„Nu, un kas tad ir noticis?” viņa tonis kā vienmēr bija tik mierīgs, likās, nekas to nevar izsist no līdzsvara, ja nu vienīgi idiotu bars apkārt.
„Man, redz… sestdien ir jāiet uz dzimšanas dienas svinībām pie sava mājas apsaimniekotāja un viņa sievas. Respektīvi, sievai ir dzimšanas diena… un viņi ir pilnīgi apsēsti, ka man ir jāierodas ar savu draugu.”
Telefonā sāka skanēt skaļi smiekli.
„Un ko tu vēlies no manis? Lai tēloju eskorta vīrieti? Kas tev pašai nav neviena?”
„Tēeeet. Nu lūdzu! Esmu nostādīta neapskaužamā situācijā. Man nav izejas.”
„Hmm… tas izklausās intriģējoši.”
„Ai, nu izbeidz ar savām divdomībām.”
„Vai viņi noticēs faktam, ka tavs draugs ir tava tēva vecumā? Starp citu, vai viņi nav mani redzējuši ejam pie tevis?”
„Nezinu. Kāda starpība? Lūdzu, tu nedrīksti mani atstāt likteņa varā.”
„Nu labi. Bet es netaisos tēlot iemīlējušos vīrieti, skaidrs? Īsa pasēdēšana un pa mājām, skaidrs?”
„Nu, bet, protams. Tev viņi patiks. Viņi ir ļoti inteliģenti.”
Tēvs tikai kaut ko norūca par santehniķu likteņiem, un atvadījās.
Citāts: “Vēl tagad atceros, kā mēs kopā ejam pa ielu, es tāda maziņa tipinu, bet viņš tāds liels un varens. Lai es nepazustu, es vienmēr ieķēros viņa rokas mazajā pirkstiņā. Tā bija vislielākā drošība pasaulē – viņa mazais pirkstiņš.”
Mans tēvs, lai kāds rūguma pods viņš brīžiem bija, ir labākais. Mums ar viņu ne vienmēr ir gājis gludi. Pēc šķiršanās no mammas mūsu likteņi ir gājuši kaut kā paralēli. Es dzīvoju pie mammas, bet ik pa laikam, reizi pusgadā, mans lielais varonis ieradās. Viņam vienmēr bija jauna mašīna un mamma vienmēr teica, ka aiz katras jaunas mašīnas noteikti stāv jauna brūte. Līdz pat vidusskolai manī valdīja divējādas izjūtas. No vienas puses bija sajūta, ka viņš man ir nodarījis pāri, atņēmis daļu no bērnības, kurā mēs abi varējām būt laimīgi, pavadot laiku kopā. Vēl tagad atceros, kā mēs kopā ejam pa ielu, es tāda maziņa tipinu, bet viņš tāds liels un varens. Lai es nepazustu, es vienmēr ieķēros viņa rokas mazajā pirkstiņā. Tā bija vislielākā drošība pasaulē – viņa mazais pirkstiņš. Pagāja gadi un mēs atradām ceļu viens pie otra. Es nolēmu mainīt savu attieksmi pret viņu, pret viņa uzskatiem. Un visa pasaule man apkārt mainījās. Galu galā, savus vecākus mēs mīlam nevis par viņu darbiem, bet par viņu esību, par to, ka, lai kādi vēji pūš, vecāki ir un būs tavs vienīgais mūris, aiz kura paslēpties. Mans tēvs tāds vienmēr ir bijis, tikai es kādā periodā nebiju gatava to pieņemt, saprast. Vai ir daudz iemeslu, par kuriem mīlēt savu tēvu? Jā! Es mīlu viņu par viņa nesavtīgo mīlestību pret mani, kas vienmēr liek justies īpašai, lai gan viņam to ir grūti izrādīt. Bet ne jau vienmēr vārdi pasaka visu. Kādreiz pietiek ar vienu žestu, vienu skatienu vai rokas pieskārienu un viss top skaidrs. Es mīlu viņu par to, ka viņš mani tur pie zemes, pasaka man to skaudro realitāti, ko cits noklusēs. Es mīlu viņu par to, ka viņš ir mans tēvs. Ne velti saka, bērni izvēlas savus vecākus un nevis otrādi. Man ir liels lepnums par sevi, ka mana gaume ir izrādījusies pareiza. Mēs viens otram varbūt šos vārdus nesakām, visā dzīves laikā varbūt vienreiz, bet tie vārdi ir starp mums, ik reizi, kad mēs tiekamies, ik reizi, kad mēs dzirdam viens otru. Tie ir ierakstīti debesīs virs mums, no kurienes neko nav iespējams izdzēst, var tikai aizvērt acis un neskatīties.
