Joprojām turot roku pie vaiga, es pakāpos malā un pagriezos uz durvju pusi.
„Es būtu ļoti pateicīga, ja tu aizvērtu durvis aiz sevis,” pateicu un atgriezos pie sava darba galda. Nespēju viņu paciest sev tuvumā, kur nu vēl paskatīties.
„Piedod, es tā negribēju…” viņa balss aizlūza.
„Robert, es tikko pateicu, ko vēlos. Man ir ļoti daudz darba, domāju, ka tev arī.” Ja balss tonis spētu mainīt temperatūru telpā, tad tam vajadzēja sasaldēt visu. Es nespēju pat pakustēties, tik dziļš bija mans šoks. Man bija bail, ka es kļūšu līdzīga viņam, ka es piecelšos un vienkārši nošaušu viņu, bez kādiem pārmetumiem, nekā personīga, tikai bizness, kā mēdz teikt. Dzirdēju, ka durvis aizveras. Aizvēru acis un izelpoju. Kaut kas tāds notika ar mani pirmo reizi. Mans priekšnieks mani tikko iepļaukāja. Personīgāk tas vairs nevarēja būt. Atlikušo dienas daļu pavadīju nenormālā steigā. Kopā ar Daigu izpētījām reklāmas maketus, Roberts apstiprināja manu budžetu. Lieki piebilst, ka to aiznesa Daiga. Nespēju par to kretīnu pat iedomāties. Daigai atrunājos ar lielu aizņemtību, kas šobrīd arī atbilda patiesībai. Darbu pabeidzu un nekavējoties nolēmu piezvanīt Ilvijai.
„Čau! Ko dari?”
„Mēģinu saprast, kāpēc dvieļi pēc mazgāšanas veļas mašīnā ir mainījuši toni no zilā un tumši zilu. Diez, ko es esmu vēl izmazgājusi?”
„Ilvij, būšu pie tevis pēc pusstundas, man ir tādi jaunumi, kas tev liks aizmirst šo nieka problēmu.” Noliku telefonu un steidzos uz mašīnu.
Citāts: „Ja es būtu tavā vietā, es tagad aizbrauktu atpakaļ un iekrautu tam mērglim pa kājstarpi, lai aizmirst par seksu uz kādu laiku. Bet ko tu domā darīt?”
Braucot pa Rīgas ielām, nespēju apjēgt, kas noticis. Nekad dzīvē neviens vīrietis nebija pret mani pacēlis roku, pat tēvs ne, bet te, gaišā dienas laikā, Roberts iecērt pliķi. Roberts! Kas liek vīrietim pacelt roku pret sievieti, ar kuru nesen gulējis? Vai sajūta, ka ceļam ir pienācis gals vai augstākā egoisma pakāpe? Man ne prātā nenāca samierināties ar šādu vīrieša rīcību. Bija tikai nepieciešama objektīva saruna ar Ilviju.
Ilvija atvēra durvis apsējusi priekšautu ap vidukli un otrā rokā turēja telefonu. Laikam bija saasināta saruna, jo Ilvija bija piesarkusi, un es nedomāju, ka tas bija saistīts ar īpašām aktivitātēm virtuvē.
„Es teicu, ka Māris ir aizbraucis uz Stokholmu. Nē, Zaiga, viņš nav mani pametis. Ziniet, ir tāda lieta, kā komandējums. Cilvēks strādā. Nu, protams, protams, kādam arī ir jāstrādā.” Ielikusi roku sānos un teatrāli skatoties griestos Ilvija klīda pa priekšnamu. „Zaiga, es labprāt ar jums turpinātu šo auglīgo diskusiju, bet man ir atnākuši strādnieki, un, ja es tagad nepievērsīšos viņiem, jūsu dēla skaistā māja tiks atstāta novārtā vēl uz vienu gadu. Visu gaišu.” Nometusi telefonu uz spoguļgaldiņa, Ilvija ieskrēja virtuvē. „Nāc iekšā, man vārās kartupeļi. Tā sieviete taču ir pilnīgi nenormāla. Nav brīnums…” Tālāk es vairs nedzirdēju. Ieslēdzās virtuves gaisa nosūcējs.
Atradu savas čības un iešļūcu virtuvē. Es dievināju šo māju, šo auru, galu galā šo ģimeni. Virtuves vidū slējās plats galds ar skaistām orhidejām puķu podos. Tā bija Ilvijas vājība, un pēc garām diskusijām ar Māri, vienīgā vieta, kur tās varēja augt, bija virtuve, jo Māris šeit uzturējās tikai pāris minūtes dienā. Otrpus galdam bija Ilvijas valstība: krāsns, katli un viss, kas viņu darīja laimīgu. Mana vismīļākā vieta virtuvē bija galds pie lielā loga ar skatu uz ezeru. Šeit varēja sēdēt stundām ilgi, risināt nopietnas sarunas jeb aprunāt visus un visas, vērot ūdens šūpošanos ezerā. Šeit bija tā miera osta, ko meklēja katrs no mums un kuru es biju atradusi ļoti īsā laikā.
