Vārda dienu svin: Amanda, Kaiva, Amanta

Romāns Kārumniece. 16.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

„Nepacel uz mani balsi! Es to nepieļaušu. Tev nekas nav jādara, jo tu neesi spējīgs neko vairāk izdarīt. Ej no kurienes esi nācis un aizmirsti šo ceļu!” Jutu, ka pati sāku paaugstināt balsi.

„Tu mani dzen projām? Neaizmirsti, ka esmu tavs priekšnieks,” viņa acīs iegailējās dzirkstele.

„Es negribu šo sarunu turpināt, Robert, jo tā mūs atkal novedīs strupceļā. Ja godīgi, es nesaprotu, kāpēc tu atnāci pie manis?” Centos paiet malā, bet Roberts turēja manas rokas, kā spīlēs. Viss starp mums likās kā spīlēs.

„Jā… tā jau laikam ir. Jums sievietēm nekad nav diezgan. Vienmēr vajag vīrieti pazemot, padarīt par vergu. Lai viņš pildītu visas jūsu iegribas. Es tā nespēju, skaidrs? Un negribu.”

„Ko tad tu gribi?” Jutu, ka sāku kliegt. Te tev nu bija lielā apņemšanās savaldīties.

„Es gribu tevi!” viņš noteica un sāka mani skūpstīt.

„Izbeidz, Robert. Apstājies.” Centos izvairīties no viņa lūpām. Tās dedzināja kā uguns, kas atstāj tikai rētas. „ Ej projām, dzirdi? Ko tu esi iedomājies, ka esmu kāda palaistuve?”

„Es neko neesmu iedomājies. Es vienkārši gribu tevi un tas ir viss. Beidz pretoties.”

„Robert!” es nokliedzos. „Atjēdzies. Izbeidz.” Es izrāvos no viņa skavām un aizskrēju pie durvīm. „Ej projām! Nekavējoties!”

Viņš izlaida pirkstus cauri matiem, sakārtoja kreklu un palika stāvam.

„Ej projām! Vai man būs jāsauc policija??”

„Paskat, cik mēs tālu esam nonākuši. Tu mani ar policijas palīdzību gribi izsviest ārā. Kādu laiku atpakaļ tev patika, ka nāku.” Viņš durvīs stāvot noteica.

„Kādu laiku atpakaļ tu nebiji kļuvis rupjš un nepacēli roku pret mani.” Es noteicu, bet nespēju viņam paskatīties acīs.

Citāts:” Viņš man bija glābiņš no vientulības, bet kāda ironija, tieši viņš mani šobrīd iedzina vēl lielākā vientulībā.”

Tā nu mēs bijām nokļuvuši ceļā uz nekurieni. Viņš aizgāja ne vārda nebilzdams un es viņu nesaucu atpakaļ. Aizvērusi durvis, es noslīdēju uz grīdas un ļāvu vaļu asarām, kas bija manī turējušās vairākas dienas. Tikai tagad sapratu, cik svarīgs man bija kļuvis Roberts. Tā nebija mīlestība, tā bija nesavtīga atkarība, kas baroja mani ik dienu, ik stundu. Vissāpīgākā bija apziņa, ka es viņam nenozīmēju neko, jeb tieši otrādāk: es viņam biju ķermenis, kas sniedza siltumu un kaisli, kas lika aizmirsties no ikdienas rutīnas. Viņš man bija glābiņš no vientulības, bet kāda ironija, tieši viņš mani šobrīd iedzina vēl lielākā vientulībā. Viņš atgriezās mājās, kur viņu gaida sieviete, es paliku savās mājās, kurās biju es un tikai es. Nekad neticēšu cilvēkam, kurš saka, ka izbauda dzīvi vienatnē. Varbūt kādā laika posmā jā, bet mūžīgi – nē. Tikai komunicējot ar otru mēs apzināmies savu vērtību, savus sapņus, savas vēlmes, tikai esot kopā ar kādu, mēs atpazīstam pasaules taisnību. Šobrīd pār manu pasauli lija žēluma lietus, kas nevis aizskalo visas bēdas projām, bet padara tās vēl skaidrāk saprotamas. Pēc kāda laika, kad visas asaras bija izraudātas (vismaz šim vakaram), visas domas izdomātas, es iekritu gultā, un iemigu, lai sapnī vēlreiz izdzīvotu visus šā vakara notikumus.