Darbā kā vienmēr valdīja patīkamais rīta klusums. Varēja dzirdēt tikai Martas balsi.
„Labrīt, Marta! Kā garastāvoklis?” Pārliecos pāri galdam, lai viņu saredzētu.
Marta pacēla galvu saviebjot seju, kas skaidri liecināja: es pašlaik runāju pa telefonu. Netraucēt. Pieliku pirkstu pie lūpām, parādot, ka visu sapratu. Kā nopratu, viņa cīnījās ar grieķiem par viesnīcas rezervāciju.
„OK, mister. I understand, but I need 10 single rooms, single, you hear me?? Ok. Thank you! Bye-bye! Jēzus! Par ko man tāds sods?” Marta atkrita krēslā. „Es jau no septiņiem rītā ņemos ar tiem grieķiem. Man liekas, ka brauciens uz Korfu salu būs viena trako māja. Viņi neko nesaprot, un viss ir OK. OK, saproti?? Man steidzami jāiedzer kafija, citādi prātā sajukšu.” Marta aizsteidzās pie kafijas automāta.
„Uztaisi man arī vienu,” nokliedzu viņai pakaļ. „Lūdzu!”
Tas tiešām būs viens varens brauciens. Man bija prieks, ka Ivo bija atļāvis ņemt līdzi Ilviju. Parasti draugi netiek apstiprināti, bet tā kā es šajā gadā biju ļoti produktīvi pastrādājusi, tad man tas tika atļauts. Laimes lutekle, tā tagad mani darbā sauca.
Diena pagāji ātri. Kā vienmēr bija neatrisināmas lietas, bet tām es parasti ļauju nogulties uz mana plaukta pāris stundas (protams, ja tas nav kaut kas degošs), un tad izrādās, ka lieta vairs nav tik steidzama, ka arī pēc pāris stundām viņu var atrisināt, patērējot tikai pusi no nervu šūnām. Vienīgā šīs dienas problēma bija viesnīca, kuru bija izvēlējies Ivo, bet kurā darbinieku angļu valodas līmenis bija tik zems, ka vienīgais, par ko bija vērts runāt, bija „Kā tevi sauc?”. Marta ienāca pie mums, apsēdās uz galda un saķēra galvu.
„Es tā vairs nevaru. Kā viņi paši jūtas labi? Tas taču ir absolūts analfabētisms! Kas ir tie personāla atlases darbinieki, kuri pieņem darbā stulbeņus??” Marta nevarēja beigt gausties.
Daiga pacēla galvu.
„Vai kāds man var izskaidrot, par ko ir runa? Es esmu tā iegājusi darbā un sevī, ka neko apkārt nedzirdu.”
„Martai ir komunikācijas problēmas ar viesnīcu. Ivo ir pasūtījis fenomenāli labu viesnīcu ar fenomenāli stulbiem darbiniekiem,” es sāku skaidrot.
„Jā, saproti, Daiga, tu te sēdi, peries ar viņiem, bet viņi tikai saka: „Lady, don’t worry. Be happy!” Vai nav uzjautrinoši? Laikam izskatās, ka tomēr būšu to Spirosu nokausējusi. Tomēr, man nebūs miera, kamēr nebūsim tur uz vietas un nepārliecināsimies, ka viss ir, kā Ivo vēlas. Kā vienam vīrietim var būt tik daudz vēlēšanos?!”
„Ah, beidz, Marta! Atzīsties, tev tas viss viņā taču patīk, vai ne?” Man sagribējās viņu pakaitināt.
Marta uzlēca no galda. Sapurināja savus matus un, ielikusi rokas svārkos, kareivīgi noteica: „Man ar jums, fantazētājām, nav pa ceļam. Kādam šajā kantorī ir arī jāstrādā.”
Mēs gardi nosmējāmies par viņas rīcību, kas skaidri liecināja par simpātijām pret Ivo.
Citāts: „Brīdī, kad sēdējām ēdnīcā, mūsu galdiņam garām nogāja meitenes no blakus esošā juridiskā kantora. „Sveika! Dzirdējām tevi beidzot atradis Lieliskais Vīrietis?”
„Kad mēs izlidojam uz Korfu salu?” Daiga pagriezās ar krēslu pret mani.
„Man liekas, ka pēc mēneša, jo Ivo ir kaut kādi nenokārtoti rēķini. Klau, tev Martin’s aģentūra atsūtīja apstiprinājumu par reklāmas maketu? Skatos, ka rīt man jānodod klientam, bet no tevis nav apstiprinājuma.”