„Tā sieviete ir tiešām nenormāla. Viens no mums drīz sajuks prātā, un man nezin kāpēc ir pamatotas aizdomas, ka tā nebūs Zaiga. Paskaties, man kartupeļi gandrīz piedega!”
„Ah, tad nu gan problēma. Kartupeļi piedega. Uzvārīsi vēlreiz. Man ir lielāka problēma. Šodien mani priekšnieks piekāva. Iekrāva pa labo vaigu tā, ka nosprakšķēja vien.” Piecēlos, lai ielietu sev tēju.
Nolikusi katlu uz plīts Ilvija pagriezās un kādu brīdi pētīja mani.
„Ko tu ar to gribi teikt, iekrāva? Kā? Par ko? Kāpēc?”
„Īsi sakot, viņš sāka apvainot mani, es drusku apvainoju viņu un tad, kad palūdzu viņu iet projām, viņš pagriezās un iešķīla man.”
„Tu apvainoji viņu? Kas tad var aizvainot Robertu Štrausu? Aaa! Zinu. Tu teici, ka viņš ir nekam nederīgs mīļākais?”
„Nu, tas stāsts ir pagarš. Bet, ja jāsāk no sākuma..” un pagāja vesela mūžība, kuras laikā es izstāstīju Daigas melus par manu jauno mīļāko, Roberta ķircināšanu, viņa ienākšanu ofisā un tā tālāk. Ar katru minūti Ilvijas sejas izteiksme mainījās: te viņa smējās skaļi un nepiedienīgi, te sadrūma. No malas varēja padomāt, ka divas sievietes nav tikušās kādu gadu, tik daudz kas bija sakrājies uz sirds.
Ilvija piecēlās, lai turpinātu pievērsties kartupeļu sacepumam.
„Ja es būtu tavā vietā, es tagad aizbrauktu atpakaļ un iekrautu tam mērglim pa kājstarpi, lai aizmirst par seksu uz kādu laiku. Bet ko tu domā darīt?”
„Es, protams, to tā neatstāšu. Rīt darbā par to izrunāšos, pateikšu, ko domāju.”
„Un ko tad tu domā?”
„Es saprotu, ka viņu ir aizskāris fakts, ka man it kā ir uzradies vīrietis. Kā suns uz siena kaudzes, bet tas nedod viņam nekādas tiesības pacelt roku pret mani vai jebkuru citu sievieti. Vai tagad visas problēmas tiks risinātas iekaustot? Vai tā ir pilnīga vājuma izpausme?”
„Man liekas, ka situācija, kad viņš zaudē jebkādu kontroli pār cilvēku, padara viņu traku. Viņš taču ir Roberts Štrauss. Bet es nespēju to vispār aptvert, ka Štrauss tevi ir iekaustījis!”
„Nu jā… man it kā vajadzētu uz viņu dusmoties, spert zemi pa gaisu, bet nespēju. Ar šo gājienu viņš tikai parādīja, cik zemisks un nožēlojams viņš ir. Neiespējami!”
Piecēlos, lai ietu uz mājām. Bija skaidrs, kas man jādara. Skaidrs kā diena.
„Labi, Ilvij. Turpini taisīt savu sacepumu. Starp citu, kam tu to taisi? Māris taču būs atpakaļ pēc trīs dienām?”
„Viņa trakā māte nāk uz vakariņām. Un man ir jātēlo saimniece. Iedomājies, viņa pat nezina, ka Māris ir komandējumā. Brīžiem man liekas, ka Liepiņa vecāki mani iedzīs kapā.” Ilvija pagriezās, lai izslēgtu mikseri.
„Būs jau labi, tu taču to pati zini. Māra mamma ir miega mika. Galu galā, kura no mums ir lielā diplomāte? Es ar savu tiešumu brīžiem izgāžos kā veca sēta. Labi, mīļā, es eju. Sazvanāmies!” Piegāju, lai Ilviju nobučotu. „Vēlu tev mierīgu vakaru. Bez stresa.”
„Attā. Man nepieciešams tavs optimisms. Labi, gan jau tikšu galā.”
Citāts: “No rīta biju kareivīgi noskaņota. Ofisā iegāju ar tādu seju, it kā man karā jādodas un es esmu tas ģenerālis, kuram ir fenomenāls plāns, kā visus zaldātus aizvest līdz uzvarai.”