Atkal zvanīja. Kaut kas uzstājīgi zvanīja un es pielēcu sēdus, apzinoties, ka laikam esmu nogulējusi darbu. Lieliski! Tagad Robertam būs pamatots iemesls man izteikt rājienu.

Izrādījās, ka zvana telefons. Pusmiegā pastiepos pēc klausules. „Jā.”

„Vai tu vēl guli?” Mātes loģiskais jautājums lika man pamosties.

„Nē, māt, vairs jau nē. Cik vispār ir pulkstenis?” Es vienu aci piemiegusi paskatījos uz pulksteņa pusi. „Jēzus, vai tev neguļas? Ir tikai astoņi un ir sestdienas rīts. Kāds velns tevi dīda?”

„Labrīt, tev arī! Es iedomājos, ka mēs varētu kopā pabrokastot. Uģis aizbrauca izskrieties. Pēc stundas viņš būs atpakaļ un tu varētu arī atbraukt. Ko teiksi?”

„Kopš kuriem laikiem Uģis sestdienas rītā skrien?”

„Kopš kuriem laikiem tas tevi interesē?” Māte kļuva dzēlīga. „Nu, tad kā būs, brauksi pie mums, vai ēdīsi vientulībā?”

Bija skaidrs, ka atbilde „nē” būs nepareizā atbilde, un kas to lai zina, varbūt tieši tas arī man bija nepieciešams – brokastis ar mammu.

„Labi, mammu, būšu pēc stundas. Lūdzu, man putru.”

„Dievs pasarg’! Vai tu kaut ko citu arī ēd, izņemot putras?”

„Liec mierā manas putras. Viss, beidzu sarunu. Čau!”

Noliku telefonu un atkritu atpakaļ gultā. Nekas tā neiepriecina cilvēku (vismaz mani) kā sestdienas rīts. Es nezinu vai man gribējās satikt mammu, bet fakts bija, ka man nepieciešama sabiedrība. No vakardienas raudāšanas man joprojām dunēja galvā.

Vakardienas notikumi vispār likās kā ļauns murgs, no kura ir patīkami pamosties apzinoties, ka tas ir noticis paralēlā pasaulē. Manā gadījumā tas bija noticis manā pasaulē un no tā nevarēja pamosties, ar to bija jāsadzīvo, kas pagaidām man likās neiespējama misija, jo visu sarežģīja fakts, ka Roberts ir mans priekšnieks. Pārvilku segu pāri galvai. Nu kāpēc šādi gadās tikai ar mani? Kāds teiktu, ka viss notiek mūsu galvās, bet es kaut kā nevarēju atcerēties, ka būtu vēlējusies iemīlēties savā priekšniekā, kuram jau ir sieviete pie sāniem un kurš vēl piedevām sit sievietes. Nolēmu, ka nav ko gausties, tas jau ir noticis un man šobrīd ir vienkārši jāsaprot, kā atrast priekš sevis to ceļu, kas būtu visnesāpīgākais. Man pat nebūtu nekas pret lokālu sirds anestēziju. Izlecu no gultas un noskalojos aukstā dušā. Jēzus! Stāvot zem vēsā ūdens es tikko atcerējos, ka man taču vakarā ir paredzētas vakariņas pie mūsu apsaimniekotāja Modra. Jācer, ka mans tēvs nav piemirsis, ka šodien ir viņa lielais iznāciens kā manam mīļotajam. Varu iedomāties mammas seju, kad paziņošu šī vakara plānus.

Izsteidzos no dušas, lai pirms došanās projām atgādinātu tēvam par apsolīto vakaru.

„Čau, papu! Es tikai zvanu, lai atgādinātu, ka šovakar mums ir jāiet vakariņās pie mājas apsaimniekotāja, atceries? Tu esi mans šī vakara pavadonis.”

