticēs, ka mēs esam pāris? Man jau sirmi mati, bet tu pašā plaukumā. Varu derēt, ka man tiks piedēvēta pusmūža krīze, bet tev bērnības trauma.”

Sakārtoju tēva kreklu un nodomāju, ka man ir visizskatīgākais tēvs pasaulē. Kā māte varēja viņu pamest? Joprojām brīnos, bet kas lai zina, kādas toreiz bija viņu attiecības. Ne vienmēr ārējais skaistums ir salīdzināms ar iekšējo.

„Liecies mierā. Mēs būsim lielisks pāris. Galvenais vienoties, kur mēs iepazināmies. Bārā? Viesībās? Sporta zālē? Kas tev labāk tīk?”

„Manis pēc kaut vai zoodārzā, mani šī situācija vispār liekas absurda.” Tēvs nervozi pakasīja degunu. Lifts noskanēja un mēs stāvējām piektajā stāvā.

„Tā, trīsdesmit piektais dzīvoklis. Nāc, ejam. Un vismaz pacenties pasmaidīt. Kas to lai zina, varbūt Modra sieviņa būs tīri ņemama?” nosmējos un piezvanīju pie durvīm.

Pēc pāris sekundēm noskanēja durvju slēdzene un durvis atvērās. Durvīs stāvēja sieviete ar blondiem matiem, kas vijās ap viņas apaļo seju. Viņa bija diezgan jauna, lai būtu Modra sieva. Ceru, ka Modris manas domas nespēs lasīt.

„Labvakar. Jūs laikam esat Līves jaunkundze? Nāciet iekšā.” Viņa bija tik jauka.

„Droši nāciet iekšā. Jā, starp citu, mani sauc Eleonora. Modris tūlīt būs klāt, aizgāja uz veikalu pēc maizes.”

„Paldies par uzaicinājumu. Vēlos jūs iepazīstināt ar savu draugu, Ģirtu.” Es neveikli paņēmu tēva roku. Tēvs bija manāmi uztraucies, te sarka, te bālēja.

„Ļoti patīkami, Ģirt.”

„Eleonoras kundze, mēs jūs vēlamies sveikt dzimšanas dienā. Ceru, ka jums dāvana patiks. Ģirts to pats personīgi meklēja jums.” Es apķēru tēvu, kurš bija iespiests starp divām sievietēm un nezināja, kur sprukt. Līdz šim brīdim viņš nebija bildis ne vārda un man bija bailes, ka tā arī turpināsies visu vakaru.

„Daudz laimes,” tēvs noteica un salika rokas aiz muguras.

„Nu ko mēs te stāvam priekštelpā. Nāciet tālāk. Ko jums piedāvāt iedzert? Vīnu, viskiju vai ūdeni?”

Mēs iegājām dzīvojamā istabā. Tā bija mājīgi iekārtota, visa gaišos toņos. Pa vidu telpai bija novietots liels ēdamgalds, uz kura slējās skaisti rožu pušķīši, kas mani kā sievieti ļoti uzrunāja. Galds bija klāts četriem cilvēkiem, tā kā bija skaidrs, vairāk ne vienu negaidām. Paldies dievam! Uz galda dega sveces elegantos stikla traukos. Man acīs iekrita baltie porcelāna šķīvji un sudraba galda piederumi. Varēja redzēt, ka mājas saimnieki bija centušies. Fonā skanēja klasiskā mūzika un es sāku justies kā mājās.

„Es labprāt iedzertu sarkanvīnu.” Izteicu, turpinot pētīt istabu. „Tu kaut ko dzersi?” iebakstīju tētim sānos.

„Ee…jā. Man lūdzu arī glāzi vīna.” Tētis noteica ar acīm meklējot kādu vietu, kur apsēsties.

„Es arī sev ieliešu glāzi vīna. Modris noteikti vēlēsies viskiju.” Eleonora noteica liedama vīnu glāzēs. Pudeles bija eleganti novietotas galda malā.

„Man jāizsaka liels kompliments jūsu dzīvokļa iekārtojumam. Tas ir lielisks! Kā no žurnāla.” Nespēju slēpt savu apbrīnu, ka cilvēkiem ir tik laba gaume. Atcerējos, kad es sāku iekārtot savu dzīvokli. Ja man nebūtu palīdzējusi tēva dizainere, es laikam nebūtu tikusi galā ar šo uzdevumu.

Pēc pāris minūtēm, apkrāvies ar iepirkuma maisiņiem, ieradās Modris.

„Ah! Līves jaunkundze! Jūs jau esat klāt. Lieliski!” iedams uz virtuvi Modris runāja. Eleonora atvainojās mums un aizskrēja uz virtuvi, lai paātrinātu maisiņu izkraušanas procesu.

„Laipni lūdzu manā dzīvoklī!” Modris roku izstiepis mums tuvojās. „Man ir tiešām liels prieks, ka jūs ar savu draugu atradāt laiku, lai pavakariņotu kopā ar mums un atzīmētu Eleonoras dzimšanas dienu.”

„Jūtamies pagodināti, ka jūs mūs uzaicinājāt. Es gan biju mazliet pārsteigta, bet, Modri, tikai pozitīvi pārsteigta. Vēlos jūs iepazīstināt ar savu tēv…e…draugu Ģirtu.” Iekodu sev mēlē, gandrīz iepazīstinot Modri ar savu tēvu. Lai kā mēs gatavotos, cilvēks tomēr nav spējīgs noslēpt melus.

Dalīties.

Atstāt Ziņu