„Es ar viņiem tikko sazinājos, makets būs pēc kādas stundas. Un kā tava grūtniecība? Vakar šajā pašā laikā tu biji sagrauta, atceries?”
„Jā, Daiga, atceros gan,” nopūtos. „Stāvoklī neesmu, bet iekšēji jūtos sagrauta. Zini, pat ne sagrauta, bet aizvainota. Kā Roberts varēja pret mani tā izturēties?!”
„Kāds šeit runā par mani?” kāds svešinieks ar pazīstamu balsi ierunājās. „Meitenes, kā man patīk, ja jūs mani aprunājat. Tātad viss ir kārtībā, es vēl esmu tā vērts!” Roberts stāvēja durvīs ar kafijas tasi. Tumši pelēks uzvalks, balts krekls, kuram augšējā podziņa ir neaizpogāta, vienas dienas bārda, un mati tādi, skaisti izspūruši. Vienreizējs skats, es jums teikšu.
„Robertiņ,” Daigas balss kā vienmēr bija salda, salda. „Mēs runājām par kādu Robertu, ar kuru šī jaukā būtne ir iepazinusies.” Daiga nepārprotami rādīja uz mani. Es, pilnīgi apstulbusi, sāku kasīt degunu. „Vari iedomāties, viņš viņu jau grib iepazīstināt ar saviem vecākiem. Es tev teikšu, viens salds kumosiņš.” Daiga vairs nebija apstādinādama.
Roberts, mazliet samulsa, it kā elpu aizturējis, stāvēja un mēģināja saprast, ko atbildēt.
„Jauki, lieliski, man prieks par tevi. Sen esi pelnījusi sev normālu vīrieti blakus, it īpaši ar tādu vārdu.” Roberts steigšus nobēra un pazuda aiz durvīm.
„Ko tas tagad nozīmē, Daiga??” es apcirtos otrādi.
„Nu, beidz pukoties. Es nevarēju palaist garām šo saldo atriebības momentu. Redzēji kā viņš apmulsa? Kā mazs bērns, kuram atņemts cukurgailītis.”
„Tas gan ir lieliski. Mani salīdzināt ar cukurgailīti,” es aizvainota noskaldīju. Bet tad abas saskatījāmies un sākām smieties. Sievietes gan ir intrigantes un, ja mūsu ir vairāk nekā viena, tad tas jau ir nevaldāms impērijas spēks. „Bet tas bija mīļi no tavas puses. Paldies.”
Protams, pusdienas laikā baumas par manu, it kā jauno vīrieti, kurš gatavs mani precēt, bija apceļojušas visu biroju. Brīdī, kad sēdējām ēdnīcā, mūsu galdiņam garām nogāja meitenes no blakus esošā juridiskā kantora. „Sveika! Dzirdējām tevi beidzot atradis Lieliskais Vīrietis?”
Kā es viņas ienīdu. Abas vienmēr staigāja pārī un visus aprunāja. Varēju tikai nobrīnīties, kā baumas par manu vīrieti bija aizceļojušas līdz viņām, bet viens bija skaidrs, jārēķinās, ka, sākotnēji, tik nevainīgais Daigas joks, tagad bija pārvērties par visas Aurum ēkas notikumu numur viens. Vēl tikai atlika izlaist speciāli šim notikumam veltītu avīzi. Mana māte būtu stāvā sajūsmā.
„Vai, meičas! Paldies! Cik jauki, ka jūs jau arī to zinat. Jūtos lieliski.” Uzliku vislabāko Holivudas smaidu un gaidīju, kad abas hiēnas ies pusdienot. Sapratušas, ka vairāk informācijas netiks sniegts, viņas aizgāja, protams, pa ceļam sačukstoties.
Es turpināju ēst harčo zupu, kamēr Daiga cīnījās ar spageti.
„Cilvēks pat pusdienlaikā nevar normāli paēst, izbaudīt dievišķo, kad kādam obligāti ir jāiztraucē,” es pukojos. „Daiga, visa šī epopeja ar manu jauno vīrieti ir aizgājusi par tālu, tev tā nešķiet?”
„Man liekas, ka virtuvē kāds ir iemīlējies, šitik daudz sāls savu mūžu neesmu vienā porcijā baudījusi. Ko tu teici? Piedod, nedzirdēju.”
“Es saku, epopeja ar tavu izdomātu vīrieti,” atkārtoju viņai.
