Vārda dienu svin: Ņina, Ninona, Antoņina, Oksana

Romāns Kārumniece. 13.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

„Kamēr tu bolīsies pa logu, es tev varētu pastāstīt, ko plānoju Mārim dzimšanas dienas svinībās. Gribi zināt?”

„Protams. Klāj vaļā,” es runāju, nenolaizdama acis no mašīnas.

„Kā būtu, ja es uztaisītu ballīti Karību stilā? Atceries filmu „Kokteilis”? Tur ir tik kolosāla mūzika! Mēs arī tā varētu – kokteiļi, palmas, ūdens… Varbūt kādu baseinu noīrēt? Māris iepriekš zvanīja, ka lai es nedomājot neko lielu, jo viņam nākamajā dienā jālido uz Stokholmu. Bizness kaut kāds.”

„Noīrēt baseinu? Kāpēc ne. Es sen neesmu bijusi nevienā baseinā un pāris kokteiļi, tagad, kad neesmu stāvoklī, man nāktu tikai par labu.” Pieri piespiedusi pie loga es atbildēju „Tikai, lūdzu, nepiemirsti par bārmeņiem, lai tie ir nu tādi…nu, acij tīkami. Lai vakars nav pavisam sabojāts.”

„Ko tu esi iedomājusies? Ka es bārmeņu vietā kaut kādus aunus pasūtīšu? Tas jau skaidrs, ka jābūt gan miesai, gan skatam. Tikai, kur lai tādus dabū?”

Man jau kakls bija sācis tirpt. „Varbūt piezvani Terēzei? Viņa kādreiz taču strādāja par oficianti bārā. Kontakti jau nu būs palikuši. Un, zinot Terēzes apgriezienus, tie kontakti būs palikuši diezgan intensīvi,” man bija jāsāk smieties. Terēze bija viena no paziņām, ar kuru iepazinos universitātē, kad studēju sabiedriskās attiecības. Viņa bija izvēlējusies ļoti atbilstošu profesiju, jo veidot attiecības viņa prata tikpat ātri, kā es runāt angliski.

„Jā, vienmēr esmu apskaudusi Terēzes krūtis. Man pat kā sievietei tās liekas fantastiskas, kur nu vēl vīrietim.” Ilvija pagriezās pret logu, lai atspulgā novērtētu savas krūtis. „Nav brīnums, ka mans Māris tavā dzimšanas dienas ballītē toreiz nespēja sakarīgi runāt, kad tuvumā parādījās Terēzes krūtis. Kā tu domā, varbūt man uztaisīt operāciju? Ieliktu sev kādu trešo izmēru, un varētu karu vakaru defilēt gar Māra acīm.”

„Paklau, Ilvij, man brīžiem liekas, ka tev no garlaicības jumts aizbrauks. Nu kāds trešais izmērs?! Tu stādies sevi priekšā ar tādiem (ar rokām nožestikulēju iespaidīgos izmērus) baloniem? Māris tevi tajā pašā vakarā pametīs, jo gultā būs kļuvis par šauru.”

Pēkšņi ieraudzīju kādu tuvojamies Volvo džipam. Kā sargsuns es iztaisnojos un piespiedu seju vēl ciešāk logam. Kāda joda pēc es biju izvēlējusies dzīvokli tik augstu?

„Man liekas, ka tas ir Uģis,” es klusām noteicu. Pašai bija jāsāk smieties, it kā kādas dzirdīgas ausis varētu šo faktu dzirdēt. „Viņš ir viens. Iet, iet, iesēdās mašīnā… un brauc projām.” Es apcirtos krēslā otrādi. „Es tev saku, te kaut kas nav kārtībā.”

Ilvija domīgi piegāja pie loga. „Man liekas, tev nevajadzētu strēbt karstu. Kā tu zini, kāpēc viņš bija šeit? Varbūt viņam ir klients šajā mājā?”

