„Starp citu, Roberts arī tikko ieradās. Manāmi saguris. Izteicās, ka esot drusku alkoholu pārdozējis. Jābrīnās, no kura laika Solveiga viņam ļauj dzert. Es vēl tagad atceros darba balli divus gadus atpakaļ.” Daiga sāka skaļi smieties. „Atceries, kā viņš piedzērās kā zeķe un sāka uzmākties tavai Ilvijai?”
Es pacēlu acis un Daiga apklusa.
„Roberts pa nakti bija pie manis. Man ir paģiras un pastāv iespēja, ka esmu stāvoklī.”
Daigai acis likās izlīdīs uz pieres. Viņa klusēja, bet skatiens bija skaļāks par vārdiem.
„Roberts bija pie tevis?? Tu esi stāvoklī??” Daiga lēnām apsēdās uz krēsla. „Man liekas, man sāk prasīties pēc glāzes vīna, neskatoties uz agro rīta stundu.”
„Es zinu, Daiga, esmu traka. Tikai nepārmet man neko. Vismaz šobrīd. Neesmu gatava to uzklausīt. Pilnīgs sviests.”
„Njā…klau, tu esi pārliecināta, ka esi stāvoklī?”
„Nē, bet zinu, ka mēs neizsargājāmies. Kas to zina, varbūt pēc deviņiem mēnešiem es ieradīšos ar zīdaini rokās un Roberts man izsniegs čeku.” Iedomājos skatu un man bija jāsāk smaidīt.
Citāts: „Dārgumiņ, tu šorīt gan tāda pūcīga. Tev tiešām noderētu tase nomierinošas tējas. Ienāksi pie manis?” Paņēmis mani aiz rokas, viņš burtiski ar varu mani ievilka pie sevis kabinetā.”
„Beidz te muļķības runāt. Ne tu stāvoklī būsi, nekas. Bet čeku Roberts var iedot tāpat. Piedod, bet man ir jāpajautā. Ko tu biji cerējusi? Ka vīrietis ar sievieti pie sāniem tagad skries pie tevis pēc karstas nakts? Kāpēc?”
Atbildēt es nepaspēju, jo kabinetā ienāca Roberts.
„Labrīt, skaistules! Vai jums nav cukurs? Marta ir aizmirsusi pasūtīt, bet man šodien galva dulla un kafiju bez cukura nav iespējams iedzert.”
Daiga piecēlās, lai savāktu jaunās viesnīcas plānus. „Mēs, Robert, cukuru nelietojam, jo dzīve jau tā tik salda, ka nezinām, kur smelties rūgtumu.”
„Ahā, skaidrs.” Nedaudz apmulsis Roberts pavērās Daigā. Tad sabužinājis savus tumšos matus pagriezās pret mani.
„Tev šorīt arī tāds miegains skatiens. Bija dziļš miegs?” Un atkal tas smaids.
„Jā, gulēju lieliski. Tikai pamodos kā citā pasaulē.” Paskatījos uz Robertu ar tādu naidu. Likās, ka iekšā man viss vārījās.
Roberts paskatījās uz mani kā uz nepieskaitāmo.
„Dārgumiņ, tu šorīt gan tāda pūcīga. Tev tiešām noderētu tase nomierinošas tējas. Ienāksi pie manis?” Paņēmis mani aiz rokas viņš burtiski ar varu mani ievilka pie sevis kabinetā.
„Ko tas nozīmē?” Roberts apcirpās otrādi. „Kāpēc tu ar mani runā tādā tonī?”
„Es? Es runāju ar tevi? Robert, tu vispār loģiski esi spējīgs domāt?” es sāku aizsvilties. „Tu uzvedies tā it kā mēs būtu tikko satikušies. Tu vispār dzirdēji, ko es tev šorīt teicu? Par varbūtību, ka esmu stāvoklī?”
„Es dzirdēju, dzirdēju. Nu kāda tur problēma? Tu uztaisīji jau testu? Mēs taču dzīvojam modernā pasaulē, ir visādas iespējas.” Sāka zvanīt viņa iekšējais telefons.