Citāts: „Ah, tā! Nu ja, viņa jau laikam ir pieradusi, ka tu drāzies apkārt kā rubenis riesta laikā. Bet, kamēr tu viņai piepildi kredītkarti, viss ir kārtībā, vai ne?” Zināju, ka pateicu, ko tādu, ko tūlīt pat nožēloju, bet nespēju savas dusmas vairs kontrolēt.
„Nu izbeidz! Ir taču jautri. Un galu galā, ja kaut ko iedomājas skaļi, tas noteikti piepildās. Es tev saku, drīz tu tiešām satiksi savējo. Kā es te sēžu un cīnos ar šiem makaroniem. Paskat, kas tur nāk!” pavērsusi skatienu uz ieeju Daiga iesaucās. „Kādi cilvēki! Tu paspēji.”
Ginta, rokās nesdama maisus, mēģināja izcīnīt ceļu līdz mūsu galdiņam. Viņai šodien bija svarīga tikšanās, lai atrādītu iespējamās ēkas fasādes maketus.
„Labu apetīti, meitenes. Jūtos kā kamielis. Vairāk ar šiem maketiem es nekur neiešu, lai Igors tos aiztransportē, un es ieradīšos atsevišķi. Nebiju domājusi, ka viņi ir tik smagi. Pēc suņa!”
„Kā gāja?” Mēs pie šīs prezentācijas bijām strādājušas divas nedēļas. Tika ieguldīts milzum pūļu, lai piedāvātu kaut ko, no kā klients nespēs atteikties.
„Man jau liekas, ka labi. Mani vismaz noklausījās līdz galam, uzdeva pat papildus jautājumus, un liekas, atbilde varētu būt gaidāma pēc nedēļas, kad īpašnieki ir atpakaļ. Meitenes, ja es tagad nepaēdīšu, tad izturēšu tikai divas minūtes un noģībšu. Varēsiet mani transportēt kopā ar maketiem. Kas šodien ir garšīgs?” pārliekusies pāri galdam viņa sāka pētīt mūsu šķīvju atliekas.
„Neņem makaronus. Tie ir neatkārtojami pārsālīti. Es šodien pavadīšu glāzes tuvumā, man jau tagad slāpst.”
„Es gan skriešu augšā. Man jāpiebeidz rentabilitātes atskaite, citādi Ivo būs atkal nīgrs, ka nekas te nenotiek laikus,” atvadījos.
Pie lifta kā vienmēr bija vesela cilvēku gūzma, kas vēlējās tikt augšā. Nolēmu, ka negaidīšu. Kādu laiku atpakaļ nosolījos sev, ka pēc iespējas vairāk izmantošu kāpnes. Vienā žurnālā izlasīju, cik tas ir veselīgi, un viss, kas ir veselīgs, man der. Pie veselīguma, protams, pieskaitu pudeli vīna – tas atraisa dvēseli, atbrīvo prātu un veicina radošo domāšanu. Pēc pudeles vīna viss apkārt ir tāds viegls un nenopietns, kaut gan esmu pieņēmusi arī ļoti radikālus lēmumus, tieši pudeles vīna iespaidā. Šokolādes kūka – tas ir vēl veselīgāk, jo tevī ielīst sauja siltuma. Un lai mani neviens necenšas pārliecināt, ka tas veicina lieko svaru un vēl sazin’ ko. Tās pozitīvās emocijas, kad visa mute ir ar šokolādi – vai to var kas cits aizstāt? Un runājot par lieko svaru – tas būs tik daudz, cik mūsu saprāts to pieļaus. Viss jau veidojas galvā, dāmas.
Mana rentabilitātes atskaite bija gandrīz gatava, kad kāds ienāca kabinetā. Tā kā biju pārāk iedziļinājusies ciparos, nevēlējos atraut acis no datora, lai kaut ko nesajauktu.
„Nu, kā meičas, pusdienas?”
„Kas viņš ir?” pēkšņi vīrieša balss sāka runāt.
Es strauji apgriezos krēslā. Roberts sēdēja uz galda, rokas uz krūtīm salicis. Baltā krekla rokas bija uzlocītas līdz elkoņiem, divas augšējās podziņas atpogātas. Viņa skatiens bija caururbjošs. Un man nebija ne jēgas, ko teikt. Gribējās sakliegt par viņa uzvedību, par to, kāda viņam daļa gar manu dzīvi.
„Kāpēc tevi tas interesē?” es pieliecu galvu.
„Kāpēc?”, Roberts pakasīja degunu un noraustīja plecus. Likās, viņš bija samulsis. „Mani interesē tu un tāpēc arī mani interesē, ar ko tu guli.” Tas bija tieši teikts. Tiešāk vairs nebija iespējams.