„Kā, tu esi viņa pusē??” es biju dziļi sašutusi. „Un, ja nu viņam ir jauns skuķis, kas apmierina viņa neķītrākās vēlmes katru dienu, kamēr māte ārstē bronhītus?”

„Mīļā,” Ilvija līdzjūtīgi noteica. „Es saprotu, ka tev gribas mesties cīņā par taisnību, un aizsargāt savu māti, bet tā ir viņu problēma. Un vispār, viņiem ir problēma? Paklau, labāk aizej uz kādu masāžu vai iepirkties, liecies mierā!” Ilvija piecēlās no krēsla. „Man jābrauc mājās. Šai dienai notikumu pietiek. Tu stāvoklī neesi, Mārim būs stilīga ballīte, un man ir jāiet taisīt vakariņas. Nekas tā neuztrauc vīrieti, kā tukšs vēders.” Tas, kādā veidā šī runa tika norunāta, bija skaidrs, ka man nebūs ne mazākās iespējas kaut ko iebilst. Šo toni es pazinu pārāk labi.

„Labi jau labi. Paldies. Nezinu, ko es bez tevi darītu.” Apķēru Ilviju.

„Nu, bet tas taču ir skaidrs kā diena. Tu būtu pazudusi, pilnīgi pazudusi bez manis.” Nobučojusi mani, Ilvija pazuda aiz durvīm.   

Aizvērusi durvis savā veidā aizvēru arī šīs dienas notikumus. Man bija steidzami nepieciešama liela tase zaļās tējas. Kas par dieniņu! Tagad tas viss likās kā luga, kā paralēla dzīve, ko esmu noskatījusies no malas. Kā viena sieviete var būt tik emocionāla! Vienmēr esmu teikusi, ka, gadiem ejot, es kļūstu saprātīgāka, valdu pār emocijām un problēmas risinu ar vēsu prātu. To es varētu pateikt jebkuram, tikai ne sev. Ir skaidrs, ka šīs dienas fakts apstiprināja manas aizdomas. Jūs neatradīsiet jūtīgāku būtni par mani. Iespējamais grūtniecības fakts, protams, būtu mainījis visu manu dzīvi par 100 %, bet vai mani tiešām vairāk neuztrauca Roberta attieksme? Tas kādā veidā viņš atbildēja brīdī, kad man bija slikti, tikai parādīja viņa īsto attieksmi pret mani. Un es, naivā, biju iedomājusies, ka pēc pāris lieliskām naktīm viņš pametīs visu un apzināsies, cik lieliska es esmu, cik neaizvietojama un vienreizēja. Fantazējot es biju uzbūrusi ainiņu, kura atbilst manam ideālam, bet neatbilst īstenībai.

Citāts: “Vadot mašīnu pa pilsētas aizņemtajām ielām, sāku drudžaini smadzeņot, kur lai rauj pavadoni? Un sapratu, ka ir tikai viena iespēja.”

Un tagad šī apsēstība ar Uģi. Ilvijai ir pilnīga taisnība, ka es nevaru jaukties mammas dzīvē. Lai kas notiktu viņu starpā, tā ir viņu dzīve ar saviem spēles noteikumiem. Jocīgi, ka mēs vienmēr gaidām, lai dzīve mums piespēlētu tikai laimi un pozitīvas emocijas, bet tajā pašā laikā vēlamies būt stipri un neatkarīgi. Bet absolūta laime mums nedod iespēju piedzīvot vilšanās sāpes, izjust tās, mācīties un tādā veidā kļūt stiprākiem. Ne jau laime mūs norūda, bet nelielās problēmiņas, kas liek mums saspringt, atgriezties realitātē un attīstīties. Mamma ir tik ilgus gadus cīnījusies par savu laimi, kalusi plānus, rīkojusies apdomāti, bet ar zināmu emocionalitātes pieskaņu, un tagad viņa ir laimīga kopā ar Uģi. Viņš viņai sniedz to, ko neviens cits nav bijis spējīgs sniegt – pietiekami plašu lauku, lai pašapliecinātos, bet tajā pašā laikā maz iespējas, lai izvēlētos. Viņa ar savu valdonīgo dabu ir spējusi atrast dzīvē savu miera ostu. Tikai tagad nezin’ kāpēc, mana intuīcija nelikās mierā. Vai tikai mierā ostā nav sākusies neliela viļņošanās? Kā lai to uzzina? Ja es sākšu rakņāties pa viņu dzīves virtuvi, es tikšu ne tikai izdzīta no tās, bet padzīta apkaunojošā veidā. Nolēmu likt savai apsēstībai mieru. Nu vismaz uz dienu.