„Jā, Marta. Jā. Kas zvana? Protams, savieno.” Pielicis roku pie telefona Roberts nočukstēja: „Sirsniņ, man tagad privāta saruna. Aizej nomierinies. Ja vēlies, paņem brīvu.” Un piemiedzis ar aci, viņš iesāka sarunu. Es vairs nekā nedzirdēju. Stāvēju un skatījos uz viņu it kā no malas. Kā svešinieks. Neatvairāms vīrietis, kas apzinās savu pievilcību. Noteikti zvanīja Solveiga, kas dalījās savās problēmas par applūdušo vannas istabu. Un es biju piedeva vakardienas desertam. Acīs sariesās asaras. Es pagriezos un izgāju ārā.
„Klau,” Marta pacēla galvu. „ Es te rokos pa internetu, meklējot sakarīgu viesnīcu Korfu. Ivo prasības ir vienkārši nesavietojamas, ir vai nu lieliska viesnīca, bet ēdiens izskatās kā jau vienreiz lietots. Paskaties, ko tu domā par šo?”
Iemetu paviršu skatienu datorā. „Izskatās tīri sakarīga, tikai uzzini vai telpas tiek uzkoptas katru dienu un vai teritorijā ir bārs. Ivo noteikti vēlēsies nodzert jēgu, un Roberts jau arī neatteiksies.” Savā iztēlē jau iezīmēju ainiņu: visi atpūšas, dzer kokteiļus pludmalē un smejas, bet es mokos ar toksikozi. Vienkārši pasakaini. Man noteikti jādabū grūtniecības tests. Atgriezos savā kabinetā un nolēmu, ka paņemšu šodien brīvu. Kāda jēga strādāt, ja galva pilna ar citām domām.
„Zini, Daiga, es nolēmu paņemt brīvu dienu. Spēju domāt tikai par grūtniecību. Ja nu man turpmāk jāatsakās no vīna un uzdzīves brīvdienās. Varbūt man drīz tikai derēs kartupeļu maiss un būšu vientuļa māte, kuras bērna tēvs sūtīs čekus.”
Daiga sāka smieties. „Man liekas, ka tavas fantāzijas ir Nobela prēmijas vērtas. Mana intuīcija saka, ka stāvoklī tu neesi. Tici man. Varbūt šis bezatbildīgais vīrietis ir neauglīgs? Tāda iespēja taču pastāv? Paskat, viņš ar Solveigu ir kopā jau trīs gadus, bet neviena bērna nav.”
„Labi, es sapratu. Bet man tomēr ir jānopērk tas nolādētais tests. Tiekamies rīt.”
Citāts: „Vienu grūtniecības testu,” knapi spēju izrunāt šos vārdus, kur nu vēl paskatīties aptiekārei acīs. Vai šādi mēdz izskatīties topošā māmiņa?”
„Pazvani man par rezultātiem. Savādāk es sākšu uztraukties.”
„Noteikti. Paldies.”
Ceļš uz aptieku likās garāks nekā parasti. Es izslēdzu telefonu, jo nespēju koncentrēties darbam. Prātā vizualizēju kas notiks ja ieraudzīšu vienu vai divas strīpiņas. Tikai nevarēju skaidri atcerēties, kura no tām ir mana laimīgā, viena vai divas? Aptieka kā vienmēr bija cilvēku pilna. Ko tikai cilvēks nav gatavs atdot, lai nopirktu sev veselību.
„Kā varu pakalpot?” aptiekāre pavērās manī ar smaidošu seju.
„Vienu grūtniecības testu,” knapi spēju izrunāt šos vārdus, kur nu vēl paskatīties aptiekārei acīs. Vai šādi mēdz izskatīties topošā māmiņa?
„Kādu jums? Lētāku vai dārgāku?”
„Man to, kas ir precīzāks.”
„Tad ņemiet šo. Ceru, ka jums veiksies. Trīs lati divdesmit, lūdzu.” Varēja redzēt, ka aptiekāre no sirds priecājas par mani.
Tikai man bija tik slikti ap dūšu, ka biju gatava skriet no šejienes projām, kur acis rāda.