Noskatījos, kā Ilvija turpināja darboties pa virtuvi un aiztaisīju aiz sevis durvis. Kādreiz mēdza teikt, ka Ilvija ir viena modes dāma, kas nekad savu kāju nav spērusi virtuvē, nemaz nezina, kā jāieslēdz gāzes plīts. Muļķības! Lai kā viņa dusmotos par savu lomu kā mājsaimniece, viņa to pati ir labprāt pieņēmusi. Tā bija viņas izvēle un man jāsaka, ka labāku izvēli nav iespējams izvēlēties. Kāpēc būtu jākautrējas par kaut ko, kas tev sagādā baudu? Es tiešām lepojos ar savu draudzeni. Viņa ir laimīga. Laimīga kopā ar savu vīru, virtuvi un, es pat uzdrošinātos teikt, arī vīra māti.
Toties man bija viens darbiņš darāms. Braucot mājās nespēju beigt dusmoties uz Robertu. Viens bija skaidrs, man bija jātiek pāri savām dusmām, lai rīt varētu ar viņu izrunāties un pateikt savu viedokli. Kas es kāda lupatas lelle, kuru var iepļaukāt, kad diena nav izdevusies jeb kad saņemta nevēlama atbilde? Nē, šādas lietas ir jārisina, lai zina, ka ar mani šādas spēlītes neies cauri.
No rīta biju kareivīgi noskaņota. Ofisā iegāju ar tādu seju, it kā man karā jādodas un es esmu tas ģenerālis, kuram ir fenomenāls plāns kā visus zaldātus aizvest līdz uzvarai. Ginta bija jau priekšā. Šis rīts bija sācies ļoti mierīgi. Bērniem nekas nebija pazudis, vīrs bija pacilātā garastāvoklī un pats pieteicās mazos aizvest uz bērnudārzu.
„Vai tik jums nav bijis viens labs rīta seksiņš?” nevarēju kaut ko nepateikt.
„Es atļaušos šajā jautājumā neko nepiebilst. No comments, tā teikt.” Ginta nosmīkņāja un pievērsās datu bāzei datorā.
„Nu, tad skaidrs. Vari tālāk neko neteikt.” Es mēģināju koncentrēties darbam, bet, kā jau tas ģenerāļiem laikam piemīt, spēju domāt tikai par savu plānu. Skaidrs bija viens, ka darbā ar Robertu par vakardienas pļauku runāt nevarēja. Brīžiem likās, ka pat sienām bija ausis. Bet tas aizvainojums, kas bija manī pēc pļaukas bija milzīgs, pat necilvēcīgs. Bija sajūta, ka viņa pļauka bija mani iedzinusi dziļāk zemē, padarījusi par necilvēku, par tādu, kurai traips sejā uz visu mūžu.
Visu dienu Roberts tā arī neparādījās. Nebiju rēķinājusies, ar faktu, ka man vajadzēs viņam zvanīt. Galvā biju jau simtām reižu atkārtojusi savu sakāmo, ko teikšu, kad satikšu viņu, kā tāda veca plate, kura var apstāties tikai tad, kad to izslēdz.
Diena pagāja vienā steigā. Kopā ar Daigu un Gintu noturējām tā saukto ideju stundu. Mēs reizi mēnesī cenšamies sasēst kopā, lai izrunātu, kā mums ir ar projektiem, kādas problēmas. Tas bija milzīgs Daigas ieguldījums, kas nesa savus augļus.
Pa vidu visam, birojā ieskrēja Ivo, vēlreiz pārbaudīdams, vai viņa jaunais kabinets ir jau sagatavots un vai Marta ir visu nokārtojusi lidojumam uz Korfu salu. Pa vidu visam, viņš vēl paspēja tiešā veidā paflirtēt ar Martu, kura nosarkusi kā lauku meitene aizsteidzās uz personāldaļu, it kā, kārtot kāda darbinieka lietu. Visiem tāpat bija jau sen skaidrs, ka viņa ir Ivo neprātīgi ieķērusies.
Ap pulksten astoņiem es burtiski ierāpoju mājās no pārslodzes. Visā darba karstumā biju pat piemirsusi par savu lielo ģenerāļa apņemšanos pazvanīt Robertam un tagad, kad atcerējos par to, likās, ka viss nogurums ir pagaisis. Bija jāpiezvana un jāpasaka, bet es turēju rokās mobilo telefonu un skatījos uz to kā uz nastu. Pie durvīm pēkšņi atskanēja zvans. Pārlaidu acis pāri istabai. Nekas tā nekaitina sievieti kā negaidīti ciemiņi, kad māja izskatās, tā kā tā mēdz būt ikdienā. Kas tur varēju būt?