„Čau, čau.” Tēvs noburkšķēja. Cilvēki, kas viņu nepazina, varēja iedomāties, ka viņš ir viens nejūtīgs mērglis, kuru interesē tikai paša labsajūta. Bet īstenībā, zem šīs maskas slēpās fantastisks cilvēks. „Kā lai aizmirst kaut ko tādu? Man liekas, es jau šonakt sapņoju par tavu Modri. Tas bija tas sirmais vecis, kuram vienmēr bikses par īsu?”

„Sirms viņš ir, bet par biksēm tev nevarēšu atbildēt. Un beidz ņemties. Esi pie manis uz sešiem, labi? Būs jautri.”

„Jā, labi, būšu. Par jautrumu gan neesmu pārliecināts. Čau.”

Šī diena solījās būt notikumiem bagāta, un ņemot vērā manu drūmo noskaņojumu, tas bija tieši tas, kas nepieciešams. Parasti saka, ka laiks ārstē visu, taču man likās, ka labākās zāles ir laba kompānija.

Pie mammas ierados jau labākā paskatā nekā no rīta. Biju pavadījusi pusstundu pie spoguļa, lai slēptu melnos lokus. Viņa mani sagaidīja ar platu smaidu un intensīvu smaržu mākoni. Mātei nekādi nevarēja ieskaidrot, ka pietiek arī ar nedaudz smaržu. Viņai noteikti vajadzēja izgāzt uz sevis pus pudeli smaržu, kā rezultātā neviens viņai blakus ilgāk par desmit minūtēm nevarēja izturēt. Bet varbūt tāds bija arī viņas mērķis. Vienīgais, kas šajā situācijā nevarēja sūdzēties, bija Uģis, jo tas viņam atviegloja dāvanu izvēli. Vīrieti nekas tā neapgrūtina kā doma, ko uzdāvināt mīļotajai sievietei.

„Nāc iekšā, dūdi.” Māte mani apķēra un mani atkal apņēma smaržu vilnis.

„Mammu, tas nav normāli, vai tu pati nejūti, kā tu smaržo. Liekas, man jau tagad sāk sāpēt galva.” Es nobučoju viņu uz vaiga un devos iekšā.

„Man jau arī tevi prieks redzēt, meit’. Un kas vainas manām smaržām? Tās ir pat ļoti dārgas.” Sabužinājusi matus pie spoguļa, mamma iegāja virtuvē cigaretes meklējumos. „Ko dzersi? Tēju vai kafiju? Es atkal nevaru atrast cigaretes. Ik reiz, kad Uģis sakārto virtuvi, viss mistiski pazūd. Tāda sajūta, ka mūsu mājās ir zagļi.”

„Nedomāju, ka ir pienākuši tik grūti laiki, lai zagļi sāktu ņemt cigaretes,” nespēju neiesmieties. „Es dzeršu tēju. Vai Uģis jau mājās no sava krosa?”

„Jā, viņš ir dušā. A, redz kur tās ir! Nu kurš normāls cilvēks cigaretes liek pie leikoplastiem?” māte pieliekusies beidzot bija atradusi savu dārgumu. Ir tik interesanti pavērot kā smēķētāja seja pārvēršas, kad viņš beidzot aizdedzina ilgi kāroto cigareti. Varētu padomāt, ka tā ir kāda augstākā pilotāžā, ka atveras visas čakras un cilvēks kļūst pilnīgi laimīgs.

Citāts: “Vai tad nevarēji paķert savu priekšnieku Robertu uz vakariņām, tas vismaz izskatīsies ticamāk. Citādi rīt visa pilsēta sāks baumot par to, ka tev ir mīļākais tēva vecumā.”

