„Zini, Ilvij, viens ir skaidrs. Abortu es netaisīšu, bet visstulbākais šajā situācijā nav fakts, ka varbūt esmu stāvoklī, bet fakts, kā Roberts uz to noreaģēja. Tā vienkārši, it kā runa ietu par neizdevušos ballīti.” Sāku staigāt pa vannas istabu šurpu turpu. „It kā runa ietu par kādu lietu, priekšmetu. Nekas, sirsniņ, viņš saka, es esmu ļoti atbildīgs vīrietis, tu nepazudīsi un bērni man patīk, bet tagad jau ir visādas iespējas. Iedomājies?? Tas kretīns tā vienkārši izgāja no situācijas! Tanī brīdī man likās, es būtu gatava viņu nošaut.” Paskatījos uz testa pusi. „Man liekas, ka ir laiks.” Piegāju pie galdiņa un ielūkojos testā. Man likās, ka es redzu kā vienu, tā divas strīpiņas.
„Nu?? Kas tur ir?” Ilvija piecēlās. „Saki taču!”
Es pagriezos pret Ilviju, pacēlu acis, un caur manu ķermeni izgāja silts vilnis.
„Viena strīpiņa. Neesmu stāvoklī.”
„Ak dievs!” Ilvija atkrita uz vannas malas. „Man liekas, esmu nosirmojusi un man tagad pienākas tase stiprākās kafijas, kāda jebkad šajā mājā taisīta.”
Es skatījos uz testu un nespēju saprast, kā jūtos. Atvieglota? Noteikti, bet tad es iedomājos, cik daudz ir sieviešu, kas atdotu visu, lai tikai būtu stāvoklī. Cik dažādi gan mēz būt likteņi.
Iegāju virtuvē, kur Ilvija jau rosījās pilnā sparā.
„Zini, Ilvij. Cik pateicīga es esmu, ka tu esi šeit. Kaut katra sieviete varētu lepoties ar tādu draudzeni kā tu.”
„Kas tad nu? Atliek tev tikai nebūt stāvoklī un tu esi man pateicīga?” Ilvija nosmējās un apķēra mani. „Tu taču zini, ka mēs ar tevi karā un mierā būsim vienā frontē. Tu un es, kopā.”
Abas apķērāmies, nobirdinājām pa asarai un sākām smieties. Kaut kas traks. Kādas gan mēs sievietes esam emocionālas!
„Un tā,” Ilvija nesa divas lielas tases kafijas. „Es teiktu, jāuzsauc tosts par tevi un tavu neauglīgo nakti.”
Citāts: “Es skatījos uz testu un nespēju saprast, kā jūtos. Atvieglota? Noteikti, bet tad es iedomājos, cik daudz ir sieviešu, kas atdotu visu, lai tikai būtu stāvoklī. Cik dažādi gan mēz būt likteņi.”
Piegāju pie virtuves loga, lai pavērtos laukā. Saulīte spīdēja un kas varēja būt labāks par šo? Ja vien… man pēkšņi likās, ka redzu Uģa mašīnu, kas stāvēja netālu no manas mājas.
„Panāc,” es uzsaucu Ilvijai. „Vai tev šī mašīna neliekas redzēta?”
„Kur,” dzerdama kafiju, Ilvija ierunājās. „Tas melnais Volvo?”
„Aha.”
„Nu, ja neņem vērā faktu, ka tāda mašīna ir pusei Rīgas, tad vēl tāda mašīna ir Uģim, tavas mammas drauģelim.”
„Jā, tieši tā!” es skaļi noteicu. „Vai es tev jau neteicu, ka jau vienreiz pieķēru Uģi šajā rajonā, vakarā pēc darba dienas? Viņam nebija, ko man atbildēt, kad uzprasīju viņam, ko viņš te dara.”
„Vai tu tiešām esi pārliecināta, ka tā ir Uģa mašīna? Kāds ir mašīnas numurs?” Ilvija pieliekusies pie stikla centās saskatīt. „No tāda augstuma pat ērglis neko neieraudzīs.”
„Varbūt nobraukt lejā apskatīties? Un, ja nu tā ir viņa mašīna? Ko viņš te dara dienas laikā?” es sāku kļūt aizvien aizdomīgāka. „Ejam lejā, paskatīsimies.” Es vilku Ilviju aiz rokas.
„Paklau, man liekas, ka tava aizraušanās ar detektīvu lasīšanu ir devusi manāmu iespaidu. Tādas mašīnas ir simtiem cilvēku. Pagaidi, man zvana.” Ilvija aizskrēja uz istabu meklēt telefonu. „Nu kurš ir izdomājis tik stulbas somas, ka pat telefonu nevar atrast! A, re kur ir! Hallo! Sveiks, mīļais! Labi. Es cenšos atrunāt savu draudzeni no liktenīgas pazemošanas. Viņa ir iejutusies detektīva lomā.” Un pagriezusies pret mani sāka smaidīt.
Es tikmēr biju kā apsēsta ar šo domu. Un ja nu tas tiešām ir Uģa džips? Nolēmu piezvanīt mammai. Iegāju virtuvē, lai netraucētu Ilvijai apspriest Māra vārda dienas svinību iespējas.
„Čau, mammu! Kā iet? Vari runāt?”
„Čau, meitiņ. Tikai īsu brīdi. Pagaidi, iziešu otrā kabinetā. Man te viens slimnieks atnācis, un protams, man nav ne sajēgas, kas viņam kaiš. Kāpēc tikai man trāpās tie trakie? Nu labi, ko tu gribēji?”
„Eeee. Mēs ar Ilviju apspriežam mašīnas numurus, kādus mums gribētos un tā tālāk. Saki, kāds numurs ir Uģim?” likās tik neprātīgi, melot, bet ko lai dara?