Rīts pienāca ātrāk nekā es biju cerējusi. Kāpēc vienmēr naktis, kad guli vissaldāk ir visīsākās? Šorīt biju pacilātā garastāvoklī līdz iegāju dušā, lai izbaudītu rīta rituālu un karstā ūdens vietā mani pārsteidza ledus auksta ūdens šalts. Kolosāli! Nomazgājos ātrāk par citām reizēm un steigšus devos uz darbu. Pa ceļam protams, mani mocīja jautājums, vai man būtu jāatsakās no siltā ūdens pieejamības uz ilgu laiku? Apsaimniekotājs Modris bija vienmēr pieejams. Tas bija apbrīnojami. Kad šis cilvēks gulēja nebija skaidrs, bet laikam, apziņa, ka tev labi maksā, neļauj mierīgi gulēt pat bijušam santehniķim.

„Labrīt, Modri! Piedodiet, ka traucēju, bet ir notikusi katastrofa! Nav siltā ūdens.”

„Labrīt, Līves jaunkundze!” Viņa balss burtiski dziedāja. „Esmu jau informēts par šo faktu kādu stundu. Izskatās, ka ir kāda problēma ar spiedienu. Centīšos šo jautājumu atrisināt. Neuztveriet to personīgi, neviens nav pret jums sazvērējies.” Modrim sanāca smiekli. „Līdz vakaram viss būs kārtībā. Starp citu, labi, ka piezvanījāt. Grasījos jums jau zvanīt. Manai kundzei Annai nedēļas nogalē ir dzimšanas diena un viņa ielūdz jūs un jūsu draugu uz nelielām svinībām.”

„Vai, cik mīļi, Modri!” Es biju diezgan pārsteigta, lai spētu kaut ko sakarīgu piebilst. „Paldies! Es noteikti ieradīšos. Varētu teikt, jūtos pat pagodināta, tikai ar to draugu…”

„Līves jaunkundze! Nekautrējieties. Anna teica, lai noteikti nāciet divatā, kā tad tas būs sēdēsim trijatā kā svētie?” Modris laikam bija aizrāvies, jo mani pie vārda vairs nelaida. “Mēs jūs abus gaidīsim uz sešiem. Jūs jau ziniet, kur nākt, vai ne? Piektais stāvs, trīsdesmit astotais dzīvoklis. Uzredzēšanos! Un nebaidieties, siltais ūdens jums tiks pieslēgts ātrāk nekā jūs domājat.”

Kolosāli, nodomāju, liekot nost telefonu. Tas man tikai trūka. Dzimšanas dienas svinības pie diviem večukiem, kas obligāti grib redzēt arī manu draugu. Taisnību sakot, arī man nekas nebūtu pretī viņu beidzot ieraudzīt. Vadot mašīnu pa pilsētas aizņemtajām ielām, sāku drudžaini smadzeņot, kur lai rauj pavadoni? Un sapratu, ka ir tikai viena iespēja.

„Čau, papu! Vari runāt?”

„Čau, čau. Varu.”

„Man ir ļoti nepieciešama tava.. nu.. kā lai to pasaka, palīdzība.” Varēju iedomāties tēva reakciju uz manu nepiedienīgo piedāvājumu.

Dalīties.

Atstāt Ziņu