„Vai mēs tagad apmainīsimies ar laipnībām?”
„Kāpēc laipnībām? Es prasu tikai to, kas mani interesē.” Viņš piecēlās un lēnām tuvojās man. Viņš skatījās uz mani, es uz viņu. Divi svešinieki, kuru skatiens elektrizēja apkārtni. Es nevarēju atraut ne acu. Biju kā paralizēta. Zināju, vajag piecelties un pateikt, lai viņš pazūd no mana kabineta, bet vārdi palika kaklā kā ass kamols. Viņš arvien tuvojās. Seja likās nikna, sveša.
„Nu, kā tad ir? Kāds ir tavs jaunais draudziņš? Šodien izskaties apmierināta, tātad nakts bijusi veiksmīga?” Katrs vārds bija kā dūriens sirdī. Katrs vārds tika precīzi izrunāts.
„Robert, izbeidz! Es netaisot ar tevi pārrunāt lietas, kas tevi neskar.” Es iespiedos arvien dziļāk krēslā, bet viņš tikai tuvojās. Nolicis rokas abpus krēsla roku atbalstiem, viņš it kā ieslēdza mani savā lokā. Es sajutu viņa elpu, tā smaržoja pēc stipras kafijas. Viņš bija tik tuvu, ka man sāka trūkt gaisa. „Robert! Kas tev noticis?”
Taču likās, ka viņš mani nedzird. Kaut kas nevadāms vadīja viņu. Viņa seja bija tieši pretī manai. Viņš pētīja mani, it kā meklēdams kādas pēdas, kādus nospiedumus, ko būtu atstājusi iepriekšējā diena.
„Ko tu dari?” viņa balss, klusa un draudīga, izskanēja telpā. „Kas tas par vīrieti?”
„Robert. Es nesaprotu, kas notiek, bet es tev ieteiktu atjēgties. Tas esi tu, kas pazemo mani, noliek plauktā kā vecu cimdu pāri, kad ārā paliek siltāks. Es neko nedaru, es tikai dzīvoju.” Man sirds lūza skatoties uz viņu. Tik skaistu, tik uzbudinošu, tik savu. Bet kā es varu uz viņu cerēt, ja viņš mani neciena kā sievieti? „Robert. Es gribu atpakaļ savu veco dzīvi, un tagad es to cenšos reanimēt. Vai tev tas nepatīk? Tev ir kādi iebildumi?” Jutu, ka palieku aizkaitināta. Atgrūdu viņu projām, un piecēlos, lai atgūtu drusku telpas sev.
Viņš parāva mani aiz rokas. „Tu zini, ka es nevaru iedomāties kādu citu tev blakus?”
„Tu?? Tev pašam ir sieviete blakus. Kā, lūdzu, jūs ieteiktu, man sadzīvot ar tādu faktu? Uztvert to kā pašsaprotamu? Nē, Robert. Es to nespēju. Vakardienas rīcība mani nošokēja. Tu neesi cilvēks, bet dzīvnieks.”
Viņa acis sadrūma. „Es nezinu, kas es esmu. Tu padari mani traku. Es nespēju šo situāciju kontrolēt.”
„Robert, ej projām. Man tagad ir kāds cits. Es gribu sākt visu no gala, bez tevis.” Es atkāpos soli atpakaļ, tādā veidā atbrīvojot viņam ceļu.
„Un ko tagad iesākt man??” Roberta balss bija nikna, spalga. „Ko?”
„Ej pie savas sirdspuķītes, un pastrādā uzņēmuma labā. Man ir nepieciešams tavs apstiprinājums jaunajam ēkas reklāmas budžetam.”
„Nejauc Solveigu šajā lietā! Tā ir mūsu problēma, nevis viņas.”
„Ah, tā! Nu ja, viņa jau laikam ir pieradusi, ka tu drāzies apkārt kā rubenis riesta laikā. Bet, kamēr tu viņai piepildi kredītkarti, viss ir kārtībā, vai ne?” Zināju, ka pateicu, ko tādu, ko tūlīt pat nožēloju, bet nespēju savas dusmas vairs kontrolēt. Un pēkšņi es sajutu kā viņa roka iesita man pa vaigu. Man likās, ka troksnis apdullinās. Pirmajā brīdī es nespēju saprast, kas ir noticis. Jutu, ka mans labais vaigs dega kā ugunīs, taču biju kā paralizēta, lai spētu pakustēties. Pavēros viņā. Tas bija pilnīgi cits vīrietis, kas vērās manī. Kā suns, kas sapratis, ka iekodis saimniekam un apjēdzis, ka sekos kaut kas.