Citāts: “Man vajadzēja viņu triekt ratā, pateikt visu, ko biju ierakstījusi sev prātā, un aizmirst viņu. Bet tagad, kad viņš te stāvēja, man visi vārdi sajaucās kopā, kā tādā puzlē.”
Atvēru durvis un sastingu kā ledū iekalta.
„Robert? Ko tu te dari?” nespēju apslēpt savu izbrīnu no vienas puses un atbrīvotības sajūtu, ka viņš ir pirmais spēris soli.
„Mums jāizrunājas. Vai drīkstu ienākt?” Viņš klusām nomurmināja.
Paraustīju plecus, jo nezināju ko teikt, bet pavēru durvis platāk. Viņš ienāca iekšā, sevi vilkdams, pleci nošļukuši, bārda nedzīta. Viņš izskatījās novecojis par gadiem desmit. Vai tiešām vainas apziņa mūs padara vecākus? Vai tā ir sirdsapziņa?
Viņš piegāja pie loga un skatījās lejā uz jūru. Es ienācu istabā, atspiedos pret sienu un vēroju viņu. Man vajadzēja viņu triekt ratā, pateikt visu, ko biju ierakstījusi sev prātā un aizmirst viņu. Bet tagad, kad viņš te stāvēja, man visi vārdi sajaucās kopā, kā tādā puzlē.
„Saki, kas tev ir sakāms un ej projām,” es dzirdēju sevi sakām.
Viņš pagriezās pret mani un varēja redzēt, ka acīs sariešas asaras. Kā nopērts bērns viņš stāvēja pie loga un klusēja.
„Nu, kas ir Robert? Tagad dūša ir papēžos? Ja tu ceri, ka ar to, ka esi atnācis pie manis, tu visu esi vērsis par labu, tad tu dziļi maldies. Es tev vēlos pajautāt vienu jautājumu,” teicu un apsēdos uz dīvāna. Man bija nepieciešama kaut kāda stabilitāte, kaut kas, pie kā pieķerties.
Viņš pacēla acis pret mani un skatījās. Skatījās, kā uz svešinieku, kā uz bendi, kas gatavojas veikt savu pēdējo cirtienu.
„Jautā jebko.”
„Vai tu vispār apjēdz, ko tu esi izdarījis?”
Viņš novērsās, noslīdēja uz grīdas un rokas ap ceļiem aplicis skatījās manī.
„Ko tu klusē?? Saki taču kaut ko!” Es nespēju būt vienaldzīga.
„Zini,” viņš nočukstēja. „Es nekad neesmu ne pret vienu pacēlis roku. Nekad dzīvē. Tici man. Bet tieši pret tevi, pret man dārgu cilvēku, iespējams, visdārgāko, to pacēlu. Man nav tev ko teikt. Man nav neviena loģiska izskaidrojuma, kā tas varēja notikt…” viņa balss aizlūza.
„Tev nav ko teikt? Un kā tu domā, kā jūtos es?” centos runāt lēnām, bet jutu, ka sirds dauzās kā negudra. „Arī pret mani neviens nekad nav pacēlis roku. Un tieši, tu, Robert, to izdari. Kāda velna pēc? Vai tiešām tu nespēj kontrolēt savas izjūtas?”
„Es nezinu… laikam. Tu mani vakar tā aizkaitināji ar to sarunu, ka es vienkārši paliku stulbs. Tam nav nekāda izskaidrojuma, bet tev man ir jāpiedod, saproti? Jāpiedod.” Likās, ka viss pasaules smagums ir uzgūlies uz viņa pleciem un tikai manā varā bija to noņemt, bet es to nespēju. Manās acīs viņš kā vīrietis bija zaudējis savu spēli.
„Robert, es to nespēju. Vismaz pagaidām, nē. Tā cirtiena skaņa man joprojām skan ausīs. Kā pātaga.” Es piecēlos, jo nespēju mierīgi nosēdēt. Sidrs lūza uz pusēm, bet es nespēju viņu paciest savā tuvumā.
Arī Roberts piecēlās un sāka nākt uz manu pusi.
„Nedari tā, dzirdi?” viņš tuvojās lēnām, bet mērķtiecīgi.
„Robert, nemaz nesāc. Nenāc tuvāk, jo tas nelīdzēs. Es vienkārši nespēju būt tavā tuvumā, tu man burtiski riebies.”
Viņš jau bija pienācis pavisam tuvu. Atkal man aiz muguras bija siena un priekšā viņš. Atkal vecais scenārijs. Kā tāds deja vu.
„Es tev riebjos? Kopš kura laika? Vai tiešām viena pļauka spēj visu izdzēst? Es taču teicu, ka kļūdījos. Ko tu vēl gribi dzirdēt? Man nokrist ceļos tavā priekšā, vai?” viņa balss tonis sāka kļūt asāks.