„Paldies. Visu labu.” Paķēru maisiņu un burtiski izlidoju no aptiekas ārā. Braucot mājās, sāku domāt: kas notiks gadījumā, ja izrādīsies, ka tiešām esmu stāvoklī? Par abortu nevar būt ne runas. Bet kā ar pārējo? Bērnam būtu jādzimst pēc abpusējas vēlēšanās, nu vismaz, lai vīrietis būtu mans. Vai esmu gatava pārmaiņām, ko grūtniecība ienesīs manā dzīvē? Viens labums būs – varēšu ēst visu, ko vēlos, nedomāt par figūru. Vai es patiesi vēlos bērnu? Man nebija atbildes uz šo jautājumu, jo nekad iepriekš tas mani nebija tik cieši skāris. Nekad iepriekš es nedomāju, ka tas varētu mani skart tagad, šodien, šeit.
Iegāju dzīvoklī un nekavējoties iegāju tualetē. Velns! Biju aizmirsusi piezvanīt Ilvijai, mēs taču nolēmām satikties. Izmetu visu somas saturu uz grīdas, kamēr atradu telefonu. Kāpēc, mēs sievietes, iegādājamies somas, kurās nekad nav iespējams atrast telefonu?
„Čau, Ilvij! Kur esi?”
„Tad nu beidzot! Es jau domāju, ka esi nolēmusi pavadīt visu dienu slēpjoties no manis. Vai nedzirdi, kad tev zvana?” Ilvija likās nedaudz aizvainota.
„Piedod, man tiešām galva pilna ar visādām domām.” Apsēdos uz tualetes poda. Ar acīm skatījos uz neatpakoto testu. „Vai atbrauksi pie manis? Tūlīt? Ir par ko parunāt.”
„Ja šādā tonī ar mani runā, tad nav iespējams atteikt. Liec vārīties tēju, es jau eju ārā.”
Parasti laiks, kas nepieciešams, lai Ilvija varētu atbraukt pie manis ir vidēji 25-30 minūtes. Šodien tas vilkās. Likās, ka ir pagājusi stunda, līdz atskanēja zvans pie durvīm.
„Nu, kas ir noticis?” es knapi paspēju atvērt durvis, kad Ilvija bija jau ielidojusi iekšā un nobučojusi uz vaiga. Viņa nometa mēteli uz krēsla un apsēdās blakus uz dīvāna.
„Es pat nezinu, kur sākt.” Apsēdos uz grīdas viņai pretī, un acīs sariesās asaras. „Es atkal pārgulēju ar Robertu.”
„Nu tas jau nav nekas traks. Jo tu vairāk sāc par viņu runāt, jo mana ziņkārība kļūst arvien lielāka. Varbūt man arī vajadzētu ar viņu pārgulēt? Atceries, toreiz Ziemassvētkos, viņš man sāka piecirst.. Piedod, es aizrunājos. Turpini.” Ilvija atslīga dīvānā.
„Viņš atnāca ar konfektēm un šampanieti. Mēs to izdzērām un pēc tam attaisījām vīnu un to arī gandrīz izdzērām. Vārdu sakot, es mazliet pāršāvu pār strīpu un viņš arī. Un šorīt man atausa atmiņā fakts, ka mēs neizsargājāmies. Un teorētiski, es tagad varētu būt stāvoklī.” Es virpināju matu šķipsnu pirkstos, tādā veidā cenšoties nomierināties.
Ilvija sēdēja pāris sekundes neko neteikdama. Tas likās biedējoši, jo viņai tas nav raksturīgi. Vienīgā reize, kad viņa klusēja ilgāk nekā parasti bija brīdī, kad Māris viņu bildināja.
„Es domāju, ka jūs esat bezatbildīgi kā divi auni, bet nekas, kaut ko izdomāsim.”
„Principā, testu es jau nopirku, tikai es nevaru savākties, lai uzčurātu tam virsū. Es nemaz nezinu, kādu rezultātu gribu redzēt. Nolādēts.” Aizklāju seju ar rokām.
„Jā… sūda būšana,” Ilvija novilka. “Bet nav ko marinēties. Ej un uzčurā tam nolādētajam testam!” viņa nokomandēja.
Iznācu no tualetes un katra sekunde man likās kā stunda.
„Ko tu skaties tajā pulkstenī ik pa sekundei,” bet pati ik pa laikam skatījās uz to. „Kaut kāds ārprāts, kam tikai sievietei nav jāiziet cauri.” Ilvija apsēdās uz vannas malas. „Klau, atbildi man godīgi. Ko tu darīsi, ja tests būs pozitīvs?”