„Uģim? Ļauj padomāt. UA, bet kādi tie cipari? Sasodīts, nevaru atcerēties. Ā! 95. Tev steidzami jāiegādājas vīrietis, par kādām muļķībām jūs tur runājāt.”
„Kā vispār iet? Uģis mājās jeb kā?” Man bija tāda sajūta, ka mamma tūlīt mani atmaskos.
„Ai, darba daudz. Uģis viss vienos darbos, tikai vēlu vakarā nāk mājās. No kura laika tevi interesē Uģa darba apjomi? Tev viss kārtībā?” jautājums bija nepārprotami vērsts uz manu psihisko stāvokli.
„Protams, ka viss kārtībā. Tikai tāda sievišķīga ziņkāre. Viņš šodien arī darbā?” es piemiedzu acis, jo tik tiešu jautājumu nevar nepārprast.
„To gan es nezinu. Labi, meitiņ, man jāskrien, citādi pacients sāk demonstrēt kliedziena skaļumu. Čau!”
Paldies dievam, ka māte nelikās manām manas virspusējās detektīva prasmes.
Citāts: “Es pat nezināju, ko teikt. Vai tiešām Uģim ir uzradusies mīļākā, kas laimīgas sagadīšanās pēc dzīvo manā mājā? Kā vēl varēja izskaidrot faktu, ka viņa mašīna skaidrā dienas laikā stāv te?”
„Nu, ko mamma?” Ilvija stāvēja atspiedusies pret durvīm un klausījās.
„Es uzzināju mašīnas numuru, tā kā braucam lejā paskatīsimies.”
„Es nespēju noticēt, ka parakstos uz tik banālu pasākumu.” Vilkdama mēteli, Ilvija nogaudās. „Tava iztēle ir nenormāla. Pati redzēsi, ka tā ir kāda cita mašīna un pēc tam dusmosies uz sevi.
Nobraukdamas lejā, izgājām pa durvīm un kā divas zagles zagāmies uz mašīnas pusi.
„Nu tu redzi no šejienes? Kas tas ir par numuru?” Ilvija piemiegusi acis centās kaut ko ieraudzīt.
„Nē, es neko neredzu. Ejam it kā garām mašīnai. Ejam apkārt mājai. Vai tad mēs staigāt vairs nevarēsim?”
Izslējām muguras un modeles cienīgā gaitā, gājām it kā apkārt mājai. Jo tuvāk nācām, jo skaidrāki kļuva mašīnas cipari. Pēc pāris metriem kļuva pilnīgi skaidrs mašīnas numurs. Mūsu priekšā stāvēja vizuļojošs melns Volvo džips ar valsts numuru UA 95. Uz brīdi iestājās kapa klusums, mēs it kā palēninājām gaitu, bet tad sākām iet vēl ātrāk.
„Nu, tas vēl neko nepierāda,” Ilvija pēkšņi sāka runāt. „Varbūt viņam šeit ir darīšanas.’
Es pat nezināju, ko teikt. Vai tiešām Uģim ir uzradusies mīļākā, kas laimīgas sagadīšanās pēc dzīvo manā mājā? Kā vēl varēja izskaidrot faktu, ka viņa mašīna skaidrā dienas laikā stāv te?
Ilvija pamanījusi, ka sāku pūsties, apstādināja mani.
“Paklau. Liecies mierā. Tam varbūt ir miljons izskaidrojumu. Tiešām. Bet tu kā īsta sieviete, iedomājies tikai to trakāko. Kāpēc?”
„Es neko neiedomājos. Viss, ko es redzu ir Uģa mašīna pie manas mājas, un tā ir otrā reize. Otrā, dzirdi?” Jutu, ka manī mostas sātans. Biju aizmirsusi visas savas likstas un Robertu vienā rāvienā. „Ejam augšā. Es piezvanīšu Uģim. Lai Dievs ir žēlīgs, ja tas ķēms nepacels klausuli.” Es apcirtos uz papēža un straujā gaitā gāju uz mājām.
„Nu pagaidi! Nomierinies,” Ilvija nopakaļus skriedama sauca.
Tikko bijām pārkāpušas mājas slieksni, es zvanīju Uģim. Nezināju, ko es teikšu, tikai gribēju, lai viņš paceļ telefonu un pasaka ticamu iemeslu, kāpēc viņa mašīna stāv lejā. Mammas dēļ, es gribēju tikai ticamu iemeslu. Ir brīži, kad jebkura lieta, ko dari neiet no rokas. Šodien laikam bija viena no tām, jo Uģis ne tikai necēla. Viņa telefons bija izslēgts jeb atradās ārpus uztveršanas zonas.
„Nolādēts!” Aizsviedu telefonu uz dīvāna pusi. „Tu vari iedomāties! Viņam ir izslēgts telefons. Es jau stādos priekšā, kā viņš šobrīd drāž kādu nepilngadīgu blondīni.” Aizgāju uz virtuvi, lai iedzertu malku auksta ūdens.
„Nomierinies, dzirdi?” Ilvija soļoja pa pēdām. „Man likās, ka Uģim patīk brunetes?” Es pagriezos, lai ar skatienu nogalinātu Ilviju.
„Nu, labi, labi, es jokoju. Tu arī pēkšņi esi kā bez prāta. Vakarā Uģis pārbrauks mājās, un tu varēsi viņam pajautāt. Bez tam,” apsēdusies uz krēsla Ilvija sāka virpināt krūzīti. „Tu vari tagad sēdēt pie loga un vērot, kamēr šis iznāk no mājas.”
„Tieši to es arī grasos darīt.” Es kareivīgi paziņoju, piestumdama krēslu pie loga.