„Labrīt visiem!” Uģis iesaucās nākdams virtuvē. Mati vēl bija slapji, uz pleciem balts dvielis, un vispār varēja teikt, ka viņš izskatījās labi, pat ļoti labi. Man atkal sāka prātā raisīties domas par Uģi un iespējamo mīļāko. „Priecājies, dārgā, ka es tavas cigaretes neesmu izlidinājis ārā. Vai tu maz apjēdz kādu kaitējumu nodari sev un citiem?” šī bija tēma, par kuru viņi abi varēja diskutēt stundām ilgi. Mamma vienmēr argumentēja, ka cigarete ir vienīgais, kas spēj nomierināt viņas nervus, un ja galu galā tā nepatīkot, ka viņa smēķējot, lai tinoties projām, tad nebūs jāgandē ne sava veselība, ne savi nervi, skatoties uz viņu. Ar to arī šī diskusija bija beigta. Man likās, ka viņiem vienkārši patīk par kaut ko padiskutēt, tāpat vien, no sirds. Un te runa nemaz nebija, par ko konkrēti.

„Ai, nesāciet šo tēmu, labi? Labāk ēdīsim brokastis. Vai putra jau ir gatava?” no lielā stresa man ēst negribējās, bet vajadzēja. Mans organisms jau nebija vainīgs, ka prāts netiek galā ar emocijām.

„Ar kādiem vējiem tu uz šejieni esi atpūsta? Sen neesi bijusi uz brokastīm.” Uģis nosmējās meklēdams pienu ledusskapī. „Tev cukuru likt klāt putrai?”

„Nē, paldies. Pliku putru lūdzu, kā zemniekam.” Es apsēdos pie galda, lai izbaudītu rīta tējas tasi.

„Un man lūdzu divas karstas sviestmaizes ar sieru, kā vienmēr.” Māte nodzēsa cigareti. „Kā tev iet, dūdi? Kas jauns?”

„Zini, viss pa vecam. Darbā mums par labām sekmēm, tā teikt, ir piešķirts komandējums uz Korfu salu. Izlidojam pēc pusotras nedēļas. Vai tas nav lieliski? Un man atļāva ņemt līdzi Ilviju,” es dzēru tēju un stāstīju.

„Nu tad jau grieķi juks prātā, kad divas trakās sievietes no Latvijas ielidos,” Uģis vārot putru komentēja. „Tā, dāmas, putra ir gatava un tavas siermaizes arī tūlīt būs. Tagad tikai jāpadomā, ko lai ieēd nabaga vīrietis?” liekot šķīvjus uz galda Uģis ar patosu runāja.

„Uztaisi sev, nabags, omleti. Tev taču tā garšo,” māte ieteica.

„Tiešām! Laba doma. Ko gan es bez tevis darītu?” Uģis nobučoja mātes pieri.

„Kā tēvam iet? Vai dzīvs?” mātes melnais humors kā vienmēr bija uzjautrinošs.

„Dzīvāks par dzīvu. Mēs šovakar ejam uz vakariņām pie manas mājas apsaimniekotāja un tēvs spēlēs mana drauga lomu, jo Modris nepieļāva domu, ka varu ierasties uz viņa sievas dzimšanas dienu viena. Kaut kādi veci stereotipi.”

„Jums ar tēvu tiešām nav ko darīt. Vai tad nevarēji paķert savu priekšnieku Robertu uz vakariņām, tas vismaz izskatīsies ticamāk. Citādi rīt visa pilsēta sāks baumot par to, ka tev ir mīļākais tēva vecumā,” mātes sašutums bija nenoslēpjams.

„Kā tu pati ļoti labi tikko pateici, Roberts ir mans priekšnieks un tāds, lai arī paliek. Kāpēc man viņš būtu jāiesaista šādos pasākumos? Pašam bābietis pie sāniem.”

Uģis pacēla acis no plīts.

„Kāds te ir manāmi aizskarts? Tev ir kaut kas pret pašas priekšnieku?” uz viņa sejas parādījās zobgalīgs smaids. „Nu, re, mana omlete arī ir gatava. Tagad varam mierīgi pabrokastot.”

„Es neesmu aizskarta. Kas par muļķībām? Vienkārši jūsu idejas arī ir kā mājas!” Biju dusmīga pati uz sevi, ka Roberta pieminēšana mani atkal izsitusi no līdzsvara.

Dalīties.

Atstāt Ziņu